Dūmi

5

Pega Brisko sapņoja par atvērtām mutēm, milzīgi atvērtām mutēm ar lielām, sarkanām gliemja izskata mēlēm un zobiem, kas bija lieli, netīri un dzīvi, locīdamies kā Medūzas čūskas.2 Un viņa tika ievilkta briesmīgajās, riebīgi smirdošajās mutēs.

Viņa sapnī konstatēja, ka tas ir šausmīgi. Tas patiešām ir ļoti šausmīgi. Es labāk beigšu strādāt pie Dr. Lopekna.

Mutes nāca tuvāk, mēles, kas locījās, sniedzās pēc viņas, čūskainie zobi uz viņu lūrēja ar savām hroma plombu spožajām acīm. Tas tik tiešām ir atbaidoši, Pega nodomāja sapnī. Labāk būtu, ja pamostos.

Viņa arī pamodās, lai sajustu roku uz savām krūtīm. Atvērusi guļamistabas tumsā acis, viņa čukstēja: — Fredij?

— Kas tad cits? Fredijs čukstēja pie auss savu silto elpu, kamēr roka noglāstīja viņas ķermeni.

— Kāpēc tik vēlu, — viņa čukstēja.

— Ar mani notika ellīgas lietas, — paverot viņas kājstarpi, viņš čukstēja. Es tev to visu izstāstīšu.

— Es sapņoju tik šausmīgus sapņus, — viņa čukstēja, kamēr viņš, palīdis zem segas, pieglaudās ciešāk. — Esmu nolēmusi pamest zobārstes darbu.

— Okei, — viņš sacīja. Tagad viņš atradās virs viņas, svaru turot uz elkoņiem. — Man ir vesels bars lietu busiņā.

Mmm, jauki, viņa čukstēja, sajūtot vieglo spiedienu, apjaušot, ka viņš meklē ceļu uz mērķi. Kreisā roka sniedzās tumsā uz naktsgaldiņa lampas pusi. Ai, ļauj man apskatīt tevi, viņa čukstēja, pirksti sataustīja slēdzes ķēdīti, iedegās gaisma, un viņa SPALGI IEKLIEDZAS.

-Ko?

Viņa aizspieda acis. Viņa domāja: Atgriez mani sapnī! Atpakaļ mutēs, visur, visur citur, tikai ne te!

Virs viņas mētājās. Kas noticis?

Viņa iepleta acis un stīvi skatījās uz griestiem. Te neviena nav, -viņa kliedza. — Ak, mans Dievs, es jūku prātā.

— Kas? Ko gan tu — johaidī!

Mētāšanās palielinājās. Svars pacēlās no viņas, un sega no viņas ķermeņa sakrita kaudzē lejā pie potītēm. Naktsgaldiņa lampas gaismā viņa skatījās uz savu kailo ķermeni, visapkārt izplesto balto palagu, kas viņai līdzās ieliecās un tikpat ātri iztaisnojās.

Viņa bija viena istabā. Viena! Vai tas ir sapnis, viņa sev jautāja.

Narkotikas! Viņa piepeši par to bija pārliecināta. Pirms vairākiem gadiem viņa bija eksperimentējusi, kā eksperimentē visi, un izmēģinājusi dažas mežonīgas ķimikālijas, kuru blakus efektu neviens nesaprata, nedz arī to, cik ilgi tās paliek ķermenī. Vai tas bija… vai tas bija slikts piedzīvojums pēc pieciem gadiem?

Pa labi bija tualetes galdiņš ar spoguli virs tā. No turienes atskanēja balss, kas tik ļoti līdzinājās Fredija balsij. — Svētais Jēzu!

Pega iešņukstējās; viņa nespēja noturēties. Gribēja noliekties pēc nomestā pārklāja un apsegties, bet baidījās pakustēties. Viņa atkal iešņukstējās un tad savādā, sīkā balstiņā jautāja: Fredij?

— Kas, pievelna, noticis?

— Fredij, kur tu esi?

— Dieva dēļ, es esmu tepat!

— Fredij, ko tu dari?

— Skatos uz sevi, — no tualetes galdiņa un spoguļa puses sacīja balss. — Meklēju sevi.

— 1a nedari, Fredij.

— Tie bija tie nolādētie ārsti. Un tā nolādētā viela, ko viņi man iešļircināja.

— Kas? Fredij?

— Tas maucīgais pretlīdzeklis neiedarbojās!

— Fredij?

Palags viņai līdzās pamatīgi ieliecās, it kā kāds būtu apsēdies otrā gultas galā. Viņa kliedza, bet ne tik skaļi kā pirmīt. Un stīvi skatījās uz ieliekumu.

— Paklausies, Pega, sacīja balss kaut kur virs ieliekuma. Tas, kas man notika, bija — hei! — balss pēkšņi sevi pārtrauca tā, it kā kaut kas to pārsteigtu un iepriecinātu.

Nobijusies, viscaur drebēdama, Pega prasīja: — Hei? Hei — kas?

— Ja aizveru acis, — sacīja Fredija balss, vēl arvien varu redzēt.

— Ak, Fredij, man būs infarkts, tieši te, gultā, mani piemeklēs nelaime, Fredij, nedari tā, lai arī ko tu darītu, nedari tā!

— Paklausies, Peg, paklausies, — sacīja Fredija balss, un kaut kas atbaidošs pieskārās viņas rokai.

Šoreiz viņa SPIEDZA, — tas viņai labi izdevās, — un šausmās izvēlās gandrīz no gultas.

— Ei, Peg! Kaimiņi izsauks kruķus!

— Kas tas bija? Ko tas nozīmēja? Kaut kas mani aizskāra.

— Es tevi aizskāru, Peg.

— Tu? Kastu esi?

— Dieva dēļ, esmu Fredijs.

— Kur tu esi?

— Esmu tieši te. Es — paklausies, ļauj man izskaidrot.

— Nespēju to izturēt!

— Peg, — sacīja balss. — Peg, izslēdz gaismu.

— Ko? Vai esi jucis?

— Tici man, Peg, tā būs labāk. Izslēdz gaismu.

Baidoties nepaklausīt — ja nu atkal tā derdzīgā lieta pieskartos? — viņa pasniedzās, parāva ķēdīti un izslēdza gaismu, un svētlaimīgajā tumsā piecēlās sēdus, pieliecās, satvēra segu un, apgulstoties, to pārvilka sev pilnīgi pāri, pat pāri galvai. -Peg?

-Nu?

Viņa sajuta viņu pārvietojamies, mainot stāvokli, apsēžoties viņai blakus gultā. — Vai jūties mazliet labāk, Peg?

Ta bija. Tas bija muļķīgi, bet tā bija. Vienkārši viņu neredzot nu, viņu jau tāpat nevarēja redzēt, bet tumsā jau arī nevarējazināt, ka viņu nevar redzēt.

— Mazliet, — atzina, bet aizvien vēl turēja galvu apsegtu.

— Peg, tumsā, ārpus segas sacīja Fredija balss, ļauj man izstāstīt, kas notika. Devos uz turieni, lai savāktu šādas tādas lietas, bet tie divi ārsti mani sagūstīja un mērķēja uz mani ar pistoli.

— Ārsti?

— Nu, tikpat kā ārsti. 1a bija tāda kā laboratorija ar iekārtām, kuras viegli varētu savākt, tāpēc iegāju, viņi mani notvēra un noslēdza darījumu ar mani.

— Fredij, tas tačuesi tu?

— Protams, ka tas esmu es, Pega, atbildēja Fredijs un noglāstīja viņu caur segu, dīvaini, bet viņu tas nomierināja. Kamēr viņa nevarēja saskatīt, ka viņu nevar redzēt, notikumi ritēja diezgan labi. Gandrīz normāli.

Viņa nopūtās. Un pavisam nedaudz atslābinājās. Un sacīja: — Okei, Fredij. Kas notika?

— Viņi ar mani noslēdza vienošanos, — turpināja Fredijs. — Vai nu es viņiem palīdzēšu eksperimentā, vai viņi izsauks kruķus. Proti, viena no iespējām bija, ka viņinesauks kruķus. Viņi pētīja vēzi un viņiem bija medikaments, kas bija jāizmēģina ar cilvēku. Otrs bija pretlīdzeklis, ja gadījumā kaut kas neizdodas…

— Skaidrs.

— … un cik ātri vien varēju, es aizbēgu no turienes, paņēmu iekārtas, pēc kā biju gājis, iedzēru pretlīdzekli un nācu tieši uz mājām. Zini, man nepatīk ieslēgt gaismu, kamēr tu guli.

— Zinu.

— Lūk tā, sacīja Fredijs un nopūtās.

Pega kā bruņurupucis pabāza galvu no segas apakšas. Viņa skatījās tumsā, no kurienes skanēja viņa balss, iedomājoties, ka varētu viņu labāk saskatīt, ja būtu gaišs. Ko tas nozīmē «lūk tā», Fredij? viņa jautāja.

— Pretlīdzeklis neiedarbojās, Fredijs izskaidroja. Nezinu, kāds, pie velna, sakars tam ir ar vēža pētniecību, bet es redzu, ko tas izdarīja ar mani. Peg?

— Jā, Fredij?

— Esmu neredzams, Peg, paziņoja Fredijs. Vai tas nav suniski?

Viņš izklausījās tik bezcerfgs, tik pamests, ka viņa nespēja savaldīties, viņas sirds atmaiga. — Ak, nāc pie manis, Fredij, — viņa sacīja, sniedzoties tumsā, sataustot viņa roku un pievelkot viņu klāt.

— Piedod, Peg, — Fredijs, paslīdot zem segas, teica.

— Nav jau tava vaina, — glāstot, apskaujot viņa mierināja viņu.

— Ai, paldies, Peg, — teica Fredijs, noskūpstīja viņu un diezgan drīz viņi atgriezās tur, kur bija sākumā.

— Viens gan, — sacīja Pega, sajūtot Fredija mierinošo smagumu.

— Nu, kas tad vēl, Peg?

— Neslēdz gaismu.

— Neuztraucies, — atteica Fredijs.