Dūmi

16

Restorāns var būt ļoti sakarīgs bizness. Bārnijs Beilers to noteikti par tādu uzskatīja. Tam bija daudz priekšrocību. Piemēram, tā bija vieta, kur varēja paēst, bet tev tas nemaksāja veselu bagātību. Tas tāpat piedāvāja pakļāvīgu vai vismaz baiļpilnu virtuves komandu, kas sastāvēja no nelegālajiem strādniekiem, vienmēr pieejami īpašiem, nelieliem darbiņiem kā dzīvokļa pārkrāsošanai vai rindas ieņemšanai uz mašīnas tehnisko apskati, vai kāda drātējoša pārgudrinieka kājas salaušanai. Tas ir jauks papildinājums arī Ņujorkas policijas seržanta algai (izpildot leitnanta vietu Organizētās noziedzības nodaļā), kas, protams, palīdzēja ar legālajiem ienākumiem, bet svarīgāk to nosmelšanā. Turklāt, tas palīdzēja personiskos un finansiālos ienākumus padarīt tik sarežģītus un neskaidrus, ka okšķeri tā īsti pat nevarēja piesieties, lai aizvilktu korupcijas komisijas priekšā.

Neveiksme bija tā, ka sešos gados, kopš Bārnijs Beilers bija Piecdesmit sestās ielas Komaldo restorāna mazsvarīgākais partneris (viens no pieciem), bija pieņēmies svarā par astoņdesmit piecām mārciņām,* un tas viss bija holesterīns. Bija tiesa, ka viņš nomirs laimīgs, bet taisnība bija arī tā, ka tas būs drīz.

Bāmija un Komaldo attiecību vēl cita priekšrocība bija, ka tā bija lieliska vieta, kur satikt tādu advokātu kā Mordonu Litu. Ņujorkas policijai nepatika, ka tās darbinieki izmantoja iecirkņa darba laiku un iecirkņa iekārtas, kā ari darba ietekmi lietās, kam ar darbu nebija nekāda sakara, bet ko gan citu Bārnijs būtu varējis pārdot multinacionālai firmai kā NAABOR, ja ne savu pieejamību Ņujorkas policijai? Lūdzu, būsim reāli. Vīrietim ar trim bijušajām sievām, vienu pašreizējo draudzeni, ar nelielu narkotiku ieradumu (bet noteikti,noteikti tikai izklaidei), diviem asinssūcējiem, kam viņš maksāja, lai turētu mutes un pašu pa gabalu no cietuma, kooperatīvo dzīvojamo namu Sv. Tomasa salā, māju un laivu Longailendas ziemeļu krastā un sešistabu dzīvokli Riversaidas ielā, kur no vienpadsmitā stāva varēja noraudzīties uz Hudzonas upi, ir nepieciešami šie sīkie blakus ienākumi, lai savilktu galus kopā, kā to saprot katrs prātīgs cilvēks.

Bārnijs pusdienoja pie «sava» galdiņa tuvu pie ieejas (tas bija viņa un pārējo partneru galds katru pusdienas laiku līdz 12. 45, kas, ja neviens nebija parādījies, tika izdots pēc vajadzības, jo Kamaldo allaž bija rosīga pusdienu publika), kad redzēja Mordonu Lītu ienākam ar garu, kaulainu puisi, kas izskatījās kāIčabods Kreins2 Ičam būtu jābūt vienam no nesenajiem tieslietu skolas beidzējiem, ko bija nolīgusi Līta firma un kurš nezināja, ka šajā Līta un Bārnija sarunā būs pretspēks; muļķis droši vien domāja, ka ar to viņš iezīmēja augšupeju. Nu, var jau būt, ka tā arī bija; ir notikušas dīvainākas lietas. Katru dienu.

Bārnijs, kas pusdienoja kopā ar vienu no sadarbības partneriem un diviem Longailendas burāšanas draugiem, raidīja Lītam smaidīgu sveicienu kā restorāna līdzīpašnieks, kas ieraudzījis labu klientu, un Līts atbildēja ar laba klienta vērtu cienīgu mājienu. Viņam un Ičam tika ierādīts kāds attālāks galdiņš, ko jau agrāk Bārnijs bija izvēlējies, jo akustika tālajā stūri bija īpaši laba, ja negribēja, lai kāds sadzird sarunu.

Bārnijs uzmanīja pats savu galdu, ēdienu un galda biedrus, bet, neskatoties uz to, pamanīja arī, kad Līts un Ičs pasūtīja savas pusdienas un kad viņiem atnesa maizi, ūdeni un olīveļļu. Tikai tad: — Būšu tūlīt atpakaļ, — Bārnijs sacīja saviem čomiem, piebāzis muti ar gnoki, un piecēlās.

Ar katru gadu, šķiet, bija grūtāk izspraukties starp galdiņiem. Likās, ka viesi sēž, izgrūduši krēslus pārāk tālu, nekā viņi bija to darījuši līdz šim. Iespējams, ka visi kļuvuši resnāki.

Lai nu kā, pēc kāda laika Bārnijs izspiedās cauri klientiem līdz tam aizmugures galdiņam, kur viņš spoži izspēlēja savu labsirža numuru, vaļsirdīgi smaidot, izstiepjot roku pāri galdam un kā parasti paklanoties no jostas vietas, sacīdams: — Kā klājas, Līta kungs? Tāds laiciņš pagājis.

— Man pietrūka šīs vietas, — ar viltotu smaidu sacīja Līts un pastiepa Bārnijam ļenganu roku.

Bārnijs pakratīja ļengano roku, atlaida to un jautāja: — Kā jums klājies, Līta kungs?

— Pavisam labi, Bārnij. Mājiens, ko devāt man par brendiju, bija lielisks, paldies jums par to.

«Brendijs», protams, bija sīkais nelietis un zaglis Fredriks Urbāns Nūns, kas bija izrādījies noziedznieks, ko Līts bija meklējis. Bārnijs atplauka smaidā un sacīja: — Prieks pakalpot, Līta kungs, priecājos, ka tas izdevās. Runājot par brendiju un tamlīdzīgām lietām, vai jūs un jūsu kompanjons, nevēlētos mazliet vīna pie pusdienām?

— Nē, Bārnij, ne šodien, mums birojā vēl ir daudz darba. Viltīgais smīniņš aptvēra arī Iču Kreinu. — Vai ne, Džef?

— Ta ir, atbildēja Ičs un sēdēja kā olekti norijis. Viņam virs dzeltenās kaklasaites rādījās ādamābols. Kas gan viņam bija teicis, ka dzeltenas kaklasaites vēl aizvien ir modē?

— Lai nu kā, Līta kungs, — sacīja Bārnijs, — gribētu, lai uzmetat aci mūsu jaunajam vīnu sarakstam. Negribu jūs iekārdināt…

— To jūs, Bārnij, nespētu, atteica Līts, ķiķinādams savam padotajam, kas ķiķināja pretī.

— Esmu pārliecināts, ka nespētu. Bet jūsu nākotnes vajadzībām, gribu, lai paskatāties uz jaunākajiem itāliešu vīniem, ko tikko saņēmām. Okei?

— Ar prieku uzmetīšu acis, Bārnij.

— Tūlīt būšu atpakaļ.

Bārnijs aizgāja uz virtuvi, paņēma papīra loksni, kuru pirms tam bija pārrakstījis uz datora uz tā paša datora, kas apstrādāja ari ēdienu kartes, rēķinus un inventāru, ieslidināja to vienā no lielajām restorāna vīna grāmatām un atgriezās pie Līta galdiņa, kur ar plašu žestu pasniedza grāmatu un noteica: — Tikai ieskatieties tajā.

Līts, protams, ielikto loksni atrada nekavējoties, un Bārnijs vēroja, ka pēta to ar tikpat lielu prieku kā, it kā patiesībā tur būtu aprakstīti lieliskie itāliešu vīni. Taču ieliktā loksne bija vēstule. Izdrukāta tris krāsās un četros burtu stilos, tā izskatījās kā dārgs iespieddarbs un vēstīja:

ŅUJORKAS PAVALSTS IZLOŽU IZPILDVARA PASAULES TIRDZNIECĪBAS CENTRA 2. TORNĪ ŅUJORKĀ, NY 10001 212-555-1995

1995. gada 16. jūnijā Fredrikam U. Nūna kungam 124-87 130. Puslokā Ozona parkā, NY 11333

Cienījamais, Nūna kungs!

APSVEICAM!

Kā jau jūs, iespējams, zināt, Ņujorkas pavalsts Izložu izpildvarai, atsaucoties uz Ņujorkas pavalsts Augstākās tiesas 1989. gada 25. septembra pievienošanās dekrētu, jāatlīdzina zināms procents no totalizatora ienākumiem par izpildvaras pakļautībā esošām spēlēm, kas radusies datora kļūdas dēļ laika posmā no 1982. gada 9. februāra līdz 1986. gada 1. oktobrim. Kopsūdzības prāva, kas tika ierosināta pret Izložu izpildvaru, par šādu tiesas rīcību bija pilnīgi apmierināta.

Tiesa noteica un izpildvara piekrita, ka visiem Ņujorkas pavalsts pilsoņiem saskaņā ar izpildvaras informāciju, kas laika posmā no 1982. gada 9. februārim līdz 1986. gada 1. oktobrim piedalījās spēļu norisēs izpildvaras pakļautībā, būs noteiktas vienlīdzīgas iespējas loterijā, kas paredzēta 1994. gada 4. jūlijā, un tie tūkstoš piecsimt (1500) pilsoņu, kuru vārdus izvilks loterijā, līdzīgi dalīsies tiesas noteiktajā soda naudā pret izpildvaru, proti, trīs miljonos simt septiņdesmit sešos tūkstošos septiņsimt dolāros ($3 176 700).

Mans ir tas patīkamais pienākums, Nūna kungs, jūs informēt, ka jūsu vārds bija viens no tiem, ko pagājušā gada 4. jūlijā tādā veidā izvilka televīzijas zvaigzne Rejs Džounss. Jūsu daļa no šīs tiesas lemtās summas ir divsimt vienpadsmit tūkstoši septiņsimt astoņdesmit dolāru ($211 780).

APSVEICU, Nūna kungs! Ja jūs būsiet tik laipns un man piezvanīsiet līdz š. g. 4. jūlijam pa telefonu 555-1995, es ar prieku jums sniegšu sīkāku informāciju par šo lēmumu. Protams, jums būs jāuzrāda personas apliecinošs dokuments, bet saņemtā summa pilnā apmērā ir aplikta ar nodokļiem, bet citādi nauda ir jūsu.

Diemžēl, Nūna kungs, ja līdz 4. jūlijam nojums nebūs nekādu ziņu, būs jāpieņem, ka esat vai nu miris, vai Fredrika U. Nūna viltvārdis, un jūsu divsimt vienpadsmit tūkstoši septiņsimt astoņdesmit dolāri ($ 211 780) tiks izdalīti vienādās daļās pārējiem loterijas uzvarētājiem.

Apsveicu jūs vēlreiz, Nūna kungs. Ceru no Jums saņemt drizu atbildi.

Ar vislabākajiem vēlējumiem,

Banfords L. Viks Atbildīgā pārrauga vietnieks Ņujorkas pavalsts Izložu izpildvara

BLV/dv

Šī vēstule dažādos variantos tika reti, bet efektīvi izmantota vairākas desmitgades ilgi, turklāt, to izmantoja daudzas tiesību sargājošās organizācijas, ieskaitot Ņujorkas policijas departamentu, lai atrastu un apcietinātu kriminālnoziedzniekus, kas bija pazuduši no redzesloka. Vēstule tika nosūtīta uz kriminālnoziedznieka pēdējo zināmo adresi cerībā, ka tā tiks pārsūtīta vai nodota kādam tuvākam radiniekam.

Šoreiz Bārnijs policijas uzskaitē varēja atrast tikai šo Fredrika Nūna vecāku adresi Ozona parkā, jo pašlaik viņš neatradās ne cietumā, ne meklēšanā. Talruņa numuru bija sagādājis Līts, kurš nolīgs kādu no savējiem pacelt telefonu, kad tas iezvanīsies vienu vienīgu reizi. Sākot no šī brīža Līta pienākums bija šo parazītu pievākt; Bārnijam bija aizdomas, ka to viņš pratīs izdarīt.

— Ļoti jauki, — Līts beidzot sacīja. Aizvēris vīna grāmatu, atdeva to Bārnijam un noteica: — Ceru kādu no tiem drīz nogaršot.

— Esmu pārliecināts, ka ilgi nebūs jāgaida, Līta kungs, — sacīja Bārnijs un aiznesa vīna grāmatu uz virtuvi, kur viņš izņēma vēstuli, to divreiz pārlocīja, ielika oficiāla izskata aploksnē, ko kopā ar puisi no kopēšanas biroja tepat aiz stūra bija sastiķējuši, un tad iemeta aploksni grozā kopā ar samaksātajiem izejošajiem rēķiniem. Tad atgriezās pie saviem draugiem un gnoki.

Līts, protams, viņam nebija stāstījis, par ko bija runa, un Bārnijs bija pārāk mierīgs, lai izrādītu kaut niecīgāko ziņkāri, nedz bija arī tik neuzmanīgs, lai savu degunu bāztu lietās, par kurām vēl nekā nezināja. Bet šajā lietā kaut kas tomēr bija, to viņš uzreiz saprata. Kāds labums Bārnijam Beileram no visa tā? Grūti teikt.

Fredriks Urbāns Nūns nebija nekas, tikai sīka vienība no Kvīnsas ar pirkstiem, pie kuriem viss pielīp, bez jebkādām saistībām, izņemot citu cilvēku mantas. Kāpēc tik milzīga firma kā NAABOR viņu gribēja? Ko tad viņš tādu bija darījis vēža pētniecības centrā? Vai viņš nozaga vēža ārstēšanas līdzekli? Bārnijs izspēlēja scenāriju smadzenēs, bet nekādi tēli neuzplaiksnījās.

Varbūt tas bija pilnīgi kaut kas cits? Vai šis sīkais zaglēns bija savācis kādus pierādījumus par tabakas firmām, ko tās nevēlējās izpaust? Vai viņš tos šajā brīdī šantažēja? Vai viņam nevajadzētu partneri?

Vienīgā problēma ar otru scenāriju bija tā, ka viss jau bija zināms par tabakas firmām, kas viņus, nedz arī viņu klientus vai akciju īpašniekus, vai federālās aģentūras nebūt neuztrauca, un kas gan viņiem vairs būtu palicis, ko slēpt?

Tāpēc Bārnijam likās, ka arī viņš gribētu pārmīt pāris vārdu ar Fredriku Urbānu Nūnu.