Dūmi

20

— Tas nu gan nebija jauki.

— Un kā tad izskaidrot, ka tu vēl arvien smejies? — atskanēja pavisam ne nožēlas balss no busiņa aizmugures.

— Neteicu jau, ka tas nebijasmieklīgi, — norādīja Pega. — Tikai, ka tas nebija jauki.

Abos sānspoguļos Šūšanas piederumu komplekts un tā priežu apkakle attālinājās spožajā rīta saules gaismā un likās, ka viegli nodreb, it kā nebūtu vēl atguvies no vakarvakara traumas. Brokastu laikā pārmērīgi manierīgajā saules istabā visi bija sasaistīti, bet Kručfīldas kundze — vissasaistītākā. Kamēr nesa vienu šķīvi pēc otra ar olu kulteni, desiņām un angļu smalkmaizītēm, ceptiem kartupeļiem un pamatīgi apziestiem grauzdiņiem, viņas profesionālais smaids nebija vairs gluži perfekts, bet viņas dievinošo uzmanību pret viesiem izjauca nerimstošs satraukums. Krūzes ar apelsīnu sulu, kafiju un pienu šļakstījās, kad tās nesa no virtuves, jo viņa bez apstājas meta skatus atpakaļ. Un laiku pa laikam viscaur nodrebēja kā nodzīts zirgs.

Pega bija piedāvājusies Fredijam nočiept kaut ko ēdamu, bet viņš bija atbildējis, ka iztiks un ka var pagaidīt, līdz viņi laidīsies prom un tad pa ceļam kaut ko paķert kulinārijā, tāpēc Pega ēda viena, kamēr Fredijs sakravājās, bet nu jau viņi bija ceļā uz ziemeļiem, turpinot jaukas dzīvesvietas meklējumus vasarās.

Problēma bija tā, ka lielākā daļa jauko vietu jau bija aizņemtas. Vasaras īres vietas meklēšana kalnos, ziemeļos no Ņujorkas pēdējā jūnija nedēļā bija smags pārbaudījums ceribām. Vairumam nekustamo īpašumu aģentu vairs nebija ko,rādīt, kā tikai tos dažus objektus, kas bija palikuši vienkārša iemesla dēļ: neviens tos nekādā ziņā negribēja.

Tomēr, te nu viņi bija un, tiklīdz bija tikuši pie Fredija sviestmaizes un kolas, ko notiesāja busiņa aizmugurē, turpināja meklējumus.

Vairums nekustamo īpašumu aģentu, ar kuriem Pega runāja, dabiski, vēlējās braukt ar savām mašīnām, lai izrādītu potenciālajam klientam apkārtni, bet viņa vienmēr atteicās, aizbildinoties, ka vairs nejūtas omulīgi kā pasažiere, kopš tā laika, kad notika tas drausmīgais negadījums, kas vainagojās ar vairākām plastiskām operācijām: redzat taču rētas? Nu, esiet patiesi!

Un tā, visi nekustamo īpašumu aģenti bez izņēmuma piekrita braukt Pegas busiņā, nenojaušot, ka aizmugurē laiski sēdēja kailais Fredijs. Un kur vien piestāja apskatīt māju, Pega atstāja busiņa durvis vaļā. Tādā veidā arī Fredijs varēja šīs vietas apskatīt, un, kad Pega aģentu bija aizvedusi atpakaļ uz viņa vai viņas biroju, abi varēja pārrunāt, ko redzējuši.

Nebija jau daudz, ko pārrunāt. Suņu būdas un cāļu sprosti, cāļu sprosti un suņu būdas, un tā pagāja viss rīts. Pusdienas viņi saklāja katrs savā busiņa pusē puķu pilnā pļavā, kur aiz dzeloņdrātīm ganījās govis. Viņi sasaucās viens ar otru piknika sviestmaižu pilnām mutēm un atzinās drosmes zaudēšanā. Un nejau tikai mājas medījumos vien.

Es tev pateikšu taisnību, Fredij, Pega no savas busiņa puses sauca un, lai uzsvērtu, pavicināja sālītu gurķi, — šī ēšanas lieta sāk kļūt par šķērsli.

Arī man, Peg, — Fredija balss, atplūstot ap busiņu, atskanēja. — Es gribētu, lai tikai mēs abi atkal aizietu uz restorānu. Gribētu ar tevi reizēm kopā paēst patmājās, pasūtot kaut ko no ķīniešiem, kā mēdzām to darit.

Es gribu tieši to pašu, Fredij.

Varēja dzirdēt, ka Fredijs kādu bridi domīgi gremoja un tad sacīja: -Peg, fakts tāds, ka šai neredzēšanas lietai ir daudz priekšrocību, es to nenoliedzu, bet ir arī ļoti daudz neizdevīguma.

7a nu gan ir tiesa.

Ja es to varētu uzgriezt un nogriezt, kad vien man tā būtu vajadzīga, būtu pavisam cita lieta.

1a gan.

No otras puses, Peg, teica Fredijs, šķiet, ka varbūt tās suņu būdas, ko esam apskatījuši pēdējās pāris dienās, ir mūs nomākušas.

Pat vēl vairāk.

Jā. Pat vēl vairāk. Varbūt vajadzētu sakravāties. Metīsim pie malas un brauksim atpakaļ uz pilsētu.

Mums ir tikai vēl viens vecis, kas ir šīs apkaimes sarakstā, sacīja Pega. Fkskatīsimies, kas viņam piedāvājams, atteiksim un brauksim mājās.

— Mēs taču varam kaut kur aizlidot, — ieminējās Fredijs. — Pirmā klase nekad nav pilna, varētu nopirkt vienu pirmās klases vietu, jo es sēdētu tev blakus.

— Un joka pēc pabiedētu pilotus?

— Vai tev patika? Spoks un Mjuira kundze?

Pega iesmējās un tad ari Fredijs smējās, un uz laiku atkal viss bija labi.

— Man ir kaut kas, ko jūs iemīlēsiet, teica «sauciet mani par Tomu». Viņš bija tukls, mīlīgs puisis no maza biroja, kas pirmsOPEC5 bija degvielas uzpildes stacija, viņš bija pierakstījis Pegas vēlmes aptaujas lapā, noskaidrojot maksāšanas iespējas, tad pasmaidīja un sacīja, ka viņam ir kaut kas, ko viņa iemīlēs.

Labi. No otras puses, jebkuram citam nekustamo īpašumu māklerim arī bija kaut kas, ko Pegai parādīt un ko viņa iemīlētu, bet viņi visi bija kļūdījušies. Tāpēc Pega apvaldīja prieku. Es to apskatīšu, viņa pieļāva.

— la tikko parādījusies tirgū, — «sauciet mani par Tomu» skaidroja, — vai arī tā uz vietas jau tiks sagrābta. īpašnieki līdz otrdienai nebija vēl aizbraukuši, vajadzēja apkopēju, kas nokopj, tā kā tikai ar šodienu varu to rādīt.

Pega prasīja: — Kā tad saprast to, ka īpašnieki tādā steigā nozuda? Jo, ja tas nenozīmēja, ka īpašnieks bēga no mafijas, tad māja visticamāk uzsprāgs, kas nozīmē to, ka tā ir pilna ar azbestu, ko saimnieki mājā tikko atklājuši.

Bet «sauciet mani par Tomu» teica: Viņš ir zinātnieks kādā lielā farmaceitiskā kompānijā, un viņa rūpnīcai Rietumu krastā radušās kaut kādas problēmas, un pavisam negaidot viņam bija jāpārvācas tur uz četriem mēnešiem. Viņš negribēja atstāt māju tukšu, tāpēc tā tagad tiek izīrēta. Mēbelēta. Jūsu maksāšanas iespējās.

— Nu, tad paskatīsimies, — noteica Pega.

Okei. Te tā ir: neliela lauku māja, celta deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā, ar centrālo zāli koloniālā stilā, gaiteni un kāpnēm pašā vidū, kas veda uz otro stāvu. Apakšējā stāvā — liela dzīvojamā istaba, vidēja lieluma ēdamistaba, maza virtuve un niecīga vannasistaba. Augšējā stāvā divas guļamistabas un vēl divas vannasistabas.

Moderni logi un aizskari, un pats galvenais — tā bija vēsa. Aiz mājas koka veranda. Mazs, bet ļoti jauks peldbaseins bija ieskauts aiz koka sētas tūlīt aiz verandas. Lokveida asfalts, kas veda no otršķirīga neasfaltēta lauku ceļa, pieveda pie garāžas, kas bija domāta divām mašīnām un bija būvēta, saskaņojot ar mājas stilu; tajā atradās 1979. gada baltsCadillac ar nolaižamo jumtu un vietu vēl vienai mašīnai, tādai kā Fredija busiņam. Māja, kas gaumīgi bija iekārtota ar amerikāņu antīkajām mēbelēm un kādām tik modernām ierīcēm, tika izīrēta reizē ar apkopēju un puisi, kas vienreiz nedēļā nopļautu zāli un iztīrītu baseinu.

Mājas apskates laikā, kamēr «sauciet mani par Tomu» norādīja uz svarīgāko, bet Pega mēģināja skatīties, klausīties un uztvert, no sava neredzamā rotaļu biedra viņa nemitīgi saņēma uzstājīgus, nelielus bikstienus sānos vai grūdienus pie elkoņa. Centrālajā vannasistabā, kad «sauciet mani par Tomu» jau devās uz izeju un Pega gatavojās viņam sekot, uz aptieciņas spoguļa parādījās tvaiki, kam vajadzēja būt Fredija elpai, un kustīgs, bet neredzams pirksts rakstīja:JĀŅEM.

Pega, kas pati to jau zināja, piemiedza ar aci un būtu atstājusi telpu, kad «sauciet mani par Tomu» pagriezās, lai kaut ko piebilstu, un, kad Pega uz viņu paskatījās, viņš drūmi vērās viņai garām spogulī.

Viņa tūlīt atskatījās. Lūkoja, lai spogulī būtu redzama viņas pašas galva, tādējādi aizsedzot ziņu «sauciet mani par Tomu» skatienam, viņa pagāja uz priekšu, sacīdama: — Aizmirsu paskatīties zāļu skapītī.

— Tas ir dīvaini, — «sauciet mani par Tomu» apcerīgi sekoja viņai.

Kad Pega tuvojās zāļu skapītim, neredzama plauksta pārbrauca tvaikam, to nodzēšot. Pega ātri atvēra durvis, cerēdama savam spēļu biedram stipri un sāpīgi iegāzt, bet netrāpīja. Skapīša iekšpuse bija tukša. Visas personiskās mantas, ko īpašnieks nebija paņēmis līdzi, bija paslēptas bēniņos.

— Ļoti jauki, — sacīja Pega, aizvēra skapīša durvis un atdūrās pret «sauciet mani par Tomu» seju, kas neskaidri iezīmējās pār viņas labo plecu, un pamatīgi sarauktu pieri skatījās uz savu attēlu. Viņa pacēla uzaci.

— Būtu varējis zvērēt, — viņš sacīja.

Viņa saslēja abas uzacis. — Ko?

— Ai, neko.

Apskate turpinājās, tāpat ari grūdieni un stumdīšanās, līdz beidzot, atgriežoties apakšējā stāva virtuvē, kad «sauciet mani par Tomu» izrādīja pārtikas atkritumu vadu, Pega palēcās no viena krietna grūdiena un uzbudinājumā izsaucās: — Zinu jau, zinu!

«Sauciet mani par Tomu» uz viņu mazliet aizvainojoši paskatījās. — Jums Ņujorkā tāda nav, — viņš attaisnoja teikto. — Tas pilsētā ir aizliegts.

— Piedodiet, — Pega viņam sacīja. — Es, nu, es tā to nedomāju, es domāju par ko citu. Katrā ziņā mēs to ņemsim.

— Labi, «sauciet mani par Tomu» izskatījās ļoti apmierināts, bet tad apjukumā paskatījās: Mēs?

— Mans draugs, — Pega paskaidroja. — Viņš šodien nevarēja braukt līdzi, jo viņam bija jāstrādā, bet viņš mani apciemos nedēļas nogalēs. Izdevumus dalīsim.

— Vai esat pārliecināta, ka viņam tā nebūtu jāredz, pirms to ņemat?

— Ai, nē. Es pazīstu Fredija gaumi, — Pega pārliecināja mākleri. — Esmu tikpat pārliecināta, ka viņam šī vieta patiks, it kā viņš stāvētu man līdzās.

— Tas ir tik skaisti, — sacīja «sauciet mani par Tomu». — Kad pārim ir tāda izpratne vienam par otru un uzticība vienam pret otru.

— Mēs ar Frediju saprotamies diezgan labi, teica Pega un pie izejas, pabeidzot pēdējo frāzi, ar pēkšņu, negaidītu durvju grūdienu trāpīja Gudreļa kungam pamatīgu belzienu. Viņa skaidri sajuta un dzirdēja sitienu, un pavisam noteikti saklausīja sāpīgu ieelpu.

Pega smaidīja visu ceļu līdz pat busiņam.