Dūmi

30

Tas nu bija pārmēru bīstami, — teica Fredijs. Viņš uzturējās busiņa aizmugurē bez drēbēm, ja nu gadījumā viņus aptur kāds policists, ko būtu uzrīdījis priekšnieks. Bet līdz šim, tomēr, tas nebija noticis, kas nozīmēja, ka arvien vairāk zuda cerība, ka varētu notikt. Fredija locītava sūrstēja vietā, kur priekšnieks to bija sagrābis, un viņa mute vēl arvien sajuta priekšnieka darbā nocietināto pirkstu slikto garšu.

Priekšā Pega visu uzmanību veltīja braukšanai. — Mani pārsteidza, — viņa ierunājās, cik viegli tas čalis to uzņēma. It kā viņš visu laiku būtu runājis ar neredzamiem cilvēkiem.

Man nepatīk kruķi, kas neapmulst, piekrita Fredijs. Viņš sēdēja uz sarullētām drēbēm ar biksēm virspusē, bet tik un tā lauku ceļš viņu diezgan pamatīgi mētāja pret busiņa cieto grīdu. Un mākslīgā zāle, kā to apliecinās katrs profesionāls beisbolists, nav īpaši patīkama, pa kuru lēkāt.

Nu, vismaz, Pega, palēninot ātrumu, bet neapstājoties pie «stop» zīmes un tad nogriežoties pa labi uz vēl citu līkumotu, bedrainu lauku ceļa, sacīja, — droši zinām, ka pret tevi nav iesniegts neviens dokuments.

— Teicu jau, ka Bāmijs strādā uz savu roku, — Fredijs piebilda. — Nu esam drošībā. Mums tikai jācenšas turēties pa gabalu no Dadlejas.

— Tur jau nekā arī nav. — Pega teica. — Varam iepirkties citā pusē.

— Labb-i, — atbildēja Fredijs, kad viņi pārbrauca īpaši asai grambai. — Cik vēl ilgi līdz mājām, Peg?

— Desmit minūtes, varbūt mazāk.

— Labi.

— Tad varēsim atpūsties.

— Es tikai domāju, — teica Fredijs, ar abām rokām atspiežoties pret mākslīgo zāli, — par to priekšnieku, kā viņš mani gandrīz noķēra, nolādēts.

— Nu, bet viņš tak tevi nenotvēra, — sacīja Pega, īpaši necenšoties piebremzēt pie zīmes «dot ceļu». Tāpēc neuztraucies, Fredij, tu šo veci vairs nekad neredzēsi. Viņš iesmējās. — Un tas Kungs zina, viņš neredzēs tevi.