Dūmi

8

Ir busiņi, ko no visām pusēm ieskauj lieli logi tā, lai bērneļi varētu skatīties pa tiem ārā, braucot uz bērnu beisbola spēlēm. Un vēl ir tādi busiņi, kam ir ļoti maz logu — tikai aizsargstikls un divi nelieli četrstūri priekšā abos sānos — tā, lai kruķi ceļā uz, vai ari no nozieguma vietas nevarētu neko saredzēt tajā. Fredija busiņš piederēja pie pēdējiem, ar diviem sēdekļiem priekšā, staip kuriem uz grīdas atradās ātrumkārba, un tumšu, alai līdzīgu telpu aizmugurē, kur elektriķis varētu iekārtot plauktus, bet kuru Fredijs turēja tukšu, jo nekad nevarēja zināt, kāda lieluma priekšmeti būs tur jāievieto. Busiņam bija divas aizmugurējās durvis (bez logiem), kas atvērās kā bibliotēkas durvis kādā ļoti nopietnā lugā, un vēl platas slīdošas durvis labajos sānos, ja viņam reiz ienāktu prātā nozagt plīti. Aizmugurē grīda bija izklāta ar sarainu, pelēku mākslīgās zāles paklāju, bet spuldze gan no interjera bija pazudusi.

Beiridža ir viens no Bruklinas rajoniem, kur nebija noziegumu, lielākoties tāpēc, ka to apdzīvoja daudzu rasu karstgalvīgie, kas noziegumus uzņēma personiski un kas par katru cenu mēdza piekaut cilvēkus. Tāpēc vairums iedzīvotāju savas mašīnas droši atstāja ielas malā. Taču Fredijs pret savu busiņu izjuta visumā to pašu, ko pret Pegu, un viņš Pegu neatstātu ielas malā, un tāpēc ar grūtībām bija ieguvis lētu īres variantu gandrīz pie tuvējās ugunsdzēsības stāvvietas, kur ugunsdzēsēji turēja savas mašīnas un kurneviens neslaistījās apkārt.

No rīta, kad katrs atsevišķi bija pabrokastojis, Pega paņēma atslēgas un nogāja divus kvartālus tieši līdz šim ugunsdzēsības postenim, pamāja diviem, kas sēdēja ēkas priekšā uz saliekamajiem krēsliem, priecājoties par pavasara saulīti un pavasara drēbēs tērptiem cilvēkiem, kas steidzās garām, — ari viņi pamāja pretī, zinot, ka Pega, Fredijs un busiņš bija nešķirami, — tad iekāpa busiņā un brauca uz viņu dzīvojamo māju. Parasti Fredijs bija pie stūres, savukārt Pega to bija darījusi vairākkārt pirms tam un bija pieradusi pie ar roku pārslēdzamās ātrumkārbas.

Toties viņa nebija pieradusi pie Fredija, kāds tas bija pašlaik. Viņa piebrauca pie nama, un no tā iznāca garais Bārts Simpsons, ģērbies parastā kreklā, biksēs un kurpēs, bet ar dīvainām persiku krāsas rokām, kas patiesībā bijaPlaytex virtuves cimdi. Ta kā viņš nebija ciešā draudzībā ar virtuvi, un tādējādi piePlaytex virtuves cimdiem nepieradis, Fredijam bija zināmas grūtības atvērt busiņa pasažieru durvis, bet tad tas izdevās, iekāpa un sacīja: — Peg, šie cimdi karsē vairāk kā maska.

— Nevelc nost, — Pega ieteica un uzsāka braukt, vēl pirms kāds no apkaimes varēja labi apskatīt viņas līdzbraucēju.

— Mēs dosimies uz Manhetenu, — sacīja Fredijs. — Tur neviens neizskatās dīvains, jo tur visi ir dīvaini.

— Nu, tu šo teoriju noteikti varēsi pārbaudīt, — atteica Pega. — Zini, Fredij, dzīvoklī to neievēroju, bet šajā nelielajā telpā tu izklausies tā, it kā būtu ietīts vatē.

— Nav ko brīnīties, — atteica Fredijs. — Esmu iebāzts šajā prezervatīvā.

— Nabaga Fredijs, — noteica Pega un pievērsās braukšanai.

Daži pārsteigti braucēji gan skatījās, kamēr viņi stāvēja pie sarkanās gaismas, bet ne tik ļoti, lai par to uztrauktos. Fredijs bija atlaidies uz aizmugurējā sēdekļa un savu seju vai, pareizāk sakot, Bārta seju bija pagriezis pret Pegu, — turklāt, busiņā bija diezgan krēslains, tā ka sliktākais, ko ziņkārīgie braucēji sev vai līdzbraucējiem varēja sacīt: «Tur sēž dīvains cilvēks» vai «Vai tas dīvainā izskata cilvēks neizskatās pēc Bārta Simpsona? » Un pat ja kāds vai kāda savā mašīnā skaļi būtu noteikusi: «Tajā mašīnā ir vīrs ar Bārta Simpsona masku», — kas par to? Viņš tak tās pārdod, vai ne? Lai cilvēki tās varētu valkāt? Nu, un kāda tad problēma?

Viņi iebrauca Bruklinas-Beterijas tunelī — ko gan citu jūs būtu darījuši? — un tiklīdz viņi nokļuva tunelī, Fredijs teica: — Laiks sagatavoties. Izspraucies cauri krēslu starpai, viņš pārvietojās uz busiņa aizmuguri, apsēdās uz grīdas un sāka sevi attīt.

Busiņam nebija aizmugurējo logu, bet tikai piestiprināti sānskata spoguļi, par ko Pega pašlaik bija pateicīga. Jo nespēja noskatīties, kā viņas puisis pamazām izzūd. Tomēr tas bija biedējoši, īsi pirms viņi izbrauca no tuneļa Manhetenas galā bija skaidrs, ka tas bija apakšdelms, kas gulēja uz braucēja sēžamvietas un Fredija balss pie labās auss, kas sacīja: — Gatavs, — bet, ātri atskatījusies, aptvēra, ka busiņā nebija neviena cita kā tikai viņa un saburzīta drēbju kaudze uz grīdas.

Pēkšņais adrenalīna pieplūdums asinīs lika viņai piebraukt pārāk tuvu taksim pa kreisi, kas atbildot nikni iegaudojās. Iegriežot atkal savā joslā un izbraucot no tuneļa saules gaismā — jā, pat Manhetenā reizēm spīd saule, Pega noteica: Saliec drēbes kārtīgāk, Fredij, tev tās būs vēlāk atkal jāvelk.

— Tev taisnība, — balss sacīja, un apakšdelms nozuda no viņas sēdekļa, un viņa dzirdēja, bet nevarēja apgriezties, lai paskatītos, kā Fredija drēbes sakārtojas glītā kaudzītē tālākajā stūrī.

— Kur man tagad jābrauc? — Pega vaicāja, jo lielas, zaļas zīmes tieši priekšā norādīja viņai vairākas iespējas, bet nebija daudz laika domāt.

— Uz Rietumiem, — atbildēja Fredija balss. No skaņas varēja nojaust, ka tagad viņš bija atspiedies pret pasažieru sēdekli, un kad Pega uzmeta tam skatienu, tur patiešām arī bija viņa rokas iedobumi. Un pie tā, viņa sev teica jau nez kuro reizi, būs jāpierod.

Pega iegrieza Rietumu maģistrālē. Fredija bezķermeņa balss norādīja viņai nogriezties pa kreisi uz Divdesmit trešās ielas un tad pa labi uz Četrdesmit otrās ielas, ko viņa arī izdarīja, un tikai tad prasīja: — Kur mēs braucam, Fredij?

— Uz Rietumu Četrdesmit septīto ielu. Uz Dimantu rajonu.

— Tiešām? — Tas Pegai patika. — Es nekad tur neesmu bijusi.

— Es arī nē, — sacīja Fredijs. — Vismaz pa dienu nē.