Dūmi

26

Pīters un Deividsuzposās apspriedei. Neveikli rīkojoties ap savus kaklasaiti un toatkal sasienot nepareizi, Deivids dīca: Nezinu, kas vainas šai kaklasaitei.

Tu esi satraucies, Deivid, Pīters paskaidroja. Viņa kaklasaite bija perfekta, viņš pašlaik iestūķējās savā bleizerī, izvelkot aproces. Nomierinies, kas tev lēcies?

Protams, ka esmu uztraucies. Pīter, Dieva dēļ, tu arī esi satraucies, tu tikai to neizrādi, paturi sevī,zini, ka tas…

— Sasien nu savu kaklasaiti, — Pīters laipni pārtrauca. — Viss būs kārtībā.

Ar to nelielo līdzjūtību Pītera balsī pietika; Deivids nomierinājās tik daudz, lai vismaz sasietu kaklasaiti tā, lai tās gals nekarātos līdz kājstarpei, vai ari neapsegtu tikai divas viņa krekla augšējās pogas. Ielienot savā rupja auduma žaketē ar zamša uzšuvumiem uz elkoņiem, — viņa aizsargtērps atgādināja profesoru, kamēr Pītera — aristokrāta, Deivids teica: — Labi. Esmu gatavs. Lai arī kas mūs sagaida.

Pirmais, kā agrāk bija norunāts, ieradās Bredlijs Kamingfords, būdīgs vīrietis ar smilšu krāsas matiem, lielu, apaļu, atvērtu seju un tik rozīgi oranžām uzacīm, kas tik tikko bija pamanāmas. Viņam mugurā bija zils, šauri svītrots uzvalks, balts krekls, atturiga zila kaklasaite un melnas mokasīna tipa iešļūcenes ar pušķīšiem, un viņš nesa ārkārtīgi dārgas ādas diplomātu, sasveicinājās ar stingru rokas spiedienu, skaidrām acīm un bez kādiem zemtekstiem. Šis bija Bredlijs Kamingfords, ko viņi redzēja pavisam citā gaismā. Pirms tam viņi bija iepazinuši Bredliju rotaļīgā noskaņojumā, kad bija pilnīgi cits cilvēks, pavisam citā vietā.

Daudzi no Deivida un Pītera draugiem vasaru pavadīja Hudzonas ielejas vidienē pie Hudzonas pilsētas upes un uz austrumiem no tās uz Jaunanglijas pusi, bet ne pašā. Šis parasto izsmalcināto ņujorkiešu pieplūdums laucinieciskajā piena ražotāju zemē bija darījis brīnumus apkaimei, īpaši kulinārijas jomā: neparasta virkne restorānu, bet universālveikali — ak, tu, tētiņ, ar arugulu un kazas sieru, un lielisku izvēli vietējos vīna veikalos. Deivids un Pīters, pielaulāti saviem pētījumiem un laimīgi kā Dārbijs un Džoanna3, šoreiz gan — Dārbijs un Dārbijs, dzīvodami savā pilsētas mājā, nekād nebija pirkuši vai īrējuši vasaras māju laukos, bet viņi bieži pieņēma ielūgumus uz to vai citu paslēptuvi mežā, kur norises mēdza būt… vaļīgas.

Līdz šim Bredliju Kamingfordu bija iepazinuši tikai kā vasaras izbraukumu viesi, bet viņi vienmēr bija pamanījuši viņa nopietnību, kas gribot negribot allaž izpaudās, kad uzvilka nopietnas drēbes un kad ar respektu viņu uzklausīja advokāti, tiesneši un biznesmeņi.

Kad viņi nonāca tabakas advokāta Mordona Līta žēlastībā — lai arī tas šai situācijai bija pārāk stiprs vārds, un kad kļuva skaidrs, ka apkaimē nav neviena zinoša gan mistiskajā, gan atbaidošajā tieslietu pasaulēun kas pavisam droši bija viņu pusē, viens no viņiem — nav svarīgi kurš, tik tiešām nav svarīgi, atcerējās Bredliju, piezvanīja un satikās ar viņu pilsētas tirdzniecības rajonā debesskrāpja augšējā stāva birojā ar stāviem logiem un lielisku skatu uz Brīvības statuju, kas bija pacēlusi svārkus virs ostas padibenēm, — un kad bija viņu pārliecinājuši, ka,jā, tik tiešām viņiem ir nopietns pamats domāt, ka ir radījuši neredzamu cilvēku, kurš bija pakļauts tabakas firmas zemiskajiem nolūkiem, viņš bija izskatījies drūms, gandrīz bargs un jautājis: Nu, vai jūs abi gadījumā neesat bijuši muļķi, ko?

Pīters, kas nebija pieradis pie šī vairāk kā atbildīgā Bredlija, jautāja: — Vai tas ir juridisks termins, Bredlij?

Jūs taču negribat diskutēt par juridiskiem terminiem, Pīter, -Bredlijs atbildēja un rāmi skatījās uz viņu, līdz kamēr Pīters ieklepojās, novērsās un nomurmināja: — Piedodiet. Būšu paklausīgs.

— Labāk vēlāk nekā nekad, — Bredlijs sacīja. — Pastāstiet man visu pārējo.

Ta viņi izstāstīja viņam visu, bet viņš garā, dzeltenā tieslietu blokā atzīmēja neskaitāmas sīkas piezīmes un teicās padomāt, kā varētu līdzēt. Bet visu nedēļu viņš neko nespēja izdarīt; ikreiz, kad viņi zvanīja, Bredlijam bija tās pašas ziņas: — Viņš no manis izvairās. Bet viņš to nevarēs darīt mūžīgi. Beidzot, vakar vēlu, kad viņi viņam piezvanīja — ievērojāt, kaviņš nekad nezvanījaviņiem, — sacīja: — Rīt no rīta jums draud to visu atklāt.

Ak,tikai ne to, viņi iesaucās (tieši tad viņi bija birojā ieslēguši telefona skaļruni). — Bredlij, vai esatprātu zaudējis, vai? Šī eksperimenta priekšlaicīga atklāšana padarīs mūs parizsmiekla objektiem, Bredlij, un uz visiem laikiemiznīcinās mūs šajā laukā, mums būs palaimējies, ja tiksim nopublicētiOmni\i0

— Es jau neteicu, ka jūs to atklāsiet, — viņš satricinoši mierоgi pārlaboja.

— Nu, bet tā patiešāmizklausījās.

Es teicu, ka rоt no rīta jumsdraud tā atklāšana, lai sevi pasargātu no Līta kunga un viņa draugu aktivitāšu neparedzamajām sekām. Man jāpiebilst, ka šo draudu izteiksiet, neņemot vērā manu ieteikumu un padomu.

Pīters un Deivids savā birojā atviegloti pasmaidīja viens otram. Viņi galu galā nebija Bredlijā vīlušies. Pīters teica: — Bredlij, jūs esat viens viltīgs vecis.

— Nu, tad jau redzēsim, Bredlijs atbildēja, bet viņi jau redzēja

— Bredlijs ir viens viltīgs vecis. Mordons Līts bija izvilināts no savas migas, bija ceļā uzšejieni, lai satiktos ar viņiemun arī Bredliju.

Bet vispirms pats Bredlijs. Ienāca ar savu dārgo diplomātu rokā, mundri sarokojās un ar kritisku aci apskatīja atpūtas istabu. — Vai jums nekā neērtāka nav?

Deivids cieši skatījās: —Neērtāka?

Pīters piebilda: — Mēs ar viņu šeit runājām pagājušajā reizē.

— Acīmredzami te četriem ir par šauru, — Bredlijs sacīja, apskatot istabu, kas varētu — un bieži bija varējusi, bez kādām grūtībām ietilpināt astoņus. — Kas vēl jums ir?

— Nu, — Deivids šaubīdamies teica, — apakšstāvā ir konferenču telpa.

— Tiešām? Un kāda tā ir?

— Ļoti vienkārša, Deivids viņam raksturoja. — Ērti krēsli, bet, saprotiet, līdzīga birojam. Vienā galā televizors, videomagnetofons un cita tehnika, garš četrstūrains galds.

— Pie griestiem dienasgaismas spuldzes, — papildināja Pīters.

Nekā pie sienām. Kad galu galānoorganizēsim preses konferenci, lai paziņotu par mūsu darbu, tad tieši tur to noturēsim.

— Izklausās lieliski, — sacīja Bredlijs, — vediet mani turp.

Un tā, uzveduši viņu augšstāvā, tagad viņi atkal to noveda lejā, kur sekretāre Šanana lasīja savus skolas lekcijas pierakstus, raudzījās ārā uz ielu un reizumis atbildēja uz kādu telefona zvanu. Pīters viņai teica: — Šanana, kad parādīsies Līta kungs, aizvediet viņu uz konferenču telpu, ja?

Viņa paskatījās uz viņu modri, ieinteresēti, bet apjukusi: — Konferenču telpu? Kur tad tā ir?

— Kafijas istabā, — viņš paskaidrojamo tur atradās kafijas automāts.

— Ak tā? — viņa izskatījās tikpat modra un tikpat ieinteresēta, bet vēl vairāk apjukusi. — Jūs gatavojaties uzturētiestur?

— Jā, — viņš stingri atbildēja un sekoja Deividam un Bredlijam, kas jau bija iegājuši… konferenču… kafijas.. .preses konferences telpā.

Tur nonācis, Bredlijs skatījās laimīgā apmierinājumā. — Šī telpa ir lieliska, — viņš teica un nosvieda savu diplomātu uz galda pašu galu tieši pretī ieejai, ar televizoru, videomagnetofonu un nolaižamo ekrānu aiz sevis. — Jūs divi sēdēsiet pa labi no manis, — viņš norīkoja, — šajā pusē. Kad Līts ieradīsies, viņam būs jāsēž ar muguru pret durvīm. Cilvēki allaž jūtas nedaudz neērti svešā telpā, sēžot ar muguru pret durvīm. Vai viņi to sajūt, vai nē, neomulība pastāv.

— Bredlij, — teica Deivids, sēdēdams viņam blakus, — jūs esat spīdošs.

Bija skaidrs, ka Bredlijs šim vērtējumam piekrīt, bet: — Redzēsim,

— noteica un atvēra savu diplomātu, bloknotu ar dzeltenu papīru un pamatīgus vākus. Apsēdieties, Pīter, viņš teica Pīteram, kas vēl arvien stāvēja, tad Bredlijs pats apsēdās un jautāja: — Pirms vēl Līts ierodas, noskaidrosim, ko īsti jūs abi gribat.

— Gribam atgūt savu neredzamo cilvēku, — atbildēja Pīters.

— Veselu, piebilda Deivids.

— Un bez trokšņa, — Pīters teica.

— Jūs arī, cik noprotu, — teica Bredlijs, virpinot pirkstos savu Mon-blāna izmēra pildspalvu, gribat saglabāt savas attiecības ar NAABOR.

— Man nekad nav licies, ka mums ar NAABOR jebkadir bijušas kādas attiecības, — Deivids aizrādīja.

Pīters paskaidroja: — Amerikas Tabakas Pētniecības institūts mūs atbalsta finansiāli.

— Stulbeņi, kas pieder NAABOR, Bredlijs norādīja, — kā viņu akcionāru gadskārtējos ziņojumos allaž lepni pasludina.

— Mēs neesam akcionāri, — teica Deivids.

— Bet neesat arī pilnīgi neieinteresēti, — Bredlijs viņiem teica. — Jūs zināt, kas jūs finansē un kāpēc. Un fakts ir tāds, ka negribat riskēt ar šīm attiecībām, lai ari kas varētu atgadīties, ņemot vērā pašreizējo situāciju.

— Dievs, nē, — Deivids sauca. — Mēs negribam zaudēt savufinansējumu.

— Mēs patiesībā gribam, sacīja Pīters, visu. Gribam savu neredzamo cilvēku, gribam finansējumu un gribam saglabāt savu slepenību līdz brīdim, kadmēs būsim gatavi to atklāt.

— Jautājums ir, — sacīja Bredlijs, — kas no visa tā ir apspriežams un cik lielā mērā…

— Nekas, — iejaucās Pīters, un Šanana ienāca, lai paziņotu: — Ieradies Līta kungs.

Bredlijs veltīja viņai lielu, mēnesim līdzīgu smaidu un, iespējams, pacēla savas neredzamās uzacis. Pieceldamies pamāja Pīteram un Deividam, lai dara tāpat, un teica: — Paldies, mīļā. Lūdzu ievediet viņu.

Viņa pakāpās atpakaļ, un ienāca Līts, nesdams savu tikpat dārgo, bet daudz vairāk apbružāto diplomātu, Pīters un Deivids stāvēja savās vietās kā necili draudzes locekļi kādā mistiskā misē, kamēr Bredlijs lieliem soļiem apgāja apkārt galdam ar izstieptu roku, kvēlojot augstsprieguma smaidam, un teica: — A, Līta kungs, beidzot satiekamies. Bredlijs Kamingfords.

Līts satvēra Bredlija roku tā, it kā tas būtu kāda kluba dalībnieku rituāls, par ko nebija pārliecināts, vai vēlas tajā iesaistīties. Tad pacēla skatu uz istabu, paskatījās uz Deividu un Pīteru un teica: — Kā redzu, esam atvadījušies no elegances.

— Šī liekas daudz lietišķāka.

— 1a tas tik tiešām ir.

Bredlijs norādīja uz krēslu, kurā gribēja apsēdināt Lītu. — Lūdzu sēdieties, Līta kungs, — viņš teica.

— Pateicos.

Ta kā Bredlijs atgriezās savā vietā galda galā, Līts viņam sekoja līdz pusei un ar šķietamu nepatiku apsēdās krēslā galdam pa vidu -pretī Deividam un Pīteram, ar nenoteikti veidotām durvīm aiz sevis kreisajā pusē. Deivids un Pīters — abi paskatījās uz Bredliju, lai redzētu, kā viņš uztver šo notikumu attīstību, bet Bredlijs pat neizrādīja, ka to ievērojis. Apsēdies, paņēma savu pildspalvu un, atkal Lītam uzsmaidīdams, sacīja: — Man šķiet, ka mums ir daži kopēji mērķi.

— Tāpēc ka mums ir kopīgi klienti, — sacīja Līts.

— Ak, ja tik vien būtu tā bēda, — Bredlijs atbildēja. — Patiesību sakot, mūsu firma jau vairākus gadus ir strādājusi NAABOR labā, bet šajā lietā, man diemžēl jāatzīst, neesam bijuši nolīgti.

Norādot uz Deividu un Pīteru, Līts paskaidroja: — Es domāju šos ārstus.

— Nu, nu, Līta kungs, — iebilda Bredlijs. — Mēs taču nerunāsim atkal par šo nodrāzto tēmu, bet varbūt tomēr?

— Laikam jau ne, — Līts piekrita un paraustīja plecus. — Es vēlos, lai mana nostāja ir skaidri saprotama. Palūkojies Deivida un Pītera virzienā un pacēlis rokas no galda, žestikulējot ar paceltām plaukstām tā, it kā demonstrētu palēninātu picas mētāšanu, teica: Jums kaut kas ir aiz ādas. Kaut kas, ko nevarējāt pārrunāt bez jūsu drauga klātbūtnes.

— Mēs gribam savu neredzamo cilvēku, — sacīja Pīters.

Līta smaids varētu jūs apsaldēt. Mēs visi gribam neredzamo cilvēku.

— Jūs viņu meklējat, norādīja Pīters. Jums ir … darbinieki, kas viņu meklē?

— Protams.

— Gribam būt klāt, kad viņu atradīs.

Bredlijs iejaucās: Nu, nē, Pīter, to jūs gan īpaši nevēlaties.

Pīters uz viņu pārsteigti paskatījās: — Nē?

— Vai drīkstu?

— Lūdzu turpiniet.

Bredlijs Lītam klāja vaļā: Deivids un Pīters šeit radīja neredzamo cilvēku kā jūsu klienta darbinieki. Lielā mērā dzīva būtne var būt īpašums, tātad, viņš ir jūsu klienta īpašums, vai arī atklājums, un tehniskie paņēmieni, ko viņš sevī ietver, ir jūsu klienta īpašums. Tomēr tieslietu prakse, medicīniskā prakse, zinātniskā prakse visas kā viens atzīst, ka, lai arī jūsu klientam pieder galīgās īpašuma tiesības vai vienalga kādas citas, kas šajā gadījumā aizstātu jau minētās tiesības, Deivids un Pīters ir pēdējie pilnvarotie, kas nosaka, kad viņu radījums ir kārtībā un piemērotsnodošanai jūsu klientam. Šajā ziņā svarigi, ka, kopš eksperimentālais objekts ievirzīja eksperimentu tā, kā to Pīters un Deivids sākotnēji nebija iecerējuši, un viņiem vēl līdz šim nav bijusi izdevība izmeklēt objektu, lai noteiktu, kādas citas neparedzētas sekas radījis šis izbojātais eksperiments, viņi vēlas NAABOR un Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam ar jūsu kā viņu aģenta palīdzību norādīt, ka eksperiments no šī brīža jāuzskata par pagaidu, nepārliecinošu un nepabeigtu un ka Pīters un Deivids pilnīgi negrib nodot jūsu klientiem jebkādu informāciju, ieskaitot informāciju par eksperimentu, bet neaprobežojoties ar pašu neredzamo cilvēku līdz brīdim, kamēr viņi būs ar saviem pētījumiem apmierināti. Viņu pienākums jūsu klientiem ir nodot tikai pabeigtu atklājumu vai izgudrojumu, pret kuru jūsu klienti varētu izbaudīt īpašuma tiesību attiecības. Atvēris biezos vākus, viņš turpināja: — Man ir vesels skaits tiesas lēmumu atreferējumu, kas norāda…

— Ir jau labi, sacīja Līts, ar labo roku uzsitot pa Bredlija biezajiem vākiem, tādējādi liekot manīt, ka negrasās ar viņu spēlēt sunīšus.

— Mēs ar atreferējumiem te varam ņemties, ja vēlamies, kaut mēnesi,

— viņš teica, — bet nedomāju, ka mums būtu jātērē tam laiks, vai ne?

— Lieliski, — atteica Bredlijs. Taču vākus atstāja atvērtus un no tiem izcēla baltu papīra saišķi. — Esmu sagatavojis ziņojumu, — viņš teica,

— kas ieskicē tikko manis stāstīto, proti, ka Deivids un Pīters apliecina, ka dienas beigās visi pētniecības rezultāti pieder Amerikas Tabakas Pētniecības institūtam, bet institūts atzīst, ka Deividam un Pīteram ir tiesības neizpaust rezultātus, ko uzskata par nepabeigtiem un nepārliecinošiem. Viņi savas kopijas parakstīs šodien, un mēs gribētu, lai jūs, kā kvalificēts institūta pārstāvis, ari tās parakstītu. Te būs, — viņš teica un izdalīja ziņojumu uz divām lappusēm pārējiem trim.

Notika tas, ko Bredlijs bija teicis. Deivids un Pīters izlasīja savas kopijas un savus vārdus zem paraksta līnijas otrās lappuses vidū un abi ievēroja, ka pārrunu objekts ir palicis pavisam noteikti neskaidrs. Neredzamus cilvēkus nekad tieši nepieminēja, diemžēl; kas tas gan būtu par dokumentu, ja būtu noformēts kā tiesisks!

Lītam tā izlasīšana prasīja daudz vairāk laika, tad izņēma no iekškabatas savu Monblāna izmēra pildspalvu un sacīja: Man šķiet, ka mums te jāpievieno «Aizliegts vieglprātīgi izpaust».

— Kur tas ir? — Bredlijs jautāja. Līts norādīja attiecīgo vietu, Bredlijs to pārlasīja, tad paraustīja plecus. Protams. Ja jums liekas, ka tā vajadzētu.

— Es justos laimīgāks.

— Tad jau katrā ziņā. Pīter, Deivid, vai jūs to ierakstītu savās kopijās?

Viņš tiem parādīja, kur un ko ierakstīt, ko viņi ari izdarīja, tad lika viņiem kopijas parakstīt un pie papildinājuma pielikt iniciāļus, tad apmainījās ar kopijām, parakstīja un pielika iniciāļus, tad paņēma Bredlija un Līta kopijas, parakstīja un pielika iniciāļustām, un tas lielā mērā atgādināja mājas pirkšanu.

Bredlijs sev paturēja vienu no parakstītajām kopijām un pārējās atdeva Lītam, kas tās ielika savā diplomātā un ieminējās: Patiesībā arī man ir kaut kas parakstīšanai.

Bredlijs pieklājīgi gaidīja, un Līts izcēla savu papīra kaudzi un nolika to uz galda, sacīdams: — Pirmais punkts — Amerikas Tabakas Pētniecības institūts nekad nebija devis atļauju eksperimentēt ar cilvēkiem.

— Nugan\i0 — iesaucās Pīters. — Jau no paša sākuma bija pieņemts, ka kaut kad būs nepieciešami konkrēti eksperimenti, un ikviens zina, ka tam vajadzīgi brīvprātīgi cilvēki.

— Esmu izpētījis attiecīgo lietu, Lits viņam apliecināja, ar pirkstiem demonstrēdams kāpienu pa nogāzi uz augšu. Tki rokas nokrita gar sāniem, ar plaukstām uz leju, it kā tiktu tīrīts. — Es neko neatradu. Rokas sakļāvās lūgšanai. Ja tas nav kaut kur uz papīra, Līts satraucās, tad tā vispār nav.

Pirms vēl Pīters un Deivids paguva atbildēt, Bredlijs iejaucās: Saprotams.

Pīters blenza uz viņu pievilts: Saprotams?

— Būtu bijis labāk, Bredlijs maigi ieminējās, ja jūs būtu šo norunu uzrakstījuši uz papīra jau sākumā, bet par to gan pašlaik neuztrauksimies. Kamēr Pīters turpināja izskatīties šokēts un turpat vai dumpīgs, Bredlijs pagriezās pret Lītu un teica: Mēs pieņemam šo jautājumu. Mēs pieņemam arī faktu, ka šis īpašais apspriežamais pētījuma objektsnebija brīvprātīgais.

— Kuru institūts, — Līts piebilda, atdarinādams ar labās rokas rādītājpirkstu metronomu, —nekad nebūtu apstiprinājis.

— Piekritu.

— No šī aspekta, — Līts turpināja, — institūts, neatzīstot nekādu atbildības nastu šajā lietā, bet katrā ziņā apzinoties, ka pēdējo gadu laikā sadarbība ar ārstiem ir radījusi labvēlības pieaugumu, ir gatavs atbalstīt pazudušā pētījuma objekta meklēšanu…

— Bet jūs taču viņu jau meklējat, — iesaucās Pīters.

Līts šo iejaukšanos ignorēja. — … ar nolūku, lai pārliecinātos, ka objektam nekas slikts nenotiks viņu darbības rezultātā. Apmaiņā institūts pieprasa, lai abi ārsti rakstiski atzīst, ka institūts nav vainojams šajā izbojātajā eksperimentā, kā arī visā citā, kas sekos pirms un pēc tam.

— Tad jau gribat pilnīgu rīcības brīvību, — teica Bredlijs.

— Institūtam nav nodoma uzņemties vainu, — sacīja Līts un izskatījās nožēlojams.

— Deivids un Pīters šādu dokumentu varētu parakstīt tikai tad, — norādīja Bredlijs, — ja institūtsviņus ieceļ par atbildīgajiem, kuru pārziņā būtu pētījuma objekta meklēšana…

— Paklausieties taču!

— … un nodot viņu pārziņā pašu objektu, tiklīdz viņš tiks atrasts.

— Es neesmu pārliecināts, ka institūts varētu…

— Otra iespēja ir, ka Pīters un Deivids griezīsies pie pavalsts Ārstu asociācijas.

Līts pamirkšķināja acis. Paskatījās uz Deividu un Pīteru, kas centās saglabāt bezkaislīgas sejas izteiksmes. — Ak, jūs tik tiešām to gribētu darīt?

— Mums ir vajadzīgakaut kāda aizsardzība, — atbildēja Pīters.

Līts pārdomāja, tad paraustīja plecus un teica: — Gan jau atradīsim

kopēju valodu.

Bredlijs pamāja: — Par to nešaubos.

Līts izdalīja savus dokumentus, sacīdams: — Pārskatiet tos un tad ziņojiet, kas būtu maināms.

Viņi visi paņēma kopijas — atkal uz divām lappusēm, bet Bredlijs teica: — Pirms to darām, būtu jums pateicīgs, Līta kungs, ja mūs informētu par izmeklēšanas gaitu, par to… — pagriezās pret Deividu un Pīteru. — Kā gan viņu sauc?

— Neesam droši, — atbildēja Deivids. — Šķiet, ca medicīnas kartē viņš ir melojis.

— Fredriks Nūns, — teica Līts.

Bredlijs viņam pamāja. — Pateicos. Kā iet ar Fredrika Nūna meklēšanu?

— Domāju, ka pavisam labi, atteica Līts. Rokas ap krūtīm it kā apklāja vieglu sedziņu. — Esam pieņēmuši darbā kādu Ņujorkas

policistu par vadītāju…

— Policistu? — iesaucās Deivids.

— Ne jau oficiāli, — Līts viņam apgalvoja, kamēr kreiso roku ar diviem pirkstiem pacēla uz augšu, it kā visapkārt iesvētot māju. — Šis džentlmenis piepelnās mūsu labā.

— Piepelnās, — Bredlijs atkārtoja un pasmaidīja. — Cik jauks tēls.

— Domāju, ka šim puisim dīvaini nepiemērots, — Līts atteica, kamēr abas rokas uz augšu pasvieda nedaudz zvaigžņu putekļus. — Katrā gadījumā, — rokas pārvērtās pistolēs un iešāva Deividam un Pīteram vēderos, — viņš ir atradis Nūna meiteni, ar kuru nesen dzīvojis kopā. Tikmēr kreisā roka ar plaukstu uz leju atpūtās uz galda, bet ar labo pirkstu, to pacēlis, norādīja uz dažādiem zvaigznājiem. — Pavisam drīz ceru no viņa iegūt labas ziņas.

— Kad viņu atrodat, — Pīters ieminējās, mēs gribam būt klāt.

— Tieši tas mums arī šeit ir jānogludina, — Līts teica, iztaisnojot gultas pārklāju. — Varu jums apliecināt, ka tad, kad atradīsim jūsu draugu Nūnu, ar lielāko prieku ļausim jums piedalīties.

Deivids un Pīters būtu piekrišanā pamājuši, bet Bredlijs iebilda: — Pēc manām domām, gribējāt teikt, ka jūs ar prieku palīdzēsiet Deividam un Pīteram un turpināsiet viņus atbalstīt.

— Semantika, Līts teica un paraustīja plecus.

— Par to man maksā, Bredlijs atbildēja un paņēma Līta dokumentu. — Nu, tad apskatīsimies, kas mums te ir.