Dūmi

17

Fredijs nekad tā arī īsti nepierada pie tā, cik dīvaini bija staigāt kailam gaišā dienas laikā pa pilsētas ielām, īpaši jau pašam savā rajonā, ejot garām cilvēkiem, ko šajos kvartālos bija redzējis gadiem ilgi. Ne jau tiem, ko patiesībā pazina, bet, tomēr, atpazina.

Piemēram, tā resnā, jaunā māmiņa, kas iznāca no universālveikala un stūma bērnu ratiņus, kas piekrauti ar apaļīgu bērneli,Cheez Doodles unDr Pepper pudelēm. Šķita, ka viņa cieši skatījās tieši uz viņu, bet, protams, ka tā nebija, lai gan vēl aizvien tā izskatījās. No otras puses, viņš šo sievieti jau bija pāris gadus redzējis uz ielas, bet tagad pirmo reizi bija iespēja apstāties, noskatīt viņu un pabrīnīties, kā viņa savos divdesmit gados bija paspējusi tik pamatīgi apvelties.

Bet tas nebija viss. Viņš varēja nopētīt ari izskatīgas sievietes, cik nu viņu šajā apkaimē bija, un tāpat ari nopētīt večukus, kas sēdēja pie sociālās mājas, — kā tie sarunājas ar savām rokām un zodiem, tāpat viņš varēja vērot dažādos veidus, kādos cilvēki gaidīja autobusu, un parādīt garu degunu lēni garāmbraucošajai patruļmašīnai, kurā kruķi stāstīja kara varoņu cienīgus melus un smējās savā nodabā; varēja pat nozagtCheez Doodles tieši no resnā bērna ratiņiem, jo šie policisti pat nepamanītu.

Citiem vārdiem, viņš tagad varēja darīt tūkstoš dažādu lietu, lai atvairītu garlaicību, bet ne gluži, lai to aizbaidītu.

Siltā, saulainā jūnija sestdienā īsi pirms pusdienām viņš iepriecināja Pegu. Vai vismaz mēģināja Pegu iepriecināt. Pēc tam, kad tajā vakarā, ceturtdienas vakarā, bija atstājuši Džersijas Džošu Kuskiosko, viņi busiņā bija ilgi sarunājušies. Šķita, ka Pegai bija vieglāk sarunāties ar Frediju, kad iestājās tumsa, un tāpēc, kamēr viņa brauca un viņš sēdēja Bārta Simpsona maskā, viņa paskaidroja, kā jūtas, nonākot šādā situācijā, ka negrasās viņu pamest vai ko tamlīdzīgu un ka viņu ļoti nomocījis tas, ka nevar viņu redzēt, kamēr viņš visu laiku viņu turēja redzeslokā.

Kamēr viņa visu to skaidroja, viņš bija atbildējis ar līdzjūtīgiem izsaucieniem un sacījis, ka saprot, un tik tiešām viņš saprata, vai vismaz daļēji. Kopš viņi nevarēja būt pilnīgi kopā, kamēr viņš bija neredzams kā tagad, viņai vajadzēja laiku pabūt vienatnē. Protams,

ja to arī tiešitā pateiktu, tas neko nenozīmētu, taču Pegai bija spējas to izskaidrot tā, ka tam bija jēga, jo tam, galu galā, bija ļoti liela nozīme, un, visbeidzot, Fredijs busiņā ieteica kaut ko, kas varētu palīdzēt, un tam Pega uzreiz piekrita.

Doma bija tāda: kopš viņi vairs kopā neēda, — Pega arvien vēl nezināja, ka pārtikai vajadzēja pāris stundu, lai pilnīgi izsūktos cauri viņa ķermenim, un, ja paveiksies, viņa nekad to neuzzinās, — Fredijs katru dienu, ja nelīs, pirms pusdienām atstātu dzīvokli, pastaigātos vai aizietu uz kino dienas seansiem (kur viņam galu galā nebija jāmaksā), vai arī ko nu viņš gribētu. Tikmēr Pega pati savā dzīvoklī paēda pusdienas un darīja, kas nu viņai ienāca prātā bez mazākām aizdomām, ka Fredijs kaut kur varētu uzglūnēt, skatīties. (Uzglūnēt bija Pegas apzīmējums, ko Fredijs pats nebūtu lietojis, bet viņš nestrīdējās, tikai apstiprinoši pamāja, kaut viņa to neredzēja.) Tad pēc stundas vai apmēram pēc stundas Fredijs nāktu uz mājām un notiesātu savas pusdienas, ko Pega atstātu uz virtuves galda. Tas nebija problēmasatrisinājums, bet tam vismaz vajadzētu palīdzēt.

Apkaimē bija tikai viens ķinītis, un tajā dienas izrādes bija tikai ceturtdienās, piektdienās, sestdienās un svētdienās, turklāt, visās šajās nedēļas četrās dienās rādīja vienu un to pašu filmu. Vakar Fredijs tur iegriezās un noskatījās asa sižeta filmu, kur večus uzspridzina, un varēja noskatīties, kā viņi aizlido pa gaisu, tikpat kā lektu no tramplīna, bet pēc tam viņuautomāti vēl aizvien šauj, ko nevarēja teikt par pašiem večiem.

Ta nebija filma, ko varēja skatīties divas reizes pēc kārtas. Pat viena diena bez pārtraukuma ir par daudz. Turklāt izrādījās, ka dienas seansi bija ar atlaidēm pensionāriem, un šie vecie cilvēki dienas vidū kinoteātrī uzvedās tieši tāpat, kā astoņu gadu vecumā, un atradās tādos pašos apstākļos kā tagad, runājot un vienam uz otru kliedzot, pārsēžoties, ēdot našķus un papīrus metot uz grīdas, prasot cits citam, kas tikko noticis uz ekrāna. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņi streipuļoja un nevis skrēja pa eju, un virzījās uz tualeti nevis konfekšu leti.

Tāpēc Fredijs nebija ieinteresēts tik drīz to no jauna piedzīvot, ja nu vienīgi ar Nāves Eņģeļa pūķi rokās, ko lidinātu pār viņu galvām, līdz kamēr ķinītis paliktu tukšs.

Ta vai citādi, šodien viņš vēroja ielu dzīves krāšņo panorāmu, kamēr laiks tik tikko vilkās, un it kā starp citu meklēja telefonu. Pega bija ieminējusies, lai viņš ik dienas piezvana, kad gatavojās nākt uz mājām, un, lai gan viņa bija piebildusi, ka grib būt pārliecināta, vai īstajā bridi atstās pusdienas, viņš zināja, ka savos sirds dziļumos viņa pilnīgi neuzticējās un tādējādi vēlējās saņemt apstiprinājumu tam, ka patiesībā viņa nav dzīvoklī un zvana no kādas citas vietas.

Ta nu vakar viņš ielavījās kinoteātra vadītāja birojā, kamēr pats boss bija izgājis un pa to laiku mēģināja izšķirt divus vecus savādniekus, kas, cits citam sitot ar spieķi, strīdējās par to, vai Valters O'Melijs bijis pilnīgi vainīgs Bruklinas Dodžeru beisbola vienības kriminālnoziedzīgajā apzagšanā. Viņš piezvanīja, apliecinot Pegai, ka viņam patika «Svētie sūdi III» vai kā nu to sauca, tad pamanījās izsprukt no vadītāja ceļa, kad viņš atgriezās, lai apkoptu asiņojošo degunu.

Kaut gan šodien viss bija nedaudz savādāk. Viņš nedomāja atgrieztiesMegablock Star, lai arī kas notiktu, un pat negrasījās piezvanīt no bosa biroja tālruņa. Viņš nevarēja piezvanīt ari no telefona automāta, jo viņam nebija līdzi divdesmit piecu centu monētas; patiesībā viņam līdzi nebija nekā. Bet maksas automāti bija vienīgie, kas bija pieejami uz ielas. Bet iegriezties ietves malā esošajā stomatologa birojā, kulinārijas veikalā vai kopētavā, vai ķīmiskajā tīrītavā nevarēja, jo tas būtu nozīmējis, ka būtu jāzvana tieši darbinieku, klientu un zobārstu acu un ausu, neaizmirsīsim — ausu, klātbūtnē.

Taču atgriezties mājās bez piezvanīšanas, pirmkārt, liktu Pegai saprast, ka viņš tā ari nebija nekur aizgājis, un tasnebūtu labi. Pats pēdējais, ko Fredijs nevēlējās uzjundīt, bija viņas šaubas un para-noja. Viņš, galu galā, bija pazīstams kā melis un zaglis, ciktāl tas attiecās uz citiem, un, ja Pega laiku pa laikam atļāvās izrādīt šaubas vai skepsi, viņu nevarēja vainot.

Tuvojās kāds cilvēks, runājot pa telefonu. Puisis dzeltenbrūnā uzvalkā, bāli zaļā kreklā, tumši zaļu kaklasaiti un brūnām kurpēm. Puisis ap trīsdesmit, ar šaurām rudām ūsiņām un rudiem matiem, kas apgriezti tik īsi, ka rēgojās lielās ausis. Nu labi, viena auss; arī otra noteikti rēgotos, bet tajā mirklī tai bija piespiests mobilais telefons, kad puisis pagāja garām, otrā rokā šūpojot diplomātu un pļāpājot.

Vispirms tā bija tikai skaudība, kas lika Fredijam cilpot šim puisim blakus, izvairoties no pretimnācējiem un noklausoties puiša pussa-runu, kas lika noprast, ka viņš ir apdrošināšanas aģents un pašlaik zvanīja uz savu biroju, atskaitoties, ar ko šodien ticies, un noskaidrojot, vai kāds zvanījis. Tai vajadzēja būt īsai sarunai, jo neviens nebija zvanījis viņam, un nekas liels nebija noticis arī tikšanās reizēs, bet viņš to paildzināja, pagarināja, acīmredzot sajūtot kaifu no tā, ka staigāja pa puspārpildīto, saulaino Bruklinas iepirkšanās ielu ar savu gluži jauno, stilīgo rotaļlietu pie auss.

Taču sarunai bija jāapsīkst, jo sekretārei vai kādam, kas nu bija klausules otrā galā, bija jāstrādā un nevarēja atļauties tikai sēdēt un visu dienu spēlēt spēlītes. Bet arī atvadīšanās ievilkās, un tad Fredijs pamanīja druknu, vecu sievieti, kas lēni nāca pretī tikko no universālveikala, apkrauta ar diviem pārpildītiem maisiņiem, nostiepjot abas rokas uz leju, noliecot viņu līdz pašai zemei, nevērīga pret visu pasauli un pat pret garo apdrošināšanas aģentu dzeltenbrūnajā uzvalkā, kas gāja pa ietvi, runājot pa telefonu.

Uz redzi, uz redzi, uz redzi. Piemērota brīža izvēle nosaka visu. Sieviete tuvojās, puisis atvadījās vēlreiz, tad iedomājās vēl ko neatbilstošu pajautāt un uzdeva jautājumu. Sieviete, nākot pretējā virzienā, pagāja garām. Fredijs izrāva telefonu no puiša rokām un iesvieda to sievietes iepirkumu somā pa labi.

Puisis izdvesa vēl divas zilbes un tad konstatēja, ka telefona vairs nav. Tad kā miets atdūrās, nobrīnījās: Kas ta' nu? un noplātīja savu tukšo roku, vēl aizvien saliektu telefona turēšanai savā acu priekšā tā, lai uz to paskatītos.

Pa to laiku Fredijs bija attālinājies no kājāmgājēju plūsmas, atspiedies pret tuvākā veikala vēso skatlogu, kas izstādījis sieviešu apģērbu pēdējos modeļus ar īpašu piedāvājumu lielākajiem izmēriem, un lūkoja, kas notiks tālāk, un notika tas, ka sieviete turpināja vilkties mājup ar saviem pārtikas maisiem, nenojauzdama, ka pasaulē vispār kaut kas cits notiek, kamēr puisis dzeltenbrūnajā uzvalkā sāka griezties uz riņķi, skatīdamies uz leju, aiz muguras, uz augšu, visapkārt, visur.

Pāris mazu zēnu, kas nogrimuši dziļās sarunās deju solī lēkšoja garām, apstājās, lai noskatītos uz šo dīvaino pieaugušo, tikmēr lielais beidza riņķot, nikni noskatīja zēnus un uzkliedza: — Kur tas ir?

— Kas tad? — viens no zēniem prasīja, bet otrs, izprotot pieaugušo pasauli labāk, atbildēja: Mums tā nav.

— Es gribu savu telefonu!

— Telefons ir tur uz stūra, — prātīgākais atbildēja, norādot uz tā pusi.

— Es gribusavu telefonu!

Kāds pavecāks vīrs ar pusduci žurnālu padusē apstājās, lai pavaicātu: — Kas te notiek?

— Mans mobilais, ko es… puisis būtu plēsis matus, ja tie nebūtu pārāk īsi un tos varētu satvert. — Es runāju, un tas pazuda!

— Jūsu mobilais nozuda? -Jā!

— Tieši no jūsu rokām?

-Jā!

— lapat kā ar pazudušajiem ambroziem, noteica vecākais vīrs.

Fredijs un abi puikas ieskatījās uzmanīgāk jaunpienācējā, nojaušot,

ka viņš būs daudz interesantāka persona, nekā viņi bija domājuši. Apdrošināšanas aģents, kas blenza lielām acīm, vaimanāja: Ambrozi? Ambrozi?

— Kā tad, — sacīja vecākais vīrs, — kāds pievāca visus ambrozus, ko aprakstījis Čārlzs Forts.

Apdrošināšanas aģents bija sagaidījis skepsi, izsmieklu, neticību; viņš nebija iedomājies par ambroziem. — Un kāds, pie velna, tam sakars, — viņš kaislīgi kliedza, — ar manutelefonu?

Vecais vīrs izņēma žurnālus no savas paduses un sāka tos pāršķirstīt tā, it kā kādā no tiem varētu būt raksts, kas izskaidrotu, kur nozudis apdrošināšanas aģenta mobilais. — Un tad vēl bija tiesnesis Krāters, — viņš noteica. Tagad nodarbojas ar parapsiholoģiju…

— Es negribu tos jūsumēslus, — rokas vicinādams, ķērca apdrošināšanas aģents. — Es gribu savu mobilo!

Fredijam likās, ka apdrošināšanas aģents itin veikli piesaista sev apkārtējo uzmanību un novērš visu citu, kas varētu notikt šajā kvartālā, un tā, kamēr visu acis bija pievērstas negaidītajai izrādei uz ietves,

Fredijs aizlēkšoja cauri sanākušajam pūlim, lai panāktu sievieti ar iepirkumu maisiem. Viņa vēl arvien soli pa solim vilkās uz priekšu, apņēmīgi dodamās mājup.

Diemžēl, tikko Fredijs viņu sasniedza, sieviete apstājās. Drūmi paskatījās. Pavērās lejā uz iepirkumu maisu, kur Fredijs bija iemetis mobilo telefonu. Viņas acis iepletās: — Hallo? — viņa sacīja.

Kas tad nu? Fredijs bija tikko sasniedzis sievieti un sācis sniegties maisā, lai atgūtu telefonu, bet to nu nekādi nevarēja darīt, kamēr sieviete skatījās uz to.

Un tad notika ļaunākais. Sieviete ar vienu roku pacēla maisu pie galvas, un viņas sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa ieklausās. Un tad arī Fredijs sadzirdēja. Tādā dzelžaini skarbā balsī viņas iepirkumu maiss sauca: — Hallo? Hallo?

Sieviete, pavisam saprotami, sāka kliegt. Tad nosvieda plastmasas maisu uz ietves Fredijs dzirdēja, ka kaut kas tajā saplīst no stikla, -un tad ņēma kājas pār pleciem un rikšiem, kā izvadājot pienu, nosvērusies uz vienu pusi, tomēr uzrādot labu tempu, kaut vēl arvien nesa iepirkumus, skrēja projām.

Un tā, kamēr vairums cilvēku uz ielas vēroja, kā apdrošināšanas aģents veic savu ārprātīgo pazudušā telefona danci, citi pagriezās un skatījās uz jukušo sievieti, kas ar vienu maisu rokā rikšoja un brēca. Tas bija lielisks brīdis, lai Fredijs varētu atgūt telefonu, ko arī izdarīja, un iemuka ar to zobārstniecības ieejas šaurajā spraugā. Noliecies zemu, lai telefonu varētu turēt zem ielas līmeņa fasādes loga, — viņš nevēlējās, lai reģistratore padomātu, kāpēc gan viņas durvju priekšā lidoja pa gaisu kāds mobilais telefons, — viņš to pacēla un dzirdēja, ka tas verķis vēl arvien sauc: — Hallo? Hallo?

Kāda neatlaidība. — Piedodiet, esat kļūdījusies, — Fredijs atbildēja un saspieda abas tālruņa puses kopā, kas nozīmēja, ka tas ir izslēgts. Rtris sekundes pagaidīja, tad atkal to atvēra, pielika pie auss žēlabainie «hallo» beidzot bija pazuduši, kā vietā sagaidīja telefona signāls. Viņš ātri uzspieda savu numuru, un pēc otrā zvana atsaucās Pega: — Hallo?

— Tas esmu es, Peg. Es pašlaik eju uz mājām.

— Okei. Tavs brālis Džimijs zvanīja.

-Aktā?

— Teica, lai tu nezvanot, viņš piezvanīšot vēlāk.

— Ko viņš gribēja?

— Neteica.

Fredijs pavērās uz augšu, un durvīs stāvēja apmēram astoņus gadus vecs zēns, kas ar lielu interesi skatījās uz gaisā planējošo tālruni, kas tieši tajā mirklī sacīja: — Es tev pagatavošu sviestmaizi ar tītaru, okei?

— Kuš, sacīja Fredijs.

Bērns sacīja: — Es taču neko neteicu.

Pega prasīja: — Fredij? Vai kaut kas noticis?

— Es vairs nevaru runāt, — sacīja Fredijs un salocīja mobilo.

Bērns vērās, pavisam ne pārbiedēts un satraukts, vienkārši ārkārtīgi ieinteresēts. — Vai esat burvju telefons?

— Jā, — atbildēja Fredijs.

— Vai jūs piederat tam vīram tur tālāk?

— Man viņš vairs nepatika, Fredijs teica, un tāpēc aizgāju no viņa.

— Viņš gan ir baigi nikns.

— Ta ir, — Fredijs zēnam teica. — Viņam ir pārāk nervozs raksturs, viņš visu laiku manī kliedza un tieši tāpēc es viņu pametu.

— Un ko jūs tagad darīsiet? — jautāja bērns.

— Lidošu projām, — sacīja Fredijs. Piecēlies kājās, viņš turēja satvertu telefonu abās rokās, tad to atvēra un aizvēra, atvēra un aizvēra, kas izskatījās pēc tā, it kā tam būtu spārni.

Fredijs pameta zobārstniecības durvju priekšu un devās uz mājām, turot telefonu rokas locītavu augstumā, atverot un aizverot, atverot un aizverot; ikreiz, kad paskatījās atpakaļ, zēns vēl arvien turpat viņu vēroja.

Arī citi skatījās, jo viņu uzmanību piesaistīja kaut kas dīvains, kas lidoja garām. Taču neviens to nemēģināja satvert, un Fredijs, ieguvis pārliecību, vadīja sevi tā, lai nekad nepietuvotos pārāk tuvu citiem.

Ta pārvietojoties, viņš nonāca līdz stūrim un nogriezās no veikalu uz klusu dzīvojamo ēku ielu, kur, iespējams, būs nedaudz vairāk miera un klusuma. Viņš iedomājās telefonu pabāzt zem kāda krūma vai akmens, vai arī kaut kā cita tā, lai varētu ik pusdienlaiku atgriezties, un tas uz visiem laikiem atrisinās viņa problēmas ar piezvanīšanu.

Bet tad viņš atskatījās un ieraudzīja, ka vesela armija ziņkārīgo nogriežas ap stūri aiz viņa, kurus pavadīja tas nolādētais puika, skaļi skaidrojot katram, kas klausījās, par burvju lidojošo telefonu tur priekšā, kuru neapmierināja, ka viņā visu laiku bļauj.

Fredijs pielika soli, vēzējot mobilā spārnus kā traks. Cilvēku bars ari paātrināja gaitu un daži bija daudz mudīgāki par Frediju, lielākoties tāpēc, ka viņi valkāja kurpes, bet viņš ne.

Nolādēti pārāk daudz cilvēku, tā patiešām bija problēma. Ir iespējams samulsināt tūkstošiem cilvēku, bet vēl arvien būs kādi simts, kas dzīsies pakaļ. Pilsētas dzīves sliktā puse.

Fredijs saprata, ka viņa plāns neizdosies. Ja viņš mobilo nepametīs vēl pirms nākamā kvartāla, kāds viņu varētu panākt, sniegties pēc tā, aizskart viņu, kliegt kā negudrs, aizskart viņu vēlreiz un tad sagrābtu. Un tad daudzi no viņiem grābtu.

Ja ņem vērā to, ka viņu nevarēja redzēt, viņi taču nezinās,ko sagrābj vaikur tie grābj. Viņi to nogāzīs uz ietves un sabradās, un neviens to neuzzinās.

Vai viņi varēs redzēt asinis, kad tās no viņa izlīs pa visu ietvi?

Tadas domas neiedvesa mieru. Pašlaik Fredijs skrēja garām šaurām dzeltenu ķieģeļu divstāvu mājām, kas bija pilnīgi vienādas divu pēdu atstatumā viena no otras, būvētas uz neliela pacēluma un atradās tālāk no ietves ar pelēku ķieģeļu kāpnēm un ceļiem, un vārgiem krū-meļiem iestiklotu verandu priekšā. Skrienot tām garām, kliedzieni aiz muguras arvien vairāk un vairāk tuvojās, apjaušot, kā jūtas lapsa, kad tai aiz muguras skaļi rej suņi, Fredijs beidzot aizsvieda telefonu tālu prom uz krūmāju pusi 261-33. mājas priekšā.

Ardievu, telefoni Rīt pamēģināsim raudzīt ko citu.

Fredijs turpināja skriet, bet kliedzieni aiz muguras attālinājās, un, kad viņš atkal uzdrošinājās atskatīties, bars bija uzskrējis pa 261-33. mājas kāpnēm un nira krūmājos. Bars arvien vairāk un vairāk pieauga, izmisīgi meklējot burvju planējošo mobilo, raudami krūmus ar visām saknēm.

Fredijs bija pārskrējies. Viņš stāvēja tur, kur bija, berzējot un ar roku pieturot sāpošo sānu, un skatījās, kā cilvēki svaida telefonu pa gaisu, to allaž noķerot un atkal aizmetot, cerībā, ka tas lidos. Nu jau pie 261-33. mājas bija savācies pūlis, kas izplūda ne tikai pa visu ietvi, bet ari pa ielu, un neviens nepievērsa uzmanību, kad mājas saimniece, pārskaitusies par uzbrukumu krūmājam, rēkdama izdrāzās no iestiklotās verandas un nostājās uz augšējā pakāpiena ierindas stājā ar Uzi patšauteni rokās. Viņa kliedza bez apstājas, taču kliedza visi, tas nu nebija nekāds jaunums.

Vai viņa sāks ar to nolādēto patšauteni šaut? Viņa izskatījās diezgan nikna. Pa to laiku apdrošināšanas aģents, nu jau krietni saburzītā dzeltenbrūnajā uzvalkā, lēkāja pūļa malā uz augšu un leju, kliegdams, ka vēlas savu telefonu atpakaļ. Un visam tam pāri — tuvojošās skaņas no policijas patruļmašīnu sirēnām.

Gana. Telefonu trūkumu atrisināsim kādu citu reizi. Pagriezis cilvēces neprātam muguru, Fredijs smagiem soļiem devās mājās.

— Esmu mājās!

— Vai tu biji uz filmu?

Kā Fredijs labi zināja, Pega nenāks ārā no guļamistabas tikmēr, kamēr Fredijs paēdīs pusdienas un apģērbsies, kaut turpinās saklieg-ties caur durvīm.

— Nē, es jau to redzēju vakar, — viņš atsauca un devās uz virtuvi.

— Ko tad darīji? — viņa kliedza.

— Skrēju, — atkliedza un iegāja virtuvē.

Uz galda bija nolikta viņa sviestmaize un kafijas krūze. Uz viena no diviem krēsliem bija sakārtotas drēbes un noliktas visas četras maskas, lai pats tās varētu izvēlēties. Viņš apsēdās uz otra krēsla, ēda, pārdomāja savus piedzīvojumus ārpasaulē un, sviestmaizi piebeidzot, bez jebkādām problēmām izvēlējās masku, kuru uzvilkt.

Šoreiz tas bija Frankenšteina briesmonis — garām krekla piedurknēm un rozā gumijas cimdiem, kas visā garumā stiepās līdz dzīvojamajai istabai, kur sēdēja Pega, lasīdama brošētu romānu par bagātu skaistuli, kurai piederēja veiksmīgs smaržu uzņēmums, bet neveicās ar vīriešiem. Viņa pacēla acis, apraujot darbību tieši tajā vietā, kad jahta Vidusjūrā bija noenkurojusies pie Kannām kinofestivāla laikā, un jautāja: — Frankenšteins? Pirms tam tu negribēji būtviņš.

— Frankenšteinabriesmonis, — Fredijs aizrādīja. — Pats Franken-šteins bija ārsts. Nekad nebiju domājis, ka spokiem būtu bijis vārds.

Pega kā grāmatzīmi grāmatā ielika divdesmit dolāru banknoti. — Kas noticis, Fredij? Tu izskaties nomākts. Vai tas tikai galvas dēļ?

— Nē, nedomāju vis, — viņš sacīja. — Man šķiet, ka visu laiku esmu diezgan nomākts. Mani tikko trenkāja pūlis. Turklāt Bruklinas pūlis. Tas arī man lika identificēties ar šo veci, — viņš paskaidroja un norādīja uz galvu.

— Dzenāja pūlis? Kā gan viņi tevi vispār varējaredzēt?

Viņš sāka atstāstīt savus piedzīvojumus, apgalvojot, ka nevaino viņu par savu apgrūtinošo situāciju, meklējot telefonu (skaidri zemtekstā uzsverot ka, tomēr, viņu vainoja par neuzticēšanos, ka viņš patiešām varētu neatstāt dzīvokli), un tikko viņš bija ticis līdz zobārstniecības durvīm, blakus Pegai iezvanījās tālrunis. — Ja tas ir šis apdrošinātājs, — Fredijs teica, — saki, ka man neko nevajag.

Tev vajag gan, viņa iebilda, bet pacēla klausuli, atbildēja un tad sacīja: Jā, tagad viņš ir te, uzgaidi. Viņa pastiepa klausuli Frankenšteinam vai viņa briesmonim. — Tavs brālis.

Ak tā.

Fredijs šķērsoja istabu, lai paņemtu klausuli, kas caur gumijas cimdiem likās dīvaina. Paceļot klausuli pie maskas, sacīja: — Hei, Džimij, kā sviežas?

— Kur tu, vecīt, esi, tunelī, vai?

Džimijs bija viens no Fredija jaunākajiem brāļiem un tāpēc nekādus mēslus neuzklausīs. Nē, neesmu tunelī, viņš atbildēja. Vai tāpēc tu zvanīji?

Izklausies, it kā runātu ar skaļruni vai ko tamlīdzīgu.

-Nē, tu maldies. Sajās dienās es tā izklausos, tas arī viss. Caur acu kaktiņiem viņš ievēroja, ka Pega līdzjūtīgi saraujas, kas lika justies viņam mazliet labāk. Viņš turpināja: — Es tev kādreiz par to visu izstāstīšu, Džimij. Kas noticis?

Zvanu no telefona automāta, sacīja Džimijs.

Ahā. Teikumā bija iekodēta ziņa, ka Džimijs gribēja pastāstīt kaut ko, kas policijai varētu likties interesanti, bet Džimija paša telefonam varētu būt noklausīšanās ierīce, jo savas dzīves laikā arī Džimijs bija pievērsis sev viņu uzmanību. Bet tā kā arī Fredija telefonam varēja būt noklausītāji, Džimija piezīme bija arī brīdinājums: uzmanies, ko mēs abi runājam.

— Okei, — sacīja Fredijs. — Kāds laiks ir ārpus tavas telefona būdiņas?

Nav slikts. Večiem pienāca tev adresēta krāpšanas vēstule.

Bļāviens. Fredijs atkal skaidri zināja, par ko brālis runā. Ikreiz,

kad kruķi gribēja sadzīt lielu baru īstu muļķu, kuriem bija īpašs orderis, viņi izsūtīja vēstuli, ko ar laiku uz ielas pazina kāSuperboivl," jo tās saņēmējam paziņoja, ka ir uzvarējisSuperboivl ieejas biļetes, un viss, kas bija jādara — jāaiziet uz tādu un tādu adresi tās saņemt. Bet tā vietā tieši viņš būs tas, ko vairāki nikni noskaņoti policisti saņems ciet. Šī bija visīstākā atlase, noslaukot no ielām visstulbākos kriminālnoziedzniekus un atstājot brīvāku vietu visiem pārējiem.

No otras puses, tādu vēstuli saņemt bija apvainojoši. Nicinājuma pilnā balsī, cerēdams, ka kāds tālrunī noklausās, Fredijs sacīja: Man jau ir ieejas biļetes uzSuperboivl.

-Tas nebija gluži tā, sacīja brālis, bet visumā tu saprati. Nezinu, ko esi pēdējā laikā pasācis…

— Neko! Par mani policija nezina itin neko!

Bet, pasakot un uz brīdi tam noticot, Fredijs arī iedomājas par tiemnolādētajiem ārstiem! Frankenšteinu un Frankenšteinu. Viņi būs nosūdzējuši, bet viņš pats nebūs noslaucījis visniecīgāko pirkstu nospiedumu nolādētajā mājā.

Pa to laiku Džimijs sacīja: — Zini, senči saņēma to vēstuli un satraucās, ja saproti, ko gribēju teikt.

Pasaki viņiem, ka viss ir vislabākajā kārtībā, Džimij, okei?

Bet vai tā ir? Pareizāk sakot patiešām? Pasaki tikai jā vai nē.

— Jā, Džimij, — Fredijs teica un nolika klausuli, Pegai sacīdams: — Vasarā aizlaidīsimies kaut kur ārpus pilsētas.