Dūmi

39

Trešdien pēc Ceturtā jūlija nedēļas nogales, kamēr Fredijs Nūns izpētīja Lielo S pavalsts ziemeļos, Mordons Līts, atrazdamies Ņujorkas pilsētā, turpināja nodarboties ar Fredija lietām. Tas sākās no paša rita, tieši pēc tam, kad Mordons bija novietojis savu mašīnu ar nodokļiem neapliktajā stāvvietā viņa biroja ēkas pagrabā. Izdzirdot, ka aizcērtas vēl citas blakus esošās automašīnas durvis, viņš jau zināja, vēl neatskatījies, ka būs tāda kā vēl viena satikšanās ar Bāmiju Beileru.

Jā. Te nu viņš nāca, šis sīkstais resnulis, spraucoties starp mašīnām uz Mordona pusi, smaidot savu ciešo smaidu un sakot: — Labrīt, Advokāta kungs. Vai pavadījāt jauku nedēļas nogali?

Kas par jautājumu! To neievērojis, Mordons atteica: — Bāmij, lūdzu, sakiet, ka esat atradis Frediju Nūnu.

— Nu, varētu jau to teikt, — Bāmijs atbildēja, — bet tad es melotu. Ienāciet manā birojā, saliksim prātus kopā.

Mordons smagiem soļiem, taču nenovēršami sekoja Bāmijam uz šodienas mašīnu — burgundieša krāsas Daimleru. Kamēr Bāmijs atvēra aizmugurējās durvis, Mordons jautāja: — Vai esat nolēmis izmēģināt pasēdēt katrā šīs garāžas mašīnā?

— Sauciet mani par Zeltmatīti, atcirta Bārnijs, nelikdamies traucēts. Vai tas tik neiespējami, ka mēģinu iegādāties jaunus riteņus. Iekāpiet, Advokāta kungs.

Pārsteidzošā kārtā Daimlerā bija nedaudz mazāk vietas kā citās mašīnās, ko Bāmijs bija izvēlējies. Mordons sajuta, ka ir nepatīkami tuvu otram vīrietim, kas,aizcirtis durvis, apsvempās pret viņu, pasmaidīja un teica: — Dzirdēju, ka jūsu ģimenē notikusi nelaime.

Neizpratnē Mordons vaicāja: — Manā?

— Fulertonu ģimenē.

— A, jā, tik tiešām.

— Un tā, mans pirmais jautājums ir, — iesāka Bāmijs, — vai tas puisis, kas pārņems amatu, ir tikpat dedzīgs atgūt Frediju Nūnu kā iepriekšējais?

— Pat vairāk, Bāmij, — Mordons apgalvoja. — Pat vairāk.

— Labi. Tas mani stipri nomāca. Lūk, par ko esmu domājis.

-Jā?

— Iedomājos sevi Fredija Nūna vietā, saprotat? Bāmijs, runājot, pamāja ar galvu un skatījās pāri priekšējam sēdeklim uz aizsargstiklu tā, it kā tur atrastos Fredijs Urbāns Nūns, ko viņš ārpusē varēja redzēt, un nevis kāda mēļa Lexus pēcpuse pāri ielai. Sākumā šim čalim, -Bāmijs teica, bija jāuztraucas, varbūt, ka nomirs, varbūt, ka mitēsies būt neredzams, varbūt, ka atgadīsies vēl kas. Bet nekas nenotika. Mēs to zinām, jo viņš nedēļas laikā, pēc tam, kad kļuva neredzams, paveica divas veiklas ielaušanās. Un mēs zinām arī, ka viņš vēl arvien bija neredzams, kad pēc nedēļas šis kuņas bērns izvalsēja no Beiridžas

dzīvokļa tieši mūsu degunu priekšā un vēlāk mani apstrādāja pavalsts ziemeļos.

— Izskatās, ka viņš, sacīja Mordons, ir pārliecināts, kas attiecas uz neredzamību.

— Tā ir, — piebilda Bāmijs. — Un nu viņš vairs nav tik norūpējies, ka kaut kas varētu notikt. Taču tagad viņš ir stadijā, kad sāk uztraukties, ja nekas nenotiks.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat, — Mordons atzina.

— Nu, paskatieties, atbildēja Bāmijs, vai šis puisis visu savu mūžu gribēs palikt neredzams? Vai jūs gribētu? Vai es? Nē.

— Tas, toties, viņam ir noderīgi, — ieminējās Mordons, — vismaz jau nu viņa darba laukā.

— Protams. Tāpēc jau zog vairumā, pamatīgi un bieži. Divas liela apmēra zādzības vienas nedēļas laikā. Ap šo laiku, jādomā, vēl vairāk, bet, ja nu viņš piestrādā ārpus pilsētas, tad man būs grūtāk tam izsekot. Ja es būtu viņš, zināt, tas ir vienīgais veids būt par policistu, detektīvu, kas faktiski ari esmu, un lai tie liekuļi iet drātēties, — ja es būtu viņš, skatītos ar viņa acīm un domātu ar viņa galvu, man šķiet, ka īsā laika sprīdī izdarītu pamatīgi daudz zādzību, savāktu pulka daudz naudas, tad kļūtu redzams un aizietu pensijā.

— Kā? Kā gan atkal kļūt redzamam?

Bāmijs nepatīkami tuvu Mordona degunam paluncināja pirkstu. — Tas tad arī ir tas, ko gribēju teikt, — viņš atbildēja, — iemesls, kāpēc te šodien esmu. Ārsti.

— Ārsti.

—Ārsti. Agrāk vai vēlāk mūsu draugs Fredijs mēģinās ar viņiem sazināties.

Mordons par to nebija iedomājies, bet tagad to izdarīja un lēnām pamāja ar galvu. — Saprotu, ko domājat. Panākt ar viņiem vienošanos, palīdzēt pabeigt eksperimentu, ja viņi apsola viņu atgriezt sākotnējā stāvoklī. Status quo ante."

— Tieši tā. Viņš zvanīs ārstiem, — Bāmijs, iepriecināts par savu slēdzienu, pamāja. — Vai, — viņš turpināja, — ir jau varbūt to darījis? Vai par to vispār esat domājis?

* Latīņu vai. «stāvoklis pirms tam».

— Domājat, ja viņš sazinātos ar viņiem, viņi man par to neko neteiktu?

— Tikai tad, ja jūs pajautātu.

Mordons to atkal pārlika savā prātā, un viņam atkal reiz bija jāatzīst, ka Bārnijam taisnība. — Taču attiecības starp mani un ārstiem, — viņš atļāvās ieminēties, — patiesībā starp ārstiem un NAABOR vispār, iespējams, nav tik labas, kādām tām vajadzētu būt.

— Esmu ar mieru derēt, ka tā ir.

— Nu, — Mordons teica, — faktiski šodien tik un tā biju ārstiem nodomājis piezvanīt, sarunāt tikšanos, lai pārrunātu dažus priekšlikumus, kas tika izteikti nedēļas nogalē. To varētu pieminēt kā otru tematu.

— Jā, to varētu gan, piekrita Bārnijs. Un jūs varētu mani ņemt līdzi kā otru dalībnieku.

— Jūs gribat nākt līdzi? Mordons pārsteigts jautāja. Satikt ārstus? Lai viņi iepazīstas ar jums?

— Tieši tā.

— Kāpēc?

— Nu, pirmkārt, Bāmijs atbildēja, jūs pārrunāsiet situāciju ar ārstiem, kāpēc viņiem būtu jāsadarbojas, legalitāti , viņu atbildību un tā tālāk. Tad turpināšu es, Bāmijs beidza un pasmaidīja, un viņus pabiedēšu.

Melnā sekretāre Šanana šoreiz Mordonu atpazina, ieraugot viņu pa lodziņu līdzās rakstāmgaldam, sāka smaidīt, bet tad ieraudzīja Bārniju. Viņas izteiksme nomācās un no jauna nopētīja Mordonu ar šaubām; lai kā, viņa nospieda pogu, kas atvēra durvis, un viņus ielaida.

— Vienlīdzīgu tiesību darba devēja, — dūkšanai atskanot, piezīmēja Bāmijs.

— Es nenovērtētu šo meiteni par zemu, — Mordons viņam teica, atgrūzdams durvis un palaizdams Bārniju pa priekšu.

Šanana bija atnākusi līdz biroja durvīm. — Labrīt, Līta kungs, — viņa teica. Mordons ievēroja, ka viņa bija gatava izlikties, ka Bāmija patiesībā nav, tā, it kā viņš būtu apgrūtinājums, ko viņa gribēja Mordo-nam aiztaupīt, lai tas viņam nebūtu jāatzīst.

Vairāk nekā gatavs šo domu atbalstīt, Mordons pasmaidīja savu gandrīz cilvēcisko smaidu un teica: Labrit, Šanana. Ārsti mani gaida.

-Jā, es zinu. Pateikšu viņiem, ka esat ieradies. Viņa pamāja ar slaidu, graciozu, tumšu roku. Jūs taču atceraties, kur atrodas konferenču telpa?

Mordons izskatījās sadrūmis. — Un nevis jaukā telpa augšstāvā?

Viņa bija uzjautrināta, līdzcietīga. — Diemžēl, nē, — viņa atteica un nozuda savā birojā.

Mordons devās uz konferenču telpu, un Bāmijs sekoja, piebilstot: — Ar šito jūs diezgan labi tikāt galā.

— Es tieku galā ar kuru katru, Bāmij, — atteica Mordons.

Bāmijs viņu noskatīja. — Vai pats tam tiešām ticat?

Mordons negrasījās atbildēt. Viņi iegāja dienasgaismas apņemtā konferenču telpā, Bāmijs pavērās visapkārt un sauca: — Okei, es atzīstos. Kur man jāparakstās?

— Jā, tai trūkst ērtību, vairāk Vai mazāk, — Mordons piekrita.

Bāmijs izpleta rokas. — Te nu esam asteroīdu joslā, viņš atteica,

un tajā brīdī ienāca abi ārsti.

Bāmijs un abi ārsti satikās pirmo reizi, protams, un Mordonam bija interesanti pavērot, cik pēkšņa un instinktīva bija abu pušu nepatika. Jau ar ķermeņa kustību pietika, lai nostādītu pretī apkārtnes seis-mogrāfus, ja tur tādi būtu. Mordons vēroja, kā divi zālēdāji paši savā teritorijā sastop gaļēdāju, un acu bolīšana, lūpu šķobīšana un nagu sišana pret zemi bija apdullinoša.

Taču Mordons, it kā nekas nebūtu noticis, iepazīstināja: — Dr. Pīter Heimhoker, Dr. Deivid Lūmis, vēlos jūs iepazīstināt ar Ņujorkas pilsētas policijas detektīvu Bāmiju Beileru.

— Sveiki? — ieņurdējās Bāmijs.

Lūmiss iepleta platas acis un klusēja, kamēr Heimhokers noskatīja Bāmiju no galvas līdz papēžiem, pacēla pret Mordonu acis un pabrīni-jās «ak, jūs, palaidni» stilā: — Tiešām?

— Bāmijs, — Mordons paskaidroja, — ir palīdzējis mums Fredrika Nūna meklēšanā. Mēs domājām, ka būtu labi mums visiem satikties.

— Ak tā gan, noteica Heimhokers.

Mordons norādīja uz tukšo konferenču galdu. — Vai apsēdīsimies?

— Protams, Heimhokers atteica, atcerēdamies savas manieres.

Arī Lūmiss, atminoties savus uzvedības pamatlikumus, jautāja: —

Vai Šanana jums piedāvāja bezalkoholiskos dzērienus? Kafiju? Vai ko citu?

— Nav nepieciešams, — Mordons apgalvoja. — Bet, vienalga, pateicos.

Viņi sēdēja pie garā galda kā darba devēju un darba ņēmēju pārrunu dalībnieki, katrā pusē pa divi, ar skatu vienam pret otru, sakrustotām rokām, ar elkoņiem uz galda, neuzticīgās acis, saudzējot no dienas-gaismām, sarauca pierēs. īso klusuma brīdi pārtrauca Lūmiss, sacīdams Mordonam: — Godīgi jāsaka, ka tad, kad šorīt piezvanījāt, domājām, ka runāsim par Merilu Fulertonu un viņa idejām.

— Jā, gribu arī to skart, — Mordons piekrita. — Varbūt, ka vajadzētu to pārrunāt vispirms. Paskatīdamies uz Bārnija nepatīkamo profilu, jautāja: — Bāmij, jūs taču neiebildīsiet?

— Manis pēc.

Mordons pievērsās ārstiem. — Par šo projektu, lai kā ari to sauca.

— Cilvēka genoma projekts, atteica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tāds tik tiešām pastāv. Taču neizklausījās, ka viņš to pilnīgi apstiprinātu.

— Un vai tā to arī Merils dēvēja?

— Savā ziņā, — sacīja Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Tas cilvēks, zināt, ir jucis. Runāt par megamāniju.

— Cik zinu, biznesa aprindās to sauc par «domā plaši», — Mordons teica. — Tatad esat ielūkojušies šajā džeroma projektā?

— Genoma, sacīja Heimhokers, no vārda gēns. Cilvēka genoma projekts ir Savienoto Valstu valdības visdārgākais pasākums kopš Man-hetenas projekta.’

— Tik tiešām?

— Mani pārsteidz, — sacīja Lūmiss, — cik ļoti maz par to zināms.

— Nu bet protams, norādīja Mordons, ari Manhetenas projekts, izgudrojot atombumbu, nebija tajā laikā neko daudz pazīstamāks.

— Taisnība, — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss piebilda: — Tas bija kara laiks, un Heimhokers teica: Tas varētu būt pārāk sarežģīts stāsts, ko presei izskaidrot lielam, neaptēstam pūlim, un Lūmiss apstiprināja: Ta ir.

— Bet šāds projekts tik tiešām ir, — sacīja Mordons, — un tam ir saistība ar DNS ķēdēm…

— Plānošanu, sacīja Heimhokers. Kā jau norādīja jūsu draugs Merils. Un tādējādi atrod slimību iezīmes. Bet šis, saprotat, ir valdības projekts un nevis kaut kas, kur jūs varat ielavīties, ietekmēt vai apvienot.

* Slepens amerikāņu zinātnisks projekts, kas iesākts 1942. gadā, lai izveidotu atombumbu.

— Bet tagad, jau no paša rīta, — Lūmiss ar tādu kā vaimanu balsī teica, mēs ar kurjeru saņēmām vēstuli no šī Merila Fulertona ar Dr. Arčera Emorija pavadvēstuli, paziņojot, ka mūsu melanomas pētījumi tiek pārtraukti! Tik vienkārši!

— Nelaimīgie, — murmināja Mordons.

— Mēs bijām tik tuvu, Lūmiss iekliedzās.

Heimhokers daudz mierīgāk teica: — Vai nu bijām tuvu, vai arī nē, kompānijas acīs, acīmredzot, vienmēr esam bijuši nekas vairāk kā dzīves īstenības maskētāji. Un nu viņiem pārgājusi patikšana pēc šīs neīstās sejas un tāpēc viņi to izmet.

— Jūtamies tik ļoti izmantoti, — sauca Lūmiss.

— Un mēs jūtamies, — piebilda Heimhokers, — arī ļoti pievilti. Vēstulē tiek teikts, ka mūsu pētniecības iestādei ir dota atļauja darboties tālāk kā iepriekš, bet tikai, ja mērķi tiks pārveidoti un ja mūsu mērķi tagad ir tie, ko sauc par tabakas drošības ģenētisko pastiprināšanu.

— Un kā jums patīk šis eifēmisms? — uzstāja Lūmiss.

— Domāju, ka tas ir diezgan jauks, — atzinās Mordons.

— Taču, turpināja Heimhokers, kā lai mēs to paveicam? Pat ja atrastu neredzamo cilvēku…

— Ko arī izdarīsim, — sacīja Bāmijs.

— Jā, nekādu šaubu, Heimhokers paņirgājās par viņu, tad atkal uzrunāja Mordonu, sacīdams: Pat ja viņu atrodam, pat ja pārliecinām viņu strādāt kopā ar mums un pat ja viņš pamanīsies būt piesardzīgs valdības laboratorijās tā, ka viņu nenoķer, neiejaucot mūs…

— Nekad neesmu vēlējies izdarīt kādu valstisku noziegumu, -atzinās Lūmiss.

— Tieši tā, sacīja Heimhokers. — Un tā, Līta kungs, es saprotu, ka jūs pārstāvat pretējo pusi lietā, taču man šķita, ka jutāties tikpat iebiedēts, kā mēs tajā limuzīnā, klausoties tajā vīrietī…

— Ne visai, — atbildēja Mordons. — Esmu diezgan bieži iepriekš uzklausījis biznesmeņu sapņus. Bet jūs gribat zināt, kā turpināsiet pārtikt no NAABOR, ja NAABOR uzstāj, lai jūs darītu kaut ko nelegālu.

— Man prātā bija vārds neiespējami, teica Heimhokers, un Lūmiss atbalstīja: — Neiespējami un nelegāli, neētiski un amorāli.

Mordons pamāja. — Viss cits, tikai ne uzbarošanās. Kungi, es gribētu, lai jūs saprastu, ka šis ieteikums nenāk no manis, bet vai nedomājat, ka labu laiku varētu strādāt pie šī jaunā projekta, nekad nenonākot pie kāda gala slēdziena? Es domāju, cik bieži gan iesniedzāt kādus ziņojumus par jūsu melanomas projektu?

— Patiesībā nekad, — atzinās Heimhokers, taču Lūmiss nepiekrita: — Tajau nu gluži nav, Pīter. Mēs sagatavojām ikgada ziņojumu akcionāru brošūrai, no jauna informējot par mūsu mērķiem un tā tālāk, norādot projektus, kam esam veltījuši laiku iepriekšējā finansu gadā.

— Tikai to? — prasīja Mordons.

— Tikai to — neko, — teica Heimhokers, un Lūmiss piebilda: — Bet mēs bijām tik tuvu, bijām uz atradumu sliekšņa, par to esam pārliecināti, un tāpēc tik dedzīgi gribējām izmēģināt vienu no mūsu formulām ar to zagli.

— Un ja runājam par viņu, sacīja Bāmijs, vai iebilstu, ja tā darītu?

— Lūdzu, — Heimhokers bilda, izkliedējot saspīlējumu, lai nomierinātu Bāmiju (kas, protams, panāktu tieši pretējo), ļaujiet man vispirms pabeigt šo tematu. Mordonam viņš teica: — Lai gan šis nav jūsu priekšlikums, jūsu ieteikumu mēs saprotam — vienkārši sekojam Merila Fulertona idejām, cik labi vien spējam, nenonākot sadursmēs ar likumu. Bez protesta, bez strīdiem.

— Ja jūs protestēsiet vai strīdēsieties, — sacīja Mordons, — jūs tiksiet aizvietoti. Ir daudz pētnieku, kas gribētu paši savu laboratoriju. Ja jūs tūlīt sāksiet ārdīties, pazaudēsiet dotācijas. Un droši vien ari šo ēku.

Lūmiss jautāja: Un kā būs ar mūsu melanomas pētījumiem?

Mordons paraustīja plecus. — Turpiniet. Savās finansu atskaitēs nosauciet to kaut kā citādi. Grāmatvežiem, kas apmaksā jūsu izdevumus, tik un tā nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties.

Heimhokers un Lūmiss saskatījās. Beidzot Heimhokers bilda: — Mēs varbūt varētu viņam laiku pa laikam iesniegt nedaudz informācijas.

— Bet ne tā, — sacīja Lūmiss, — lai viņš varētu pa īstam nopostīt.

— Protams, — atbildēja Mordons.

Heimhokers paskatījās uz Mordonu ar medīta cilvēka skatu. Lai gan atbaidošs veids, kā dzīvot, viņš noteica.

— Visi dzīvesveidi ir atbaidoši, — Mordons viņu mierināja. — Iedomājieties, ka dzīvojat tā, kā to, piemēram, dara šis Bāmijs, kas ir bijis ļoti pacietīgs un kurš grib ko teikt par Fredriku Nūnu. Sāciet, Bāmij.

Bāmijs savilka pieri Mordona profilam. — Kas vainas tam, kā es dzīvoju?

— Nekas. Jūs izskatāties ar to ļoti apmierināts. Izstāstiet ārstiem par Nūnu.

Bāmijs apdomāja un nolēma uzsākt. Pagriezies pret ārstiem, viņš jautāja: — Vai Nūns ar jums abiem ir vēl sazinājies?

— Nē, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss sauca: Mēs gan gribētu!

Bāmijs noraizējās: Vai par to esat pārliecināti? Pat neviens nieka

telefona zvans?

— Protams, ka nē, — aizvainots atrauca Heimhokers, kamēr Lūmiss pārsteigumā sauca: — Katru reizi, kad iezvanās telefons, mēs ceram, ka tas ir viņš! Dieva dēļ!

— Tāpēc ka viņš zvanīs, — sacīja Bāmijs un pameta skatu uz Mor-donu. — Vai tiesa, Advokāta kungs?

— Viņa neredzamība, šķiet, nebeigsies, — Mordons teica ārstiem. — Līdz šim esam noskaidrojuši, ka viņš vēl arvien ir pilnīgi neredzams.

— Nu, protams, — sacīja Lūmiss, un Heimhokers piebilda: — To jau mēs bijām paredzējuši.

Mordons pacēla uzaci. — Jūs to paredzējāt? Tas, ka viņš vēl aizvien būs neredzams? Bez jūsu zālēm, taču neredzams?

— Katrā ziņā, — Heimhokers sacīja, un Lūmiss piebilda: — Nav ne mazāko šaubu. Vai ne mazāko šaubu par Nūnu, ja jau par to runājam.

Bāmijs teica: — Un tāpēc viņš jums zvanīs. Kādu dienu, kādu no šiem vakariem, viņš būs sakrājis tik daudz naudas, cik vēlas, un gribēs atkal kļūt redzams, lai dzīvotu kā normāls čalis, un viņš jums abiem zvanīs un mēģinās kaut ko sarunāt.

— Par to, — sacīja Lūmiss, — jau arī esam lūgušies.

— Un tad, kad tas notiks, — Bāmijs teica, — mēs gribam to zināt. Līta kungs un es — mēs abi bez kavēšanās gribam to zināt.

— Kā lai to saka, — atteica Heimhokers.

— Pie velna, kas gan te, ko teikt, — sauca Bāmijs, bet Mordons uz brīdi satvēra Bāmija roku, sacīdams: Mieru, Bāmij, ļaujiet man viņiem to izskaidrot. Pievērsās atkal ārstiem. — Situācija tāda. Šobrīd esat norūpējušies par jūsu finansējumu, esat uztraukušies par savu likumīgo un nešaubīgi vērtīgo pētniecības darbu šajā ēkā. Un zināt, ka bez NAABOR palīdzības nespēsiet turpināt. Manos spēkos ir atvieglot jums dzīvi šeit NAABOR, vai arī padarīt jūsu dzīvi te neiespējamu. Es jums apgalvoju, ka nevienam, pat ne vienam no mums — ne Bār-nijam, ne man pašam, pat ne Merilam Fulertonam nav padomā nodarīt ko ļaunu Fredrikam Nūnam. Mēs visi gribam viņu izmantot, tiesa, bet jūs taču arī. Jums pienāksies katra iespēja, lai turpinātu veikt eksperimentu ar viņu…

Novērošanu, pārlaboja Heimhokers.

— Novērošanu. Nav nekāda iemesla ar mums nesadarboties, un līdz ar to man nav iemesla jums radīt nepatikšanas ar NAABOR. Vai mēs saprotam viens otru?

Baidos, ka jā, atbildēja Heimhokers.

Un tātad, kad Nūna kungs piezvanīs, turpināja Mordons, jūs ar viņu sarunāsiet tikšanos…

— Un viņu nepazaudēsiet, — piebilda Bāmijs.

Tieši tā, piekrita Mordons. Uzturēsiet ar viņu sakarus un mūs bez kavēšanās informēsiet. Labi?

Abi ārsti nopūtās. Abi pamāja. Heimhokers noteica: — Labi.

Bāmijs teica: — Un jūs viņu nepadarīsiet redzamu bez mūsu ziņas. Mūsu abu ziņas.

Ārsti uz viņu pārsteigti paskatījās. Lūmiss pārjautāja: Padarīt viņu redzamu? Tas nav iespējams.

Bārnijs jautāja: — Ko?

Mordons iejaucās: Vārdu sakot, tas nav maināms?

Pilnīgi noteikti nav, sacīja Lūmiss, un Heimhokers turpināja:

Datormodeļi to norāda ļoti skaidri.

Mordons jautāja: Esat par to droši?

— Ta ir kā vienvirziena iela, — Lūmiss paskaidroja, bet Heimhokers teica: — Fredija Nūna neredzamība ir neatgriežama.

— Neatgriežama?

— Iedomāsimies albīnismu, sacīja Lūmiss, bet Heimhokers teica:

Tas ir cita veida pigmentācijas zudums, Lūmiss sacīja: Ne tik pilnīgs, ne tik smags, Heimhokers piebilda: Taču tikpat nelabojams, — bet Lūmiss: — Jūs nevar nokrāsot kādu no alblniem un cerēt, ka krāsa saglabāsies, — un Heimhokers pabeidza: — Tas pats pilnīgi noteikti attiecas uz Frediju Nūnu, turklāt, uz visiem laikiem.

— Filmās varam redzēt, — sacīja Bāmijs, — ka, tiklīdz kāds ir beigts, viņš atkal parādās.

Heimhokers savilka lūpu. — Man nav ne jausmas, kāds zinātnisks pamats šādam pieņēmumam varētu būt, — viņš noteica.

— Uz visiem laikiem neredzams, — Mordons noteica. Viņš vēl arvien centās pierast pie šīs domas.

— Diemžēl tā tas ir.

Bāmijs nokrekšķinājās. — Zināt, ko teikšu? — viņš ieminējās. — Kad Fredijs Nūns jums večiem piezvana, nepieminiet šo sarunu, ja saprotat, ko es ar to domāju.

— Varat mani saukt par nemiera garu, ja vēlaties, — sacīja Bāmijs.

Viņi atradās uz ietves pie Lūmisa-Heimhokera Pētniecības

institūta. Mordons jautāja: — Kāpēc man tas būtu jādara, Bāmij?

Bāmijs iedūra īkšķi jaukajā, mazajā namiņā, ko tikko bija atstājuši un no kura Šanana turpināja novērot viņus caur savu lodziņu. — Es iekārtošu noklausīšanās ierīces viņu telefonos, — viņš paziņoja.

— Dariet tā, sacīja Mordons.