Reinbeika. Ko gan tā nolādētā sieviete dara Reinbekā? Līdz šim sagaidījusi trīs vilcienus, un ko tālāk?
Vakar, kad Bārnijs bija pārmeklējis Pegas Brisko dzīvokli un no jauna pārliecinājies, ka Fredijs Nūns tur patiešām dzīvo, aizsūtīja advokātu Lītu projām un tad lēni un ar nolūku apbraukāja tuvāko apkārtni. Viņš jau agrāk no Automašīnu reģistra bija ievācis ziņas par Mārgaretas Elizabetes Brisko vārdā reģistrēto, Beiridžā pierakstīto busiņa firmu, modeli, krāsu un numuru, bet tagad atlika vienīgi to atrast.
Bet tas prasīja daudz vairāk laika, nekā viņš bija gaidījis. Vairāk kā pēc stundas viņš ieraudzīja to nolādēto busiņu — tik pašapmierinātu, kautrigu, nemanāmu un drošu, iespraukušos stāvvietā blakus vietējam ugunsdzēsības iecirknim. — Nolādēts, Fredij, — skaļi iekliedzās Bārnijs, braukdams garām un plati uzsmaidot busiņam aiz dzelzs žoga. — Esi visai apķērīgs čalis, Fredij. Es arī.
Bārnijs novietoja savu mašīnu puskvartālu tālāk, tad no cimdu nodalījuma izņēma izsekošanas raidītāju, ko pirms vairākiem gadiem bija nozadzis no Organizētās Noziedzības daļas noliktavas tādām vajadzībām kā šī. Izsekošanas raidītājs sastāvēja no divām daļām — sīciņas kupolveidīgas, melnas ierīces ar vienu lipīgu pusi, kad noplēsa lentu, un plakanas metāla kastītes tādā formātā un lielumā kā televizora pults, taču pults pogu vietā bija apaļa kompasa skala. Atstājot kompasu cimdu nodalījumā, Bārnijs iebāza raidītāju kabatā un devās pastaigā.
Ugunsdzēsības iecirknī Bārnijs stādījās priekšā kā papildspēku pastāvīgais biedrs. Viņš paskaidroja, ka zilāToyota šodien agri iekļuvusi sadursmē ar mašīnu, ko vadījis labi pazīstams mafijas boss, un ka Organizētās Noziedzības vienība mēģināja atrast šoToyotu, lai pateiktu tās šoferim, ka viņš varētu saņemt daudz smagāku sodu, nekā viņš gaidījis. Nē, Bārnijam nebijaToyotas mašīnas numura, bet tāda paša modeļaToyota , kas atbilda aprakstam, bija novietota stāvvietā līdzās tam tur busiņam. Vai nekas nenotiktu, ja viņš to apskatītu?
Toyotas īpašnieks, jauns, sarkanmatains īrs, kam vakarnakts paģiras karājās virs galvas līdzīgi kā indīgas gāzes uzbrukums, apgalvoja Bārnijam, ka viņa braucamais nav iekļuvis nekādās sadursmēs, bet lai jau ejot un skatoties. Bārnijs patiešām devās un nopētījaToyotu no visām pusēm, pa ceļam pielīmējot raidītāju pie Pegas busiņa karkasa. Tad pateicās ugunsdzēsējiem par palīdzību un atstāja ugunsdzēsības iecirkni.
Visu pēcpusdienu un vakaru Bārnijs nosēdēja savā mašīnā, kas bija novietota tā, lai varētu saskatīt Pegas Brisko māju, bet visu pēcpusdienu un vakaru nekas nenotika. Viņam radās daudz laika pārdomām, un viņam pielēca, ka ir iejaukts nedaudz dīvainā lietā. Ja jau kāds meklē neredzamu cilvēku, tad tas nav izdarāms ar parastiem paņēmieniem. Piemēram, jāaizmirst personas apraksti. Jāaizmirst izsekošana pa ielām. Viss, uz ko var cerēt — drošības labad jānoskaidro, kur viņš atrodas, tad tā vieta jāaizslēdz un tad, kad esi pārliecinājies, ka viņš ir nožogojumā, no kurienes nevar izkļūt, jāizsaka piedāvājums.
Bārnijs ļoti skaidri zināja, kāds būs viņa priekšlikums, kad pienāks laiks to izteikt, un domāja, ka zina, kā panākt, lai Nūns tam piekrīt. Viņa piedāvājums bija ļoti tiešs: terora akts. Aizmirsīsim rūpniecisko izspiegošanu, slapstīšanos ap cigarešu kompāniju sapulcēm, visas šīs sīksīkās lietas. Piemēram, tie divi puiši, kam viņš nemitīgi maksāja, lai viņi savus pierādījumus par Bārniju paturētu pie sevis. Un abi vēl aizvien bija dzīvi tikai tāpēc, ka Bārnijs Beilers būtu vienīgais aizdomās turamais, ja viens no viņiem tiktu nogalināts. Prokuratūra jau pašlaik šiem cilvēkiem mēģināja piesieties, ceribā piespiest viņus Bārniju nodot, un viņš to zināja. Tiec no viņiem vaļā, un neviens vairs nekad nespēs izvirzīt apsūdzības rakstu pret Bārniju Beileru; neviens nekad.
Bet kā to izdarīt? Kā novākt mīļos, vecos draugus? Bārnijs mēnešiem ilgi bija pārdomājis šo problēmu. Pats to nevarēja darīt; viņi tūlīt viņu savāktu. Kuru gan viņš varētu nolīgt, kas nebūtu pret viņu, nesaceļ traci pret viņu, nepārdotu viņupašu pretīgo motīvu dēļ.
Bet ja pašam būtu neredzams puisis un ja šim neredzamajam puisim būtu liela ģimene, ko viņš mīlētu, un meitene, ko gribētu aizstāvēt, un, ja pats gribētu, varētu pat nokļūtEiropā , drošs, tīrs un pilnīgi nenotverams, tikmēr tie divi bīstamie veči būs aizgājuši pie tēviem. Un ari pēc tam Nūns būtu noderīgs. Pateicoties darbam, saprotams, Bārnijs bija iepazinis dažus organizētās noziedzības vīrus, un šie ļaudis allaž meklēja tīru ķērienu. Varbūt padalīties ar Frediju Nūnu. Kāpēc gan ne? Par naudu, ko no šī mazā kuņas bērna iegūtu, varētu aiziet pensijā.
Vienīgā aizķeršanās, ko Bārnijs saskatīja, vēl bez tam, ka Nūns vispirms bija jāatrod, bija tā, ka vardarbība šī puiša MO1 nekad nebija pastāvējusi. Bet tas nekas, katrs irspējīgs uz vardarbību. Nūns nekad nebija sajutis šādu vajadzību, un tas arī viss-
Bet tikmēr pirmais solis vēl aizvien bija jāsper. Jāatrod Nūns un jāieslēdz. Un tā, Bārnijs sēdēja savā mašīnā, kamēr lēna jūnija krēsla nolaidās pār Beiridžu, un vēroja Pegas Brisko dzīvokli, bet pilnīgi nekas nenotika. Būtu jauki, ja viņa iznāktu ārā, vai ne? Būtu vēl jaukāk, ja durvis atvērtos unneviens neiznāktu. Bārnijs tieši to arī gaidīja, cerēdams uz brīnumu.
Bet nekā, tas nenotika. Ap astoņiem viņš aizbrauca līdz ātrās apkalpošanas ēstuvei, atceļā nobrauca gar ugunsdzēsības iecirkni, busiņš vēl arvien bija turpat, atkal ieņēma savu vietu, novietojot mašīnu tur, no kurienes varēja novērot Pegas Brisko ārdurvis.
Mazliet pēc deviņiem viņš piezvanīja uz mājām, sievai pateica, ka ir norīkots uz vakti, un vajadzības gadījumā viņa var zvanīt uz mašīnas telefonu. Ap desmitiem piezvanīja savai mīļākajai Manhetenas Rietumu Septiņdesmit devītajā ielā un viņai pateica, ka droši vien ieskries ap pusnakti, un nebūtu slikti ja būtu pagatavotas jaukas, nelielas vakariņas? Un vienpadsmitos trīsdesmit viņš atslēdzās.
Bārnijs ļoti cerēja, ka par viņa rezerves mašīnu neviens nezināja. Viņš to turēja dzīvojamās mājas garāžā vienu kvartālu tālāk aiz savas mīļākās mājas, viņš bija piekukuļojis sētniekus un nu viņam bija atslēgas, kas noderēja, lai ar liftu nobrauktu no mīļākās dzīvokļa līdz pagrabam, izietu pa vairākām aizslēgtām durvīm un vienu šauru, vaļēju eju, un galu galā nonāktu garāžā. Ja inspektori novēroja viņa mīļākās dzīvokli, viņiem vienkārši bija jāpieņem, ka viņš visas dienas pavada laupīdams, kamēr viņi sēdēja mašīnās, iekrauti papīra krūzītēs. Lieliski, jūs drātētāji.
Bārnijs un viņa rezerves mašīna, kas bija nenosakāma izskata Chevy Impala, sasniedza Beiridžu mazliet pirms pusdeviņiem nākamajā rītā, un busiņš vēl aizvien stāvēja turpat. Viņš stūrēja Brisko mājas virzienā, lai novietotu tur mašīnu, tiklīdz to bija izdarījis, viņa iznāca viena pati, nu, varbūt, ne gluži viena, un devās uz ugunsdzēsības iecirkņa pusi.
Beidzot. Bārnijs novietoja raidītāja kompasu uz aizsargspārna un gaidīja; šī lietiņa raidīs zemu dūkoņu, tiklīdz sakustēsies, un viņam būs iespēja tam sekot, neesot tā redzeslokā.
Dīvaini, viņš nodomāja gaidīdams dūkoņu, cik ātri var pierast pie neiespējamības. Pirms nedēļas viņš būtu strīdējies, ka nav tāda lieta kā neredzams cilvēks, tie bija vecu fdmu mēsli. Bet no vairākiem nopietniem cilvēkiem viņš tikai dzirdēja apgalvojumus, kaeksistē neredzamais cilvēks, un viņi bija gatavi izdot nopietnus līdzekļus, lai viņu atrastu, un šaubas izzuda kā… nu labi, kā neredzamais cilvēks.
No tā var secināt, ka nav prātīgi apšaubīt reālo pasauli, vai ne? Tāpēc ka to darot, var nonākt trako namā, vai tad ne? Tieši tā.
Dūkoņa. Bārnijs iedarbināja mašīnu. Dūkoņai, busiņam attālinoties, vajadzēja kļūt vājākai, bet tā palika skaļāka, tāpēc Bāmijs izslēdza motoru un ieraudzīja, ka busiņš tuvojas, Brisko sēžot pie stūres. Viņa apstājās pie savas mājas, atvēra busiņa sānu durvis un tad, staigādama iekšā un ārā no busiņa uz dzīvokli, stiepa smagus koferus un dzērienu veikala kastes.
Okei! Vērtīgs atklājums! Bārnijs sēdēja un skatījās, smaidīdams līdz ausīm, visai drīz Brisko aizcirta durvis, apsēdās pie stūres un aizbrauca. Bārnijs nogaidīja,līdz viņa pazuda no viņa skatiena, tad sekoja.
Un tagad Reinbeka, deviņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pie Hudzonas upes, sena ostas pilsēta, kad upes satiksmei bija kaut kāda vērtība. Pega Brisko kā tāds pasta balodis traucās tieši uz šejieni — no pilsētas uz ziemeļiem pa Takonikas aleju, tad uz rietumiem līdz upei. Bārnijs visu ceļu turējās neredzams, ieklausoties raidītāja dūkoņā un pētot kompasu, un tikai tad, kad iebrauca pašā Reinbekā, — viņa priekšā bija piecas mašīnas, atkal ieraudzīja busiņu pie pilsētas vienīgajām satiksmes gaismām. Viņš apsvēra iespēju novilkt laiku, līdz iedegsies sarkanā gaisma, bet pie velna. Pilsētā bija diezgan daudz iespēju paslēpties satiksmes plūsmā, pat ja tajā meklēja sekotāju, un bija skaidrs, ka viņa to nedarīja.
Izbraucot cauri Reinbekai, viņi nonāca vēl mazākā tās priekšpilsētā — kraujainā ciematā Reinklifā, kur ducis reižu dienā ceļā uz Albāniju, Bufalo un Monreālu pieturAmtrak2 vilcieni no Ņujorkas. Pati stacijas ēka atradās pusceļā uz stāvas nogāzes, virs tās pacēlās maza, pilna stāvvieta, un lejup vedošs iebraukšanas ceļš, kas bija aizsprostots ar stāvošām mašīnām. Busiņš nobrauca pa to un starp citām mašīnām atrada sev nišu, kur augšpusē ietves malā Bārnijs piestāja, no kurienes caur novietotajām mašīnām viņš varēja vērot, kaut tik tikko saredzēt busiņu.
Kādas divdesmit minūtes nekas nenotika, bet tad likās, ka pienācis vilciens, jo pēkšņi lejā pie stacijas ēkas parādījās cilvēki, varbūt kādi divi duči, stiepdami savu bagāžu. Bārnijs redzēja, ka Brisko izkāpj no busiņa, atver tā sānu durvis un atspiežas pret priekšējām durvīm tā, it kā gaidītu bērnu beisbola vienības komandu. Interesanti: ko tā sieviete tur domā darīt?
Pēdējie pasažieri iznāca no stacijas, lai sasveicinātos ar draugiem vai iekāptu savās mašīnās vai divos taksīšos, kas bija ieradušies pēdējā brīdī. Brisko nogaidīja vēl kādu laiciņu, tad aizvēra busiņa slīdošās durvis, apsēdās pie stūres un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atbraukusi. Bārnijs nogaidīja, kamēr viņa nozuda skatienam, apmeta loku un sekoja, lai noskaidrotu, kur viņa brauc.
Pusdienās. Reinbekas galvenajā ielā atradās kafetērija, un tieši tajā ari viņa bez kādas steigas iegāja, ne par ko nerūpēdamās. Nolādēts.
Bārnijs tuvumā nevarēja atrast nevienu citu ēstuvi, un tā kā viņa pazina viņu pēc izskata, viņš nevarēja iet tur, kur bija viņa, tāpēc aizbrauca līdz universālveikalam un kulinārijas nodaļā nopirka sviestmaizi un kafiju, ko notiesāja mašīnā. Dari kaut ko, Peg, viņš domāja. Dari kaut ko.
Viņa kaut ko arī izdarīja. Pēc pusdienām viņa iekāpa busiņā un atgriezās nolādētajā dzelzceļstacijā. Šoreiz gaidīšana ilga pusstundu, tad tie, kas izskatījās pēc tiem pašiem diviem dučiem pasažieru kā iepriekš, parādījās, veica tās pašas darbības, ko agrākie, un nozuda. Un Brisko atkal atvēra busiņa sānu druvis un gaidīja. Un atkal, tiklīdz visi pasažieri bija nozuduši, viņa aizvēra durvis un iekāpa busiņā.
Taču šoreiz nebrauca projām. 1a vietā atpakaļgaitā iebrauca stāvvietā, kas tikko bija atbrīvojusies, un, kad Bārnijs izkāpa noImpalas, lai ieņemtu vietu, no kurienes viņu varēja redzēt, viņa sēdēja pie stūres un lasīja žurnālu. Vai gaidīja nākamo vilcienu? 1a tam būtu jābūt.
No stacijas uz leju aizstiepās kāda cita sānu ieliņa, un kad Bārnijs devās pa to lejā, Brisko no savas vietas nevarēja viņu redzēt, viņš atklāja, kā jau bija domājis, ka stacijai ir cita ieeja. Tur iegājis, viņš dabūja vilcienu saraksta kopiju un to aiznesa līdzImpalai, lai varētu to izpētīt un saprast, kas notiek.
Okei. Spriežot pēc saraksta laikiem, pirmie divi vilcieni, kurus viņa gaidīja, bija ceļā uz ziemeļiem no Ņujorkas. Un tad Bārnijs saprata saprata visu līdz pēdējam. Šis kuņas bērns ieradies vakar!
Kad viņi ar Litu bija uzradušies. Nūns bija aizmucis, neredzams, un norunājis šodien te tikšanos ar Brisko.Amtrak no Ņujorkas veda neredzamu cilvēku. Bezbiļetnieku.
Ceru, ka kāds šim izdzimtenim uzsēdīsies virsū.
Labi. Tagad Bārnijam atlika tikai gaidīt līdz brīdim, kamēr Brisko no šejienes aizbrauca, bet tad viņšzinās, ka viņas busiņā ir Fredijs Nūns. Tad, viņiem nemanot, sekos,vienalga kur viņi slēpjas šajā ziemeļu zemē. Vai nav pats pēdējais laiks? Žēl, ka nebija sniega.Tas šim nolādētajam neredzamajam cilvēkam samazinātu pārvietošanās iespējas.
Bārnijs izpētīja sarakstu un secināja, ka nākamais vilciens no Ņujorkas pienāks ne vēlāk kā pēc divām ar pus stundām. Velns. Okei, viņam ir pieredze garās vaktīs. Ja Brisko to varēja, tad kāpēc ari ne Bārnijs.
Tomēr, vai viņam šeit visu nolādēto laiku bija jāsēž? Nē, taču. Tāpēc atkal apmeta loku un devās uz Reinbeku, kur ieturējās otro reizi ēstuvē, kur Brisko bija pusdienojusi, un tad pa telefona automātu ar kredītkarti, par ko acīgie policisti nemaz nenojauta, apzvanīja vairākus, lai nokārtotu rēķinus ar savu pasauli. Viņš piezvanīja Organizētās Noziedzības nodaļai un paziņoja, ka ir Bruklinā, lai izsekotu dažus iespējamos faktus par Paviolu ģimeni. Viņš piezvanīja sievai un paziņoja, ka zvana no biroja, bet tūlīt atkal jādodas uz vakti policijas mašīnā, tātad, tur nav telefona, tāpēc viņš piezvanīs tad, kad piezvanīs. Viņš sazvanījās vēl pāris reižu citu lietu sakarā, ko viņš bija ievārījis, bet neizklausījās, ka būtu kaut kas, par ko būtu vērts uztraukties. Tad aizgāja līdz laikrakstu kioskam uz stūra, kur nopirka četrus žurnālus, divus laikrakstus un divas vispārējās apkārtnes kartes.
Atgriezies dzelzceļstacijā, vēlreiz pārliecinājies, ka Brisko un busiņš ir vēl turpat, viņš apmeta loku un novietoja mašīnu kvartāla augšā, kas bija ārpus viņas redzesloka, un uz stūres izklāja kartes, lai noskaidrotu, kur atrodas un uz kurieni viņi visi varētu doties.
Pats pirmais, ko viņš pamanīja, bija liels tilts, kas atradās tikai pāris jūdzes uz ziemeļiem, un to, ka upes otrā krastā nebija nevienas vilciena piestātnes. Tatad, Brisko varētu būt ieplānojusi Nūnu nogādāt kaut kur tur. Bet ne pārāk tālu, jo tad šī nebūtu īstā pietura.
Pabeidzis pētīt kartes, viņš izšķirstīja abus laikrakstus un gatavojās atšķirtPlayboy, lai apskatītu galantērijas preču piedāvājumu, kad jauns mašīnu izvirdums no dzelzceļstacijas lika viņam noprast, ka pienācis nākamais vilciens no Ņujorkas. Nometis žurnālu, viņš gaidīja un skatījās, bet pēc tain, kad pēdējās mašīnas un taksīši bija atbraukuši un aizbraukuši, busiņš vēl arvien nebija parādījies.
Bārnijs izkāpa noImpalas un atgriezās vietā, no kurienes varēja noskatīties uz ceļu, bet tas bija turpat, vēl arvien tajā pašā vietā, Brisko sēžot pie stūres. Velns parāvis. Viņš devās atpakaļ uz mašīnu, lai ieskatītos sarakstā, un līdz nākamajam vilcienam bija jāgaidavēl trīs stundas. Nolādēts, vietējiem vajadzētu sūdzēties, viņiem tas tiešām būtu jādara, lai saņemtu labāku apkalpošanu.
Bārnijs gandrīz to nokavēja. Viņš bija tikko paņēmisPlayboy, kad neliela kustība pievērsa viņa uzmanību, atpakaļskates spogulī ieskatoties, viņš atpazina Brisko, kas virzījās pa ielu uz augšu, apstājoties tās galā, paveroties pa kreisi un labi, tad nogriezdamās pa labi, paejot garām augšējai autostāvvietai.
Kas tad nu? Bārnijs skatījās spogulī, Brisko devās tieši pa to pašu ceļu, kur viņš pirms kāda laika, līdz nākamajam krustojumam, tad pa labi līdz stacijas sānu ieejai.
Viņam bija jāzina, kas notiek, bet viņam jābūt ari nolādēti uzmanīgam. Izkāpis noImpalas, devās uz stacijas pusi, viņai sekodams. Rīri mašīnām, kas bija novietotas augšējā stāvvietā, viņš tālumā krustojumā varēja saskatīt viņas pakausi. Viņš turējās atstatus līdz bridim, kamēr viņa nozuda gar ēkas stūri, tad sekoja, un, kad viņš nonāca līdz stūrim, viņa jau bija tālu lejā, ejot tikai taisni. Aiz dzelzceļstacijas iela pārtapa tādā kā gaisa tiltā, kas noveda pie zema mūra ar asu pagriezienu pa kreisi, aizvijoties uz leju. Labajā pusē bija novietotas vēl vairākas mašīnas; Brisko devās pa ielas vidu līdz tās galam, tad pagriezās pa kreisi.
Tiklīdz viņa nozuda skatienam, Bārnijs rikšoja uz priekšu. Viņš redzēja, ka gaisa tilts aizstiepjas pāri sliedēm un ka kreisais pagrieziens pārgāja šosejā, šoreiz tādā kā tiltā vai uzbrauktuvē lejā pa nogāzi līdz laivu nolaižamajai vietai upē. Tur stāvēja daži busiņi un pikapi ar pieāķētām tukšām laivu piekabēm Brisko devās tieši tur.
Vai Bārnijs bija kļūdījies? Vai viņa gaidīja, ka Nūns atbrauks ar laivu? Vai vēl sliktāk vai viņš jau bija ieradies,un viņidosies projām ar laivu? Tas būtu īsts trieciens pa pakaļu.
Bet, nē. Pēc brīža Bārnijs saprata, kas notiek. Brisko vienkārši nosita laiku, tas arī viss, apskatot apkaimi, gaidot nākamā vilciena pienākšanu. Par to Bārnijs viņu nevarēja vainot.
Katrā ziņā, lai būtu drošs, turpināja viņu novērot. Brisko nogāja līdz laivu ielaišanas vietai, brīdi pastaigājās, vēroja upi, zaļās klintis un baltās, lielās savrupmājas upes pretējā krastā, bet Bārnijs atspiedās pret sienu gaisa tilta galā un saulē melnajā žaketē, viņu vērojot, viņam palika karsti.
Viņa tur pakavējās varbūt vēl piecas minūtes, tad pagriezās un uzsāka garo, nogurdinošo ceļu augšup pa nogāzi, bet Bārnijs atkāpās visu ceļu gabalu līdz pašam stūrim, garām autostāvvietām, nogaidot kamēr viņa nogriežas, tad panāca atkal atpakaļ, aizlavīdamies līdz stacijas iebraucamajam ceļam, un gaidīja pavīdam atkal viņas galvu pār novietotajām mašīnām, bet tā neparādījās.
Viņš gaidīja. Viņš sapīka. Viņš skatījās uz asfaltēto laukumu stacijas priekšā, kur bija novietots busiņš, bet tad viņa iznāca no ēkas. Viņa vienkārši nebija iepriekš zinājusi par sānu ieeju, tas arī viss.
Okei. Visiem pārtraukums. Bārnijs devās atpakaļ uz savu mašīnu, apsēdās pie stūres, paņēmaPlayboy, un garām pabrauca busiņš.
Kas? Nolādētais dūcējs nedarbojās! Un tieši tagad tam vajadzēja sabojāties, kāda nejēdzība! Sapratis, ka nu viņam būs jāseko mašīnai, neizlaižot to no redzesloka, šī doma viņam nemaz nepatika, Bārnijs ātri iedarbināja motoru, pārslēdza ātrumu un mašīna devās uz priekšu, krakšķ, krakšķ, uz priekšu,krakšķ, uz priekšu. Jūdzi stundā. Lēnāk. Un kratījās kā negudra.
Bārnijs piespieda bremzes.Izdzimteņi. Viņš jau zināja, bet tik un tā izkāpa noImpalas, kamēr busiņš jau pazuda aiz līkuma tālumā.
Visas četras riepas. Plakanas. Sagrieztas. Un mazliet vēlāk, kad viņš pacēla savas kartes, laikrakstus un žurnālus no priekšējā sēdekļa, zem tiem, tikpat kā jaunu, atrada izsekošanas raidītāju.