Dūmi

7

Lai būtu par tabakas kompānijas advokātu, ir kaut kas jāzina par cilvēka sirds tumšajām dzīlēm. Mordonu Lītu maz kas pārsteidza, nekas nesatrieca, nekas daudz neinteresēja un dzīvē nebija neviena, ko viņš mīlētu, kas attiecās arī uz viņu pašu.

Mordons Līts bija drukns, piecdesmit sešus gadus vecs vīrietis, platiem pleciem, bet reiz bijis kārns, sešas pēdas un divas collas garš basketbolists, kad viņš pirms daudziem gadiem to bija spēlējis Ukstove-ras sagatavošanas skolā. Piesardzība un skepse bija iedarbojušās uz viņu līdzīgi kā smaga planētas gravitāte, saspiežot viņu līdz pašreizējam garumam — piecām pēdām un desmit collām, kas nebija muskuļains, bet atlētisks gan no saspīlējuma, niknuma un nicinājuma.

Mordons pētīja jaunākos Politiskās aktivitātes komisijas noteikumus par firmu ziedojumiem politiskajām kampaņām — viņam patika Kongress; prostitūtas, kas rāda, kā viņas drātēt, — kad iezvanījās telefons. Viņš pacēla klausuli, izdvesa zemu skaņu, kas izklausījās kā kārpaina mežacūka, un viņa sekretāres Helēnas, jaukās, mātišķās sievietes, kam te nebija īstā vieta, balss teica ausī: Dr. Emorijs uz otrās līnijas. Pētījumi un attīstība.

Helēna bija laba sekretāre. Viņa zināja, ka priekšnieks nevarēja paturēt prātā katru cilvēku un viņa amatu, kas bija ierakstīts viņa Rolodex piezīmju kladē, un ja zvanīja kāds, kuru viņš neatpazina, Helēna zvanītāju aprakstīja, piesakot zvanu. Bet tik tikko piesakot «Pētījumi un attīstība», viņa bija atgādinājusi Mordonam Lītam un iekustinājusi viņa atmiņu, ka Dr. Arčers Emorijs ir NAABOR pētījumu un attīstības programmas direktors trīs pakāpju projektam, kas mēģināja: (1) pierādīt, ka visi pierādījumi par cigarešu smēķētāju veselības problēmām nav apstiprinājušies; (2) atrast citu izmantojumu tabakai siltumizolācijai? optiskajām šķiedrām? ja notiktu sliktākais un (3) gatavoties iespējamai pāriešanai uz marihuānas cigarešu ražošanu, ja šo tirgu jebkad būtu iespējams uzsākt.

Un kurš no šiem pētījumu un attīstības atzariem bija licis Dr. Emo-rijam zvanīt advokātam? Viss, ko Mordons Līts zināja, ir tas, ka starp ārstu un sliktām ziņām var likt vienādības zīmi. Vēl aizvien turpinot sarauties un saspiesties vēl par nieka milimetru, viņš nospieda uz «2», neklausoties Helēnas sacītajā, un atbildēja: — Labrīt, dakter. Kas notiek laboratorijā?

— Nu, peles vēl arvien mirst, atbildēja sirsnīga iedzērēja un spēlmaņa balss.

— Vecs joks, — skābi noteica Mordons. — Toties ziloņi vēl arvien ir dzīvi, bet klepo kā traki.

— Tiešām? Tas ir jauns. Smieklīgi.

Tas patiesībā bija ļoti vecs joks. Mordons jautāja: — Kas šodien uz sirds, dakter?

— Pie jums ieradīsies divi mūsu neatkarīgie, uz līguma strādājošie pētnieki.

— Tiešām?

— Viņus sauc…

— Pagaidiet.

Mordons pavilka uz savu pusi bloknotu ar dzeltenām lapām, pāršķīra jaunu lapu, paņēma savu Monblāna apjoma Agatas Kristi pildspalvu — čūsku ar rubīna aci uz saspraudes, un sacīja: — Nu.

— Viņus sauc Dr. Deivids Lūmiss un Dr. Pīters Heimhokers, un viņi…

— Pa burtiem.

Emorijs nosauca pa burtiem, tad teica: — Gribu uzsvērt, ka abi nav no manas nodaļas, nedz arī patiesībā ir NAABOR darbinieki. Viņi ir neatkarīgi darbinieki.

Tas jau ir pavisam slikti, domāja Mordons. Viņš jautāja: — Kas viņiem uz sirds?

— Man patiktu, ja viņi paši to pastāstītu. Cikos šodien Jūs varētu viņus pieņemt?

Ļoti,ļoti slikti. Mordons ieskatījās kalendārā. — Trijos, — viņš sacīja.

— Lūdzu informējiet mani, — Ārčers Emorijs teica.

Maz cerības. — Protams, — atteica Mordons un nosvieda klausuli tās tureklī kā beigtu žurku.

Ta kā Mordonam bija bīstami dzert pusdienlaikā, jo tad mēģināja izlauzties viņa īstā daba, viņš atturējās un tā vietā dzēraPellegrino ūdeni, kas nozīmēja to, ka oma pēcpusdienās bija daudz sliktāka nekā no rītiem. Šajā draņķīgajā stāvoklī piecas minūtes pirms trijiem ieradās abi ārsti, un katrā viņu kustībā vīdēja saspringtība. Viņu seksuālo noslieci Mordons uzreiz pamanīja; viņš necieta kādu vairāk kā citas cilvēciskas būtnes. —Dakteris Emorijs, — viņš sacīja ar zināmu necieņu, uzsverot viņa titulu, — saka, ka jums abiem ir kaut kāda problēma.

Šķiet, ka ir, — sacīja Dr. Pīters Heimhokers. Tas bija tāds, uz ko Mordonam bija visgrūtāk paskatīties. Baltie cilvēki arafro stilā apgrieztiem matiem bija diezgan grūti panesami parastajiem cilvēkiem; Mordonu šis pūkainais, melno matu oreols virs kārnās, baltās sejas pēc pusdienām būtībā vilināja uz amputāciju. Galvas amputāciju.

Otrs, Dr. Deivids Lūmiss, paskatījās uz savu partneri ar pārbiedētu neizpratni. — Tevšķiet, ka mums ir!Pīī ter! Viņš bija mazliet tuklāks, mīkstāku ķermeni, nopietni neiecietīgs vīrietis ar nedabiski blondiem, paplāniem matiem.

Tikmēr Heimhokers sacīja: — Deivid, vai tu būtu tik laipns?

Likās, ka būs jāskatās uz Heimhokeru. Paveroties viņā, Mordons jautāja: — Kā būtu, ja vienkārši izstāstītu, kas noticis?

Kamēr Heimhokers atvēra savu kārno muti un dziļi ievilka elpu, acīmredzot sakopojot domas, Lūmiss ar pēkšņu vārdu izvirdumu izšāva: — Mēs nolaupījām kādu cilvēku, iedevām viņam eksperimentālo formulu, un viņš aizbēga.

Mordons atgāzās atpakaļ krēslā. Vai sacījāt «nolaupījām»?

Heimhokers teica: Deivid, lūdzu, ļauj man, Deivid,lūdzu. Tad, pagriezies pret Mordonu, sacīja: — Nezinu, cik daudz jums izstāstījis Arčers…

— Iedomājieties, ka Dr. Emorijs man neko nav teicis.

— Labi. Abi ar Deividu vadām nelielu pētniecības iestādi Ņujorkā. Vakar vakarā ielauzās laupītājs, un mēs viņu sagūstījām. Bijām tieši tai vietā, nu, par mūsu pētījumiem jūs neko negribēsiet zināt.

Mordons uz dzeltenās lapas uzvilka cilpu.

Beidzot Heimhokers turpināja. Pietiktu jau ar to, ja teiktu, ka esam tajā pētniecības stadijā, kad mums vajadzīgi praktiski rezultāti, darba lauciņš.

— Gvinejas cūciņas, — sacīja Mordons, kas bija labi pazīstams ar dūmu aizsega frāžu veidošanu.

— Nu, kā tad, Heimhokers piekrita un smalkjūtīgi ieklepojās, -cilvēciskas jūras cūciņas, ja būsim precīzi.

— Brīvprātīgie, — ieminējās nervozais Deivids. — Vai arī cietumnieki no pavalsts cietumiem. Protams, arī brīvprātīgie.

Mordons virs cilpas uzzīmēja pūkainus matus. Un kāds ir jūsu pētījuma mērķis?

— Melanoma.

Mordons stīvi blenza. Un kāds, pie velna,tam sakars ar cigaretēm?

— Nekāds! izmisis sauca Lūmiss, mētājot rokas kā cilvēks, kam bail no sikspārņiem.

Tajā pašā laikā Heimhokers gandrīz pielēca kājās un kliedza: — Nekad nav bijis ne sīkākās saiknes! Nekad!

Tad Mordons saprata un gandrīz jau pasmaidīja, bet atturējās. — Saprotu, — noteica, bet tik tiešām saprata. — Tatad izmēģinājāt to jūsu, kā to sauc, ar laupītāju, bet viņš pēc tam aizbēga, un nu gribat zināt, kādi tiesiski sarežģījumi jums varētu būt.

— Nu, — sacīja Heimhokers, — mums, protams, bet arī Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam.

Nu gan Mordons pasmaidīja, nemaz ne patīkami. — Ak tad tāpēc NAABOR jūs dēvē par savējiem? Dr. Ernorijs apgalvoja, ka viņi jau jūs ir atbrīvojuši.

-Ko?

Mordons teica: — Ļaujiet man izskaidrot situāciju. Ja jūsu problēma izrādīsies vienkārša, es to jums nokārtošu un rēķinu piesūtīšu manas firmas klientam NAABOR. Ja tā toties būs saistīta ar policiju, ar kriminālnoziegumu, tad nosūtīšu jūs pie kāda sava kolēģa, kas nodarbojas ar krimināllietām, un nokārtosiet to tieši ar viņu.

Lūmiss izdvesa vārdu: — Krimināllieta?

— Pirmkārt, kā pieņemu, — sacīja Moidons, uz lapas uzrakstot skaitli 1, apvelkot tam apli, — viela to puisi varēja nogalināt?

— Viņu nogalināt! Viņi viens uz otru paskatījās, un tad Heimhokers teica: — Nē, tur nekam tādam nevajadzēja būt. Es domāju — nekam nāvējošam.

— Vienā, — sacīja Lūmiss, — vai otrā, Pīter. Bet kombinācija, kā lai zinām, ko šis kokteilis varētu nodarīt.

— Tikai ne nogalināt, — Heimhokers aizkaitināts uzstāja. — Mēs to esam pārrunājuši jau no visām pusēm, Deivid:

Mordons jautāja: — Kokteilis? Vai jūs nepaskaidrotu?

— Patiesībā, — sacīja Heimhokers, — mums ir divas formulas. Mēs iedevām vienu laupītājam, bet viņš iedomājās…

— Mēs viņam šo domupadevām, Pīter.

— Labi, Deivid, mēs viņam likām to noprast. Mordonam mazliet nokautrējies izskaidroja: — Viņam likās, ka otrs varētu būt pretlīdzeklis.

— Un to iedzēra, jūs gribat teikt, aizejot? -Jā.

— Un tagad viņš staigā pa pasauli, — Mordons rezumēja, — šis noziedznieks, laupītājs, un maz ticams, ka viņš meklēs ārstu vai traumpunktu, pie kam viņa dzīslās kursē divas eksperimentālas zāles, par kurām skaidri nezināt, kā iedarbosies ne viena, ne otra un vēl jo vairāk abas.

— Precīzi nezinām gan, aizstāvoties piekrita Heimhokers, — ne vēl jovairāk pirms eksperimentēšanas un…

— Jā, jā, nekādā ziņā neapšaubu jūsu metodes, — Mordons apliecināja. — Vismaz līdz vakardienai. Kā šiem produktiem, pēc jūsu domām,bija jāiedarbojas?

— Jāietekmē ādas pigmentācija, — dedzīgi sauca Lūmiss, iekniebjot savā rožainajā rokā, lai paradītu, ko nozīmē —āda.

— Vai domājat, ka tas viņu varētu nopietni apdedzināt vai ko tamlīdzīgu?

— Nu nē taču, — atteica Lūmiss, sparīgi purinot galvu, bet Heimhokers teica: — Gluži pretēji. Mūsu nolūks bija panākt pigmenta izmaiņas vai novēršanu.

Mordons gaidīja, bet nekas vairāk nesekoja. Beidzot jautāja: — Ko tas nozīmē?

— Nu, esam ar Deividu, — Heimhokers sacīja, — pirms tas notika, pārrunājuši…

— Neesamnemaz gulējuši.

— Nemaz. Un mēs to pārrunājām un domājām, ka ļoti iespējams, — Heimhokers atklepoja un turpināja, — ka tas čalis ir, nu, ja tā skatāmies, tas varētu būt tīri labi… neredzams.

Mordons paskatījās uz viņiem, uz viņu nopietni pārbiedētajām sejām. Viņš neko nepierakstīja uz savas lapas. Patiesībā nolika pildspalvu sānis. — Pastāstiet, — viņš sacīja, — ko vairāk.