1993. gada beigās Kongress nodokļu likumam pievienoja neskaidru pielikumu, nosakot, ka darba devēji, kas nodrošināti ar vairāk nekā $ 155 vērtu apmaksātu garāžu mēnesī, jāapliek ar ienākuma nodokli. Šī neskaidrā pielikuma mērķis bija mazliet vairāk nokāst dažus bagātos biznesmeņus Ņujorkā, Losandželosā un Čikāgā. Taču nekad tas neatgadījās ar Kongresa labajiem pilsoņiem, proti, kaviņi saņemtu no saviem darba devējiem — mums — brīvas automašīnas stāvvietas, kas būtu daudz vērtīgākas par $ 155 mēnesī; vai esat kādreiz mēģinājis novietot mašīnu pie Kapitolija? Jāatzīst gan, ka šis fakts nepalika bez ievērības Starptautiskajam nodokļu dienestam, kas vienādi ne vairāk, ne mazāk izturējās gan pret bagātnieku, gan nozīmīgu personu tāpat kā pret parastu cilvēku, un tāpēc varam pieņemt, ka šis pielikums ilgi nebūs spēkā.
Tikmēr Mordona Līta advokāta biroja partneri, tomēr, bija nostādīti mokošas izvēles priekšā. Vai nu maksāt nodokļus par ērtajām stāvvietām biroja ēkas pagrabā, vai izņemt stiklus aizrestotajiem, augstajiem logiem pagraba garāžā, tā pakļaujot stāvvietu sliktiem laika apstākļiem, tātad, jādomā, ārpasaulei, un tāpēc zaudējot savu $ 155 vērtību mēnesī. Fu, cik tuvu.
Jūnija vējiņš, kas vējoja caur pagrabstāva garāžu, kur Mordons novietoja savuMercedes , bija jauks un maigs, atgādinot dienvidu salas vai vismaz keidžunu restorānu puskvartālu tālāk. Mordons aizslēdza mašīnu viņš to aizslēdza arī garāžā, savas Oisterbīčas mājas piebūvē, tad nogriezās uz liftu, kādas citas automašīnas durvis aizcirtās, un tas bija Bārnijs Beilers, korumpētais kruķis, kas smagi lieliem soļiem nāca uz viņa pusi, smaidīdams savu pašapmierināto smaidu. (Šis cilvēks, ja vien to zinātu, daudz ticamāk izskatījās pēc virssulaiņa nevis policijas virsnieka.) — Labrft, Līta kungs, — Bārnijs pašapmierinātībā iedziedājās. — Ilgi neesam redzējušies.
Un tiešitāpēc Mordons aizslēdza savu mašīnu. — Kā gan jūs te iekļuvāt? — viņš atcirta.
Daži par tādu sasveicināšanos apvainotos, bet tikai ne Bārnijs. Vai jūs jokojat? — viņš noteica un gandarījumā staroja aizvien vairāk un vairāk. — Varu iekļūt, kur vien gribu.
Man likās, ka jums patīk būt uzmanīgam visās jūsu gaitās, -saskābis sacīja Mordons, jo nebija cerējis uz šādu tikšanos tieši darba dienas sākumā. — Domāju, ka esat norūpējies, ka jūs uzmana — kā jūs viņus saucat? Policija, kas uzmana policiju.
Blēži, — Bārnijs teica, atkal pasmaidīja un ar īkšķi norādīja uz augšu. Tieši šajā brīdī, viņš piebilda, un šajā ēkā esmu pie sava zobārsta.
Kopš kura laika viņš ir jūsu zobārsts?
Pavisam nesen.
Starpība starp mani un Bārniju, pie sevis nodomāja Mordons, un iemesls, kāpēc man šis cilvēks riebjas, ir tas, ka mūsu tikšanās reizēs es daru savu darbu, bet viņš to nodod. Tas ir pavisam kas cits. Ko jūs gribat, Bārnij? viņš jautāja un zīmīgi paskatījās pulkstenī. Ja jums ir kāda informācija par to puisi Nūnu, tad kāpēc nesatiekaties ar mani, kā tas parasti pieņemts?
Tāpēc, ka šīs nav parastas ziņas, atbildēja Bārnijs. Pamājot uz MordonaRolex pulksteni, viņš sacīja: Nav nekas tāds, kas nevarētu pagaidīt. Nāciet, apsēdieties, pastāstīšu jums stāstiņu.
Negribīgi, bet pats pret savu gribu ieinteresēts, Mordons sekoja Bārnijam uz garu, melnu Linkolnu, kam Bārnijs atvēra aizmugurējās durvis un norādīja, lai Mordons iekāpj.
Mordons pakāpās atpakaļ, lai nopētītu mašīnu. Konektikutas šedevrs. Uz priekšējā sēdekļa atradās šofera cepure, virs tās šodienas New York Post. Ārkārtīgi plašs aizmugurējais sēdeklis ar televizoru. — Nav taču jūsu mašīna?
Nekad neesmu sacījis, ka ir. Nu, kāpiet taču?
Mordons nespēja tam noticēt. Ta nebija aizslēgta?
Nebija. Kustieties, ja negribat stāvēt caurvējā. Jūsu darbiniekiem tā kā vajadzētu šos logus iestiklot, ne?
Mordons netaisījās ar Bārniju Beileru ielaisties pārrunās par nodokļu likumu. Ta vietā pieliecās, iekāpa limuzīnā un pa melno ādas sēdekli aizslīdēja uz otru pusi, lai atstātu vietu Bārnijam. Bārnijs iekārtojās līdzās, aizcirta durvis un atgāzās sēdeklī ar nopūtu un smaidu. Nav slikti.
Vai esat ieradies, lai man šo mašīnu pārdotu?
— Tieši tas man pie jums patīk, Līta kungs, — sacīja Bārnijs. — Jūs vienmēr esat kā pistole, kas nekad neizlādējas.
Mordons apklusa, pētīja Bārniju no liela attāluma un gaidīja.
Bārnijs saprata; viņš allaž bija apķērīgs. — Nu labi, — viņš sacīja, pārlaida acis pāri garāžai un tad atkal paskatījās uz Mordonu. — Šis džeks Nūns, — viņš teica. — Viņš ir interesants tips.
— Agrāk uzskatījāt, ka tikai sīks blēdis.
— Par tādu viņš tiek uzskatīts, piekrita Bārnijs. — Pat ne mazākā gaismas stariņa vecajā krimināllietu rādītājā. Bet te pēkšņi jūs par viņu ieinteresējāties.
— Mans klients par viņu interesējas.
— Pat labāk. Bet tomēr, kas attiecas uz šo puisi Nūnu, ir taču kas vairāk, nekā no pirmā acu uzmetiena liekas.
Mordons atļāvās ledaini pasmaidīt. — Tieši tā, kā jūs zināt?
— Uz mūsu vēstuli vēl nav atbildēts, — sacīja Bārnijs.
— Pavisam noteikti, ka tikai tagad to saņēmis. Šodien bija otrdiena, un vēstule tika izsūtīta pagājušajā ceturtdienā.
— Vai arī viņš to nekad nesaņems, — noteica Bārnijs, — jo viņa cilvēki nezina, kur viņš atrodas, vai arī ir pārāk slīpēts, lai uz to iekristu.
— Bet jūs šeit neesat, lai to tagad man klāstītu.
— Pagājušā trešdienā, — turpināja Bārnijs, — notikusi ielaušanās kažoku noliktavā Astorijā. Izskatās pēc slepenā aģenta — nekas nav salauzts, lai iekļūtu ēkā, signalizācija nogriezta, liels daudzums vērtīgu ūdeļādas kažoku piecēlušies un pametuši ēku. Taču Laupīšanas Vienība noņem pirkstu nospiedumus, lai redzētu, vai piestrādājuši arī kādi no ārpuses, un tad nu atklāja mūsu draugu Fredriku Urbānu Nūnu.
— Vai viņš nozaga kažokus?
— To pat ne tiesā nevar pierādīt, — atbildēja Bārnijs. — Pirkstu nospiedumi tikai noteiks,kur puisis bijis, bet nevarēs atklāt,kad viņš tur bijis. Katrā ziņā nedēļu pirms tam, viņi īsti gan nav pārliecināti trešdien vai ceturtdien, vesels bars dimantu izgaisa no Rietumu Četrdesmit septītās ielas. Atkal izskatās pēc slepenā aģenta rokas signalizācija netika aiztikta, nebija nekā aizdomīga, kā tikai tas, ka dimanti nozuda.
— Un viņi atraduši Nūna pirkstu nospiedumus, — Mordons pielika punktu.
Bārnijs atņirdza zobus. — Skaidrs, ka atrada.
— Protams, — Mordonam pēkšņi pieleca. — Viņš taču nevar valkāt cimdus.
Bārnijs uzslēja uzacis. — Ko tad tas varētu nozīmēt?
— Neko. Turpiniet.
Bārnijs ieturēja pauzi, apdomājot, tad paraustīja plecus un nolēma nelikties par to ne zinis un atgriezties pie sava notikuma izklāsta. Viņš paskatījās uz Mordonu un īpašnieciski pasmaidīja, kā viņš mēdza smaidīt savā restorānā. — Fredriks Nūns ir interesants cilvēks.
— To jau sacījāt.
— Es vēlreiz atkārtoju. Viņš ir interesants vecis. Un jūs man izstāstīsiet, kāpēc.
— Nedomāju vis, atbildēja Mordons, bet ar prieku to darfšu zināmu savam klientam, ko tikko man stāstījāt. Un sniedzās pēc durvju roktura.
— Neesiet muļķis, Līta kungs, — atsauca Bārnijs.
Mordons pārsteigti uz viņu paskatījās, un Bārnijs vairs nesmaidīja. — Vai es esmu muļķis?
— Vēl ne. Tiesa, ka blēdīgie poliči gribētu pienaglot manus pautus pie tiesas sola, bet man ari departamentā šur un tur ir draugi par vienu vai citu lietu.
— Par to es nešaubos.
— Un ja nu es aizietu pie tiem draugiem, ieminējās Bārnijs, un pastāstītu, ka mēģinājāt mani uzpirkt, piekukuļot, lai jums nododu slepenu Ņujorkas policijas informāciju…
— Viņi pārjums smietos, — sacīja Mordons. Es pārjums smietos.
— Jūs tā domājat? — Bārnija acis nu bija aukstas kā ledus. — Domājat, ka man ar jums nav nekādu saistību, Līta kungs. Domājat, ka es esmu tāds muļķis, ka neatlasītu ierakstus ar mūsu sarunām, kas iegāztu jūs, bet mani atspoguļotu kā nevainīgu? Vai jums ir ieraksti, Lita kungs?
Mordonam nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņam kaut kas tāds būtu vajadzīgs. Viņš blenza uz Bārniju neziņā, ko atbildēt.
Bārnijs, toties, zināja, ko teikt. Ar labvēlīgu žestu papliķējot pa Mordona ceļgalu, viņš teica: Jums tagad ir sabiedrotais, Līta kungs. Ta kā klājiet vien vaļā stāstu.
Mordons viņam izstāstīja stāstu.