Dūmi

28

Svētdienas vakarā viņi iekūra kamīnu. Jūnija pēdējā nedēļas svētdienā tas viņiem nemaz nebija vajadzīgs, bet ja jau noīrēta māja laukos, ja šajā mājā ir kamīns un ārā aiz mājas zem melnas plēves ir kaudze malkas, tad nav svarīgi, ka ir augusts — kamīns ir jāiededzina.

Turklāt, kā norādīja Fredijs: — Ja kāds staigā kails, tad istabā vajag vairāk siltuma.

— Tu varētu apģērbties, Fredij.

— Ja es uzvilkšu kreklu un bikses, — viņš norūpējies atbildēja, — tu satrauksies, ja vien neuzvilkšu vienu no tām galvām un gumijas cimdu pāri, un tad kādas zeķes un kurpes…

— Okei, okei. Iekursim kamīnu. Bet ļaujman to darīt, — viņa sauca, kad kāda pagale sāka pati no sevis lidot pāri istabai kamīna virzienā.

Diezgan ilgs laiks pagāja vēl pēc vakariņām, lai Fredijs kļūtu atkal pilnīgi neredzams, un vēl aizvien mierīgu, zilgani rožainu gaismu varēja saskatīt pa logu debesīs virs maigās, melnās koku masas. Laukos viņu dzīvesveids mainījās, viņi agrāk gāja gulēt un agrāk cēlās, dzīvojot pavisam citādu dzīvi. «Sauciet mani par Tomu» bija viņiem iedevis sarakstu ar tuvākajiem — ja piecpadsmit jūdzes varēja saukt par tuvākajiem, veikaliņiem un lielveikaliem, kurus viņi nesteidzoties bija izpētījuši, turklāt, Fredijs pat nezaga, lai gan šādās lauku bodītēs diez vai bija jābūt neredzamam, lai iznestu pusi no preču piedāvājuma. Mazajās pilsētiņās bija videokasešu nomas, bet mājā bija liels televizors un videomagnetofons, kas ne vien darbojās, bet kurā pat pulkstenis gāja, uzsverot to, ka īrēšanai no zinātnieka ir sava veida priekšrocība tā kā vakaros viņi varēja skatīties filmas, izņemot šovakar, kad dedzināja kamīnu.

Diezgan jauks, pat ja Pega sev centās to iestāstīt pabeigusi un tad pārnākot pāri istabai, apbrīnoja savu roku darbu. Apsēzdamies dziļajā dīvānā, izslēgtām gaismām, bagātīgām debesu krāsām aiz melnajiem logu taisnstūriem, pieglaudušies Fredijam (viss bija labi, ja viņa neskatījās), viņa lūkojās uz virpuļojošajām liesmām un sacīja: Fredij, diezgan jauki.

— Man arī visai labi patīk, — Fredijs piekrita.

— Vienīgais jautājums…

— Zinu.

— Ko tu…

— Kruķis.

— Tieši tā.

— Es domāju, lūk, ko, — Fredijs teica, iekārtojis roku ērtāk ap Pegu (viņa neskatījās). Šis kruķis, kura vārds ir kaut kāds Bārnijs…

— 1a vismaz advokāts viņu sauca.

— Lai gan, tā varētu būt tiesa. Okei, Bārnijs ir īsts policists ar visām savām tiesībām, un tas, ko viņš tev rādīja, iespējams, bija īsts orderis, bet es nedomāju, ka viņš strādāpar policistu. Domāju, ka tas advokāts viņu ir nolīdzis…

— Kad viņi bija mūsu dzīvoklī, — Pega piekrita,—advokāts visus izrīkoja.

— Tieši tā. Un advokāts strādā ārstu labā.

— Vai ārstiem ir tik daudz ietekmes? — prasīja Pega. — Ka viņi var nolīgt advokātu, kas norīko policistus?

— Tie nav parasti ārsti, norādīja Fredijs. Tie ir ārsti zinātnieki. Kas zin, kas viņus atbalsta? Varbūt CIA5 vai Republikāņu Nacionālā komiteja, vai kāds naftas šeiks.

— Baisi cilvēki.

— Tieši tāpēc mums no viņiem jāturas pa gabalu. Prom no viņu acīm.

— Tev viegli teikt.

-Jautājums ir, Fredijs teica, ignorējot viņas sacīto, kas notiks pēc tam ar to kruķi un advokātu?

— Viņi zina, ka esam šajā apkaimē, Pega atgādināja. Kaut kur ap Reinbekas dzelzceļstaciju.

-Tas mani nemaz neuztrauc, Fredijs teica, ja šis kruķis strādā pats uz savu galvu. Ja viņš par mums var izsūtīt paziņojumu, tad savādāk. Tad mums, iespējams, būtu jāatstāj šī māja.

— Ai, Fredij! Pat nesaki.

— Mums tas vēl jāizsver, Peg. Negribam taču omulīgi un romantiski tā sēdēt kamīna priekšā, kamēr ārpusē SWAT" vienība aplenc māju?

Pega cieši lūkojās uz loga arvien tumšākajiem atveidiem, un viņas acis uguns gaismā izskatījās lielas. Mans Dievs, Fredij, vai tu domā, ka tas ir iespējams?

— Ne tik ātri. Varbūt, nekad.

— Bet — ko gan mēs darīsim?

— Es tev pateikšu, Fredijs atbildēja. Rīt ir pirmdiena. Ja tas kruķis Bārnijs rīkojas oficiāli, tas ir, ja uz mana vārda izdots apcietināšanas orderis vai kas tamlīdzīgs, tie ārsti pret mani kaut ko ir izsprieduši, par to gan es šaubos, bet ja nu tā ir…

Nu? Nu?

Tad līdz rītdienai, Fredijs turpināja, visos apkaimes policijas iecirkņos, pavalsts policijas barakās un tā tālāk būs izsūtīti biļeteni ar manu vārdu uz tā. Tāpēc ieiešu vienā no šīm iestādēm un paskatīšos.

Fredij! Pega iesaucās, piemirsa un paskatījās uz viņu tas ir uz dīvānu, un tad ātri atkal uz kamīnu. — Vai tu to varēsi?

— Pega, es varu visu. Tas jau ir tas labākais šajā lietā. Zinu, ka mums ar šo neredzamību un visu, kas ar to saistīts, ir problēmas, bet, Peg, ja nu tā pa īstam apdomā, es varu izdarīt visu, ko vien gribu.

Šķiet, tev taisnība.

Ja nu gadījumā mana vārda tur nav tajā «Uzmanību, meklē» sarakstā, tad viss kārtībā. Bāmijs uz savu galvu mūs te nekad neatradīs.

— Tatad esam drošībā.

— Jā, — Fredijs piespieda viņu ciešāk. — Pega? — viņš iejautājās.

-Nu?

— Tagad aizver acis, Peg.

— Ko? A, protams.