Dūmi

37

Bēres bija svētdien. Vai to nevarēja paredzēt? Sabojājot visus Ceturtā jūlija svētkus, noliekot bēres 2. jūlija svētdienā. Ne pirms tam varēja ko darīt, ne arī pēc tam, kā vienīgi palikt mājās. Tad jau tiklab varēja būt arī nabags vai kaut kas tamlīdzīgs.

Bija pusčetri piektdienas pēcpusdienā, kad Šanana piezvanīja uz augšu, kur Pīters un Deivids tikko bija sākuši saiņot mantas. Mordons Līts beidzot bija aizgājis, paņemot līdzi brīvprātīgos — Džordžu Klapsu, kurš dungoja «Labie laiki atkal klāt», un Maiklu Prendergasti, kas pieraudāja rūgtu asaru spaiņus, un nu Pīters un Deivids gatavojās aizbraukšanai, jo bija ielūgti pie Roberta un Mārtiņa Hudzonas ielejas pašā galā, lai tur pavadītu svētku nedēļas nogali.

Tad īpatnēji iedūcās mājas iekšējais telefons, abi paskatījās uz to, un kaut kāda iemesla dēļ, kāda neizskaidrojama iemesla dēļ, kaut kas Deividam lika sacīt: Necel.

Pīters uz viņu izsmejoši paskatījās. Neceļu? Kāpēc gan ne?

— Nezinu, bet kaut kas man lika to teikt. Kaut kāda nojauta, vai.

Pīters papurināja galvu. — Un tu sevi sauc par zinātnieku, — viņš

pārmeta un pacēla klausuli, sacīdams: — Jā, Šanana, kas tur ir? Ā, savienojiet mani.

Uzlicis roku uz mikrofona, sacīja Deividam: — Emorijs, — tad telefona klausulē teica: Arčer, kā jums klājas?

Deivids, aizmirsdams savu nojautu, pievirzījās tuvāk Pīteram un telefonam. Dr. Ārčers Emorijs, NAABOR pētniecības un attīstības programmas vadītājs, bija viņu vienīgā saikne ar tabakas rūpniecību, kas viņus finansiāli atbalstīja, ja neņem vērā advokātu Mordonu Lītu, bet Deivids šo cilvēku tik un tā neskaitīja. Šī bija pirmā reize, kad Dr. Emorijs bija parādījies, kad pirms mēneša bija griezušies pie viņa ar sava neredzamā cilvēka problēmu, un tas viņus nosūtīja pie Mordona Līta, kurš, savukārt, viņiem bija nevajadzīgi skarbi norādījis, ka NAABOR (un netieši arī Dr. Emorijs) ir ticis no viņiem vaļā.

Un te nu atkal bija piezvanījis Arčers Emorijs, un Pīters sadrūmis klausījās un teica: — Vai, cik briesmīgi, — piebilstot: — ļaujiet man to pierakstīt. Viņš uzmeta kaut ko blociņā, kas bija līdzās telefonam, un sacīja: Paldies, Ārčer, vēl atbildēja: jā, redzēsimies tur, un nolika klausuli. Tad kādu bridi stāvēja un nomākti pārdomāja dzirdēto.

— Pīter? Pīter, vai es arī drīkstu uzzināt, kas noticis?

Pīters, kā attapies no transa, salecās. — A, — viņš teica. Piedod. Džeks Fulertons ir miris.

Kas?

— Ceturtais.

— Kas gan?

NAABOR vadītājs, cilvēks, kas to pārvaldīja.

— Ak tā, — Deivids paraustīja plecus. — Nu un tad?

— Bēres ir svētdien.

Nu, un?

— Mēs esam ielūgti.

Deivids stīvi blenza. — Svētdien? Šo svētdien? Parīt?

Jā, protams. Viņš šorīt miris. Cik nopratu, uz tualetes poda.

— Pīter, mēs svētdien nevaram iet uz bērēm, mēs gatavojamies pavadīt nedēļas nogali ar Robertu un Mārtiņu.

Emorijs sacīja, ka jaunais vadītājs mūs īpaši uzaicinājis, teica Pīters, un mājas iekšējais telefons atkal iedūcās. Pīters pacēla acis pret Deividu. — Vai ir vēl kādas nojautas?

Bet sakrita taču, vai ne? Nu, cel taču, acīmredzot, nedēļas nogale tik un tā ir pagalam.

Acīmredzot. Jā, Šanana? Jā, savienojiet. Aizklājot roku mikrofonam: Bredlijs, pateica Deividam, ar to, saprotams, domājot viņu lielisko advokātu Bredliju Kamingfordu, un tad klausulē Pīters sacīja: — Sveiks, Bredlij. Jā, tikko uzzinājām. Jā, Arčers Emorijs teica. Nē, nav ne mazākās jausmas. Jā, domāju, ka būs tā jādara. Vai būsi…?

Nē, saprotams, ka nē. Nu, tad pasveicini no mums Robertu un Mārtiņu. Un pārējos. Jā, dari tā. Mēs par tevi ari domāsim, mīļais. Nolicis klausuli, Pīters sacīja Deividam: — Bredlijs arī saka, ka mums jāiet uz bērēm.

— Bet mēs šo cilvēku pat nepazinām.

— Tas nekas.

Deivids piesita ar kāju, ko darīja reti. — Es nevilkšu melnu, — viņš iespītējās.

Viņi abi bija ģērbušies gaiši pelēkā kā debesis. Bija prognozēts dūmakains, karsts un mitrs laiks, un vienreiz tad nu sinoptiķi nebija kļūdījušies. Visi bērinieki izskatījās beigti.

Vispirms piemiņas brīdis notika kādā Parka avēnijas baznīcā, kas izskatījās tik augstprātīga un izsmalcināta, ka pat tās faksa numurs nebija pieejams. Kaut gan, protams, tā nebija ebreju, bet tāpat bija par smalku, lai piebiedrotos kādai īpašai konfesijai, un nekad nebūtu pieļāvusi sevi nodēvēt kāda svētā vārdā, kas nevīžīgi ietīts palagā: bet Lenokshilzas baznīca izklausījās diezgan cienīgi. Ta bija liela, sarkanbrūna smilšakmens ēka, kas aizņēma gandrīz krietnu pusi no Parka avēnijas kvartāla, noklāta ar dažiem tornīšiem, un tā ļoti uzmanīgi stāvēja vidusceļā starp Romas katoļu katedrāļu dižmanību un metodistu kapelu pazemību, pamanoties padarīt sevi un citus, kam ar to bija kāds sakars, par pilnīgiem liekuļiem, skatoties no jebkuras puses.

Ietve baznīcas priekšā, kad Deivids un Pīters izkāpa no takša, bija pārblīvēta ar smēķētājiem, kuri karstajā dūmakā izpūta dūmu mutuļus, smirdoņa no viņiem pacēlās drēgnajā gaisā kā migla virs pilsētas izgāztuves, un klusās sarunas pārtrauca klepošana. Cerot, ka baznīcas iekšpuse būs vēsāka, un pārliecināti, ka gaiss vismaz tajā būs svaigāks, Deivids un Pīters lauzās cauri statiskajam pūlim un uzkāpa pa kāpnēm līdz galvenajai, velvētajai ieejai, pie kuras drukns, stūrgalvīgs vīrietis ar mapi rokās noskaidroja viņu uzvārdus, atzīmēja tos savā sarakstā un paziņoja: — Jūs būsiet trešajā mašīnā.

— Jā, bet mēs nebrauksim uz kapsētu, atbildēja Deivids.

Vīrietis ar mapi paskatījās uz viņu pavisam nejauki. Brauksiet gan.

— Bet… — Deivids iesāka un sajuta Pītera rokas spiedienu. Viņš ļāvās Pīteram, kas tieši ar to roku vilka viņu garām nepiekāpīgajam vīrietim ar mapi, un sev aiz muguras dzirdēja, kā Pīters atbild vīrietim: — Trešajā mašīnā. Sapratu.

Baznīca ar augstiem griestiem bija blāva un samērā vēsa. Pīters atlaida Deivida roku, un Deivids iešņācās: — Ko tas nozīmēja?

— Kaut kas notiek, — Pīters klusi atbildēja. — Viņi uzstāja, lai mēs te ierodamies, un tagad vēl ierāda vietas trešajā mašīnā. Viņi tās mašīnas neskaita no aizmugures, Deivid, vai tu to saproti. Ar mums apietas kā ar VIP personām.

— Es negribu būt VIP persona. Es gribu būt Ziemeļdadlejā pie Roberta un Mārtiņa.

— Kādu citu reizi. Tagad turēsim acis vaļā un mutes ciet.

Un tad tuvojās slaida, jauna blondīne ar cieši pieguļošu, melnu kleitu virs ceļgaliem. Arī viņai bija mape, un viņa gribēja zināt, kā viņus sauc, un kad Pīters atbildēja, viņa tos aizveda uz gandrīz pašu priekšējo baznīcas solu labajā pusē. Šajā solā vēl neviena cita nebija — visi, bez šaubām, bija ārpusē pie baznīcas, un tā Deivids un Pīters apsēdās, raudzījās visapkārt un vēroja, kā baznīca lēnām piepildās.

Kad Harijs Kons, tirāniskais un pamatīgi neieredzētais Columbia Pieturēs vadītājs, trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados beidzot nomira, bērēs bija ārkārtīgi liels bērinieku pūlis, kas lika filmu komiķim Redam Skeltonam piebilst: — Tas tikai pierāda seno izteicienu. Dodiet ļaudīm to, ko viņi vēlas, un viņi ieradīsies to apskatīt. Pamatojoties uz to, Džeka Fulertona Ceturtā nāve bija jāuzskata par milzīgu panākumu. Baznīcu lēni piepildīja arvien vairāk un vairāk klepotāji, bet patiešām piepildīja vīrieši, sievietes un pat bērni, kas bija ģērbušies dārgos, tumšos tērpos, uzturot zemu, piedienīgu sanoņu aiz cieņas pret apkārtējiem, bet visā tajā nemanīja nevienu mitru aci.

Pītera un Deivida sols pamazām piepildījās ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Spriežot pēc klusinātās pļāpāšanas, acīmredzot, neviens tajā neklausījās, kā tikai Pīters un Deivids, kas godbijīgi bija aizvirzījušies līdz sola tālākajam galam, kur zema ozolkoka barjera tos atdalīja no draudzes locekļu soliem, kuros varēja nokļūt pa sānu celiņiem. Tad pašā galā pie celiņa apsēdās tik tiešām pazīstama seja: pats Mordons

Līts, kura izteiksme beidzot atradusi savu vispiemērotāko atrašanās vietu. Pīters un Deivids saskatījās viens ar otru, bet noklusēja, ko padomāja.

Dievkalpojums pat nebūtu varējis būt vairāk nereliģisks, ja Karlija Simona būtu piecēlusies un sākusi dziedāt; viņa to nedarīja, bet kora grupa no pašreizējā Kamerūna Makintoša Brodvejas šedevra «Nana: mūzikls» gan piecēlās un nodziedāja šīs izrādes mīlestības balādi «Dūmu sapņus».

Tad mācītājs vai sludinātājs, vai garīdznieks, vai diakons, vai arī kā nu pats sevi dēvēja piecēlās un uzsāka slavas dziesmu. Pīters un Deivids neklausījās vārdos, jo viņi bija pārņemti ar šī cilvēka akcentu. No kurienes gan šis cilvēks bija? Noteikti ne no Amerikas, tas bija skaidrs. Ari no Lielbritānijas ne, kuru akcentus viņi bija dzirdējuši, lai gan reizēm te parādījās arī kaut kas no BBC angļu valodas. Ne austrālietis, ne dienvidāfrikānis, pavisam noteikti ne kanādietis.

Bet tas tomēr nebija ari ārzemnieka akcents. Izskatījās, it kā šim cilvēkam talārā savos pirmsākumos nekad nav bijusi iespēja ieklausīties cilvēku sarunās, bet vienkārši bija saskatījies virkni filmu no visas angliski runājošās pasaules, un no šīs pieredzes parādījās vesels akcentu pudiņš, kur katrs vārds bija atpazīstams no dzimtās angļu valodas runātāja mutes, bet nevienai virknei nebija ģeogrāfiskas piesaistes.

Tomēr bija žēl, ka runas veids Pīteru un Deividu bija tā apmulsinājis, jo slavas dziesma bija tiešām to vērta, lai tajā ieklausītos:

— Jūs visi pazīstat Džeku Fulertonu. Vai, citiem vārdiem sakot, tā vai citādi pazināt Džeku Fulertonu, šķiet, ka vairums no jums, un tāpēc visi šodien esat šeit. Lai atcerētos, atsauktu atmiņā šo cilvēku — Džeku Fulertonu. Kuru katrs citādi mēs visi pazinām. Daži no biznesa, citi… ne no biznesa.

Džeks bija ģimenes cilvēks. Jāatzīst, ka tiek uzskatīts, īpaši šajos laikos, ka ģimene, priekšstats par ģimeni, varbūt pat pati ģimene vairs nav tāda, kāda tā reiz bija. Bet tas neattiecās uz Džeku, nē, to tiešām nevar attiecināt uz Džeku. Džeks Fulertons bija ģimenes cilvēks. Viņš pats nāca no ģimenes, turpināja tradīcijas un laika gaitā izveidoja savu ģimeni — lepnu un pilnasinīgu paša ģimeni, ar ko viņš lepojās, ļoti lepojās. Bieži par to runāja, lepojās.

Ja Džeks šodien varētu būt te, ko viņš, protams, nevar, bet, ja viņš te kaut kā varētu būt, domāju, viņš vēl arvien būtu lepns, jā, lepns par savu ģimeni, ko kaut kur starp jums redzēju, lepns par saviem draugiem, līdzbiedriem, savu vietu pasaulē, ko nu ir atstājis un mūs padarījis nabadzīgākus.

Džeks bija filantrops. Jā, jā, šis lielais vārds, kas vienkārši nozīmē būt labam. Labsirdīgs, labiem nodomiem, labs attiecībās ar pasauli. Džeka devums ir liels, vesels leģions, jā, milzīgs. Varbūt pat vairāk, nekā daudzi no jums apzinās, jo Džeks bija arī savā veidā pieticīgs vīrs, pats savu neparasto iezīmju dēļ, pieticīgs pats savā veidā, kā daudzi nojums zina. Viņa atbalsts, piemēram, tikai piemēram, viņa ieguldījums televīzijas seriālā par Amerikas dienvidu pavalstu svarīgākajiem vēstures brīžiem, ko rādīja sabiedriskā televīzija, iespējams, nav tik labi zināms, kā tam vajadzētu būt. Cik vien tas būtu manos spēkos, es šo kļūdu labotu, iespējams, ka esmu to jau darījis.

Runājot personiski un ar lielām un neizgaistošām pateicības jūtām, labi atceros to augstsirdību, ar kādu Džeks atsaucās mūsu ziedojumu kampaņai šajā skotu baznīcā, kad mums bija tās nepatikšanas ar jumtu, ko daži no jums atcerēsies. īpaši jau dievgaldnieki, kas ir mūsu vidū. Tas dienas, kad pa soliem ceļoja spaiņi, ir pagājušas, aizgājušas un aizmirstas, un mums par to visvairāk jāpateicas Džekam Fulertonam, izņemot, protams, DeMartino dakstiņu firmai, kas paveica tiešo darbu, kurai arī jāpateicas, tāpēc pateiksimies. Darījām to tad. Darām to tagad. Pieminam Džeku, nu, mūsu domās.

Džeks Fulertons bija cilvēks ar lielu iztēli, kurš nāca pie mums no ģimenes, kas bija bagāta vīriešiem ar iztēli un kas, aizejot savās pēdās, pa savu ceļu, sevī, aiz sevis atstāja gandrīz to pašu. Fulertonu iztēli. Uzmanīgi sargāta bagātība, daļa no tās dāsni izdalīta, gods nosargāts, likumam paklausīts, ģimene uzturēta.

Un tāpēc no mūsu visdziļākajām dzīlēm sakām — ardievu, Džek. Mēs visi esam labāki vīrieši un, protams, arī labākas sievietes un labāki bērni — tāpēc ka pazinām tevi. Tu, Džek, bagātināji mūsu dzīves tik daudzos veidos. Ardievu. Lūdzu, nolieksim galvas.

Ietve bija noklāta ar pamatīgu cigarešu izdedžu kārtu. Sērotāji, ja tā tos varēja saukt, ceļā uz savām mašīnām kraukšķināja pāri šiem izdedžiem, daudzi no viņiem aizdedzināja cigaretes bridī, kad atstāja svētnīcu.

Mašīna ar trešo kārtas numuru bija garš limuzīns spīdīgi melns, ar tumšiem sānu logu stikliem. Pie aizvērtām aizmugurējām durvīm stāvēja šoferis zilā uzvalkā, uniformas cepurē, rokas sakrustojis uz kājstarpes, savukārt seja aiz saulesbrillēm nebija saskatāma. — Pīter, — Deivids, viņiem šķērsojot izdedžu jūru, murmināja,—te jābūt kādai kļūdai.

— Gan uzzināsim, — Pīters atbildēja un lieliem soļiem devās uz priekšu, Deivids sekoja viņa pēdās. Kad viņi nonāca pie trešās mašīnas, Pīters teica, tik dabiski, it kā to būtu darījis jau no dzimšanas: — Dakteri Lūmiss un Heimhokers.

Šoferis ieskatījās trīs reiz piecu collu lielā kartona kartītē, ko piesardzīgi turēja kreisajā plaukstā. — Jā, ser, — viņš teica un pieliecās, lai atvērtu durvis.

Nu, re ko, nav slikti. Pīters iekāpa pirmais, tad Deivids, un krēslainā, zemā salonā atdūrās pret viscaur melnu, zemu ādas sēdekli, kas aizmugurē stiepās no sienas līdz sienai, un pretī šim sēdeklim vēl divām melnām, ādas atsevišķām sēdvietām, tieši aiz šofera telpas nodalījuma, kas piekļāvās skapītim, kas bija apdarināts tā, ka izskatījās gandrīz pēc koka.

Pīters izvēlējās plato sēdekli aizmugurē, kamēr Deivids, šoferim aizcērtot durvis, ieslīdēja vienā no atsevišķajiem sēdekļiem, kas atradās ietves pusē. Iekārtojies, viņš teica: — Aizmugurē gan es nesēdētu, Pīter. Gan jau mašīnā iekāps kāds, kas ir par mums svarīgāka persona.

Kādu brīdi Pīters ietiepās, tad paraustīja plecus, sacīdams: Šķiet, ka tev taisnība, un pārbīdīja savu garo, kārno ķermeni otrā atsevišķā sēdeklī skapīša pretējā pusē no Deivida.

Limuzīna motors maigi murrāja, un gaisa kondicionētājs bija nostādīts uz ļoti piemērota līmeņa: piedienīgas temperatūras, zemu mitrumu. Ārpus pelēki iekrāsotajiem logiem viņi redzēja mitruma apņemtos cilvēkus, kas smagnēji devās cauri reālajai pasaulei, un viņi nekā cita nevarēja darīt, kā tikai labpatikā pasmaidīt. Lai arī kas to būtu izplānojis, ka viņi atradās šajā mašīnā, viņi par to priecājās.

— Nav slikti, — sacīja Pīters.

Deivids pagriezās un pamirkšķināja. Paliec vien ar mani, mazais, -viņš atteica.

Pīters skatījās pa logu uz ietvi garām Deividam, un viņa sejas izteiksme mainījās, tā kļuva skābāka. Ja te ir Ēdenes dārzs, viņš teica, — tad, re, kur nāk čūska.

Deivids paskatījās un atzina, ka tā ir taisnība. Tas, kas šķērsoja ietvi un nāca tieši uz limuzīnu, bija Mordona Līta tumšais mākonis; vai viņš tagad pastāvīgi būs viņu ceļā? Viņi redzēja, kā viņš uzrunā šoferi, kas ieskatījās savā špikerī un tad atvēra durvis. Riebīgais, karstais un mitrais pilsētas gaisa tvans ielauzās ar tā garīgo līdzinieku Mordonu Lītu, kas pamāja viņiem, aizslīdēja līdz sēdekļa tālākajam galam, un šoferis aizvēra durvis.

Kas gan būtu sakāms? Viņi ar Lītu bija pielikuši punktu piektdien. Taču Deivids spēja būt tikai pieklājīgs. Tāpēc teica: — Labdien.

Labdien, atteica Līts.

Pienākums izpildīts, un Deivids atkal sāka raudzīties ārā pa logu. Ko gan vēl viņi gaidīja? Ja kādu, kas bija nozīmīgāks par viņiem pašiem, tad noteikti bija svarīgāks arī par Mordonu Lītu. Kurš, ja tā padomāja, to zināja, bet Deividam pat ne sapņos neienāktu prātā pajautāt.

Vai jums patika dievkalpojums? — iejautājās Līts.

Deivids pārsteigti pagrieza galvu, bet Līts acīmredzot uzrunāja Pīteru, kas atbildēja: Patika? Vai mums patīk bēres?

Bieži vien jau patīk, — noteica Līts, un limuzīna durvis atvērās vēlreiz.

Deivids bija apmulsis no Līta un līdz ar to nebija pamanījis, kā ierodas tie cilvēki, un, pēc viņa saprašanas, tie ielauzās, viņu pilnīgi apmulsinot. Vispirms sieviete: ap trīsdesmit, blonda, dārgās tumšās drēbēs, ar dārgi iesauļotu seju, dārgu izteiksmi un uzvešanos — citiem vārdiem, īpašums, kam apkārt augsta sēta un pie vārtiem sargs.

Slaidos ceļgalus saspiedusi kopā, sieviete iekāpa un ieslīdēja blakus Lītam, pat nepaskatoties ne uz viņu, ne kādu citu. Tad viņai sekoja vīrietis: ne vairāk par četrdesmit. Uzposies, muskuļains, resnu kaklu, bet smailu zodu tā, it kā kurts būtu sapārots ar mamutu. Gaiši brūni, čirkaini mati ar zemu cepuri pār ļoti augsto pieri. Ausis bija tik tuvu galvaskausam, ka gandrīz ar to saplūda. Pilnīga mute, slaiks deguns, acis kā ledus kubi, uzacis tik gaišas, it kā nemaz nebūtu. Kontroles, pavēļu, svarīguma gaisotne, kas Deividam izraisīja pilnīgu apmulsumu — reakciju, kas viņu sakautrināja. Vai mēs, nolādēts, visi neesam vienlīdzīgi? Ak, kaut viņi šajā bridī būtu pavalsts ziemeļos ar Robertu un Mārtiņu, kur neviens nekad nevienu neizbiedēja.

Šoreiz, kad šoferis atkal aizvēra durvis, viņš apgāja apkārt, lai apsēstos pie stūres. Acīmredzot kortežs bija iejūgts, gandriz gatavs ripot.

Līts sacīja: Meril, vai drīkstu iepazīstināt…

Bet jaunpienācējs attrauca: — Nē, Mordon, pagaidiet, kamēr izbraucam uz ceļa. Sievietei viņš norādīja: — Pamodini mani, kad būsim pie Hača.

Viņa pamāja, uz viņu pat nepaskatoties. Viņai bija melna plecu somiņa, ko tagad turēja klēpī. Kamēr vīrietis, acīmredzot Merils, izstiepa kājas tā, ka Deividam savas bija jāpārceļ uz citu pusi, iekārtojies ērti, aizvēra acis un, kā izskatījās, tūlīt aizmiga, sieviete parakņājās pa somiņu, no tās izvilka plānu piezīmju grāmatiņu un nelielu pildspalvu un sāka lasīt ierakstus, šad un tad šo to papildinot vai izsvītrojot.

Deivids un Pīters skatījās. Deivids paskatījās uz Lītu, kas pa logu vēroja Parka avēnijas satiksmes jezgu.

Limuzīns rāmi sakustējās.

Ar pieļaujamo ātrumu braucot, kad bija sasnieguši Franklina D. Rūzvelta šoseju, Džeka Fulertona Ceturtā mirstīgās atliekas un pavadošās divdesmit septiņas mašīnas virzījās uz ziemeļiem gar Manhetenas austrumu malu, pāri Triborovas tiltam, nesamaksājot nodevu — izskatījās, ka viņiem pa priekšu brauc policisti ar motocikliem —, uz augšu pa Bruknera lielceļu līdz Hačinsonas upes alejai, kas bija liegta smagajām mašīnām un veda uz Jaunangliju. Viņi vēl aizvien fiziski bija Bronksā, taču visas ārējās pazīmes norādīja, ka pilsēta ir aiz muguras, jo Hačs ir psiholoģiska ūdensšķirtne; sākot no šejienes mīt priekšpilsētnieki.

Sieviete rāmā un klusā, zemā, bet patīkamā balsī teica: — Meril, — un tas bija pirmais izrunātais vārds mašīnā ar trešo kārtas numuru, kopš tā atstāja Lenokshilzas baznīcu. Acumirklī vīrieša ledainās acis atvērās, viņš piecēlās sēdus, savāca kājas no Deivida teritorijas, izstaipīja vairākas muskuļu grupas bez īpašas pārvietošanās un tad norādīja uz skapīti, sacīdams Deividam: — Vai jūs nepasniegtu Perrier, ko?

— Ko? Deivids paliecās uz priekšu, lai nopētītu skapīša priekšu, kur atradās durvis, viņš tās atvēra, sajuzdamies negaidīti un muļķīgi kā Alise Brīnumzemē. Skapītī bija neliels ledusskapis, pilns ne vien ar mazajām, zaļajām Perrier pudelēm, bet arī alu, bezalkoholiskajiem dzērieniem un puspudeles šampanieša.

— Protams, — atteica Deivids, izņēma pudeli Perrier un pasniedza to vīrietim, kas pa to laiku bija atvēris kādu citu slepenu nodalījumu, šoreiz limuzīna durvīs, kurās atradās zemas, biezas glāzes.

— Paņemiet arī sev kaut ko, pateicības vietā sacīja vīrietis.

— Paldies, atbildēja Deivids, jo viņš to arī gatavojās darīt. Pagrieza galvu: — Pīter?

Viņi abi arī izvēlējās Perrier un no vīrieša slēptuves paņēma glāzes. Deivids teica: — Līta kungs?

— Perrier.

Deivids paskatījās uz sievieti. — Un jums?

Viņa gandrīz paskatījās tieši uz Deividu un atbildēja ar visvārgāko galvas mājienu.

Četri vīrieši sēdēja ar Perrier glāzēm rokās, kas dzirkstīja un sprēgāja. Līts teica: — Meril, vai nu drīkstu iepazīstināt…

— Ar vislielāko prieku.

— Vai drīkstu iepazīstināt ar Dr. Pīteru Heimhokeru un Dr. Deividu Lūmisu no Amerikas Tabakas Pētniecības institūta? Ārsta kungi, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Merilu Fulertonu, apraudātā nelaiķa Džeka brāļa dēlu un acīmredzamo mantinieku izpildprezidenta postenim.

— Nu, ne jau gluži acīmredzamais, ar mazu smīniņu teica Merils Fulertons. Vēl ne gluži, bet mēs ceram, ka drīz. Viņš pasmaidīja un pagrieza savas ledainās acis pret Pīteru un Deividu. Patiesībā ar šo ārstu palīdzību. Vai viņu drauga palīdzību.

Deivids jautāja: — Mūsu drauga?

— Neredzamā cilvēka, — paskaidroja Merils.

Pīters uzsvēra: — Par to mēs runāsim tikai mūsu advokāta klātbūtnē.

Merils Fulertons cieši paskatījās uz Pīteru gandrīz mīļi. Iemesls, kāpēc mēs to pārrunājam šādos apstākļos, — viņš teica, — tālu prom no jūsu sīkā advokātiņa un tālu prom no manas satrauktās ģimenes, tāpat tālu no spiegiem, draugu un ienaidnieku noklausītām telefonsarunām un noklausīšanās ierīcēm, ir tas, ka vienkārši situācija ir tāda — tēvocis Džeks ir devies uz lielo pelnu trauku debesīs. Uz brīdi paklusējiet. Runāšu viens un par mums visiem.

Deivids un Pīters kā putni, kas uzmana kaķi, uzmanīja Merilu Fulertonu, Mordons Līts vēroja Hača satiksmi. Sieviete lasīja kādu Danielas Stīlas brošētu romānu.

Merils Fulertons sāka stāstīt: Ar tēvoci Džeku savā veidā un savā laikā viss bija kārtībā, bet viņš bija sašļucis, zināt, nebija vairs tas vīrs, kāds mēdza būt, ļāva lietām ritēt savu gaitu, un viena no lietām, ar kuru netika galā, bija jūsu neredzamais cilvēks.

— Mums nav izdevies viņu atrast, — iesaucās Deivids, — un tādēļ…

Ledainās acis nopētīja Deividu. — Šķiet, teicu, ka tagad ir mana

kārta izteikties.

— Piedodiet.

— Cik sapratu no Mordona, sacīja Merils, acumirklī nav iespējams izveidot neredzamā cilvēka kopiju. Tāpēc gribu oriģinālu. Es gribu viņu tūlīt, lai viņš izpilda mūsu pavēles un lai ir jūsu kontrolē.

— Arī mēs to gribētu, — piebilda Pīters.

Ignorējot tikko teikto, Merils turpināja: Es gribu viņu, protams, to pašu iemeslu dēļ, kāpēc viņu gribēja tēvocis Džeks, bet tēvoča Džeka iztēle, man jāatzīst, kaut nevēlos neko sliktu sacīt par mirušo, bija visai aprobežota. No sākuma neredzamais cilvēks man būs vajadzīgs, lai nostiprinātu savu pozīciju kā jaunajam NAABOR vadītājam, un tam nevajadzētu ieilgt. Tad man būs pašam savs pilnīgi neredzams spiegs savas ģimenes sirdī un tās apspriedēs, bet pēc tam, kungi, man ir daudz lielāki plāni attiecībā gan pret neredzamo cilvēku, gan jūsu pašu noderību.

— Tas būtu? — prasīja Deivids.

— Vispirms jau, — Merils viņam atbildēja, — ar tām melanomas muļķībām ir cauri. Aizmirstiet to visu, izmetiet savus pētījumus, jo neviens ne tagad, ne rīt vai vispār jebkad cilvēces vēsturē par to nedos ne graša.

Pīters stīvi sacīja: — Es nevaru noticēt, ka…

— Man vienalga, vai jūs ticat vai neticat, — Merils pārtrauca. — Es tikai jums saku, ka jūsu pētījumi, kā paši ļoti labi zināt, nekad nav bijuši nekas cits, kā tikai naudas kāšana, un man tas vairāk nav vajadzīgs — nedz to gribu, nedz to sponsorēšu. Man gar to vairs nav nekādas daļas.

Deivida mute un kakls bija nežēlīgi sausi. Viņš padzērās Perrier, pamanīdams, ka arī Pīters tālāk pa labi no viņa dara to pašu, bet tas nepalīdzēja. Šķidrums nepalīdzēja. Viņam vienkārši ārkārtīgi slāpa.

— Ta vietā, — Merils paskaidroja, — ar manu finansiālu atbalstu, ārkārtīgi dāsnu finansiālu atbalstu, un ar jūsu neredzamā cilvēka piedalīšanos, jums būs jāglābj ne vairāk, ne mazāk visa tabakas rūpniecība no iznīcības un sabrukuma.

Deivids pārsteigumā iepleta acis. Viņš nespēja noturēties nepajautājis: — Kā?

Merils, kas bijis dzimis orators, pacēla vienu pirkstu. — Ļaujiet man, — viņš atsāka, — ieskicēt nedaudz fonu. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem rūpniecībai pirmo reizi bija jāaizstāvas pret faktu, ka vienīgais produkts, ko tā pārdeva, faktiski, bija nāvīga inde.

Pīters negaidīti pajautāja: — Vai jūs pats smēķējat?

Merils uz viņu paskatījās ar pārsteigtu nicinājumu. — Protams, ka nē! Vai tad uzskatāt mani par idiotu?

— Pārējie no jūsu ģimenes gan smēķē.

— Jā, un tikai paskatieties uz viņiem.

— Vai turpināsiet pārdot cigaretes?

Merils smaidīja. Tas taču ir viss, ko varu pārdot, vai ne? Patiesībā neziņa, ko darīt, ir bijusi jau kopš tūkstoš deviņsimt piecdesmit otrā gada, kad Dr. Dolls7 Anglijā jauks uzvārds pirmais atrada pierādījumus, ka benzpirēns izraisa plaušu vēzi. Kopš tā laika sliktas ziņas sekoja citām, un šodien zinātniskā pasaule zina mēs, kas esam iesaistījušies rūpniecībā, to, protams, nezinām, bet visi citi gan, ka cigarešu dūmos atrodas ne mazāk kā četrdesmit trīs dažādas vēzi izraisošas vielas — kancerogēni. Pamatīga armija šajā laukā, vai ne?

Deivids klusi noteica: — Nezināju, ka to ir tik daudz.

— Līdz izmeklēšanas beigām varētu būt vēl vairāk, — teica Merils un paraustīja plecus. — Miris ir miris, tēvocis Džeks mēdza sacīt, un nav īpaši no svara, vai jūs nonāvē vienu vai četrdesmit trīs reizes. Patiesība ir tāda, ka rūpniecība par šo faktu zinājusi kādus četrdesmit vai vairāk gadus un ir ar to cīnījusies, bet nav bijis pa spēkam to atrisināt, un situācija kļuvusi melnāka, melnāka un melnāka. Varētu sacīt — tik melna kā smēķētāju plaušas. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados rūpniecība darīja visu, kas vien ienāca prātā, lai padarītu savu produktu mazāk nāvējošu; galu galā neviens biznesmenis nevēlas nogalināt savus pircējus. Taču nekas nelīdzēja. Izmēģināja visādus filtrus, bet arī tie izgāzās. Dažādas tabakas, dažādus maisījumus, pat tabakas aizstājējus. Ja tie arī būtu droši, neviens smēķētājs tiem pat tuvu neietu. Beidzot, pēdējo desmit vai piecpadsmit gadu laikā, kad kļuva skaidrs, ka nav atrisinājuma, nav neviena cita ceļa, kā novērst pieņēmumus par cigaretēm kā tikai un vienīgi pašnāvību, rūpniecība atgriezās pie sava pēdējā ieroča — noliegšanas. Pašlaik esam turpat, bet noliegumi kļūst vājāki un vājāki, pierādījumus ir arvien grūtāk atspēkot, tiesas prāvas kļūst arvien bīstamākas un bīstamākas, un, ja neko nedarīsim, es mantojumā saņemšu varenu kuģi brīdī, kad tas nogrimst okeāna dibenā. Ārstu kungi, neesmu gatavs būt pirmais NAABOR prezidents, kas zaudē karu.

— Cik esmu dzirdējis, — Pīters uzmanīgi teica, — rūpniecība varētu pāriet uz marihuānu. Varētu ierosināt attiecīgu to legalizāciju un…

— Ir vairāki iemesli, kāpēc to nevaram darīt, — atbildēja Merils. — Vispirms jau laika gars ir pret to. Laikā, kad Savienotās Valstis tūkstoš deviņsimt trīsdesmit sestajā gadā aizliedza marihuānu, lai nodarbinātu tos valdības inspekcijas darbiniekus, kas zaudēja darbu, beidzoties alkohola aizliegumam, tauta marihuānu diemžēl pielaulāja īstajām narkotikām, kā heroīnam un kokaīnam. Turklāt, marihuāna satur vēl vairāk indes kā tabaka, turklāt, tai varētu būt vēl lielāka, lai gan citādāka, ļaunāka ietekme uz cilvēka elpošanas sistēmu. Mēs neko nespēsim iegūt, pārejot no legāla uz nelegālu cilvēku veselības drauda.

Deivids jautāja: — Un jūs vēl arvien grasāties pārdot tabaku?

— Tas ir tas, kas man ir veikalā.

— Un te tiek iejaukts neredzamais cilvēks? Kā?

Izskatījās, ka Merils apdomāja šo jautājumu, it kā to darot pirmo reizi. Tad atbildēja ar pretjautājumu: — Ko jūs zināt par cilvēka genoma projektu?

— Neko, Deivids bez kavēšanās attrauca.

— Izklausās, ka tas, teica Pīters, nav mūsu izpētes objektu lokā.

— Līdz šim, — piekrita Merils, — bet tas kļūs par jūs izpētes objektu. Katra jūsu ķermeņa šūniņa satur pilnīgu DNS virkni, informācijas ķēdi — instrukcijas rokasgrāmatu, ja vēlaties kas jūs jau no paša sākuma izveidoja. Ģenētiķi — par kādiem jūs tūlīt kļūsiet — ir sākuši izjaukt šo informācijas ķēdi, cilvēka genomu, un ir izpētījuši, kā to sadalīt pa sastāvdaļām tālākai izpētei. Cilvēka genoma projektu finansē Savienoto Valstu valdība ar Nacionālā Veselības institūta starpniecību. Pirms pāris gadiem viņi mēģināja dažus no gēniem patentēt, bet patentu birojs viņus noraidīja, pamatojoties uz viņu nespēju paskaidrot, kam viņu atrastās vielas noderēs. Palasiet Kuku-Dīganu. Līdz šim viņi ir…

Viņš pats sevi aprāva un sarauca pieri. — Vai kādam, — viņš iejautājās, — nevajadzētu to pierakstīt?

Deivids un Pīters tūlīt pat ķēra pie savām žakešu iekškabatām, tad Pīters sacīja: — Deivid, es pierakstīšu, — un Deivids nomierinājās, noglaudīja atkal žaketi, vērojot Merilu Fulertonu un mēģinot saprast, uz ko šis cilvēks mērķē, būdams kaut kādā veidā pārliecināts, ka, lai arī kas tas būtu, viņš un Pīters to ienīdīs. Un ko tad9

— Ģenētiķi, — Merils turpināja, — var izpētīt jūsu gēnus un noteikt procentuālu varbūtību, ka kāds no jūsu bērniem saslims ar Hanting-tona horeju. Vai ar kādu no Alcheimera paveidiem. Vai cistas fibromu. Viņi pašlaik mēģina atrast to ķēdes posmu, kas norādītu uz krūts vēzi. Vai homoseksualitāti. Vai alkoholismu. Un tad, galu galā, ja tas viss izdosies, kā viņi paredzējuši, genoma projekts varēs noteikt iespējamo veselības vēsturi, laiku un katra pasaules iedzīvotāja nāves cēloni vēl embrija stāvoklī dzemdē. Pirmajā trimestrī. Ja pēcnācējs izrādīsies punduris, jūs par to uzzināsiet laicīgi, lai viņu iznīcinātu. Merila Fulertona smaids bija tikpat plāns, cik acis ledainas. — Kas mēs būsim par veselīgu rasi! — viņš noteica. — Beidzot āriešu sapnis piepildīsies.

Izklausās briesmīgi, — atteica Deivids.

Un apburoši, — Merils viņam sacīja. — Briesmīgi un apburoši. Zināšanas. Cik ļoti tās vēlamies iegūt un kā no tām baidāmies! Piemēram, jūs vēlētos uzzināt visu par manu slimību vēsturi, un es gribētu uzzināt visu par jūsējo, īpaši tad, ja gribētu jūs pieņemt darbā vai apprecēt, vai uzsākt ar jums kopā kādu darījumu, taču neviens no mums nejustos ērti, apskatot pašam savu ģenētisko ziņojumu.

Pīters jautāja: — Vai tā ir zinātne vai zinātniskā fantastika?

Fakts, atbildēja Merils. Izlasīsiet publicējumus, kaut to vēl nav daudz. Un redzēsiet, ka, tāpat kā jūsu draugs, arī projekta zinātniskā daļa jau ir aptverta ar emocionālām, morālām un ētiskām šaubām. Vai projekts šo DNS kodu atrisinās pilnīgi, un vai tad valdība ar visiem spēkiem centīsies šīs zināšanas no mums slēpt mūsu pašu labā? Kādā nesenā aptaujā vienpadsmit procenti respondentu atbildēja, ka viņi atteiktos no embrija, ja uzzinātu, ka bērns nes resnuma gēnu. Redzat, nu, ka šis nebūs nekāds vienkāršais ceļojums.

Nebūt ar ne, atbildēja Pīters. Deivids ievēroja, ka viņš jau rakstīja piezīmju bloka otrajā lappusē.

Lai arī ko valdība darītu, Merils viņiem teica, lai noslēptu šo informāciju, noklusētu to tāpat, kā tik ilgi noklusēja ziņas par atombumbu, man tā ir nepieciešama. Viņi jau tagad šo projektu apklāj ar slepenību, un es gribu šo slepenību lauzt. Man šī informācija ir vajadzīga, un es gribu vadīt pētniecisko darbu vai vismaz ietekmēt to man vēlamā virzienā.

Piedodiet, Pīters ierunājās, dauzīdams ar pildspalvu pa piezīmju bloku. Es nesaprotu, kāds vispār tam visam sakars ar jums.

Nesaprotat? Merils pasmaidīja. Gribu, lai jūs abi sagatavojaties šim projektam, viņš pavēlēja. Gribu, lai jūs uzzinātu tikpat daudz par projektu, cik tajā iesaistītie zinātnieki. Gribu, lai par jūsu neredzamo cilvēku viņu laboratorijas, pārrunas, viņu dienasgrāmatas un piezīmju bloki sniedz jums vissīkāko informāciju, kas viņiem ir. Es gribu viņus novērst no krūts vēža un hroniskajām aknu slimību pētījumiem, par kuriem ne sūda nedodu.

Apbrinojami, domāja Deivids, kā sieviete šīs tirādes laikā vienkārši sēdēja līdzās Merilam Fulertonam un lasīja savu grāmatu.

Merils paliecās uz priekšu, tagad viņa acis ledaini kvēloja. Un tad beidzot sekoja lietas būtība. — Es gribu plaušu vēža kodu, — viņš teica. — Gribu emfizēmas kodu. Gribu miokarda kodu. Es gribu kodus, kas būtu noderīgi tabakai. Un tad es gribu pārizglītošanās programmu, kas būtu paredzēta ne tikvien mūsu patērētājiem, bet klientiem visā pasaulē. Atteiksimies no plaušu vēža gadījumiem! Atteiksimies no emfizēmas gadījumiem! Neļausim nekad šiem mazajiem izdzimteņiem ieraudzīt dienas gaismu!

Deivids un Pīters abi pievēra acis. Merils atgāzās sēdeklī kā tikko pēc orgasma un pasmaidīja. — Pēdējos četrdesmit gadus esam pavadījuši, viņš turpināja, — mēģinādami cigaretes padarīt drošas cilvēcei, bet bez sekmēm. Nākamos četrdesmit gadus mēs varam pavadīt, sagādājot drošību cilvēcei pret smēķēšanu.

Kāds kalpotājs bezgalīgi murminošās apbedīšanas ceremonijas laikā uz vējainā pakalna ar vienīgo ozolu un skatu uz Konektikutas zaļajām ainavām un mēļo dūmaku virs tālās Ņujorkas paziņoja, ka atpakaļ viņi nebrauks kopā ar Merilu Fulertonu un noslēpumaino sievieti, bet gan ar citu mašīnu. — Diezin kāpēc tas mani nepārsteidz, — Pīters noteica, izklausoties saīdzis.

Kalpotājs paraustīja plecus — kāda gan viņam tur daļa? — un teica: — Tagad būsiet mašīnā ar deviņpadsmito kārtas numuru, — un aizgāja.

Deivids jutās atvieglots un tā arī teica: — Pīter, vai tiešām tu vēl gribētu braukt ar šo cilvēku kopā. Dievs vien zina, ko viņš vēl pateiktu.

Viņš jau tā par daudz pateica, Pīters piekrita. Bet tad paskatījās garām Deividam un iečukstēja ausī: Ļaudis sāk doties projām.

Kā? Deivids paskatījās uz kapu un zemes uzbērumu, kas bija pārklāts ar to šausmīgo, Lieldienu olu grozā ieklāto zaļi vizuļojošo, mākslīgo zāli — paklāju, kas bija kā sava veida sveiciens no Havaju salām nākamajai pasaulei, bet mācītājs vēl arvien murmināja, ļaudis stāvēja ap kapu sēru, garlaicības vai paralīzes izteiksmē, un dievkalpojums, nepārprotami, vēl arvien turpinājās.

Bet, pagriezis galvu uz otru pusi no viņa lejā pa nogāzi, pamanīja, ka kāda mašīna slepeni aizdūc pa grantēto ceļu uz izeju, atstājot limuzīnu un mašīnu rindas, starp kurām bija vairākas spraugas, norādot, ka citas jau sen bija devušās prom. Prom no šejienes pa zālienu klusi virzījās divas sievietes un vīrietis, viscaur melnā mašīnas virzienā. Masveida aizbraukšana bija sākusies.

— Savu esam padarījuši, — Pīters iemurmināja Deivida ausī kā sātans, ka pavedina uz jaunu un interesantu grēku. Šis Fulertons ar mums vairāk negrib runāt, un par to otru mēs tik un tā nekā nezinām.

— Tiesa, — čukstēja Deivids, un tūlīt pat viņi pagriezās, lai savos gaiši pelēkajos uzvalkos dotos uz mašīnu pusi, prom no tā sērotāju loka ap kapu.

Viņi tā arī nekad neatrada deviņpadsmito mašīnu, jo līdzās vienpadsmitajai stāvēja Džordžs Klapss, kurš, viņus ieraudzījis, vaļsirdīgi pasmaidīja un sauca: — Mani ārsti! Labākie ārsti pasaulē! Vai gribat braukt atpakaļ uz pilsētu?

Deivids sacīja: — Mums paredzētas vietas deviņpadsmitajā mašīnā.

— Par to gan nav ko satraukties, — Džordžs viņiem atbildēja. — Šīs sistēmas vienmēr nobrūk, jo cilvēki tās izdomā. Kāpiet vien iekšā. Arī man reiz pietiek.

Vienpadsmitā mašīna nebija limuzīns, bet gan pilsētas vāģis, kā to sauca, bet lai gan bija parasta mašīna, tai bija melni ādas sēdekļi. Deivids un Pīters ieslīdēja aizmugurē, Džordžs aiz viņiem aizvēra durvis, un, kamēr viņi viens otram nosmīkņāja, paskatījās vēlreiz uz kalnu, kur cilvēki vēl arvien stāvēja līdzās ozolam, pret debesīm veidojot apveidus, it kā Džeka Fulertona Ceturtā aiziešana kaut kādā veidā būtu nozīmīga, Džordžs aprikšoja apkārt, lai apsēstos pie stūres un aizvestu viņus no šejienes.

Kad pēc dažām minūtēm viņi devās uz dienvidrietumiem pa Konektikutas maģistrāli, Pīters teica: Džordž, esmu pārsteigts. Domāju, ka viņi jums maksā pietiekami, lai jums vairs nekad nebūtu jāstrādā.

— A, viņi no tā izlocījās, — sacīja Džordžs, acīmredzot bez jebkāda naida, — kad izrādījās, ka galu galā nebūsim neredzami. Man jau visu laiku likās, ka tā būs. Tas advokāts…

— Mordons Līts, — abi reizē ierunājās.

—Jā, tieši tas, — Džordžs smējās un stāstīja. — Viņš mums vakar no rita to savā birojā pateica, atnāca sestdien, lai pateiktu, ka nevienam nemaksās par to, ka nav nekam derigi, un tā kā varu noderēt tikai par šoferi, tad, lūk, te nu es esmu. Vai tad tāpēc es viņus sūdzēšu tiesā? Kā gan viņus sauc, vai piecsimts dolāru vērtīgās firmas? Viņiem ir piecsimts bagātības, bet man nav nevienas. Ko tad sūdzēšu viņus tiesā, vai?

— Tas ir šausmīgi, — sacīja Deivids.

— Ūja, tik slikti jau nav, — Džordžs atteica. — Ja es būtu to naudu dabūjis, un man nebūtu, ko darīt, vienalga būtu nonācis kaut kādās grūtībās. Lieta tāda, ka man patīk braukt, patīk parunāties ar pasažieriem. Un, smaidīdams spogulī, novicināja gaisā roku. — Nu man ir jauni pirkstu nospiedumi, jauna seja, nekas mani nebaida, mīļais, varu turpināt braukt visu savu mūžu.

— Kamēr vien būsiet laimīgs, — Pīters viņam sacīja.

— Ar to varat rēķināties, atbildēja Džordžs.

Deivids iejautājās: — Bet kas ir ar Maiklu Prendergasti? Vai ari viņu apkrāpa?

— Nu, skaidrs, mīļais, Džordžs atbildēja. Viņi ir līdzīgu tiesību drātētāji. Ar viņu izrīkojās tieši tāpat kā ar mani.

Deivids jautāja: — Un ko viņa tagad darīs, vai zināt?

— Ai, jā, to viņa man pateica, — Džordžs atbildēja, — kad vakar no rīta pametām advokāta biroju. Ir tāda valsts kā Irāna vai Irāka, vai viena no tām, kas jau labu laiku bija aicinājusi viņu vadīt to atomenerģijas programmu. Pirms tam viņa atteicās, jo viņas uzturēšanās tur būtu pretlikumīga, bet nu viņai reiz esot diezgan. Viņa šo darbu pieņēma un, iespējams, jau ir lidmašīnā.

Pīters jautāja: — Uz Irānu?

— Vai Irāku vai vienu no citām tajā apkaimē. Kā viņa teica, pats lieliskākais ir tas, ka tur viņa drīkstēs nēsāt to melno apģērbu, ko sievietes valkā, lai viņas pilnīgi nosegtu…

— Čadru, — iesaucās Deivids.

— Jā, tieši to. Viņa drīkst valkāt čadru, un tas ir jauki. Otrkārt, tās programmas vadīšana, — paskaidroja Džordžs, — bet, kā viņa teica, būs vajadzīgi astoņi gadi, lai uzspertu gaisā visu pasauli. Domāju, ka viņa to arī izdarīs.

Deivids un Pīters stīvi raudzījās Džordža jautrajās acīs spogulī. Ne viens, ne otrs nevarēja aptvert, ko teikt. Džordžs viņiem piemiedza ar aci. — Man šķiet, — viņš piebilda, — ari mums būtu vienkārši jābauda dzīve, kamēr tā mums vēl ir.