Dūmi

25

— Man nepatīk, ka tas vecis sēž mums uz kakla, — sacīja Fredijs.

Viņš vēl arvien busiņa aizmugurē ģērbās, tāpēc Pega nenovērsa

acis no Reinbekas vienīgajām satiksmes ugunīm, kas pašlaik bija sarkanas, bet viņai priekšā bija divas mašīnas.

Viņa teica: — Viņš mums vairs nesēž uz kakla, Fredij. Tu par to parūpējies.

— Nolādēti labi, ka tie čaļi tev brīdināja par viņu.

— Jā, tā ir.

Čaļi bija ugunsdzēsēji, kas, viņai šorīt atnākot pēc busiņa, bija pastāstījuši par kruķi, kurš bija ienācis tik bezjēdzīgi gvelzdams, ka neviens nebija ne mirkli noticējis, un tāpēc visi vēroja kruķi, kas, domājams, nepalaida garām bez ievērības ziloToyotu un acīmredzami bija izrādījis pārāk lielu interesi par Fredija un Pegas busiņu, un varbūt viņai par to vajadzētu zināt. Kruķis, pēc viņu aprakstiem, bija tas sīkstais policists, kas vakar bija iegriezies viņas dzīvoklī kopā ar advokātu Lītu.

Ta kā ugunsdzēsēji bija viņu brīdinājuši, viņa bija ārkārtīgi modra, vienlaicīgi viscaur pētot apkārtni, atgriezās dzīvoklī, lai savāktu mantas, kas jāņem līdzi uz ziemeļiem, un tieši tāpēc viņa bija ievērojusi viņu slēpjoties tajā lielajā, izbalējušajā zaļajāChevy, kas izskatījās pēc veca dušas aizkara vai kā tamlīdzīga un kas bija novietots puskvartālu tālāk no viņas dzīvokļa. Man būs kaut kā no viņa jātiek vaļā, viņa domāja, iedarbinot busiņu.

Bet tad viņu vairs nemanīja. Vai viņa būtu tik viegli to pazaudējusi? Viņa brauca lielu gabalu uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad pa vietējo ceļu līdz Reinbekai un tā ne reizi ari viņu neredzēja. Līdz pēkšņi, kad bija apstājusies pie šīm pašām satiksmes gaismām, viņš atkal uzradās viņai aiz muguras — viņus šķīra tikai dažas mašīnas.

Tad viņa beidzot saprata, ko viņš vakar bija darījis ugunsdzēsības iecirknī: uzlicis mašīnai kaut kādu raidītāju. Par katru jaunu policijas tehnoloģijas ierīci pilsoņi tūlīt pat uzzina no policijas TV šoviem, tāpēc arī Pega zināja visu par izsekošanu no attāluma ar radio raidītāju palīdzību. Tagad, kad bija atradusi šo kruķi viņa noplukušajā, zaļajā

Chevy aiz viņas, viņai nebija ne jausmas, ko ar to iesākt. Viņa nolēma, ka par to būs jāizšķiras Fredijam, un no tā briža policistu un viņa mašīnu ignorēja.

Vispār jau ilgi bija gaidīts, pavisam — trīs vilcieni, kad beidzot izdzirdēja čukstu savā ausī: — Cau, Pega. Tad busiņš salīgojās, tātad viņš bija iekāpis.

Atvieglota un laimīga, ka ir atkal kopā, Pega, smaidīdama kā idiote, aizvēra busiņa durvis, apgāja tam apkārt, ieslīdēja pie stūres, kļuva nopietna un sacīja: — Fredij, viņš man sekoja, viņš kaut ko piestiprināja busiņam.

— Vakardienas kruķi?

— Tikai viens no viņiem ir kruķis. Viņš ir tur — tajā vecajā zaļo pupiņu krāsasChevy.

— Un viņš mašīnai piestiprināja raidītāju?

— Tam būtu jābūt viņam.

— Ej un pastaigājies kaut kur kādas piecas minūtes, — teica balss aiz viņas. — Pacenties, lai viņš tev sāktu sekot. Es to visu nokārtošu.

Ta viņa devās pastaigā, un detektīvs viņai sekoja, Fredijs to nokārtoja, un tagad, kad viņa gaidīja, līdz Reinbekas satiksmes gaismās iedegsies zaļā gaisma, Bārts Simpsons piecēlās un apsēdās viņai blakus, jautādams: — Tikai viens no viņiem bija kruķis?

Iedegās zaļā gaisma; satiksme sakustējās. Braucot cauri pilsētai un tad cauri laukiem, Pega viņam izstāstīja savu piedzīvojumu un tad prasīja: — Un kā tev kopš vakardienas gājis?

— Dīvaini, — viņš atbildēja. — Braucu ar pazemes dzelzceļu uz Manhetenu — tur lejā ir tik netīrs, Peg, ka pēc kāda laika varēja pamanīt manas kājas, šķiet, ka pāris bērneļu manas kājas patiešāmredzēja…

— Tam vajadzēja būt diezgan šausmīgi.

— Labi, ka nebija maksimumstunda. Izkāpu Taimskvērā, tad aizgāju uz filmu un kājas nomazgāju vīriešu tualetē…

Viņa viltīgi iejautājās: — Un nevis sieviešu tualetē?

— Es tiešām nezinu, kāpēc man tas neienāca prātā, — viņš atbildēja. Bārta Simpsona seja raudzījās visā nopietnībā. — Lai nu kā, es tur nosēdēju un noskatījos kādu Volta Disneja filmu piecas reizes. Tu nevari iedomāties, Peg, tu vienkārši nevari to iedomāties, pēc kāda laika smiekli pavisam nenāk, ja jāskatās uz slapju medību labradoru furgontipa vieglajā automašīnā ar sešiem sīkajiem un sazāļotu aktrisi. Un katrreiz, kad ieraugi mājas krāsu bundžu, tu iesaucies: Ak, nē, atkal jau.

— Neizklausās neko patīkami.

— Viņiem vajadzētu izmainīt vērtēšanas sistēmu, — Bārts sacīja. Vajadzētu būt 2D vērtējumam filmām, kas ir Tik Stulbas, ka tās nav iespējams skatīties.

-Ta varētu piesaistīt daudz vairāk cilvēku, ieminējās Pega. īpaši tūristus.

— Viņiem tāpat tās būtu diezgan labas, Fredijs atbildēja. Beidzot pēc piektās reizes filma beidzās, visi devās uz mājām un es naktī labi izgulējos.

— Kino krēslā?

— Nē, nē, vadītāja birojā bija jauks dīvāns. Smaržoja pēcDr Pepper, tas arī viss. Naktīs popkorna mašīnas viņi pārklāj ar putekļu audumu, daži noderēja kā palagi un sega, un bija diezgan jauki.

— Priecājies, ka neviens neienāca.

— Pirmais seanss ir pusdienas laikā, viņš teica. Biju piecēlies jau krietni pirms tam, paēdu brokastis pie pārtikas stenda un jau biju prom, kad viņi atslēdza durvis, un pirms mani atkal sagrāba Disnejs.

— Un gāji uz dzelzceļstaciju?

— Biju ceļā, viņš apgalvoja, bet pilsētas ielas ir taču tikpārblīvētas , kā zini, un šajā gada laikā viņi visi izskatās pēc eiropiešiem, runājot visās tajās valodās, un viņiemnemaz nav radara, triecas viens otrā. Turklāt viņi cits citu redz. Man bija jānoiet kādi piecpadsmit kvartāli līdz Pensilvānijas stacijai un manīju, ka to nespēšu, tāpēc ielavījosMacj's universālveikalā, uzgāju augšā līdz mēbeļu nodaļai un atkal aizmigu tur uz kāda dīvāna, un pamodos, kad kāda resna dāma uzsēdās man virsū.

— Nē, taču!

-Jā. Viņa iekliedzās un es tāpat, bet caur viņas kliegšanu neviens nedzirdēja manējo, un tā no turienes izbēgu, bet viņa sūdzējās, ka tas bijisvisgrumbainākais dīvāns, kādu vispār savā dzīvē redzējusi.

— Varu iedomāties. Un ko tu darījipēc tam?

— Nonācu Pensilvānijas dzelzceļstacijā vēl kādā ļoti netīrā vietā -tici man — un izpētīju, kad ies nākamais vilciens, un tas bija vairāk kā pēc stundas…

-Tie pārāk bieži nekursē, Pega piekrita. Es domāju, ka jāceļo būs, galvenokārt, ar mašīnu.

— Kas attiecas uz mani, pilnīgi noteikti, — Fredijs teica. — Katrā ziņā mēģināju turēties nost no ceļa, bet dzelzceļstacijās cilvēki vienkāršiskrien, un kur vien es mēģināju iet, tieši pa turieni kāds gribēja skriet, tāpēc visbeidzot paslēpos aiz kāda bezpajumtnieka, kas bija atspiedies pret sienu, un, kad viņš nejauši paliecās atpakaļ un uzdūrās man, es teicu, lai nejaucas citu darīšanās.

— Tu ar viņurunāji?

— Es biju noguris, bēguļojot cilvēkiem nost no ceļa, Peg. Tāpēc teicu: Dariet savu darbu, neuztraucieties, ka stāvu jums aiz muguras, es jūs netraucēšu, dariet vienkārši savu darbu, — nē, neko lielu jau viņš nedarīja — tikai turēja uz papes gabala uzrakstītu lūgumu un izstieptu lietotu plastmasas kafijas krūzīti, lai cilvēki iemestu divdesmit piecu centu monētu, ko viņi lielākoties nedara.

— Bet ko viņšdarīja, — Pega vēlējās zināt. — Kad tu ar viņu runāji, un viņš tevi nevarēja redzēt?

— Nu, vispirms satrūkās…

— Dabiski.

Un tad sabēdājās, pakratīja galvu un sacīja: — Atgriežas manas vecās vainas. Man bija tik ļoti labi. Un nu manas vecās vainas atkal atgriežas.

— Vai, — Pegu tas nomāca, — man žēl tā vīra.

— Man arī, — Fredijs piebalsoja. — Es jau viņam sacīju: «Jums vajadzēja dzert zāles, kas jums tika izrakstītas.» Un viņš atbildēja: «Zinu, zinu.» Bet tad man bija jāiet uz vilcienu un vēl ieteicu viņam: «Dzeriet savas zāles, un jūs vairs nekad netraucēšu. Sarunāts?» Un viņš atbildēja: «Jā, jā.» Tad viegli papliķēju viņam pa muguru, un viņš ieplēta acis jo plati, kad devos projām. Viņš palika domājot, tā ka es varbūt izdarīju kaut ko labu, Peg.

— Tas jauki, — Pega atbildēja. — Tas nu gan bija jauki no tevis, Fredij.

— Nu, un tad es iekāpu vilcienā, — Fredijs turpināja, — un tas bija tikai pa pusei pilns, man nebija nekādu grūtību atrast sev sēdvietu, un te nu es esmu, ja neņem vērā, ka esmu izsalcis. Esmu tikai brokastojis ķinītī.

— No tā izriet, lūk, kas — sacīja Pega. — Tu man neteici, ka pārtika tevī uzreiz nepazūd.

— Ai, ai. Vakar, ko? -Jā.

— Man likās, ka tu to negribi zināt.

— Tev bija taisnība. Bet tagad gribu. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai tā, nu, izgaistu?

— Pāris stundas, sacīja Fredijs tāds kā nokaunējies. Parūpēšos, lai to tev nekad vairs neatgādinātu, Peg. Zini, nebūtu tie detektīvi uzradušies…

— Zinu, Fredij, viņa atbildēja. Tu jau centies, es to zinu.

— Paldies, Pega.

— Bet drīz vien būsim mājās. Viņi brauca cauri spoži zaļai jūnija ainavai, kas bija kalnu ieskauta, sīkiem, nelieliem baltiem ciematiem, sarkanām kūtīm, pļavu puķēm ceļmalās, laukos manīja zirgus, ganības, vienā laukā pat ganījās aitas; pēcpusdienas saule smaidīja pāri laukiem, kukurūzai un tomātiem, kas auga ciešās rindās; pelēkais busiņš ar Pegu Brisko un Bārtu Simpsonu devās tālāk un dziļāk ainavā. — Turpmāk, sacīja Pega, mums viss būs labi.