Dūmi

41

Vairāku iemeslu dēļ, kas gāzās pāri vairākiem viņa dzīves duļķainākajiem nostūriem, Bārnijs Beilers pašlaik nodarbojās ar septiņām dažādām tālruņu noklausīšanās iekārtām, aptverot Ņujorkas pilsētas piecus atsevišķos rajonus, turklāt katru no tiem nelikumīgi. Tas nozīmēja, ka viņam nebija nekādu priekšrocību neierobežotam darbaspēkam, kādu viņš labprāt vēlētos, ja vien noklausīšanās iekārtas būtu pasūtītas pie kompetentiem speciālistiem un ar tiesnešu svētību.

Taču Bāmijam šajās aprindās bija draugi, kas bija speciālisti šādās lietās un kas par zināmu atlīdzību sagādāja viņam neoficiālu stundas darbu, aizlienētas oficiālas iekārtas un lietpratīgu uzstādīšanu, turklāt, pateicoties modernās tehnoloģijas brīnumdarbiem, viņam pat pašam nebija jāierodas noklausīšanās vietās, lai atgūtu vienalga kādas telefonsarunas, ko lentes varētu būt uztvērušas. Tas bija tikpat viegli, kā savākt ziņas no automātiskā atbildētāja, kad neesat mājās.

Patiesībā visviltīgākais uzdevums bija atrast drošu telefonu. Tiklīdz viņš to dabūja maksas telefonu neparedzētā apkaimē vai kādas personas, kas netika turēta aizdomās un kas bija darbā, mājas telefonu, viņš to pievienoja savam nelielajam, digitālajam magnetofonam, tad piezvanīja lieliski noslēptajiem, mazajiem mīlulīšiem uz viņu atrašanās vietām visā pilsētā, un mazo mīļumiņu automātiskā balss bez kavēšanās atskaņoja visu, kas telefonlīnijā bija sacīts kopš viņa pēdējā zvana, pie reizes sevi izdzēšot. Ja kopš iepriekšējās ražas novākšanas nebija nevienas sarunas, mīlulītis to paziņoja ar diviem pīkstieniem un atvienojās.

Kopā ņemot, šie septiņi mīlulīši bija grandioza rotaļlieta un bieži ārkārtīgi lietderīga, un vienīgais, ko Bāmijs nožēloja, ka to nebija astoņi. Viņš ar saviem draugiem bija pārrunājis ārstu Lūmisa un Heim-hokera pievienošanu savam radio teātrim. Tas galu galā arī notika, bet tādas lietas vienmēr prasīja laiku. Viņš lūgumu bija iesniedzis trešdien, kad bija pametis Mordonu Lītu un ārstus viņu pētniecības birojā, un viņa sakarnieki informēja, ka noklausīšanās ierīces, iespējams, tiks uzstādītas kaut kad ap nedēļas nogali — nedēļas nogales ir visizdevī-gākais laiks, kad paspēlēties ar telefonu aparātiem — un būs lietojamas ne vēlāk kā pirmdien no rīta. Viņam atlika vienīgi cerēt, ka ārsti šonedēļ nebūs sacījuši neko īpaši interesantu, un pa to laiku turpināt noklausīties tos septiņus, kas jau atradās savās vietās.

Divi no šiem septiņiem jau kādu labu laiku bija neaktīvi vai tam nolādēti tuvu, bet viena no noklausīšanās iekārtām bija pievienota Pegas Brisko tālrunim Beiridžā. Vai viņa jebkad atgriezīsies? Viņa vēl arvien maksāja dzīvokļa īri, un uz viņas vārda vēl aizvien bija arī telefons un elektrība, bet vai tas ko nozīmēja? Varbūt, ka nē, bet ja viņa kādu dienu atgriezīsies, Bārnijs gribēja būt pirmais, kas par to uzzinās. Un tā, trīs reizes nedēļā, kad vien pārbaudīja savus mīlulīšus, nekad neaizmirsa ari Pegu Brisko, bet uzklausīja tikai divus pīkstienus un devās tālāk.

Bet ne šodien. Šodien, piektdien, 7. jūlijā, vienpadsmitos no rīta Bāmijs izgāja cauri noklausītajām telefonsarunām, atskaņojot pilnīgi visu (visvērtīgākās ziņas viņš atlasīja vēlāk, kādā brīvākā brīdī), un, sasniedzis Pegas Brisko numuru, viņš izdzirdēja: — Dr. Lopakna birojs.

Bāmijs pie galda iztaisnojās. Šodien viņš bija iekārtojies kāda apdrošināšanas aģenta birojā Vudsaidā, Kvīnsā, pie vīra, kas bija izkāris paziņojumu uz savām biroja ārdurvīm, ka uz divām nedēļām dodas atvaļinājumā. Bārnijs, izpletis elkoņus uz apdrošināšanas aģenta pieteikumu veidlapām, kāri klausījās nākamajā balsī, un -kā tad!

— Te Pega Brisko. Vai tur būtu ārsts?

— Pie viņa pašlaik ir pacients.

— Es kādreiz strādāju pie viņa par zobu tehniķi un…

— Jā, zinu. Te Hilda.

— A, Hilda, čau! Nepazinu tavu balsi.

— Es tavu gan.

— Nu, jā, bet es tev pateicu savu vārdu. Lai nu paliek, zvanu, lai uzzinātu, vai es gadījumā nebūtu atkal vajadzīga ārstam?

— Mums ir kāds, kas strādā uz pusslodzi, un nav sevišķi…

— Pusslodze būtu jauka.

— Kad varētu sākt?

— No nākamās nedēļas, vienalga kad.

— Vai ārsts var tev piezvanīt?

— Nē, man visādas iešanas. Zini ko, kā būtu, ja piezvanītu pirmdien no rīta? Vai tā varētu?

— Labi. Būtu jauki, ja tu atkal būtu pie mums, Pega.

— Paldies, Hilda, būs jauki būt atpakaļ.

Tad automātiskā vīrieša balss ar neskaidru dienvidrietumu akcentu: Piektdiena, 7. jūlijs, pulksten deviņi nulle četri no rīta.

1

Rips Van Vinkls (Vašingtona Ērvinga stāsta varonis) dīkdienis, kas aizmidzis nogulēja divdesmit gadus, pēc tam brīnījās, kā pasaule pārvērtusies.

Pl, pl.

Pirms divām stundām.

— Vai drikstu jums jautāt, kas zvana?

— Bāmijs.

— Bāmija kungs, vai drīkst zināt kādā jautājumā?

— Nē, nedrīkstat vis. Bet drīkstat vienkārši pateikt Līta kungam, ka zvana Bāmijs. To viņš gribēs zināt.

Garš klusuma bridis, šausmīgi garš, trīs minūtes, četras minūtes gaidīšanas. Sapuvušais kuņas bērns. Bāmija pirkstu nagi tip tip tipināja pa apdrošināšanas vīra veidlapām, atstājot sīkus, tādus kā līka austrumnieku zobena nospiedumus.

— Bāmij?

— Nu tad beidzot?

— Ko, pie velna, pateicāt manai sekretārei?

— Es teicu viņai, ka aizšūšu katru viņas ķermeņa atvērumu, ja viņa jūs nepasauks pie telefona.

— Gandrīz noticēju.

— Pierakstiet šo numuru. Septiņi, viens, astoņi, septiņi, deviņi, septiņi, septiņi, deviņi, trīs, trīs. Aizejiet līdz automātam. Piezvaniet man, ātri.

Bāmijs nolika klausuli. Viņš piecēlās un soļoja šurpu turpu pa istabu starp pilnajām skapīšu atvilknēm un žalūzijām, kas aizsedza skatu uz — un no — Rūzvelta bulvāra.

Iezvanījās telefons. Bārnijs aizleca, lai to satvertu pie pirmā zvana, pirms apdrošināšanas vīra automātiskais atbildētājs to pārtvertu. — Jā!

— Bāmij, ceru, ka tas ir to vērts…

— Brisko ir atgriezusies.

No maksas tālruņa dvesa apmierinošs klusums.

Bārnijs pasmaidīja. Es jau domāju, ka tas jūs ieinteresēs. Viņa pirms divām stundām zvanīja no sava Beiridžas dzīvokļa, mēģinādama atgūt savu veco darbu. Vai jums, tabakas ļaudīm, ir arī algoti slepkavas?

— Piedodiet, kas?

— Sīkstie veči. Kaušļi. Kā gan jūs, koledžās izglītotie ļaudis, saucat tādus?

— Labi, labi, saprotu.

— Nevēlamies, lai viņš atkal mums izslīd. Mums jārīkojas un jāizpēta viss, ātri un pamatīgi. Nāciet jūs līdzi un divi, tris, četri…

— Es? Bāmij, es neesmu…

— Neesat tīrs, Līt, un netielējieties. Ar jums būs tik liels skaits karavīru, cik tabakas firma var atļauties. Ir, nolādēts, nu jau divdesmit minūtes pāri vienpadsmitiem. Vai varat te būt vienos? Uz stūra, kur atrodas spāņu pārtikas veikals?

— Mēs tur būsim, — apsolīja Līts.

Kaušļi uzvalkos; vai brīnumi nekad nebeigsies? Viegla auduma vasaras uzvalki, gaišas vasaras kaklasaites un balti krekliņi ar īsām piedurknēm. Bāmijs apskatīja trīs vīrus, ko Līts bija atvedis, un viņiem visiem, ja neievēroja mazā lorda Fauntleroja formas, kakli bija resnāki nekā ausu attālums, šaurām pierēm, bet rokas un kājas izskatījās kā sētas mieti. Bāmijs iesmējās. Man patīk jūsu stils, veči, viņš sacīja un pagriezās pret Lītu. — Vai viņi zina, kas par lietu?

— Es pats neesmu pārliecināts, vai es zinu, kas notiek.

— Vai viņi zina, ka viņš ir neredzams ? — uzstāja Bārnijs, kļūstot neiecietīgs.

Viens no sīkstajiem večiem atbildēja: — Jā. Mēs tam neticam, bet zinām.

— Ticiet vien, — Bārnijs viņam sacīja. — Darīsim tā — lauzīsimies tieši iekšā. Tas ir trešā stāva sētas pusē, ar gaisa šahtu, kas nevienam nav noderīga, bet ar logiem uz pagalmu. Mēs ielaužamies, ātri aiz sevis aizveram durvis. Jūs, Līt, apsēdieties uz grīdas ar muguru pret durvīm un kliedziet, ja kas notiek.

— Esmu pārliecināts, ka kliegšu.

— Mēs pārējie aizslēgsim logus. Gādāsim, lai neviens neiziet tikmēr, kamēr mēs ienākam vai izejam pa kādu citu izeju, ko varētu izmantot. Un kad būsim dzīvokli nodrošinājuši, mēs atradīsim Neredzamā cilvēka kungu.

— Izklausās labi, — sacīja skeptiķis.

— Nav labāka brīža kā šis, sauca Bāmijs un uzsāka uzbrukumu.

Bārnijs diezgan ilgi piņķerējās ap atslēgām, kamēr dabūja tās, kas derētu Brisko ēkas ārdurvīm un Brisko dzīvoklim. Ja jau bija iespējams ielavīties klusi, ielenkt objektu, pirms šis objekts aptver, kas notiek, kāpēc gan ne? Kāpēc būtu jātrokšņo, ja tas nebija vajadzīgs? Kāpēc neatstāt tādus gājienus federālajiem dienestiem?

Protams, šie bandīti uzvalkos neprata būt klusi, pat vienkārši kāpjot pa kāpnēm. Viņi izklausījās tā, it kā kaut kur tuvākajā apkaimē tiktu demolēts. Bārnijs, kas gāja pa priekšu, rokā nesa abas atslēgas un atslēdza abas slēdzenes tad, kad ieradās kaušļi, tāpēc viņiem pat nebija tām jāizlaužas cauri.

Bāmijs atgrūda durvis un ātri iedrāzās, neskatoties ne pa labi, ne kreisi, un, skriedams kā nobarojies vecis, kas viņš ari bija, nonāca tieši guļamistabā, to šķērsojot atspiedās ar muguru pret vienu no aizvērtajiem logiem. Viens no bandītiem atspiedās pret otru logu. Līts, jādomā, bija paklausījis rīkojumam un tagad sēdēja dzīvojamajā istabā uz grīdas ar muguru pret aizvērtajām ieejas durvīm. Dzīvojamās istabas logi izgāja uz neizmantojamo gaisa šahtu — kurn nevarēja ne pacelt, ne nolaist — bet abiem pārējiem slepkavām tagad bija jābūt pie abiem pārējiem gan virtuves, gan vannasistabas logiem.

Bet Brisko te nebija. Sākumā Bārnijs par neko citu nebija norūpējies, kā tikai par dzīvokļa nodrošināšanu, bet tagad to izpildījis, varēja apsvērt to, ka, ienākot, nebija pamanījis Brisko un nedzirdēja viņu kliedzam ne virtuvē, ne vannasistabā. Tatad viņas te nebija.

Aizbraukusi pusdienot? Abi logi jūlija svelmē bija ciet, bet istaba nebija pārāk sasmakusi. Ir te bijusi nesen, kā liecināja noklausīšanās ierīce. Atkal prom? Vai Fredijs Nūns vēl arvien bija te?

Noejot nost no sava loga, Bāmijs kauslim pie otra pavēlēja: — Ejiet un atnesiet to krēslu. Ja vien kāds no logiem sāk vērties, aizgrūdiet krēslu tam priekšā un sauciet palīgā.

— Skaidrs.

Bāmijs izgāja no guļamistabas, iebāza galvu vannasistabā un redzēja, ka bandīts stāv vannā, jo tikai tā varēja nosegt logu, kas arī bija aizvērts. — Labi, — viņš kauslim notejca, kurš izskatījās nedaudz samulsis kā zilonis, kam kāja iesprūdusi spainī.

Bāmijs devās uz virtuvi. Logs bija ciet. Ledusskapis ieslēgts, bet tajā nekā nebija. Ledus gabaliņu trauciņi saldētavā ar šķidru ūdeni, kas vēl nebija pārvērties ledū. No letes līdzās ledusskapim viņš pacēla saņurcītu trauku dvieli ar gariem, vertikāliem un dziļiem locījumiem un saprata, ko tas nozīmē. Viņi bija ledusskapi izslēguši, paredzēdami, ka būs prom ilgi. Atvērtās durvis bija atbalstījuši, tad atvēruši saldētavu, sasienot ledusskapja un saldētavas rokturus kopā ar trauku dvieli.

Tad, šorīt, Pega Brisko bija piepildījusi ledus trauciņus, ieslēgusi ledusskapi un nometusi trauku dvieli uz letes.

Bārnijs nometa trauku dvieli uz letes. Viņa ir te bijusi. Nu viņa bija projām. Bet viņa atgriezīsies.

Virtuves uzraugs bija atspiedis muguru pret virtuves logu, sakrustojis rokas un vēroja, kā Bāmijs darbojas. Šis bija skeptiķis, un nekas neliecināja, ka viņa skepse mazinātos. Bet tas Bārniju it nemaz neuztrauca. Okei, — Bāmijs viņam teica, iziesim no šejienes roku rokās.

Bandīts paklausīgi ieķērās Bāmija elkonī un devās uz virtuves durvīm, pie kam abu otra roka atvēzējās pret sānu sienām. — Te viņa nav, — Bāmijs secināja un aizvēra virtuves durvis.

— Šķiet, ka nav, sacīja skeptiķis.

Bāmijs noņurdēja: — Gaidiet guļamistabā.

Skeptiķis pacēla izbrīnā acis, tad tomēr aizgāja uz guļamistabu, bet Bāmijs pa to laiku savāca no vannas ziloni, un abi devās ārā no vannasistabas tā, ka neviens neredzamais nevarētu paslīdēt garām.

Nonācis ārpusē, Bāmijs aizvēra arī šīs durvis, tad abi ar ziloni iegāja guļamistabā, kur Bārnijs vispirms pārmeklēja gandrīz tukšos sienas skapjus, kamēr viens no bandītiem, vicinot slotas kātu, pārliecinājās, ka zem gultas neviena nav, un tad visi četri apskatīja istabu un atgriezās dzīvojamajā istabā, kur Līts bija sabrucis uz grīdas kā zemestrīces upuris, apsverot, kuru iesūdzēt tiesā.

— Vēl palikusi viena istaba, — Bāmijs noteica, aiz sevis aizverot guļamistabas durvis.

No vietas, kur sēdēja Līts, varēja pārskatīt visas aizvērtās durvis, kamēr Bāmijs un trīs bandīti pāri istabai nodejoja pārveidotu versiju no pasaulslaveno Radio City Music Hall rokešu līnijdeju snieguma, kura nobeigumā visi sapulcējās ap cerību zaudējušā Līta tā, it kā viņi būtu kovboji un viņš ugunsgrēks.

Līts paskatījās uz augšu ar tādu izteiksmi, kas bija tikpat skeptiska kā skeptiskajam kauslim. — Nu, vai ir jautri, Bāmij?

— Viņa šorīt te bija, atbildēja Bāmijs.

— Pašlaik viņas te nav.

— Nedz arī viņas čalis, — teica skeptiķis.

Bāmijs teica: — Darbavietā, kurā viņa grib atgriezties, viņa teica, ka piezvanīs pirmdien no rīta. Viņa tikko te ieslēdza ledusskapi, ko uz laiku bija atvienojusi. Viņa būs atpakaļ. No kurienes viņa pirmdienas ritā zvanīs? No šejienes. Kur mēs pirmdienas ritā būsim, Līta kungs? Trīs reizes varat minēt.