Dūmi

33

— Tas ir neiespējami, — teica Pīters, un Deivids piebilda: — Kas gan mēs, pēc jūsu domām, esam?

— Zinātnieki, advokāts Līts atbildēja, un to, protams, nevarēja īsti atspēkot.

Tomēr. — Jūs ieradāties nepieteicies, — iesāka Pīters.

— Protams, Līts teica, paraustīdams plecus, it kā spēlējot klavieres. — Ja būtu piezvanījis, jūs būtu atteikušies ar mani runāt.

— Neapšaubāmi, atteica Deivids.

— Vai uzstājuši, lai klāt ir arī jūsu draugs Kamingfords.

— Mūsu advokāts Kamingfords, aizrādīja Pīters.

Viņi stāvēja visi trīs bariņā zem Šananas uzjautrinošā, ciešā skatiena priekštelpā. Kad līdz laboratorijai viņa bija aizvadījusi baumas, ka negaidīti ieradies Mordons Līts gandrīz kā buboņu mēris negaidīti ierodas — viņi uzreiz bija nolēmuši nonākt lejā, lai satiktu šo cilvēku gandrīz pie pašām parādes durvīm tik tuvu, cik tas iespējams, un atsist iebrucēju, pirms šī sērga varētu izplesties.

Bet tagad, kad viņš bija izstāstījis savas ierašanās iemeslu! Viņš un viņa pavēlnieki vēlējās, lai Pīters un Deivids izgatavo vēl vienu neredzamu cilvēku! Pilnīgi izslēgts!

Pīters sauca: — Vai jums neliekas, ka diezgan bijis nepatikšanu…

— Piedodiet, — Līts pārtrauca, it kā apturot satiksmi ar vienu paceltu plaukstu. — Nedomāju, ka jūs šo jautājumu izprotat pietiekami dziļi, cik varētu. Mēs runājam par brīvprātīgajiem, tieši par to īpašo eksperimentu, ko bijāt uzsākuši, par… Viņš aprāvās un paskatījās visapkārt. Viņš gandrīz žēlabaini teica: — Vai mēs nevarētu kaut kur ērtāk apsēsties? Tajā jaukajā atpūtas telpā augšstāvā.

— Mēs jūs vispār te neesam saukuši, — Deivids teica, bet Pīters Līta vārdos bija ieklausījies daudz uzmanīgāk un tāpēc jautāja: — Kā jūs to domājat — par brīvprātīgajiem?

— Domāju, — atteica Līts, — ka jums nevienam nebūs jādraud ar ieroci.

Ak Kungs, Šanana to nebija zinājusi. Viņas acis iepletās, vai ne?

Jā, un bez šaubām arī ausis. Pīters sacīja: Varam jums ziedot piecas minūtes. Iesim uz konferenču telpu.

— Nūja, — sacīja Līts, izskatīdamies bēdīgs. — Vai tiešām neatļautu man pasēdēt šajā jaukajā atpūtas telpā? Kamingforda kunga nav klāt.

Viņi abi izskatījās pārsteigti. Pīters pārjautāja: Vai sacījāt «neatļautu»?

Acīmredzami pārsteigts, aizskarot zodu ar pirkstu galiem tā, lai sevi iepazīstinātu ar skatītājiem, Līts sacīja: — Ta teicu gan. Vai tas nozīmē, ka neesmu šo jauko atpūtas telpu pelnījis ?

— Nu labi, labi, — Pīters teica, pagriezdams acis pret Deividu. — Nāciet līdzi.

Viņi uzkāpa augšstāvā un apsēdās uz dīvāniem, tāpat kā pirms divām nedēļām, kad Līts bija viņiem rādījis policijas bildes ar Frediju Nūnu. Šoreiz neviens šim cilvēkam nepiedāvāja atspirdzinājumus; tā vietā Pīters teica: — Būtu labi, ja jūs varbūt paskaidrotu šo piedāvājumu.

— Protams. Jums ir divas eksperimentālas zāles…

— Formulas, — pārtrauca Pīters. — Nevis zāles, jo tās nav izmēģinātas.

— Ļoti labi, formulas. Jūs bijāt cerējuši, ka viena vai otra palīdzēs cīņā pret melanomu, taču tagad zināt, ka abas kopā rada neredzamību. Jūsu rīcībā ir neredzamības formula.

Deivids iesaucās: — Pīter, tā ir! Par to nekad nebiju aizdomājies. Viņa prātu bija pārņēmušas problēmas citas sekas.

Pīters bija mazāk saviļņots. Viņš teica: — Turpiniet, Līta kungs.

— NAABOR savām vajadzībām vēlētos izmantot neredzama cilvēka pakalpojumus, — Līts turpināja. — Jūs savām vajadzībām gribētu brīvprātīgos, uz kuriem izmēģināt zā… formulas. NAABOR šobrīd ir gatavs piegādāt divus brīvprātīgos, ko padarīt neredzamus. Kā stimulu tuvākajā laikā NAABOR uzņemsies jums sagādāt tik brīvprātīgo, cik nepieciešams, lai jūs varētu veikt normālu pētniecības darbu.

Deivids, degdams nepacietībā, sauca: Pīter, vai tu domā…? Taču Pīters Lītam prasīja: — Un kādas ir lamatas?

— Lamatas? — Līts it kā iepliķēja savu labo dūri pa beisbolista cimdu, tad iemeta bumbu rezerves spēlētāju nodalījumā. — Kādas lamatas gan te vispār varētu būt? NAABOR piegādās brīvprātīgos gan tagad, gan vēlāk, turklāt ar parakstītām atļaujām. Varēsiet savas jaunās jūras cūciņas novērot, ja vien var teikt, ka neredzamo var novērot…

— Uz cik ilgu laiku? — jautāja Pīters.

Līts ar rokām it kā parādīja, cik gara bija zivs, ko bija gandrīz noķēris. — Cik laika vēlaties?

— Nedēļu.

— Nu, paklausieties, — noteica Līts, samazinādams zivi līdz mailītei. — Ar pirmo jūs cerējāt tikt galā tikai divdesmit četrās stundās.

— Apstākļi bija citi.

— No mūsu puses ir laika ierobežojums, — atzina Līts. — Bet mēs varētu vienoties par četrdesmit astoņām stundām.

Pīters apsvēra, tad pamāja: — Pieņemami, — viņš teica, bet tad piebilda: — Mēs gribēsim līgumu, — un Deivids izskatījās bargs, sacīdams: — Tieši tā!

— Saprotams, — atteica Līts.

— Un to sagatavos Bredlijs Kamingfords.

— Man būs mazāk darba, — teica Līts. — Kā būtu, ja jūs viņam piezvanītu tūlīt? Jo ātrāk nokārtosim dokumentus, jo drīzāk varēsim sākt un ātrāk redzēsim rezultātus. Viņš pie sevis pasmaidīja. — Vai ari nē, — viņš piebilda. — Atkarībā no apstākļiem.