Dūmi

31

Ir trīs trīsdesmit pirmdienas pēcpusdienā, Mordons Līts vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais aizdedzina cigareti ar grieķu atdzimšanas šķiltavām labas futbola bumbas lielumā. Tad sarunas apklusa, lai noturētu klepošanas, krekšķēšanas, sēkšanas, elsošanas, spļaudīšanas, acu bolīšanas, raudāšanas, sprauslāšanas, puņķu šņaukšanas, siekalu tecēšanas un brēkšanas rituālu, kamēr visu laiku divi melnā ģērbti un klusi asistenti Džeku Ceturto turēja, palīdzēja, masēja un visu noslaucīja. Tad, kad vētra bija norimusi, cigarete milzu pelnu traukā uz galda gruzdēja kā tāds elles attāls nostūris, Džeks Ceturtais atkal spēja runāt, ar skābekļa caurulīti no jauna degunā, pagrieza savas asarojošās, blāvās acis ar sarkaniem lokiem pret Mordonu un prasīja: Kur viņš ir? Gribu šo čali satikt.

— Nu, redzat, tur jau tā lieta, — Mordons riskēja, ar pirkstiem norādīdams uz vairākiem neesošiem jāņtārpiņiem, šo puisi nevar redzēt. Neviens nevar. Un tāpēc viņu ir tik grūti atrast.

— Un nolādētā kārtā tik noderīgs, — Džeks Ceturtais iebelza ar gaļīgu dūri pa tīro galda virsmu, liekot pelnu traukam un Mordonam salēkties, bet ne stoiciskajiem asistentiem. — Gribu šo čali tagad. Man viņš vajadzīgs. Kāpēc tad man viņa nav?

— Tas, ka viņš ir zaglis, — Mordons atļāvās iebilst, ar pirkstiem meklējot nozudušo kontaktlēcu pūkainajā paklājā, es pieņemu, viņu padara par slēpšanās lietpratēju. Bet esmu pārliecināts, ka ar laiku viņu atradīsim.

— Man nav tam laika. Man ir kāda ideja.

Mordona rokas satvēra kaklasaiti kā patvēruma salmiņu. Jā?

— Šie dumie dakterīši, sēca Džeks Ceturtais, tagad zina, vai tad ne, ka, saliekot kopā abas zāļu devas, var iegūt neredzamu cilvēku?

Pārsteigts, rokām starojot kā saulespuķēm, Mordons atbildēja:

— Jā, es pieņemu, ka viņi to var.

— Tad lai viņi mums tādu uztaisa, — pavēlēja Džeks Ceturtais.

— Turpināsim meklēt oriģinālu, bet sev izveidosim kopiju.

Saulespuķes atplauka. Jā, viņi to varētu, vai ne? Taču tad saulespuķes novīta, un Mordons jautāja: — Bet kurš ? Kurš uzņemtos tādu risku, lai galā kļūtu kā… kā tas ?

— Ir kaut kas, ko esmu iegaumējis attiecībā par naudu, sēca Džeks Ceturtais, ja tev tās ir diezgan, kāds pieteiksies brīvprātīgi. Un man, nolādēts, vajadzīgs neredzams cilvēks. Man viņš vajadzīgs tagad un tūlīt!

— Lai noklausītos Kongresā? ieminējās Mordons. Sāncenšu cenu politikai?

— Tam, protams, noteikti, — nodārdināja Džeks Ceturtais, vareni paraustot plecus. Bet tas nav vissvarīgākais. Man viņš vajadzīgs kaut kam citam, tuvāk mājai.

Aizdomas par neuzticību? Džeka Ceturtā piektā sieva? Mordons izskatījās modrs. — Jā?

— Ārsti, — Džeks Ceturtais ar piepešu kaisli izsaucās. — Ārsti man melo.

— Kādi kaktu dakteri, vai? — Mordons jautāja.

— Jums taisnība, Džeks Ceturtais viņam teica. Viņi visi ir kaktu dakteri.

— Nē, es prasīju, kādi kaktu dakteri jums melo?

— Manil Par kādiem elles tablešu stūmējiem tad es, jūsuprāt, runāju? Domājat, ka man patīk runāt ar ārstiem? Nevīžīgajiem, sīkmanīgajiem roku mazgātājiem? Vai tad nezināt, ka savas dzīves laikā izstājos no diviem dažādiem sporta un sociālajiem klubiem, jo viņi sāka uzņemt tablešu stūmējus? Nožēlojamie, sīkmanīgie ķermeņa mehāniķi, tikko viņi dabū divas desmit centu monētas, ko berzēt vienu pret otru, domā, ka ir superigi! Nekaunība!

— Starp citu, Džek, — Mordons ieminējās. — Par ko jūsu ārsti jums ir melojuši?

— Par mani, protams. Kas man, pie velna, par daļu, ko viņi domā par citiem? Viņi man melo par mani, un es to nolādēti labi zinu. Jūs domājat, ka izskatos labāk nekā toreiz, kad mani pēdējo reizi redzējāt?

Ja Džekam Ceturtajam būtu iespēja izskatīties sliktāk, viņš izskatītos sliktāk. Bet tā kā nebija, viņš izskatījās tāpat. — Nu… — sacīja Mordons.

— Arī es nē! — kliedza Džeks Ceturtais un ieturēja pauzi, lai izkle-potu daudz sarkanu putu mutautiņā, ko turēja kāds no asistentiem. Kad lēkme pārgāja, viņš turpināja, Mordonam teikdams: — Viņi man saka, ka veselība uzlabojas, ja varat tam noticēt. Ak, viņi atzīst, ka vairs nespēlēšu tenisu, viņi, šie sapuvušie lišķi, tik tālu gan neaiziet, lai apsolītu pilnīgu izārstēšanu, bet uzstāj, ka es turoties tādā pat formā, tā viņi to sauc, it kā es pats pat savi vispār varētu atrast. Man vajag šo nolādēto jūsu spoku vai to, kuru uztaisīsim sev, lai tur iezagtos un noklausītos, kad manis nav mājās. Zinu, ka viņi melo, zinu!

— Bet kāpēc tad jums vajadzīgs neredzamā cilvēka apstiprinājums, — Mordons, pūļa svētīšanas pozā nostājies, jautāja.

Džeks Ceturtais pagrieza savas kūstošā aisberga acis pret Mordonu. — Es gribu zināt, — viņš ķērca, — vai viņi smejas.