Dūmi

35

— Pagājušas tieši četrdesmit astoņas stundas, — piektdienas rītā teica Mordons, kad abi ārsti parādījās pie lifta un tuvojās, lai atkal satiktos ar viņu priekštelpā. Esmu atnācis, lai apskatītu jūsu rezultātus. Vai varbūt man jāsaka — neredzētu.

— Nē, nē, jūs tos redzēsiet, sacīja Heimhokers.

Tagad Mordons ieskatījās ārstos ciešāk un saprata, ka viņi it nemaz nav priecīgi. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem, kas tikko piedzīvojuši triumfu. Patiesībā viņi izskatījās diezgan drūmi. Purinot galvu un jau domājot, cik būs nepatīkami Džekam Ceturtajam nodot sliktas ziņas, Mordons jautāja: — Vai cietāt neveiksmi?

— Viņi nav neredzami, — Heimhokers teica, bet Lūmiss, ieņēmis ārkārtīgu aizsardzības pozīciju, piebilda: — Tas nenozīmē, ka esam cietuši neveiksmi. Eksperiments bija pārāk nenoturīgs.

— Tieši tā, — teica Heimhokers. — Bez Fredija Nūna, nezinot tieši cikos viņš iedzēra otru formulu, ko vēl tajā vakarā bija ēdis un dzēris, kā pavadīju visu pārējo vakaru, nav nekādas iespējas eksperimentu atkārtot un nekāda veida, kā atkārtot rezultātus.

— Ja tā ir, — teica Mordons, atslēdzot slēdzeni ar kodu, — kāpēc tad to nepieminējāt agrāk?

— Tāpēc ka pirms tam mēs to acīmredzot nezinājām, — teica Lūmiss, un Heimhokers piebilda: Tas bija pūļu vērts, jo mēs katrā ziņā esam no šīs pieredzes daudz iemācījušies. Piemēram, tagad mēs zinām, ka mums nav garantēta neredzamības formula.

— Tas ir ļoti sliktas ziņas, — Mordons teica, it kā izgriežot dvieli, — kur ir brīvprātīgie?

— Konferenču telpā, atbildēja Heimhokers, un Lūmiss piebilda:

— Vai gribējāt ar viņiem satikties?

Mordons abus brīvprātīgos bija saticis otrdienas pēcpusdienā, kamēr tika veikti pēdējie sagatavošanas darbi. Vai gribēja tos vēlreiz redzēt? Viņš nebija īsti pārliecināts. Rokas it kā plivinājās ap budleju, meklējot ziedputekšņus, tad jautāja: — Kā viņi tagad izskatās? Vai nekas nenotika? Vai arī viņi izskatās kā šie kaķi?

— Nu nepavisam kā kaķi, — Lūmiss sacīja, bet Heimhokers piebilda:

Nedz arī līdzīgi cits citam. Kamēr tiksim pie Fredija Nūna izpētes, vienīgais, ko varam sacīt ir, ka formulu kombinēšana ir gan gaistoša, gan neparedzama norise.

— Tas neizklausās labi, — teica Mordons, — vai ir iespēja, ka viņi iesūdzēs tiesā?

— Šaubos, — sacīja Heimhokers, kamēr Lūmiss uzaicināja: — Nāciet un paskatieties pats.

— Laikam jau tā būs labāk.

Mordons sekoja ārstiem uz konferenču istabu, nepatīkamo dienasgaismu apgaismoto telpu, kurā kāds iededzis vīrs zilā halātā sēdēja, spēlējot pasjansu. Viņiem ienākot, viņš pacēla galvu un pasmaidīja ārstiem, tad paskatījās uz Mordonu un teica: Jūs esat viens no advokātiem. Es jūs atceros.

Mordons tuvojās viņam. — Toties es jās nepazīstu, — viņš teica. Šis nebūt nebija tas Džordžs Klapss, ko bija saticis pirms trīs dienām NAABOR firmas birojos Pasaules tirdzniecības centrā. Šim puisim bija daudz gaišākas nokrāsas un viņš bija par pāris gadiem jaunāks. Un — mīļais Dievs. Mordons vaicāja: — Kur ir rēta?

— Nozudusi, — smaidīdams pa visu seju, atbildēja Džordžs Klapss.

— Visas manas rētas pazudušas no visa mana ķermeņa. Ciešanas un sāpes nozudušas. Jūtos tā, it kā atkal man būtu deviņpadsmit gadu.

Mordons lielām acīm pagriezās pret ārstiem, un Lūmiss sacīja: — Es noņēmu katru rētu no visa viņa ķermeņa.

Heimhokers piebilda: — To pašu, tikai ilgākā laikā, var paveikt arī ar badošanos. Ja ķermenim nav nekā cita, no kā baroties, tas noēdīs mirušos audus. Bet neesmu nekad dzirdējis, ka tas var notikt tik ātri.

Klapss nolika kāršu paciņu, pacēla rokas ar delnām uz augšu, smaidīdams pa visu seju, sacīja: — Pastāstiet par maniem pirkstu nospiedumiem.

— Jā, viņa pirkstu nospiedumi… — sacīja Heimhokers, bet Lūmiss teica: — Mēs pirkstu nospiedumus atzīmējām viņu slimības vēstures lapās… — un Heimhokers turpināja: — Džordža ir mainījušies… — bet Lūmiss iejaucās: — Tie ir daudz vienkāršāki un niecīgāki, nekā tie bija. Nebūt ne tādi paši.

—Tagad pamēģiniet mani izlaist cauri datoram,—sacīja Klapss un iesmējās.

Mordons jautāja: Un tā sieviete? Prendergastes jaunkundze? Vai arī uz viņu tas iedarbojies tāpat?

— Ne gluži, — atteica Heimhokers, un Lūmiss jautāja Klapsam:

— Kur viņa vispār ir?

— Aizgāja uz dāmu istabu. Viņa būs atpakaļ.

Heimhokers sacīja Mordonam: Viņas pirkstu nospiedumi nemainījās. Es jau saku, ka šī formula ir vēl neizpētīta, un neesam pārliecināti, kā tā reaģēs.

— Ne jau bez Fredija Nūna, — piebilda Mordons. Man tā liekas.

— Tieši tā, — sacīja Heimhokers, un kustība aiz Mordona lika viņam apgriezties.

Bija ienākusi Maikla Prendergaste. Mordons uz viņu noskatījās. — Ak, mans Dievs, — viņš izdvesa. Pat rokas nekustējās.

Viņa vairs nebija tā spēcīgi veselīgā Kalifomijas skaistule, ko Mor-dons bija saticis otrdien. Viņas āda tagad bija bāla un rožaina, gandrīz caurspīdīga. Ap viņu vijās tāda kā ēteriska kvēle, it kā viņa būtu eņģelis vai viena no zudušajām jaunavām, par ko sēroja Po.4 Viņa izskatījās trausla, nepasaulīga, nemiesiska un pilnīgi lieliska. Viņa bija desmit reižu skaistāka nekā pirms tam.

— Prendergastes jaunkundze, Mordons sastostījās, it kā būtu notriekts ar kādu smagu sitienu. — Jūs esat visskaistākā būtne, kādu jebkad agrāk savā mūžā esmu redzējis.

Viņa izplūda asarās.