Dūmi

57

Elizabete Luīze Nūna bija dzīvojusi šajā nelielajā Ozona parka mājiņā visu savu precētās sievas dzīvi, atrodoties tieši zem lielo reaktīvo lidmašīnu ceļa, kas ielidoja no Eiropas un devās diezin kurp. Jau sen viņa vairs nedzirdēja reaktīvo lidmašīnu pērkonu, kad tās izbīdīja savu neredzamo tekni pār viņas māju uz JFK vai uzņēma augstumu pa neredzamo skrejceļu no JKF uz pasauli. Jau sen viņa vairs neievēroja plato ķermeņu tumšās ēnas, kad tās šķērsoja viņas mauriņu, māju un pagalmu.

Vairums cilvēku viņu sauca par Betiju, taču vīrs par Luīzi. Norms, kas pirmajā romantikas uzliesmojumā bija vēlējies savai sievai īpašu vārdu, nebija varējis izdomāt neko citu. Savas pašas domās, ko neviens cits nezināja, viņa vienmēr bija Elizabete Luīze. Viņa un Norms, kas bija Ņujorkas pilsētas sanitārs, mazajā mājā bija uzaudzinājuši deviņus bērnus. Tie visi tagad bija pieauguši un dzīvoja kaut kur citur, bet lielākā daļa mēdza laiku pa laiku atgriezties, lai zem pāri lidojošajām reaktīvajām lidmašīnām uzsauktu savus sveicienus.

Ja kādam ir deviņi bērni, tad tam nav garlaicīgi. Elizabete Luīze neuzskatīja, ka viņai ir kāds slikts bērns, ne jau negodīgs vai nejauks, bet viņa gan atzina, ka šajā maisījumā viņai ir daži slaisti. Viņai bija arī kārtīgi bērni, kas bija izauguši par kārtīgiem pilsoņiem — viena par māsiņu, viens par autobusa šoferi, viena par trešās klases skolotāju, viens par Wal-Mart preču ierēdni.

Viņai patika, kad bērni iebrauca, un viņai pietrūka to, kas nebija atbraukuši. Kaut īpaši par tiem neraizējās un neiztaisīja no tā nekā sevišķa. Pēdējā laikā viņa visvairāk bija uztraukusies par Frediju, kas laikam no visa bara bija vislielākais dīkdienis. Viņš jau bija pabijis cietumā, un viņai bija aizdomas, ka kaut kad savā dzīvē bijis narkomāns. Viņa bija gandrīz pārliecināta, ka viņam nav neviena pastāvīga darba. Tad, pagājušajā mēnesī, bija pienākusi tā viltus oficiālā vēstule, paziņojot, ka

Ņujorkas pavalsts Fredijam bija parādā naudu kaut kāda bezjēdzīga iemesla dēļ, un viņa saprata — tas nozīmē, ka kāds meklē Frediju kādam ne gluži labam iemeslam tas ir, ne gluži labam no Fredija viedokļa, un tā viņa aizdedzināja par viņu dažas svecītes un cerēja, ka tad, kad no viņa jebkad pienāks kādi jaunumi, vismaz tā nebūs slikta ziņa.

Tad, kad otrdien, vienpadsmitajā jūlijā, ap trijiem pēcpusdienā zvanīja pie durvīm, Fredijs jau nu nepavisam nebija Elizabetes Luīzes prātā. Viņai bija vedekla, kas bija stāvoklī, un tieši par viņu bija iedomājusies, slājot cauri mājai, neievērojot vibrāciju, ko izraisīja vēl viena pāri lidojošā reaktīvā lidmašīna, un atvēra ārdurvis.

Uz sliekšņa stāvēja glīta meitene. Ceru, ka viņa nav Jehovas lieciniece, domāja Elizabete Luīze un teica: Lūdzu?

Sveiki, Nūna kundze, sacīja meitene. Es esmu Pega Brisko. Es kādu laiku dzīvoju ar jūsu dēlu Frediju.

Šo vārdu Elizabete Luīze bija dzirdējusi no Fredija un no viņa brāļa Džimija (vēl viena nebēdņa), un Pega Brisko uz sliekšņa izskatījās rāma un priecīga, bet, neskatoties uz to, Elizabetes Luīzes pirmā doma bija, ka Fredijs atkal nonācis nepatikšanās. — Kas tad atkal? — viņa jautāja. Vai viņam vajadzīga drošības nauda?

Nē, nē, nekā tamlīdzīga, meitene.smiedamās.,atteica, Fredijam klājas labi.

Tas mani nomierina. Nāciet iekšā, nāciet iekšā.

Un tā, viņa ienāca iekšā, uz mirkli atspiezdamās pret atvērtajām durvīm tā, it kā būtu pazaudējusi līdzsvaru, bet tad iztaisnojās un pagāja nost no ceļa, lai Elizabete Luīze varētu aizvērt durvis.

Ledus tēju?

Tas būtu jauki, — atbildēja Pega Brisko un neielūgta devās Elizabetei Luīzei līdzi uz virtuvi, sacīdama: — Cik jauka māja. Fredijs man par to ir stāstījis.

Tiešām? Ielejot abām ledus tēju, viņa jautāja: Kur pašlaik ir Fredijs? Vai izvairās no nepatikšanām?

Pega atkal smējās; viņa, acīmredzot, bija bezrūpīga meitene, tieši kā radīta Fredijam. Izvairās no citu skatieniem, tā vai citādi, viņa teica.

Laikam jau labākais, uz ko varam cerēt. Apsēdīsimies dzīvojamajā istabā.

Viņas sēdēja dzīvojamā istabā un malkoja ledus tēju, bet pāri mājai pletās ēnas, un Pega sacīja: — Fredijs pats gribēja jūs satikt, bet viņš pašlaik nonācis sarežģītos apstākļos…

— Nepatikšanās?

— Nē, nebūt nē. Tieši tāpēc viņš gribēja, lai es atbraucu un jums to izstāstu. Situāciju, kurā viņš atrodas, patiešām šausmīgi grūti ir izskaidrot.

— Vai viņš ir slims?

— Nē. Viņš nav slims un nav arī cietumā, viņu nemeklē neviena nozieguma dēļ, viņš vienkārši ir… sarežģītā situācijā. Un tāpēc viņam jādodas projām un viņam visā visumā ir jābūt vienam. Galvenokārt vienam.

— Vai jūs runājat par karantīnu? — Elizabete Luīze nobijās.

— Nē, goda vārds, — sacīja meitene. — Viņš nav slims. Ir zināma problēma, bet tā nav briesmīga. Man pagāja kāds laiks, lai pierastu, bet tagad būs labi. Viņš ieradās un man palīdzēja, kad es biju briesmās, kaut tas viņam nebija jādara, un tad es sapratu, ka mēs esam viens otram vajadzīgi un mums jāpaliek kopā. Tāpēc gribu, lai jūs zinātu, ka es palikšu pie viņa, un viņš ar mani var rēķināties.

Viņa to sacīja ar tādu paļāvību un sirsnību, ka likās, ka viņa to saka pašam Fredijam. Elizabete Luīze sajuta, ka nomierinās, kaut viss, ko Pega Brisko bija stāstījusi, pagaidām rādījās tik neskaidrs un nesaprotams, ka viņai it nemaz nevajadzētu but mierfgai. Viņa jautāja: — Kur Fredijs ir pašlaik?

— Gaida mani netālu no šejienes. Reaktīvā lidmašīna pārlidoja pāri, un, kad nozuda, Pega pamāja uz augšu un piebilda: — Mēs arī lidosim. Neesam vēl izlēmuši uz kurieni.

— Vai viņš bēg?

— Nē, Nūna kundze, — sacīja Pega un smējās par viņu. — Jūs vēl aizvien domājat, ka Fredijam ir nepatikšanas.

— Tas viņam vienmēr ir.

— Ne šoreiz. Un nekad ar vairs. Pega piecēlās. — Es labāk iešu. Viņš mani gaida, viņš tikai gribēja, ka pasaku, lai jūs neuztraucieties, pat ja jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Un nododiet to pašu ari viņa brāļiem un māsām, īpaši Džimijam.

Elizabete Luīze ari piecēlās. — Nu, tad nododiet no manis mīļus sveicienus, — viņa teica. — Ceru, ka viņam viss izdosies. Un ja viņam rodas izdevība, viņš varētu iegriezties un pats apsveicināties.

— Kad nonāksim tur, kurp dodamies, — sacīja Pega, — es viņu piespiedīšu uzrakstīt jums vēstuli. Vai vismaz pastkarti.

Viņas devās ārdurvju virzienā, un, kad Elizabete Luīze tās atvēra, viņa kaut ko sajuta, kādu gaisa kustību, kādu netveramu gaisotni, kādu dīvainu sakaribu, kas viņu atkal pamatīgi nobiedēja, un viņa jautāja Pegai Brisko, kas stāvēja atvērtajās durvīs: — Viņš taču nav miris, vai ne?

— Es esmu dzīvs, Mā.

Pega Brisko mazliet nervozi pasmaidīja un teica: — Viņam klājas labi. Uz redzi, un aizgrūda ciet durvis.

Vai es to dzirdēju? Kas tas bija?

Elizabete Luīze atvēra durvis un vēroja, kā Pega Brisko šķērso ietvi un dodas uz mazo, veco, zaļo mašīnu. Kad Pega atvēra priekšējās durvis, pasažieru durvis atvērās pašas no sevis. Viņa iekāpa un aizvēra priekšējās durvis, bet pasažieru durvis aizvērās pašas no sevis. Viņa pamāja un uzsmaidīja, un aizbrauca, bet vēl kāda cita platā korpusa reaktīvās lidmašīnas ēna pārslīdēja pāri Elizabetei Luīzei un mājai.

Šo viņa ievēroja.Viņa paskatījās uz augšu, kad garām aizslīdēja ēna. Viena no tām varētu būt Fredija un viņa jaukās draudzenes. No šī brīža turpmāk tā varētu būt ik katra, kas slīdēja pāri. Viena no šīm ēnām ir Fredijs.

1

Franču komponista Pola Dikā (1865—1935) muzikāla kompozīcija, kuras pamatā ir tāda paša nosaukuma J. V. Gētes dzejolis.