Dūmi

36

— Esi mierīgs, — sacīja Pega.

— Es jau esmu mierīgs, — Fredijs atteica, lai gan patiesībā tāds nebija.

Pega zināja, ka viņš raustās no otiņas kutināšanas, īpaši jau zem

deguna, bet tur nu nekā nevarēja darit. Viņam, šim zīdainim, būs bridi jāpaciešas. — Es negribētu šo otiņu iebāzt tavā degunā, — viņa atzīmēja.

— Es arī to negribētu, — viņš atbildēja.

Pie vainas bija iekštelpu drudzis, satraukums. Tas patiešām ir, un ne jau tikai iesnigušās guļbaļķu būdās aukstajos ziemeļos. Tāds iekštelpu nemiers var piemesties ari jaukā mājā Ņujorkas pavalsts ziemeļos pat vasarā un ar peldbaseinu, videomagnetofonu un visu pārējo, ja nevarat nekur iziet.

Viņi abi tā jutās. Tas ir, Pega tā jutās, bet Fredijs viņai apgalvoja, ka arī jūtas tāpat.

Bet bija kaut kas jāizdomā. Un kaut kas bija vakariņas restorānā, vakariņas jaukā sveču gaismā, kas nebija pašu virtuvē gatavotas. Restorāna maltīte bija viss, ko abi vēlējās. Tas patiesībā bija viss, par ko abi šajās dienās bija runājuši vai domājuši. Viņiem bija diezgan naudas, daudz brīva laika, viņi bija apmetušies kūrortu un atvaļinājumu rajonā, kas bija piebērts ar apburošiem restorāniem, bet viss, ko viņi darīja — pusdienoja mājās, un pat ne kopā. Atsevišķās istabās, nomākti, un pat vairs nekliedza viens uz otru.

Kā to izdarīt? Kā jauki ieturēt vakariņas ārpus mājas? Viņi — ar Frediju vienā no savām galvām, vienmēr varēja izbraukt, bet viņš noteikti nespēja ēst ar lateksa galvu, un ja restorānā viņš to noņemtu, tad gan būtu nopietnas problēmas.

Šobrīd viņš labprātīgi apsolīja braukt līdzi, pavadīt viņu. Tikmēr pats sēdētu un skatītos, kā viņa ēd, un tikai izliktos, ka piedalās maltītē. Viņa tam nepiekrita. Tas viņus abus iedzītu ārprātā, un viņa to zināja.

Bet radās cita ideja, la viņai ienāca prātā no rīta, kad pamodās, pirms trim dienām, kad «sauciet mani par Tomu» bija iegriezies ar savu brīdinājumu par ļaunajiem spēkiem, kas vēl arvien patrulēja. — Hmmm, — pieceļoties gultā sēdus, viņa novilka.

— Nekas vēl nav noticis, Fredija balss atskanēja no tualetes galdiņa puses. — Varbūt «sauciet mani par Tomu» patiešām būs noklusējis.

— Protams, ka noklusējis, sacīja Pega, paskatoties uz citu istabas stūri. — Es taču teicu, ka viņš neko neteiks. Turklāt man ir ideja.

— Kāda ideja?

— Kā mēs… kā mēs varētu iziet un kaut kur pavakariņot.

— Pega? viņa balsī cīnījās cerība un skepse. Vai tu to saki nopietni?

— Es domāju, ka būtu jāizmēģina.

— Kas jāizmēģina, Pega?

— Grims, — viņa atbildēja.

— Kas? tagad balsī cīnījās vilšanās un nievas. — Nu gan, Peg.

Šoreiz viņa paskatījās tieši tur, kur, iespējams, viņš stāvēja. — Sievietes

krāsojas visu laiku, — viņa paskaidroja.

— Ne jau viscaur, — iebilda Fredijs.

— Tev tā tikai liekas. Ir sievietes, ko tu redzi uz ielām, veikalos, kam nav ne kripatas savas sejas ādas, nav īstās sejas, pat ne vismazākās drusciņas. Varbūt nedaudz no pieres, bet tas ari viss.

— Vai tu mani ķircini, Peg?

— Mēs runājam par sievietēm, — Pega turpināja, — kas no rīta pieceļas pavisam grumbainas, bet, kad iziet no mājas, uz sejas nav pat nevienas grumbiņas. Es domāju tieši tādu grimu.

— Un tu varētu nokrāsot visu manu seju?

— Protams. Arī kaklu un ausis. To gan parasti nedara, bet kāpēc ne? Un nopirksim parūku.

— Un kā ar manām rokām? Vai varu ēst, ja abas rokas nokrāsotas?

— Ā, — Pega sacīja un pēkšņi sabruka. — Nē, to gan tu nevari. Viņa nebija aizdomājusies par nolādētajām rokām. Milzīgais smagums, kas tikko bija sācis pacelties no viņas pleciem, tagad atkal nokrita, turklāt smagāks nekā jebkad. — Aizmirsti, — viņa teica. Saliekusies uz priekšu sēdus pozā, viņa nopūtās un teica: — Nevienam pat prātā neienāktu, ka tie Playtex cimdi ir īstas rokas, ne jau restorānā, kur viss ir tik šaurs.

Iestājās neliels klusums, viņa skatījās tukšumā, bet viņš teica: — Apdegumi.

Viņa sapīkusi paskatījās kaut kur uz viņa pusi. — Ko?

— Es darīšu, lūk, ko, — viņš teica, — ieejot restorānā, viesmīlim vai nu kam paskaidrošu. Esmu apdedzinājies, applaucējies vai ko citu, esmu ieziedies un tāpēc man jāvalkā šie cimdi.

Smaids, kas parādījās visā Pegas sejā, bija kā rītausma. Vai tu to varētu pateikt, Fredij? Tieši to?

— Kāpēc gan nē? Bet vai tu vari nokārtot visu to grima padarīšanu?

— Kāpēc gan nē? viņa atbildēja un izlēca no gultas ar atgūtu pacilātību un cerību.

Krāsošanās nesagādāja nekādas problēmas. Kādā sīkpreču veikalā ne jau Dadlejā—, kamēr Fredijs gaidīja busiņā, Pega pāršķirstīja Cover Girl un Max Factor. Fredijam restorānā būs jāuzliek saulesbrilles, protams, — vēl kāds šī drausmīgā negadījuma rezultāts, kas bija tā sagandējis viņa rokas. Bet uzacīm bija jābūt redzamām (vai arī nebija jāparādās). Tāpēc viņa nopirka melnu un brūnu uzacu zīmuli, pieļaujot, ja viņa iekrāsos viņa neredzamās uzacis, krāsa parādīsies virs neredzamajiem matiem, un vārgi apgaismotā restorānā, iestājoties tumsai, izskatīsies diezgan ticamas.

Ta, ko tad vēl? Miesas krāsas lūpu krāsu. Sārtumam. Bet ne jau pārāk daudz; negāja jau pavadīt vakaru pilsētā ar klaunu Bozo. Viņa samaksāja par saviem pirkumiem — šobrīd viņi maksāja par visu, drīz viņiem vajadzēs vairāk naudas — un atgriezās pie busiņa. Tas bija novietots kvartālu tālāk zem koka, logi bija atvērti, un neredzamais Fredijs sēdēja aizmugurē.

— Ta, tagad parūka, — viņa teica, ieslīdot pie stūres tā, it kā tas būtu tik viegli.

Nē. Ar vīriešu parūkām gan nebija tik viegli. Tas bija dārgas, un nebija daudz vietu, kur tās varēja nopirkt, un tās bija jāuzlaiko. Un tieši tas visu sabojāja.

Viņi braukāja apkārt, kamēr Fredijs busiņa aizmugurē dažādās «Dzeltenajās lapās» meklēja vajadzīgo, un tas neizskatījās iepriecinoši. — Ir dažas iestādes , — viņš sacīja, — taču tās ir hemoterapijas pacientiem, bet visur teikts — «jāuzlaiko».

— Šķiet, ka ar sieviešu parūkām ir vienkāršāk, — sacīja Pega, bez mērķa braukalējot pa Kolumbijas apgabalu, — jo viņām vispār ir vairāk matu, un var izveidot dažādus stilus un modeļus.

— Nezin’ gan, Peg, noteica Fredijs, un viņš atkal izklausījās nomākts. — Man šķiet, ka es tak nevaru staigāt kā Kodžaks, — viņš ieminējās, — kad grims ir pār visu manu galvu.

— Ari man tā šķiet, — viņa piekrita un, turpinādama braukt, uz kādu laiku iegrima domās, tad sacīja: Šķiet, man ir kāda ideja. Vēl kāda cita ideja. Vai «Dzeltenajās lapās» vari atrast kādu iepirkšanās centru?

— Kas tev padomā?

— To es tev pateikšu vēlāk, viņa teica, jo baidījās, ka to uzzinot, viņš varētu atteikties.

Viņš teica: — Tev bail, ka sacīšu nē.

— Nu, neuztraucies, Fredij, tas būs tikai pārsteigums, tas arī viss. Pameklē tirdzniecības centru.

Tuvākais tirdzniecības centrs no viņu pašreizējās atrašanās vietas bija Bērkšēras kalnos Masačūsetsā, jūdzēm un jūdzēm tālu. Viņi devās uz turieni, un, protams, stāvvietā nebija neviena koka vai vienalga kāda ēna, cepinoties karstajā jūlija saulē, Pega teica: Būšu atpakaļ cik vien ātri varēšu, un atstāja abus logus atvērtus, lai viņš tur iekšā neizceptos.

Un viņa tiešām bija tik ātra, cik vien varēja būt, un atgriezās ar vienkārši brūnu, papīra iepirkumu maisiņu. Kad viņa iekāpa busiņā, Fredijs teica: Kāds čalis mēģināja nozagt radio.

— Fredij! Tik tiešām? — Viņa pamanīja, ka radio bija savā vietā. — Un ko tu darīji?

— Šķiet, viņš nodomāja, sacīja Fredijs, ka logi ir vaļā, un kāpēc tad nepamēģināt. Iekāpa un nogūlās uz tā tur sēdekļa ar seju uz leju, lai varētu pasniegties zem vadības pults.

Tagad viņa bija aizvērusi abus logus, motors un gaisa dzesinātājs darbojās, bet viņa vēl nebrauca. — Nu, un tad?

— Vispirms nozagu viņa naudas maku, atbildēja Fredijs, tad pavilku viņu aiz matiem.

Viņa ieķiķinājās. — Tiešām? Un ko viņš darīja?

— Salecās, atdauzīja galvu pret stūri, piecēlās, raudzījās visapkārt un tad laikam nosprieda, ka tas nekas nebija, un pievērsās atkal radio, tad es uzsitu viņam pa plecu un, kad viņš atskatījās, iegāzu viņam pa aci.

— Ai, — viņa iesaucās. — Tas nu gan nebija jauki.

— Viņš zaga mūsu radio, Pega.

— Nu, un pēc tam?

— Viņš vēl arvien neaizvācās no mūsu busiņa, — atbildēja Fredijs, — ar vienu roku viņš bija aizklājis aci tā, it kā tiktu pārbaudīta redze, skatījās un blenza uz visām pusēm ar otru aci, tad man likās, ka laiks šo veci izmest no šejienes, iesitu pa abām ausīm uzreiz. Ar plaukstām, tu saproti — bum — pa abām ausīm. Vai vari iedomāties, kā tas ir?

— Neesmu pārliecināta, vai vispār gribu kaut ko tādu zināt.

-Tas irtā, it kā pirotehnika sprāgtu galvas viducī, Fredijs stāstīja.

Neizklausījās, ka viņš vispār kaut ko nožēlotu. Un tad gan viņš izkāpa no busiņa.

— Esmu ar mieru derēt, ka tā bija.

— Un metās bēgt. Varu saderēt, ka nu jau ir pusceļā līdz Ņūdžersijai. Kas tajā maisā, Peg?

— Parādīšu, kad būsim mājās, viņa atteica, pārslēdza ātrumu un izgrieza no stāvvietas.

— Nu gan draņķīgs naudas maks tam vecim, Fredijs sauca no aizmugures, kad viņi nogriezās uz ceļa. Tad sāka čabēt banknotes, un ar riebumu Fredijs noteica: — Divdesmit septiņi dolāri.

— Arī es tikko iedomājos, — Pega, vērodama ceļu, sacīja, — ka drīz mums vajadzēs vairāk naudas.

— Ne jau nu mēs to dabūsim no čaļiem, kas tirdzniecības centros zog radioaparātus, — piebilda Fredijs. — Būtu atkal jābrauc uz pilsētu. Atver mazdrusciņ logu, ja?

Pega mazliet pavēra logu, un visai draņķīgais naudas maks aizlidoja gar viņas ausi un nokrita uz ceļa. Viņa aizvēra logu, un viņi devās tālāk.

Kā jau viņa bija paredzējusi, viņš atsacījās likt parūku. — Izskatās kā zirga aste, viņš teica. Turklāt zirga aste atrodas tieši uz zirga pakaļas, un tas es nav.

— Nav jau nemaz tik slikti, Fredij, — viņa uzstāja, lai ari viņa apraksts bija visā visumā pareizs.

Patiesībā lētos universālveikalos ir daudz lētu parūku sievietēm nevis vīriešiem, turklāt, daudzas no tām nosauktas slavenu sieviešu vārdos kā Ža Ža Gabora. Vairums parūku ir īsas un sprogainas kā Ža Ža Gaborai, bet ir arī ar taisniem, gariem matiem kā Sērai. Tā, ko Pega bija izvēlējusies, bija ar taisniem, gariem matiem, kurpju ziedes melnumā -biezi, rupji, mākslīgi mati, kas vidū pašķīrās no gandrīz neredzama matu celiņa. Ja to apgrieztu nedaudz īsāku un uzliktu bruņas, tad izskatītos pēc prinča Drošsirdīgā no kādas ceļojošas izrādes.

— Es to, paziņoja Fredijs, nevilkšu. Tad jau labāk, lai izskatās, ka mani noskalpējuši indiāņi.

— To viņi vairs nedara, Fredij, Pega sacīja. Patiesību sakot, to atgādinot, var viņus aizvainot.

— Es to krāmu nevilkšu.

— Klausies, ko teikšu, labi?

— Es jau varu klausīties, — Fredijs piekrita, — bet pēc tam vienalga to nevilkšu. Nu, bet es klausos.

— Paldies, Fredij, — viņa pateicās, atkal reiz nevajadzīgi veltot sarkasmu neredzamajam cilvēkam. — Darisim tā, — viņa iesāka, — vispirms uzkrāsosim seju, tad uzlaikosim parūku, lai redzētuķā izskatās, iekšpusē izmantojot šo velkro materiālu, iegūsim vajadzīgo izmēru, redzi?

— Ak Dievs, Peg.

— Un tad, viņa uzstājīgi turpināja, matus nedaudz apgriezīšu, mazliet ieveidošu un tad tos ar gumiju saņemsim zirgastē. Daudzi veči staigā ar zirgastēm.

— Vājuļi. Tizleņi. Čaļi, kas… kas krustu šķērsu apzīmējuši sevi ar miera zīmēm.

— Ne jau visi. Nu, lūdzu, Fredij, piekrīti. Ir taču vērts pamēģināt, vai ne?

— Ja es izskatīšos pēc idiota, viņš brīdināja, es to nedarīšu.

— Fredij, — viņa atbildēja, — ja vispār izskatīsies pēc kaut kā, tad tas jau būs solis uz priekšu. Tagad apsēdies un ļauj man sākt.Salikusi rokas uz gurniem, viņa gaidīja. Pietiek, beidz taču strfdēties un apsēdies.

— Es jau sēžu, — viņš atcirta.

Lēni, vilcienu pēc vilciena sāka parādīties seja. Tas bija kā brīnums, vai ari kā filmu specefekts. Vaigi, deguns, žokļi tas viss parādījās no gaisa, no Max Factor viegli koka dzeltenbrūnās krāsu paletes. Fredijs apgrūtināja darbu, sparīgi izvairoties no otiņas un pat divreiz nošķaudoties, bet lai nu kā, lēni un nosvērti viņiem kaut kas sāka veidoties.

Tikusi līdz pusei, kad no pieres uz leju bija uzmestas galvenās sejas daļas, Pega pakāpās atpakaļ, lai viņu nopētītu, un teica: Es tevi tādu neatceros.

— Kādu?

—lādu, kāds tu izskaties, Fredij? Man šķiet, ka sāku aizmirst tavu izskatu.

Tas sejas daļas, kas jau bija redzamas, pamanījās izteikt izbrīnu. Zini? viņš ieminējās. Es jau arī. Šorīt pat vēl, skujoties, par to domāju. Neesmu pārliecināts, ka ari es pats atceros, kāds izskatos. Ja redzētu sevi uz ielas, nedomāju, ka sevi atpazītu.

— Tas patiešām ir dīvaini, Fredij.

— Tā ir. Tev taču nav neviena mana fotogrāfija, Peg, vai arī ir?

Viņa papurināja galvu. — Protams, ka nav. Atceries, ka tu nekad

nevēlējies, lai tevi fotografē? Sacīji, ka tas neiederas tavā dzīvesveidā.

— Nu, šķiet, ka man bija taisnība, tā arī bija.

— Varbūt, ka darīsim tā, — viņa ieteica, — kad būsim pilnīgi pabeiguši, es tevi nofotografēšu ar Polaroid.

Nepabeigtā seja atklāti izrādīja lielu skepsi. — Vai tad iznāks kaut kas tik labs, ko?

— Pagaidīsim un tad redzēsim, — viņa atteica un atkal sāka darboties ar otiņu.

— Nemaz neizskatās tik slikti, — viņa sacīja.

— Tad jau es laikam skatos uz citu pusi, — viņš atbildēja.

Viņi abi Pega un Radījums no piecdesmito gadu šausmu fdmām -stāvēja blakus guļamistabā pilnā auguma izmēra sienas skapja spoguļa priekšā. Ar sandalkoka ādas krāsu, tādām kā rozīgi pelēcīgām lūpām, sarainām, tumšām uzacīm (krāsa bija sacietinājusi uzacu matiņus), melniem, mākslīgiem matiem, kas aizglausti aiz ausīm — pašas ausis bija drausmīgi grūti iekrāsot, visu to spirāļu un izlocījumu dēļ un tumšām, tumšām saulesbrillēm patiesībā viņš nemaz neizskatījās pēc cilvēka. Tāpat kā homoseksuāļi, kas pārģērbjas par sievietēm, vairs neizskatās pēc vīriešiem un nekad arī nav izskatījušies kā sievietes, Fredijs atgādināja būtni no Visuma, kas pārģērbies par cilvēku. Vai ari tā, it kā Disneja ļaudis būtu nolēmuši līdzās kustīgajai, dabiskā lieluma Ābrahāma Linkolna lellei Disnejlendā novietot Bobija Darina lelli.

Pega bija apņēmusies rādīt vispatīkamāko seju, pat ja viņai līdzās bija ģīmis, kas līdzinājās Fredija manekenam veikala skatlogā. — Mēs runājam par laiku, kad restorānā, — viņa norādīja, — iestājas tumsa. Fredij, mums tas vismaz jāizmēģina.

— Nu, es vismaz esmu jau apģērbies, viņš atzina, pie kam krāsotā piere savilkās grumbās. — Nebūtu slikti turpināt.

— Paldies tev, Fredij.

— Bet, Peg.

-Nu?

— Iztiksim bez Polaroida, — teica Fredijs.

Pega apzvanīja piecus dažādus restorānus, kamēr atrada tādu, kas izklausījās pietiekami piemērots viņiem. Jā, viņi lepojās ar savu blāvo, sveču gaismas romantisko atmosfēru. Jā, viņiem bija arī atsevišķi norobežoti galdiņi ar augstām krēslu atzveltnēm, ja gadījumā kundze to vēlētos. Jā, viņi saprata, ka kundzes vīrs nesen bija cietis rūpnieciskā sprādzienā un šobrid par savu izskatu kautrējās, un šī būs viņa pirmā parādīšanās sabiedrībā, kopš bija iznācis no slimnīcas, un viņi netaupīs pūles, lai viņu vakariņas Oberžā padarītu par patīkamu un atslābinošu pasākumu. Un vai viņi vēlētos smēķētāju vai nesmēķētāju zāli? — Jūs laikam jokojat, — Pega teica. — Pēc mana vīra ciešanām sprādzienā?

— Tatad nesmēķētāju. Gaidīsim jūs deviņos, kundze.

Laukos ir tris veida restorāni. Midzeņi, kur pamatā ir tikai bārs un virtuves, un tos apmeklē vietējie iedzīvotāji. Restorāni, kas mēģina būt modīgi, atdarinot pilsētas restorānus, kas to pašu darīja jau pirms desmit gadiem, un tos apmeklē nedēļas nogales un vasaras atpūtnieki. Un tad vēl ir arī ārkārtīgi pretenciozas vietas ar blāvām Maxim's atbalsīm, ar pušķiem uz milzīgajām ēdienkartēm, pārāk daudz miltiem mērcēs un pārāk daudz cukura salātos, un tur ikviens aizved mammu viņas dzimšanas dienā.

Fredijam nebija dzimšanas diena, bet te nu viņi bija. Taisnība, ka maltre d’ bija smokingā, taisnība, ka trauku novācējs dižojās ar tauriņu, un tiesa, ka viesmīle bija ģērbusies kā Marija Antuanete savā sākumposmā, taču šie cilvēki bija pieraduši māmiņām radīt mājas atmosfēru, kaut šajā īpašajā dienā viņas bija projām no mājām, un tāpat viņi bija ļoti labi pret sprādziena upuri, tikpat kā neskatīdamies uz Fredija cimdotajām rokām un ne ar vārdu, ne skatienu neatzīmējot, ka viņa sejā varētu būt kaut kas dīvains, un pat neizlikdamies pārsteigti, kad viņš runāja un kustējās kā normāls cilvēks.

Viņiem ierādīja tumšu, norobežotu galdiņu pašā stūrī, ar augstām mēļa plīša sēdekļu atzveltnēm, tumšu, raibu kašmira galdautu un zemu sveci grubuļainā stikla cilindrā, kas bija tik biezs un tik tumšā dzintara krāsā, ka gaisma, ko tas izstaroja, izskatījās vairāk pēc sprēgājošas enerģijas pēdējām pūlēm, ko sūtīja sen, sen mirusi galaktika Visuma otrā pusē.

— Te varam būt laimīgi, — Pega secināja.

— Es nevaru saredzēt savu ēdienkarti, — sūdzējās Fredijs.

— Labi. Tas nozīmē, ka tava ēdienkarte arī tevi nevar redzēt.

— Ej nu, Peg, vai ir tik slikti?

— Nē, Fredij, — viņa meloja, satverot Playtex cimdu un to sakļaujot. — Es tikai mēģināju tev aizbāzt muti.

Eksperimentējot, viņi atklāja, ka, turot ēdienkartes tāpat vien, apgaismojums bija tieši tik liels, lai no netiešās gaismas, kas spīdēja no griestu nišām, varētu salasīt daudzus vārdus, kas bija rakstīti plūstošā rakstā. Bet tad, kad atgriezās Marija Antuanete, izrādījās, ka ēdienkartes gandrīz vispār nebija vajadzīgas, jo viņai bija četrdesmit divi īpaši ēdieni, ko vēl raksturot.

Pega lēnām atslābinājās, prāts nomierinājās. Lēnām viņa atgriezās ierasto lietu plūdumā, viņa pierada pie domas, ka bija restorānā, lai ar savu puisi jauki paēstu vakariņas sveču gaismā, pat visai labu mūziku fonā, baletu, Delību un tamlīdzīgām lietām. Viņi pasūtīja kokteiļus, pasūtīja vīnu un īpašus uzkožamos, īpašus pamatēdienus, un uzsāka sarunas kā normāls pāris, kam ir randiņš, pārrunājot māju, kurā dzīvoja, to, kā izvērtās vasara, ko varētu darīt pilsētā, kad tur nākamreiz iegrieztos, lai sagādātu jaunu naudiņu. Viss vakars izvērtās tik tiešām ļoti jauks.

Atnesa kokteiļus. Bet no šefpavāra pienāca īpašs kārums kā pвtй ar grauzdiņu stūrīšiem, kas nebija gluži labs. Atnesa vīnu, un Fredijs aizmirsa savu kautrību, veicot pagaršošanas un apstiprināšanas rituālu. Viņi iedzēra uz otra veselību, un Fredijs teica: Priecājos, ka tu mani pierunāji, Peg.

— Es arī, — Pega atbildēja. — Man patīk ar tevi būt kopā, Fredij, tikai ne visu laiku vienā un tajā pašā vietā.

— Par iziešanu, — viņš, ar zināmām pūlēm sagrābjot vīna glāzi, sauca. Viņi saskandināja un iedzēra.

Atnesa uzkožamos. Viņi ēda; dzēra vēl mazliet vīna; stāstīja jocīgus atgadījumus un par tiem smējās. Trauku novācējs ar tauriņu notīrija galdu un tad atnesa otro ēdienu. Viss bija tiešām lieliski.

Pega pacēla skatienu neīstajā brīdī. Kad maltīte bija tikai pusē, ēdot un dzerot, gandrīz visa lūpu krāsa un daļa grima ap muti ap to laiku bija nozudusi. Kad Pega paskatījās, un tieši tāpēc — neīstajā bridī, Fredijs bija atvērtis muti un pacēlis pilnu dakšiņu, to tuvinādams mutei, viņa redzēja cilvēku ar caurumu sejas vidū, un šajā caurumā viņa tikko varēja saredzēt parūkas iekšpusi.

Pega aizvēra acis. Un, lai justos drošāk, aizklāja acis ar roku. Pie sevis nosolījās aizmirst šo skatu. Agri vai vēlu, es aizmirsīšu, kā tas izskatījās.

Taču pa to laiku bija citi apsvērumi, kas bija jāizvērtē. Fredij, -Pega klusi sacīja, — kad viesmīle ir tuvumā, noliec galvu.

Ta vietā, satrūcies, viņš pacēla galvu. Dzintarkrāsas gaisma blāvi atspīdēja saulesbrillēs. Pega centās neskatīties zemāk par saulesbrillēm, kad Fredijs jautāja: — Peg? Vai kas notika?

— Maza ķibile. Mēs to nokārtosim. Ēd vien, ēd.

— Kas notiek, Peg?

— Tu esi pazaudējis mazliet krāsas, ne pārāk daudz. Nav jēgas to tagad pielabot, izdarīsim to pēc vakariņām.

— Tagad esmu uztraucies, sacīja Fredijs.

— Mēs abi esam uztraukušies.

— Nē, nē, viņš teica, es domāju ko citu. Neesmu vairs pieradis, ka cilvēki mani redz, saproti, Peg? Atkal esmu kā tīnis, kautrs, bailīgs, kad cilvēki uz mani skatās.

— Neviens uz tevi neskatās, — Pega centās viņu pārliecināt. — Tici man, ja kāds to darītu, mēs par to uzzinātu.

— Pat negribu zināt, ko tu ar to domāji.

— Ēd tikai, — viņa mudināja.

Ne vienam, ne otram pēc tā visa vairs nebija daudz, ko teikt, lai arī viņi no jauna mēģināja notvert atmosfēru. Taču neveiklība bija apsēdusies līdzās pie galda un atteicās iet projām.

Pēc tā visa Pega uzrunāja oficianti, sacīdama, ka maltīte bija ļoti garšīga, pateicās par to, pieklājīgi atsacīdamās no saldā un kafijas, lūdzot atnest rēķinu. Fredijs visu laiku sēdēja Domātāja5 pozā, cimdoto dūri piespiedis pie zoda pret oficianti.

Kad Marija Antuanete aizgāja pēc rēķina, Pega nemanot iedeva Fredijam somiņu ar rāvējslēdzēju, kurā bija lūpu krāsa un kosmētiskie piederumi, un viņš devās uz kungu istabu, lai sevi atsvaidzinātu. Ta rīkojās meitenes, domāja Pega, bet ne puikas, un nolēma šo domu neturpināt, un tad Marija atnesa rēķinu.

Pega noskaitīja naudu uz mazās paplātītes brīdī, kad Fredijs atgriezās. Nostājies pie galda, viņš jautāja: Vai nu ir labi?

Viņa, mazliet piemiegusi acis, nopētīja viņu. — Būs labi, lai tiktu līdz mašīnai, — viņa secināja.

Fredijs atdeva kosmētikas maciņu. Kāds vecis redzēja mani, kā es krāsoju lūpas, — viņš teica.

— Vai viņš kaut ko bilda?

— Man šķita, ka viņš grasījās to darīt, bet es viņam uzsmaidīju, un viņš nozuda.

— Domāju gan.

Fredijs nopūtās. — Peg, — viņš iesāka. — Es sāku izskatīties pēc bērnu baidītāja.

Ne jau tikai pēc mazu bērnu baidītāja, nodomāja Pega, bet nebija tik nejauka, lai to pateiktu skaļi. — Tad būs tevi jāattur no spēļu laukumiem, — tā vietā viņa sacīja. Rēķins bija apmaksāts, viņa piecēlās un teica: Sapurinies, Fredij! Vai mums šovakar nebija jauki?

— Jā, — viņš bez kādas pacilātības atbildēja.

Viņa satvēra viņa roku ar garām krekla piedurknēm un paņēma zem elkoņa. Vismaz viņš vēl arvien jutās kā Fredijs. Virzoties uz izeju, viņa dūdināja: — Pavisam drīz būsim atpakaļ savā gultā, tumsā, un mums nebūs nekādu pasaules rūpju.

— Tas izklausās labi.

Maоtre d’ vēlējās atvadīties un gribēja uzzināt, kā viņiem šī maltīte patikusi. — Ļauj man runāt, — viņa caur mutes kaktiņu nomurmināja, tad viņa uzslavēja maоtre d\i0 gaisotni, ēdienu, apkalpošanu un visu pretimnākšanu, līdz maоtre d’ sāka locīties viscaur aiz prieka kā kvēles mirgošana. Tad viņi atstāja ēku, tumsā devās pāri gurkstošajam grants ceļam uz stāvvietu un beidzot iekāpa busiņā.

— Vai, dieniņ, — nopūtās Fredijs un atgāzās pasažieru sēdeklī.

— Bija vērts to pamēģināt, sacīja Pega.

— Domāju, ka jā. Jā, tev taisnība, bija gan.

— Šo to vēl nedaudz vajag pielabot, — viņa ieminējās.

— Būs jāatkārto vēlreiz, — viņš piekrita.

— Bet mēs pierādījām, ka tas ir iespējams.

Viņš pārdomāja. Okei, viņš beidzot izšķīrās. Vēl ne gluži iespējami, bet iespējami. Bet man tev jāsaka, Peg, — un pirms viņa spēja noreaģēt, pacēla roku un tieši no galvas norāva parūku savā klēpī, — šajā parūkā ir karsti.

Oberžas stāvvieta labi nebija apgaismota, bet tai arī nebija jābūt. Pega paskatījās uz viņu, uz grimu, lūpu krāsu, uzacu zīmuli, saulesbrillēm un tad virs tā visa uz tukšumu, un tad pēkšņi, pašai sev par pārsteigumu, sāka smieties. Un nespēja rimties.

Fredijs paskatījās uz viņu. — Nu? — viņš jautāja. — Kas ir?

— Ai, Fredij, — viņa caur smiekliem sauca. — Es tevi mīlu, Fredij, man patīk būt ar tevi kopā, bet, ak mans Dievs, Fredij, šobrīd tu izskaties kā Tobija kauss!6