Dūmi

55

Tā bija visdīvainākā lieta, ko Džeofs Vīdabikss vispār bija savā mūžā redzējis. Apmēram trīs minūtes resnais, sliktais cilvēks, saukts Bāmijs, acīmredzot, bija smagi sevi dauzījis pret dažādām Džeofa mājas daļām, mezdamies pret grīdu, vilkdams sevi atmuguriski pa gaiteni, ar visu spēku metoties pret sienām, triekdams sevi vairākkārt gar zemi un atkārtoti uzrausdams sevi atkal kājās, pa to laiku bez apstājas izdvesa dažādas skaņas kā «ai» un «vai», un «ak»! Tad, sitot takti ar pakausi pret biroja durvju stenderes, Bāmijs sabruka uz grīdas bez kādas skaņas un nekustējās, kā marionete, kad izrāde beigusies.

Džeofs vēl arvien blenza uz sadauzīto vīrieti bezsamaņā, kad Fredija balss atskanēja no atvērto parādes durvju puses, kliedzot: — Pega! Brauc mājās! Tad durvis pašas aizcirtās.

Un it kā nebūtu diezgan, kaut kas saķēra Džeofa elkoni un iestūma birojā, kamēr Fredija balss, nu jau viņam ļoti tuvu, sacīja: Bos, mums jārunā.

Es tikai zinu to, sacīja Džeofs, ka man jāizlaiž sava būvbrigāde no pagraba, pie velna. Viņiem jāiebūvē tualetes.

— Pēc brīža, Bos. Vai saprotat, kas te šodien notika?

— Kaut mani velns parautu, ja zinātu, — Džeofs atzina. — Bet pēc pāris nedēļu saspringtas pratināšanas, domāju, ka sākšu apjaust, par ko ir runa.

— Šis vīru bariņš ieradās pilsētelē, lai aplaupītu banku.

Džeofs vēlējās kaut varētu šim zellim Fredijam veltīt to nicinošo neticības skatienu, ko šī piezīme bija pelnījusi; taču nebija tuvu tik apmierinoši veltīt nicinošu neticības skatienu pretējai sienai. To nu gan viņi nedarīja, — viņš noteica.

— Tāpat kā te nav neredzama cilvēka, — teica neredzamais cilvēks.

— Tad jau es laikam, kā liekas, runāju pats ar sevi. Taču Džeofs bija pārāk tiešs, lai sarkasmu padarītu saprotamu.

— Nē, jūs nemaz nerunājat, jūs klausāties. Un es jums saku, ka šie čaļi te ieradās, lai aplaupītu banku, bet viņiem vispirms bija jāneitralizē vietējā tiesiskā vara, kas esat jūs. Tāpēc viņi te ieradās, sagūstīja jūs un jūsu būvbrigādi…

— Un manu palīgu, arī viņš ir tur lejā.

— Jūsu palīgs, jo labāk. Bet tad jūs pilnīgi pārvērtāties un kļuvāt stiprs, turklāt, gluži viens.

—Ta nu gan nevarētu teikt, — Džeofs domāja, — pat ja tam būtu iegansts, bet kas gan ir šis iegansts?

— Iespējams, ka es izglābu jūsu dzīvību, Bos, kā tas būtu iesākumam?

— Man tas ienāca prātā, atzinās Džeofs, kad biju pieķēdēts tur pie krēsla, bet viņi katrā ziņā neuzvedās kā cilvēki, kas plānoja atstāt kādus lieciniekus.

— Es tikko uzzināju, ka es būšu neredzams visu savu atlikušo dzīvi, -teica Fredijs. — Uzzināju no ārstiem, kas man to nodarīja. Tāpēc varētu pakavēties pie jums un izstāstīt neredzamā cilvēka stāstu, un visu mūžu palikt par izdzimumu būrī, ko visu laiku biksta ārsti. Vai arī varu nozust, patiešām pazust, un jūs par mani nekad vairs neko neuzzināsiet. Mēs ar Pegu kaut kur mierīgi pavadīsim dzīvi.

— Es jūtu jums līdzi, Džeofs atzina un piebilda: -Fredij, patiešām. Taču es nevaru pastāvēt uz to, ka es viens pats piekāvu, izsitu no ierindas un sagūstīju četrus, spēcīgus večus.

Fredijs vai gaiss ap viņu nopūtās. Viņš teica: — Jūs nemelojat, vai ne?

— Tieši tā, un tā ir problēma, es to vienkārši nespēju izdarīt.

— Bos, vai jūs kādreiz kā bērns esat melojis mātei?

Džeofs juta, ka seja piesarkst. Viņš stostījās: — Nu… šķiet, ka jā… jūs jau zināt… bērni…

— Vai savā būvfirmā esat kādreiz melojis klientam?

— Nu, ir lietas, ko cilvēki pilnībā nesaprot biznesā, to, ka jums ir grafiks un detaļu piegāde, un, nu…

— Vai esat kādreiz melojis sievietei?

Pavisam nesen, pirms divām dienām. Džeofs papurināja galvu. — Jūs gribat, lai es meloju? — viņš jautāja.

— Bez šaubām, ka gribu.

Džeofs apsvēra. Es tikai nevaru iedomāties, viņš ieminējās, -ka varu kādam no pavalsts puišiem skatīties acīs un apgalvot viņam, ka es to visu izdarīju viens pats.

— Tikai turpiniet tādā pašā garā un jums tas izdosies.

— Un kā ar to, ko stāstīs šie te čaļi?

— Jūs domājat to, kā viņi te ieradās, lai nolaupītu neredzamo cilvēku? Domājat, ka viņi to stāstīs?

— Viņiem būs kaut kas jāsaka, — norādīja Džeofs.

— Viņi pastāvēs uz to, ka tas bija pārpratums, nevainīgi upuri, bet tas viņus neglābs. Bos, varu saderēt, ka neviens no viņiem ne vārda nebildīs par neredzamo cilvēku. Ja kāds to darfs, tad nākamos divdesmit gadus nekas cits neatliks, kā tikai kontaktēties ar psihiatriem.

— Labi, — sacīja Džeofs, kas bija visu pārdomājis. — Pastāstīšu jums, ko es varbūt varētu darīt. Es paskaidrošu lietas — paskaidrošu dažas lietas puišiem tur pagrabā. Un tad varēšu sacīt, ka pamanījos atslēgt pagrabu un viņus atbrīvot, un tā trīs plus viens un plus es, mēs pieci, šos čaļus pieveicām.

— Vai viņi turēs mutes jūsu dēļ?

— Mēs diezgan daudz cits par citu rūpējamies.

— Labi. Balss attālinājās uz durvju pusi, Fredijs teica: Tagad es pazudīšu.

Džeofs iegāja gaitenī, kur resnītis sakustējās, pa pusei pieceļoties sēdus. — Bāmijs sāk atdzīvoties, — viņš noteica.

Bum. — Nē, tomēr ne. Visu labu, Bos. Un paldies.

Ārdurvis atvērās un aizvērās. Džeofs iegāja atpakaļ birojā, lai paņemtu rokudzelžus Bāmijam, pirms runāja ar zēniem pagrabā, bet tad izdzirdēja pēkšņu kliedzienu ārpusē. Tāpēc izskrēja gaitenī, ārdurvis atrāvās, un Fredijs sāpīgā balsī sacīja: — Vai varu aizņemties slotu, Bos? Aizmirsu par tām nolādētajām spraudītēm.

— Labāk ļaujiet man saslaucīt, — sacīja Džeofs. — Negribu, lai kaimiņi padomā, ka te uzvedu «Burvja mācekli».1

Džeofs tikko ienesa slotu atkal mājā, kur sīkstie veči bija nākuši pie samaņas un bezspēcīgi vārtījās pa grīdu, jo rokas bija saāķētas aiz muguras, kad, ieveldamies no virtuves, nāca Klifs un būv-brigāde. — Kur viņi ir? Džeof, kas notiek? Kas te noticis?

Džeofs iesaucās: — Jūs tikāt ārā! Cik lieliski!

Brigāde izskatījās nedaudz nokaunējusies. Viens no viņiem sacīja: — Mums bija tā kā jātiek cauri sienai blakus durvīm. Ta kā nedaudz izdemolējām, saproti.

Kāds cits sacīja: — Darījām to tik uzmanīgi, cik vien varējām.

Trešais piebilda: — Varam to atkal salāpīt, Džeof, tā nebūs problēma.

— Nu, — Džeofs sacīja, — tas šo lietu padara daudz vienkāršāku. Nāciet uz dzīvojamo istabu un apsēdieties, zēni, un ļaujiet izstāstīt nelielu stāstiņu, pirms piezvanu pavalsts puišiem.