Pa to laiku, kamēr Bāmijs un viņa draugi gatavojās sajaukt Pegas Brisko dzīvokli, divas mašīnas no Ņujorkas pilsētas brauca uz ziemeļiem. Viena no tām bija Pegas busiņš, ko vadīja pati Pega, kurai blakus pilnīgi apģērbies sēdēja Fredijs. Dievs vien zina, kāpēc šodien bija izvēlējies būt ajatola Homeinī. Vai varbūt Allāhs zināja? Otra mašīna bija noīrēta no Herca firmas un dabūta ar pamatīgu atlaidi, kas tika piedāvāta NAABOR izpildvaras pārstāvjiem, un to vadīja Dr. Pīters Heimhokers, viņam līdzās pasažieru sēdeklī sēdēja Dr. Deivids Lūmiss.
Dzīvojot Ņujorkā, Pīteram un Deividam nebija nekādas vajadzības pašiem pēc savas mašīnas. Ierastajā notikumu gaitā mašīna būtu gandrīz pastāvīga ķibele un izdevumu avots — ar novietošanu, apdrošināšanu, remontiem un visu citu, kas ar to saistās. Tajos retajos gadījumos, visbiežāk vasarā, kad bija radusies vajadzība pēc mašīnas, viņi vienkārši pasūtīja nospodrinātu, tīru, ar kondicionieri aprīkotu četrvietīgu pikapu no Herca, izmantojot lielo atlaidi, ko viņiem bija nokārtojis Dr. Ārčers Emorijs. (Tik daudz būtu zaudēts, ja viņi sarautu attiecības ar NAABOR; nevarēja ne uzskaitīt.)
Pega, Fredijs un busiņš atstāja Beiridžu piektdienas ritā, neilgi pēc desmitiem, manevrējot pa pilsētas ielām līdz Bruklinas—Kvīnsas maģistrālei, tad izbraucot cauri Bruklinai un Kvīnsai līdz Triborovas tiltam, tā pilnīgi apbraucot Manhetenu. Tieši tad, kad viņu busiņš devās no Bruklinas uz Kvīnsu, Deividam piezvanīja Mārtiņš — Roberts un Mārtiņš, sacīdami, ja reiz viņi nevarēja atbraukt pagājušajā nedēļas nogalē to smieklīgo bēru dēļ, par kurām Mārtiņš vēlējās uzzināt pilnīgi visu, tad kāpēc gan neatbraukt šajā nedēļas nogalē, kam Deivids piekrita, pat neapspriežoties ar Pīteru, un tad piezvanīja Hercam. Un tikai tad pateica Pīteram, kas bija tikpat sajūsmināts kā viņš. Tad šīs labās ziņas nodeva Šananai, nosaucot tālruņa numuru, pa kuru viņus varēs sazvanīt nedēļas nogalē, un nododot rīkojumu viņai aizslēgt veikalu un tajā pašā laikā sūtīt mājās divus laboratorijas asistentus, ko viņi bija nolīguši no Ņujorkas universitātes Veselības centra pēc tam, kad šī vērtīgā veselības aprūpes iestāde bija saņēmusi NAABOR augstsirdīgo ieguldījumu. Tad piezvanīja savai kaķa auklei, sasaiņoja savas matrožu somiņas, ar taksīti aizbrauca līdz tuvākajam Istsaidas Herca birojam, kur burvju paklājs šodien bija spilgti sarkans Ford Taurus ar paceļamu jumtu, kas vēlāk izrādījās pārpratums, jo necaurredzamais panelis, ko varēja aizvilkt saulei priekšā, bija salūzis; laimīgā kārtā, abi bija paņēmuši līdzi cepures. Katrā gadījumā vienpadsmitos viņi bija savā spīdīgajā un visai jaunajā mašīnā, devās uz ziemeļiem pa FDR lielceļu uz Manhetenas salas austrumu piekrasti laikā, kad Pega uz Triborovas tilta maksāja braukšanas naudu cilvēkam, kas pāri viņai mēģināja lūrēt uz ajatolu Homeinī.
īsi pēc tam Pīters un Deivids nobrauca no Triborovas tilta, bet viņi nevēlējās braukt tajā pašā virzienā, bet turpināja braukt pa Hārle-mas upes maģistrāli, tad pakratījās pa Bronksas krustojuma ātrceļu un beigās uzņēma kursu uz ziemeļiem pa Ņujorkas pavalsts šoseju. Pega un Fredijs, nedaudz tālāk uz ziemeļiem un mazliet uz austrumiem, bija uzbraukuši uz Bruknera lielceļa, kas viņus noveda līdz Bronksas upes alejai, un pameta īsto Ņujorkas pilsētu, šķērsojot neredzamo Bronksas un Jonkersas pilsētas robežu kādas piecdesmit minūtes pirms tam, kad Pīters un Deivids uz Ņujorkas pavalsts šosejas piedzīvoja to pašu, tikai nedaudz vairāk uz rietumiem.
Jonkersai paliekot no viņiem pa kreisi un Vemonhilzas pilsētiņai labajā pusē, Pega un Fredijs brauca uz ziemeļiem, un Bronksas upes aleja pārgāja Spreinbrūkas alejā ar tikko pamanāmām ceļa atšķirībām. Lai gan Spreins vispirms pagriezās uz ziemeļrietumiem un drīz vien kā tangents pieskārās Ņujorkas šosejai, tad atkal līkumoja uz ziemeļiem. Pēc desmit minūtēm — Pīters un Fords brauca nedaudz ātrāk par Pegu un busiņu — Pīters un Deivids sasniedza to pašu tangenti, kur viņi nobrauca no pavalsts šosejas, kas drīz šķērsos Hudzonas upi, un līdz ar to nebūs viņiem vairs vajadzīga, uz Spreinbrūkas aleju, tāpēc tagad abas mašīnas bija uz viena un tā paša ceļa, virzoties vienā un tai pašā virzienā.
Pega pagaidīja, kamēr viņi uzbrauc uz Spreina alejas, kur bija mierigāka satiksme, un tagad, kad viņi bija pietiekami tālu no pilsētas, bija laiks uzsākt baiso sarunu. — Fredij, — viņa sacīja, — mums jāparunā.
— Protams, — viņš atteica. Ajatolas seja nekā nenodeva.
— Tu zini, ka es tevi mīlu, Fredij.
— Aha, — viņš apstiprināja.
Tad nu arī iesākās pirmā, viņas izplānotās runas pusstunda. Riršķirot vairākas lapas savā prātā, jūtoties nožēlojami, ka bija uzsākusi, viņa teica:
— Es vairs tālāk tā nespēju dzīvot. Tu jau pats to zini, Fredij.
Fredijam nopūšoties, ajatolas vaigi piepūtās ar gaisu. Izskatījās, it kā viņš vai nu uzsāks lūgšanu, vai arī pieteiks svēto karu, grūti pateikt — kuru no tiem. — Zinu, ka tev ir bijis grūti, Peg, — teica viņa balss, kā parasti mazliet apslāpēta zem maskas, — bet esmu centies, cik nu mācēju, tavu dzīvi padarīt vieglāku.
— Zinu, ka tu to esi darījis, Fredij, un tas ir vienīgais, kas man licis dzīvot tā tik ilgi. Bet tas sasprindzinājums, vai saproti? Nu, saproti, es domāju, ka tu neesi patiesībā klāt, Fredij. Nu, ka tu, nu, saproti, tu esi un tu neesi.
— Vakariņas restorānā, — viņš sacīja.
— Tas ir viens, — viņa piekrita.
Viņš atkal nopūtās, izraisot ajatolā cūciņas, tad to atkal izveseļojot.
— Ļauj man par to padomāt, — viņš lūdza.
— Es jau esmu par to padomājusi, Fredij.
— Jā, bet ļauj arī man kādu minūti apdomāt, okei?
— Okei. Protams. Un viņa pievērsa visu savu uzmanību braukšanai. Sarkanajā Ford Taurus Deivids teica: — Zini, Pīter, savā ziņā, es
vairs vispār negribu atgriezties.
— Zinu, atbildēja Pīters.
— Tikai braukt un braukt, pat neiegriežoties pie Roberta un Mārtiņa, tikai doties uz priekšu, uz Kanādu un tikai… projām.
Pīters ironiski pasmaidīja. — Uz ziemeļu mežiem? Viņš iedziedājās:
— Esmu mežstrādnieks un man ir labi.
— Nu beidz, tu labi zini, ko es ar to domāju ?
— Nii, protams, ka zinu.
— Pirms visa šī, — Deivids skaidroja, lai gan Pīters zināja, ko viņš ar to domāja, — mums nemaz par tabaku nebija jādomā, vai ne?
— Čārlzs Lembs rakstīja, Pīters citēja, «tev par prieku, tabaka, / darītu es visu, tikai ne mirtu.»
— Nūja, bet tā jau, acīmredzot, arī mēs rīkosimies, Deivids ar rūgtumu balsī teicā. — Darītu es visu.
— Tikai ne tos draņķus smēķēt.
— Mēs no šiem draņķiem dzīvojam, Pīter. Pirms tam mums par to nebija jādomā, bet tagad mums ir par to jādomā. Amerikas Tabakas Pētniecības institūts ir ne mazāk, ne vairāk kā tikai nomaskēta NAABOR sabiedrisko attiecību daļa. Pirms šī visa, es par NAABOR vispār nedomāju, nekad nelikās, ka mums ar NAABOR ir kāda darīšana, ne jau pa īstam.
— Zinu, — atteica Pīters.
— Bet nu ar jauno paziņu, Merilu Apbedītāju vai kā nu viņu tur sauca.
— Fulertons, un tu pats to labi zini.
— Man viņš vienmēr būs Merils Apbedītājs. Pat ja viņam nespēsim sniegt to, ko viņš grib, Pīter, esam piekrituši izpildīt viņa pavēles. Mēs pārdodam viņam sevi.
— Baidos, Deivid, ja gribam būt patiesi, esam sevi jau sen pārdevuši.
— Bet mums tas nekad nebija jāievērol
— Deivid, sacīja Pīters, paliekot pavisam nedaudz aizkaitināts, -ko gan tu gribi darīt? Gribi samaksāt pilnu cenu par šo īrēto mašīnu?
— Nu, protams, ka nē. Vai nav vēl citu vietu, kur varētu iet, kāds cits, pie kā varētu strādāt?
— Varbūt valdībā, ieminējās Pīters, viltojot vēža pētniecības datus, kas atpūsti no atombumbas izmēģināšanas vietām. Vai izolatoru rūpniecībā, cenšoties nepierādīt azbesta iedarbību. Vai kādā ķīmijas fir…
— Pietiek! — spiedza Deivids, aizspiežot ar rokām ausis. — Vai šajā pasaulē nav neviena laba cilvēka?
— Tu, — Pīters viņam sacīja, — un es. Varbūt arī Roberts un Mārtiņš, lai gan neesmu pārliecināts.
Deivids skatījās ārā pa aizsargstiklu, cenšoties nedomāt, bet domāja.
Kādas astoņas jūdzes viņiem priekšā Fredijs pārtrauca garo klusuma brīdi busiņā: Tu mani gribi pamest, vai ne, Peg?
— Savā ziņā, — Pega atzina. — Apmēram.
— Pamanīju, ka šorit dzīvoklī ieslēdzi ledusskapi.
— Tiešām? Reizē saniknota un apmulsusi, viņa iekliedzās. — Nu, vai saproti ? Vai saproti, Fredij? Kā lai tā dzīvoju? Nekad nezinu, kur tu esi, un kad zinu, kur esi, tad tikai tāpēc, ka izskaties kā tie no tām šausmu filmām.
— Ej nu, tik traki jau nu gan nav, vai tad ir?
— Dažreiz. Fredij, man jāatzīst, no rītiem ir ļoti, ļoti grūti atvērt acis.
— Velna milti, domāju gan, sacīja Fredijs. Dieva vārds, Peg, reizēm es patiešām vēlos, lai tas, nu, tas, lai kas tas ir, neredzamība…
— Pazušanas akts, — viņa piepalīdzēja viņam.
— Izkūpēšana, viņš piekrita. Gribētu, lai tas reiz beidzas.
— Manu zēn, arī es to gribētu, Fredij.
— Man šķiet, — Fredijs apcerēja, — pietika ar vienu šļirci, ko man iespricēja, un pretlīdzekli, kas nebija necik nolādēti labs, bet cik gan ilgi tas iedarbosies? Ar simts tūkstošiem no Džoša un to, kas ievākts iepriekš, esam nodrošināti krietnam laikam, varētu atpūsties, ceļot, iziet kopā vakariņās, papriecāties.
— Ne jau ar tevi tādā izskatā, Fredij. Tici man.
— Zinu jau, zinu, — aj atola nodevās domām, veroties cauri aizsarg-stiklam, un tajā brīdī taisnā aleja zem viņu riteņiem atkal mainīja savu nosaukumu, šoreiz pārtopot Takonikas alejā.
Pega,braucot,samazināja nedaudz ātrumu, jo mēģināja domāt. Varam daudz sarunāties pa telefonu, viņa ieminējās. Tāpat dažreiz varu atbraukt, lai tevi satiktu. Pavērot, kā tu peldi. Palikt pa nakti un nākamajā rītā braukt mājās.
— Mājās, tas ir uz kurieni? prasīja Fredijs. Atpakaļ uz dzīvokli?
— Protams, Pega noteica. Kāpēc gan ne?
— Tāpēc ka tas kruķis mani vēl arvien meklē. Arī advokāts. Un viņi zina par šo dzīvokli.
— Un viņi zina arī to, ka mēs tur neesam, — iebilda Pega. — Viņi zina, ka esam pavalsts ziemeļos.
— Ja es būtu tas kruķis, Fredijs noteica, es reizēm uzmestu aci dzīvoklim, tikai katram gadījumam, vai viens no mums nav iegriezies pēc tīra krekla. Viņam vajadzētu zināt, ka tu vēl arvien maksā īri.
Pega šādu varbūtību nebija apsvērusi, bet to laboja tagad un nebija par to sajūsmā. Neatgriezties savā dzīvoklī? Ļaut, lai šie sliktie viņus vajā? Viņa teica: — Viņi taču nevar ik sekundi uzmanīt tukšu dzīvokli, Fredij. Esmu jau sarunājusi, ka iešu atpakaļ strādāt pie Dr. Lopakna.
— Ak tā gan?
— Esmu pārsteigta, ka nenoklausījies sarunu. Bet tad viņa saprata, ka abi uzbudinās, ko nevajadzētu pieļaut, un tāpēc sacīja: — la ir tikai pusslodze, tikai uz laiciņu, kamēr tieku skaidrībā, ko man darīt.
— Protams, — viņš noteica, piespiežot arī sevi būt sakarigam. — Tas ir loģiski.
— Tāpēc palikšu tur rīt pa nakti, tik daudz riska varu atļauties, un pirmdien iešu pie Dr. Lopakna, bet pēc tam atradīšu sev jaunu dzīvesvietu. Kā redzi, citur man nav kur rītdien pārlaist nakti.
— Ir jau gan, ja tā apdomā.
— Ej nu, Fredij, viņa teica. Man ir tas jāmaina. Vienkārši ir. Un man ritvakar jābūt pilsētā, lai pirmdien no rīta būtu pie Dr. Lopakna, un es jau apsolīju, ka es tur būšu.
— Ā-a.
— Paklau, — Pega ieminējās, — nebūs tik slikti, kā tu domā, tik tiešām nebūs. Viss nokārtosies, tu redzēsi.
— Es būšu ziemeļos un tu dienvidos.
— Galvenokārt. Tas padaris dzīvi daudz vieglāku, Fredij, tik tiešām. Ari tev. Ja gribēsi skraidīt tikai šortos un kedās, nebūs neviena, kas kliegs, kad ienāksi istabā. Varēsi atslābināties.
Izskatījās, ka Fredijs dažas minūtes to apsvēra un tad jautāja: — Vismaz tu negribi mūsu attiecības pārtraukt pilnīgi?
— Ak, nē, Fredij, pilnīgi noteikti nē. Mēs vēl arvien esam kopā, tikai vairs ne tik bieži.
— Zinu, ka centies, Peg, — teica Fredijs. — Zinu, ka darīji, ko varēji.
— Paldies, Fredij. Mums vajadzīga degviela.
— Nogriezies uz Piecdesmit piektā ceļa, tur būs lieliska degvielas uzpildes stacija.
Septiņas jūdzes uz dienvidiem Pīters un Deivids tagad brauca uzlikuši cepures galvās, nožēlodami, ka bija izvēlējušies mašīnu ar paceļamo jumtu. Deivids sacīja: — Pīter, vēl vairāk izslāpis es vairs nevarētu būt. Jūtos, kā no tām ārzemju leģiona filmām.
— Re, tur ir bodīte un degvielas uzpildes stacija, nobraucot uz Piecdesmit piektā ceļa, — atbildēja Pīters. — Pieturēšu tur.
— Vai nevajag uzpildīties?
— Nē, Hercs to piepilda līdz malām.
Pega un Fredijs vairs neapsprieda savu situāciju, kamēr sasniedza Piecdesmit piektā ceļa pagriezienu. Tur viņa nosvingoja lejā no Takonikas alejas un šķērsoja pavalsts ceļu līdz lielajai degvielas uzpildes stacijai. Esi tik laipns un atgāzies sēdeklī, lūdzu, viņa ieteica Fredijam un izkāpa no busiņa, lai ielietu degvielu.
Fredijs, atgāzies, pārdomāja dzīves sarežģītību. Labums un izdevīgums reizē ir arī posts un pamatīgs šķērslis. — Ja man būtu tas atkal jādara, viņš savā Homeinī galvā ņurdēja. Bet kādēļ gan? Viņam tas nebija atkal jādara.
Busiņā ielēja astoņpadsmit galonus degvielas. Pega nogaidīja, kamēr kāds sarkans Ford Taurus pabrauca viņai garām, tad pārgāja pāri un iegāja bodītē, lai samaksātu. Tur viņai bija jāuzgaiāa, jo pirms viņas stāvēja divi citi pircēji.
Deivids un Pīters izkāpa no Forda, izstaipīdamies un izlocīdamies. Deivids pameta acis uz veco vīru, kas bija atgūlies busiņa pasažieru sēdeklī pie uzpildes tvertnēm, bet viņu patiesībā nemaz neievēroja. Viņi iegāja bodītē, kur Pīters nopirka diētisko pepsikolu, kamēr Deivids citrona-laimas zelteri. Viņi iestājās rindā aiz jaunās sievietes, kas norēķinājās par degvielu, tad samaksāja par saviem dzērieniem.
Pega aizgāja līdz busiņam, iekāpa un ieslēdza motoru. — Būs labi, Peg, — Fredijs viņu mierināja. — Neuztraucies.
Viņa pasmaidīja uz saraukto ārprātīgā masku. Paldies, Fredij, -viņa aizkustināta teica un iedarbināja busiņu.
Pīters un Deivids iznāca no bodītes, atpakaļgaitā izbrauca Fordu no stāvvietas, tad viņi nogaidīja, līdz busiņš ar veco vīru un jauno sievieti pie stūres pabrauca garām viņiem pa priekšu. Viņi sekoja busiņam, izbraucot no uzpildes stacijas, nogriezās pa labi uz Takonikas aleju, tad vēlreiz pa labi. Pīters neiecietīgi vēlējās, lai busiņš brauktu nedaudz ātrāk. Abas mašīnas uzbrauca uz līkumotās estakādes, tad atkal uz Takonikas aleju, kas veda uz ziemeļiem, un satikšanās punktā busiņš ieslēdza kreiso virzienrādi, palēnināja gaitu tā, ka gandrīz vai vilkās, jo jaunā sieviete pārbaudīja pretimbraucošo satiksmi.
— Nu, brauc, taču, — ņurdēja Pīters.
Vispirms busiņš, tad Fords no jauna pievienojās nelielajai satiksmei, kas plūda uz ziemeļiem. Fords atpalika aiz busiņa kādas pāris jūdzes, bet tad Pīters to apdzina tieši brīdī, kad Pega atkal samazināja ātrumu, lai pateiktu: Fredij, vai drīkstu tev izstāstīt, ko mums vajadzētu darīt?
— Protams. Sāc vien.
Pega noskatījās, kā sarkanais Fords ieslīd labajā joslā. Viņa manīja, ka tas nemaz negrib braukt daudz ātrāk kā viņa. Viņa turpināja: — Kad būsim mājās, domāju, ka mums vajadzētu paņemt nedaudz naudas un tad iebraukt lietoto mašīnu tirdziņā, un nopirkt tev mašīnu. Varbūt kādu ar tumšiem sānu logiem.
— Jo tev paliks busiņš.
— Tāpēc, ka cilvēki par busiņu zina, sacīja Pega. — Kruķis, kas man sekoja līdz dzelzceļstacijai, un policijas priekšnieks Dadlejā. Domāju, ka tev būs daudz labāk, ja pa laukiem pārvietosies ar ko citu nevis busiņu.
— Tev varētu būt taisnība, — atzina Fredijs.
— Man šķiet, ka to vajadzētu nokārtot šajā pēcpusdienā, Pega turpināja. Tikko būsim klāt, viņi var sākt kārtot dokumentus, apdrošināšanu, mašīnas numuru un visu pārējo.
— Kāpēc? Pega? Kad tu gribi braukt prom?
— Jau… — viņa grasījās teikt jau šovakar, taču pēdējā brīdī sastostījās un tā vietā pateica, jau rītdien.
Vēl viena Fredija nopūta. Man tevis patiešām pietrūks, Peg.
— Arī man tevis pietrūks, Fredij, atbildēja Pega. Taču, ja jau gribam būt patiesi, man jau tu labu laiku esi pietrūcis.
Viņiem priekšā Deivids jautāja Pīteram: Pīter, kas notiks, ja viņi atradīs mūsu neredzamo cilvēku?
— Mūsu Frediju? Nu un tad?
— Viņi vēlas, lai mēs viņu sev pakļautu, vai tad ne? Ta, lai viņi to varētu izmantot saviem zemiskajiem nolūkiem?
— Nu, — Pīters norādīja, — arī viņš pats no sākta gala ir bijis visai negodīgs.
— Ne jau tāds kā viņi. Nedz arī tāds kā mēs.
Pīters uz viņu ilgi un nopietni skatījās, lai no jauna pievērstos ceļam priekšā. (Sānspogulī pamanīja, ka busiņš palika labi tālu aiz muguras). — Deivid, — viņš ļoti vēsi teica, — vai tu visu nedēļas nogali gatavojies būt piesūcies vainas maiss?
— Nē. Es esmu nolēmis savas nelaimes aizmirst tajā brīdī, kad tur ieradīsimies.
— Ar alkoholu?
— Es netaisos piesūkties, ja, Pīter?
— Paldies, — noteica Pīters.
Kādu minūti vai divas brauca klusēdami, tad Deivids ieminējās: — Un viņi grib, lai mēs viņam melojam.
— Nu, zini, Deivid, Pīters atbildēja, man jāatzīstas, ka arī es netaisos viņam izstāstīt patiesību.
Busiņā Fredijs jautāja: — Kā būtu, ja es piezvanītu ārstjem?
-Ko?
— Kad atbrauksim. Tu iesi uz lietoto mašīnu tirgu, tev tik un tā es nebūšu vajadzīgs, un tu jutīsies daudz ērtāk, ja es tur nebūšu…
— Esi pārliecināts? Pats negribi izvēlēties, ar ko brauksi?
— Tu taču zini manu gaumi, Pega. Tumši stikli, tie ir jauki, bet tad varbūt arī vairs neko uzkrītošu. Ne tādu, uz ko kruķi automātiski atskatās. Es tev uzticos, ka atradīsi piemērotāko, jo mēs taču viens otru jau tik labi pazīstam.
Pega apsvēra sacīto. — Okei, — viņa noteica. — Tad uz turieni varētu doties kopā ar busiņu vai nu vēlāk šodien, vai rīt, kad vien viņi to sagatavos. Izkāpšu no busiņa vienu vai divus kvartālus tālāk, to savākšu, braukšu ar to līdz mājai.
— Lieliski, — teica Fredijs. — Un šodien, tiklīdz tur nonāksim un kamēr tu būsi projām mašīnas meklējumos, es piezvanīšu ārstiem.
— Tu taču neteiksi, kur pašlaik atrodies?
Protams, ka nē. Tikai pateikšu, ka esmu ar mieru pārrunāt vienošanos, un vai viņi gadījumā nezina, kad tas beigs iedarboties. Un tālāk jau rīkošos pēc apstākļiem.
Kad vien es tev būšu vajadzīga, Fredij, vai kā varu palīdzēt — aizvest tevi, savākt kaut ko, vienalga ko…
Es zinu, Peg. Esmu par to pateicīgs.
Četras jūdzes tālāk Deivids pārtrauca ilgāku klusuma brīdi Fordā, sacīdams: — Kā smags akmens no pleciem nokritis.
Pīters ātri uz viņu pameta acis. — Labi.
-Tev nav ko uztraukties, Pīter, visu nedēļas nogali es jau nu nebūšu tas, kas citiem bojā garastāvokli. Nedz arī kādā citā nedēļas nogalē.
Ļoti labi.
Man tikai tas bija jāizsaka, un tas arī viss, jāizkrata sirds. Un tagad ir vieglāk. Paskaties, cik te ir skaisti.
Pīters skatījās. Zaļi koki, zila debess, pelēks ceļš. Tas bija skaisti. — Ta ir, — atteica Pīters.
Esmu pilsētas rūpes atstājis mājās, teica Deivids, kamēr viņi pabrauca garām Fredija un Pegas pagriezienam, jo viņu pašu pagrieziens uz Ziemeļdadleju bija vēl dažas jūdzes tālāk uz ziemeļiem.
Pēc piecām minūtēm Pega atkal palēnināja gaitu, lai nobrauktu no Takonikas alejas uz apgabalceļa. Izbraucot tā līkumus un pakalnus, viņa beidzot pēc astoņām minūtēm iegriezās savā mazajā slēptuvē. Viņi izkāpa no busiņa, iegāja mājā, kas viņiem abiem jau bija kļuvusi par mājvietu, tik pazīstama un nomierinoša.
Kamēr Pega vietējā tālruņu katalogā uzmeklēja lietoto mašīnu tirgotājus, Fredijs piezvanīja informācijas dienestam, lai uzzinātu Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūta numuru, tad piezvanīja uz šo numuru, kur jauna sieviete atbildēja, sacīdama: — Lūmisa-Heimhokera Pētniecības institūts, tiktāl viss bija kārtībā.
Viņš iesāka: — Es gribētu runāt ar vienu no ārstiem. Istabas otrā galā Pega, iespiedusi padusē divus tālruņa katalogus, pamāja, un Fredijs pamāja pretī.
Man žēl, bet ārsti ir devušies nedēļas nogales brīvdienās.
Uzticies nu ārstiem, kas jau agri piektdienā dodas projām. Pēkšņi,
norāvis karsto Homeinī galvu, Fredijs teica: — Tas ir ļoti steidzami.
— Steidzami? viņa izklausījās pilna aizdomu. Ārsti šeit nav parasti ārsti ar praksi.
— Jā, jā, to es zinu. Redzat, pirms mēneša viņi man iešļircināja vienu no savām eksperimentālajām formulām.
— Tik tiešām? Dziļš izbrīns.
— Vai par to nekā nezinājāt?
— Patiesību sakot, es… ir bijuši zināmi apstākļi, kas… Ar pēkšņām aizdomām, viņa iejautājās: Vai jums ir bijis kāds sakars ar mūsu aplaupīšanu?
— Nu… — tas bija tik pēkšņs apvainojums, ka viņam sākumā nebija pat īstķko atbildēt, bet tad sacīja: — Tas ir viens, par ko man ar ārstiem būtu jārunā. Vai jums ir kāds numurs, kur viņus varētu sazvanīt?
— Atstājiet man savu tālruņa numuru, un es pateikšu, lai viņi jums piezvana.
— Jaunkundz, — Fredijs neatkāpās, — es jums neatstāšu savu telefona numuru. Toties apsolu, ja vien iedosiet man viņu numuru, pa kuru es varētu viņus sazvanīt, viņi jums pateiksies. Goda vārds.
Ieilga gara pauze, kamēr jaunā sieviete pārdomāja, bet tad teica: — Labi, noriskēšu. Un tad nodiktēja viņam numuru ar apgabala kodu, kas sākās ar 518, kas bija tieši tāds pats, kā kods tālrunim, no kura zvanīja viņš.
Tas kaut ko nozīmēja, viņš domāja, beidzot tā bija laba zīme. Liels paldies, viņš teica, — es to ļoti augstu novērtēju, un tāpat arī ārsti novērtēs.
— M-m, — viņa piekrita.
Fredijs nolika klausuli, piezvanīja uz šo numuru, un vīrieša balss atbildēja, sacīdama: — Skīta rezidence. .
— Es gribētu runāt ar, iesāka Fredijs, Dr. Lūmisu vai Dr. Heim-hokeru, vienu vai otru. Nav svarīgi.
— A, viņi vēl nav atbraukuši, — atteica Skīts, ja tā viņu sauca. Fonā skanēja viesību trokšņi. — Mēs viņus drīz gaidām.
— Okei, teica Fredijs. Piezvanīšu vēlāk.
— Atstājiet savu numuru, un viņi varētu piezvanīt, kad ieradīsies.
— Nē, ir jau labi, es nebūšu mājās. Es piezvanīšu — kad? Pēc stundas?
— Ak, nē, man šķiet, ātrāk. Pēc pusstundas.
— Tad tā ari darīšu, sacīja Fredijs.
— Ko lai viņiem piesaku, kas zvanīja?
— Pasakiet viņiem… pasakiet, ka zvanīja Fredijs—tas no pagājušā mēneša.
— Fredijs no pagājušā mēneša, — ieinteresēts atkārtoja Roberts. — Es viņiem pateikšu, viņš atbildēja, nolika klausuli un atgriezās pie trokšņa dzīvojamā istabā.
Šī kompānija bija pāmakšņotāji, nedēļas nogales viesi. īstās viesības sāksies ap pieciem, kad ieradīsies pārējie pirmie viesi, normālo cilvēku un homoseksuālistu sajaukums, vairumā ņujorkieši, lai gan gaidīja dažus Rietumkrasta kino ļaudis, kuriem visiem bija lauku īpašumi stundas braucienā no šejienes.
Baseinā ies vaļā nemitīga jautrība, visur kur skaties — vieglprātība un vispārēja iedzeršana. Vakariņas bufetes stilā pasniegs astoņos vakarā, novāks desmitos, un apkalpojošais personāls savās lauku mājās, kas vairumā bija pārvietojamās, atgriezīsies ap vienpadsmitiem. Daži no pāmakšņotājiem, spriežot pēc tā, kā viņi tagad met, jau krietni pirms vakariņām būs bezsamaņā, kamēr daži no ballītes viesiem atradīs draugus vai vismaz mīkstas vietiņas, kur apgulties, būs vēl aizvien arī no rīta. Piektdienas vasaras vakari pie Roberta un Mārtiņa mēdza ievilkties, tik tiešām ieilgt, līdz kādiem septiņiem svētdienas vakarā, lai arī svētdienas pēcpusdienas patiešām reizēm izraisīja gaisotni, kas atgādināja klīstošas, nožēlas pilnas grupas Eiropā mēra laikā, šaustīdamas un nolemdamas sevi nāvei.
Pēc divdesmit minūtēm, pārtraucot vispārīgu sarunu par globālo sasilšanu izskatījās, ka konsenss ir piesardzīga piekrišana, Mārtiņš gar Roberta kreiso ausi paskatījās uz logiem, kas izgāja uz pagalmu, saukdams: Nu, tad beidzot, tiem vajadzētu būt Pīteram un Deividam.
Roberts pagriezās, lai paskatītos pa logu, un aiz četrām jau novietotajām mašīnām, pamazām tuvojoties, lai piepulcētos baram, ieraudzīja sarkanu Ford Taurus. Un kā tad, no mašīnas izkāpa Pīters un Deivids ar savām jaukajām jūrnieku cepurītēm, nesdami somas, nākdami uz mājas pusi.
Roberts viņus sagaidīja pie durvīm. Noskūpstīja uz vaigiem, un tad Roberts teica: Jūs nokavējāt, tikko jums zvanīja kāds draugs, bet nav par ko uztraukties.
Draugs? pārjautāja Pīters, bet Deivids prasīja: Kāds?
— Pieteica sevi kā Fredijs no pagājušā mēneša. Izklausījās, ka varētu būt jautrs cilvēks, — Roberts atbildēja un pārsteigumā nepabeidza sakāmo, jo Pīters izplūda histēriskās smieklu šaltīs, kamēr Deivids — asarās.