Dūmi

10

Bija pagājušas piecas dienas, kopš satikšanās ar abiem kramp-lauža-zāļu pētniekiem un vēlāk pēcpusdienā notikušās tikšanās birojā ar viņu pārsteidzoši caurspīdīgajiem kaķiem, kad Mordonam Lītam beidzot bija jāsatiekas ar pēdējo varas vīru, NAABOR vadošo izpild-prezidentu, viņa kungu un pavēlnieku. Jau no sākuma viņam bija bijis skaidrs — tikpat skaidri kā tie kaķi, ka šo situāciju nevarēs ne atrisināt, ne kaut kādā veidā piemērot zemākajā līmenī.

Sākotnējā problēma bija tā, ka šo situāciju arīnedrīkstēja aprakstīt kādā zemākajā līmenī — šī nebija ziņa, ko Mordons gribēja skaļi izpaust. Ja vien viņš spēs izskaidrot veselai virknei apakšnieku, kāpēc tieši viņam vajadzīga privāta tikšanās ar Džeku Fulertonu Ceturto, vispārāko no visiem bosiem, viņi tai nepiekristu. Sarkasms, niknums, auksta savrupība un neskaidri draudi bija ierocis, ko Mordons bija lietojis vaļsirdības vietā —pēdējo bultu viņa futrālī, tā vai citādi, visos gadījumos — un beidzot piektdienas pēcpusdienā PPS (personiskā privātsekretāre) ar gariem zobiem bija informējusi Mordonu, ka Fuler-tona kungs viņu pieņems uz trīsdesmit minūtēm pirmdien no rīta, tieši vienpadsmitos.

Galvenie izpildprezidenti izprata vārdutieši citādi kā jebkurš no mums. Mordons ieradās piecas minūtes pirms noteiktā laika, un viņš tika ievests Džeka Ceturtā futbola laukuma lieluma birojā.Pasaules tirdzniecības centrā desmit minūtes pēc noteiktā laika, un konstatēja, ka tā īpašnieka tur vēl nav. Mordons noraidīja kāda apkšnieka piedāvāto kafiju, tēju, zelteri vai diētiski bezalkoholisko dzērienu un sevi apmierināja (ja tā var sacīt) ar stāvēšanu pie loga, veroties uz saplosīto Ņūdžersijas rotaļlaukumu, pāri plašā rajona Ņujorkas ostas viļņojošajām drazām līdz pat divdesmit minūtēm pāri vienpadsmitiem, kad durvju atvēršanās tālu aiz viņa lika apgriezties ar padevības eļļā ieziestu seju.

Mordons vēroja, kā Džeks Fulertons Ceturtais, sēkdams, ienāca telpā, lielā, ietilpīgā, parastā somā līdzi nesdams skābekļa mašīnu, tievā plastmasas caurulīte sniedzās ārā no somas pāri mugurai un plecam, tad šķērsoja seju līdz pat lūpām, pāris stīgām stiepjoties līdz Džeka Ceturtā nāsīm, lai tā piegādātu papildus skābekli, kas viņam tagad bija vajadzīgs, tad atpakaļ pāri otram plecam un nozuda somā. Daži lietotāji šo caurulīti nēsāja tā, it kā tas būtu milzīgs, negodīgs smagums, kas viņus ilgi vēl pirms paredzētā laikā nospieda aukstajā zemē; citiem tā izskatījās kā smieklīgas, Hitleram līdzīgas ūsiņas, liekot upuriem par sevi smieties, turklāt laikā, kad viņi ir slimi kā suņi; bet Džeks Ceturtais ar saviem platajiem pleciem, niknajām acīm, plato pieri, neapmierinātajām, biezajām lūpām un strīdīgo stāju caurspīdīgo cauruli, kas piegādāja skābekli viņa emfizēmas sažņaugtajām plaušām, valkāja kā militāru apbalvojumu, varbūt kā franču pirmās klases apbalvojumuPrix de Nez.

Džeks Fulertons Ceturtais ir bijis galvenais NAABOR izpilddirektore pēdējos septiņus gadus, šo amatu uzņemoties tad, kad viņa tēvocis Džims Fulertons Trešais nomira ar infarktu, kurš pats bija stūri pārņēmis no sava brālēna Toma Fulertona juniora, kas pirms deviņpadsmit gadiem bija miris ar plaušu vēzi. Visā visumā Fulertonu ģimene bija vai visu divdesmito gadsimtu pārvaldījusi sākotnējo Nacionālo Tabakas firmu, tad (pēc apvienošanās ar Amerikāņu Lapu) N&A Tabakas firmu, tad (pēc Kanādas Apvienotās Papīra firmas absorbcijas) N. A. A. korporāciju, tad (pēc izplešanās piecdesmitajos un sešdesmitajos gados) N. A. A. Releja firmas zīmi un tad (pēc Medi-sonas avēnijas plastiskās operācijas) NAABOR.

Šajās dienās Džeku Ceturto visur pavadīja divi «asistenti». Šie asistenti neko nezināja par firmas vadības jautājumiem, bet bija labi apmācīti kā sanitāri un miesassargi. Tumšie uzvalki un konservatīvās kaklasaites, ko viņi valkāja, nespēja noslēpt viņu īstās profesijas, bet vismaz mīkstināja viņu profesionālo klusēšanu un atsvešinātību, un novērsa uzmanību no viņu uztūkušajiem muskuļiem un žaketēm.

Trijotne lēnām un ar grūtībām virzījās pa plaši izklāto Jaunavas Marijas zilganīgo paklāju uz telpas dziļumā esošo plato, tukšo galdu, Džeks Ceturtais vēl neuzdrošinājās uzsākt sarunu, tāpēc pa ceļam apmierinājās ar galvas mājienu un divu pirkstu sveicienu Mordona virzienā, kam Mordons atbildēja, pamājot galvu, savelkot muti smaidā un pavicinot asti.

Kad beidzot bija apsēdies pie galda, somu nolicis līdzās uz grīdas un asistentiem krēslos aiz viņa pa labi, Džeks Ceturtais trīs vai četras reizes iesēcās, tad pamāja Mordonam vēlreiz un norādīja uz ērto krēslu tieši pretim galdam. — Pateicos, Džek, — teica Mordons, panākdams uz priekšu, lai apsēstos krēslā (Džekam patika informalitātes imitācija). — Labi izskatieties, — viņš meloja.

— Diezgan labi izgulējos, — sēca Džeks Ceturtais. — Šorīt visai labi arī iztaisījos. Viņa balss izklausījās pēc vēja apgānītas katedrāles smailēm, iespējams pēc tādas, kur visas mūķenes bija izvarotas, noslepkavotas un izvarotas.

— Tas labi, — sacīja Mordons, izrādīdams interesi.

Džeks Ceturtais nomākti paskatījās uz Mordonu. — Neesmu jūs redzējis kopš uzvaras viesībām, — viņš sēca, — kad sakāvām atraitnes un bāreņus.

— Lieliskas dienas, — piekrita Mordons.

Džeka Ceturtā interese tērzēšanā nekad nebija bijusi īpaši stipra. — Kārtraits man apgalvo, — viņš sēca, — ka gribat man kaut ko teikt, bet atsakāties viņam stāstīt, kas tas ir.

— Džek, — sacīja Mordons, zīmīgi paskatoties uz asistentiem. —Jūs būsiet vienīgais cilvēks pasaulē, kam es to pastāstīšu.

Džeks Ceturtais noskatīja Mordonu ar asarojošām, bet aukstām acīm. Jūs tak negribat ieteikt, viņš sēca, lai mani asistenti mūs te atstātu vienus?

Mordons tūlīt mainīja uzskatus. Nē, jau nē, Džek, viņš sacīja. Viņam nebija ne jausmas, vai Džeks Ceturtais domāja, ka asistenti būs vajadzīgi, lai sevi pasargātu no Mordona Līta slepkavīgā uzbrukuma, vai arī vienkārši domāja par viņu medicīniskajām prasmēm: kardiopulmonāro palīdzību un tamlīdzīgi. Katram gadījumam Mordons rāmi teica: Tikai gribēju, lai jūs to dzirdatpirmais. Pēc tam, saprotams, vadīšos no jūsu lēmuma.

— Šaujiet vaļā, — sēca Džeks Ceturtais, atverot galda atvilkni un izņemot neiesāktu cigarešu paciņu.

Kamēr galvenā izpildprezidenta trīcošie pirksti mēģināja atvērt paciņu, Mordons sacīja: — Mūsu Amerikas Tabakas institūta nodaļa finansiāli atbalsta divus teorētiķus, medicīnas zinātniekus, kuru vārdi ir Lūmiss un Heimhokers.

— Ak tā, — Džeka Ceturtā tīrie nagi plosīja paciņu, beidzot izlau-žoties tai cauri.

— Viņi ir pētījuši melanomu.

Džeks Ceturtais no paciņas izsita cigareti, kamēr pats vārds riņķoja pa smadzenēm, meklējot definīciju, ar ko to saistīt. Pielēca. Džeks Ceturtais milzīgi drūmi noskatīja Mordonu. Melanoma! Kam šie jākļi ar to nodarbojas?

— Pētījums.

Džeks Ceturtais pacēla cigareti, lai Mordons to varētu apskatīt.

— Lai tak viņi šos drātētājus pataisa mazāk nāvējošus, — viņš teica. — Melanoma! Kas, pie velna, interesējas par melanomu?

Domāju, — Mordons uzmanīgi sacīja, nenojaušot, cik daudz Džeks Ceturtais vēlētos zināt par viņa paša privāto biznesu. — Domāju, ka tā ir tikai patiesības maskēšana.

Džeks Ceturtais atkal to pārdomāja, kamēr kāds no asistentiem paņēma no viņa cigareti, aizdedzināja un to atdeva. Ievelkot dūmu, izklepojot visus savus spēkus, cilājoties krēslā, nokratot vēl neesošos pelnus dekoratīvā, diska lieluma pelnu traukā, viņš beidzot ar galīgu riebumu sēca: — Sabiedriskās attiecības, — balsī, kurā kāds cits būtu teicis: — Kāds apvēmis šo krēslu.

— Jā, Džek, — sacīja Mordons, — varētu sacīt, ka tas ir dūmu aizsegs.

— Tas nav slikti, — Džeks izsēca ķiķienu.

— Patiesībā viņi ir strādājuši ar divām formulām, lai samazinātu ādas pigmentāciju — tas nav svarīgi, tā ir pētniecības sastāvdaļa — un abas diezgan labi iedarbojas tādā mērā, lai pārvērstu kādu caurspīdīgu.

— Caur, — khe, khe, khe, kherak,khi, khi, khi, KHI, KHI,khe, khe, khe, khe, — spīdīgu? Ko ar to gribat teikt?

— Nu, šie pētnieki iedeva formulas saviem kaķiem, katram vienu, un nu viņiem var redzēt cauri.

Džeks Ceturtais ar brīvo roku no sejas atgaiņāja dūmus. — Jūs gribat teikt, ka tie ir neredzami?

— Nē, viņus var redzēt, viņu tā kā pelēcīgos apveidus, bet tiem var redzētcauri. Tie ir, — Mordons norādīja uz gaisu starp sevi un savu priekšnieku, — kā dūmi.

Džeks Ceturtais papurināja savu lielo galvu. — Nespēju tam izsekot. Viņi no cigaretēm grib radīt kaķus?

— Nē, nē, es…

— Neba jau es būtu tam pret, — Džeks sēca, — ja tām būtu mazāk darvas un nikotīna. Bet tad tūlīt jārēķinās ar tiem nolādētajiem dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, un, kā saproti, viņi irdaudz negantāki par cilvēktiesību aizstāvjiem, jo viņiem cilvēki neko nenozīmē.

— Kaķi, — stingri sacīja Mordons, — bija tikai eksperimenta sākums.

Džeks Ceturtais to apsvēra. —Vai kaķi saslima ar ādas vēzi?

— Cik man zināms, nē. Džek, vai drikstu vienkārši izstāstīt līdz galam?

— Domāju, ka tas būtu vislabāk.

— Viņiem ir šīs divas formulas, — Mordons pacēla abas rokas, it kā tajās turētu mēģenes. — Viņiem ar tām jāveic eksperimenti, — un mēģeņu saturu izlēja uz paklāja. Viņi eksperimentēja ar kaķiem, -un izstiepis rokas ar plaukstām uz augšu, visu dzīvnieku aizstāvju vārdā piedeva pētniekiem, lai arī kur tie būtu. Bet tagad, un salika rokas kopā, it kā slēpdams ar nelegālajām siekalām saslapinātu beisbola bumbu, viņiem jāeksperimentē ar cilvēkiem.

— Tur nu es nepiedalos, — sēca Džeks Ceturtais. — Tur viņiem jādodas uz ārzonu. Izveidojiet viņiem viltus firmu.

— Nu, bet viņi jau to ir izdarījuši, — bilda Mordons, nolaizdams rokas klēpī un tad kā Duče II* izsliedams zodu. — Viņi notvēra kramplauzi, izmēģināja vienu no savām formulām, ieslēdza — turklāt, man jāsaka, ļoti nemākulīgi — kramplauzis iedzēra otru formulu, domādams, ka tas ir pretlīdzeklis, un aizbēga.

— Jādomā, ka beigts kādā grāvī, piebilda Džeks Ceturtais, tad apstājās, lai izklepotos, un piebilda: — Es šeit neredzu nevienu tiesisku pārkāpumu. Vismaz, kas attiecas uz mums.

♦Fašistiskās Itālijas diktators Benito Musolīni (1883-1945).

— Nē, Džek, — teica Mordons, un rokas no jauna parādījās, lai diriģētu seksteta lēno daļu. — Pētnieki saka, ka ir gandrīz neiespējami, ka kramplauzis no tā būtu miris. Nebūtu taču te nācis, Džek, lai runātu par mirušu laupītāju.

— Man tā gribētos cerēt, — Džeks ievilka dūmu, aizrijās, rīstījās, izklepoja visus spēkus, pazaudēja skābekļa caurulīti no nāsīm, ar abu rāmo asistentu palīdzību iebāza to atpakaļ, nošņauca degunu Kleenex salvetītē, ko izvilka no galda atvilktnes, ar otru noslaucīja acis, brīdi elsoja un pūta, sagrāba krēsla rokturus tā, it kā viņš atrastos uz sporta zvejošanas kuģa kaut kur viļņojošā jūrā, un beidzot izsēca: — Nu, Mordon, ja viņi domā, ka šis kramplauzis nav beigts, ko tad viņi domā, kas tad viņš ir?

— Neredzams.

Ilgu laiku telpā valdīja klusums. Džeks Ceturtais nesēca. Pat abi asistenti īsu mirkli saskatījās. Tad ar garu, drebošu elpas vilcienu, ļoti līdzīgu pirmsnāves gārdzienam, Džeks Ceturtais sēca: — Neredzams?

— Viņi par to, protams, nevar būt pārliecināti, bet tas liekas ļoti ticami.

— Neredzams. Ne dūmi… ne spoks. Kāds, konemaz nevar redzēt. -Jā.

— Hmmm, — sēca Džeks Ceturtais.

Mordons veikli iestarpināja: — Esam pārliecināti, ka viņš būs atstājis pirkstu nospiedumus zinātnieku mājā. Viņš ir kramplauzis, tātad viņam vajadzētu būt mūsu failos. Negribam šajā gadījumā celt oficiālu sūdzību, Džek, bet nav šaubu, ka pazīstam kādu tiesību sargājošajās iestādēs…

— Mēs pazīstam pusi no drātējošā SenātaT— atteica Džeks Ceturtais.

— Puse Senāta, Džek, — sacīja Mordons, — ir neīstajā likuma pusē. Mums vajadzīgs kāds no tiesību sargājošajām iestādēm, kam iespējams piekļūt FIB pirkstu nospiedumu kolekcijai…

— Jums vajadzīgs šis neredzamais cilvēks.

— Jums viņš vajadzīgs, Džek, — teica Mordons. — Ja piedāvāsim viņam pietiekami, viņš strādās mūsu labā. Bez jebkādām ierunām, Džek. Zvērināto tiesu pārrunās, reklāmu stratēģijas apspriedēs, slēgtajās kongresa pratināšanās, privātāscenu noteikšanas pārrunās…

— Jēzus Kristus, — sēca Džeks Ceturtais un gandrīz piecēlās taisni. Sniedzoties pēc tālruņa, nokratot cigaretimilzīgajā pelnu traukā — gandrfznokratot, kamēr tākvēloja, smirdēdama kā pilsētasizgāztuve, džeks ceturtais pat pacēlās virs savas sēkšanas. — Paļaujieties uz mumSjMordon, — viņš paziņoja. — Mēs šo puisidrīznoķersim.