Dūmi

43

Roberts bija Roberts Skīts un Mārtiņš bija Mārtiņš Snells, un viņi bija tādas kā ļoti ietekmīgas personas Volstrītā, kā rezultātā viņu Land Rover tika aprīkots ar faksu,pied-а-terre1 Parīzē un privātu piezemēšanās vietu aiz atklātajām lidmašīnu ēkām, kur šad un tad nolaidās nelielas lidmašīnas un helikopteri vienkārši tāpēc, lai nogādātu Robertam un Mārtiņam dokumentus parakstīšanai.

Roberts un Mārtiņš kopā bijuši vienmēr, un tāpēc uz arkas pāri ceļam, kas veda uz viņu māju, atradās logo ar savītiem «S». Ģimenē smējās, kad Roberts allaž uz telefona zvanu atbildēja «Skīta rezidence»,^kamēr Mārtiņš — «Snella rezidence», un taisnība ari, ka viņi nekad sevi nebija Volstrītā atklājuši publiskai apskatei. Jau gadiem ilgi, saprotams, par abiem darbavietā klīda baumas, taču viņu moto jau veselu mūžību bija «neprasiet, nestāstiet», vēl pirms šie nervozie Pentagona pediņi bija beiguši rotaļāties ar savām G. I. Džo lellēm. Un tikmēr, kamēr viņi labi darija savu darbu, nevienam firmā nebija pat ne mazākās vēlēšanās sagādāt Robertam un Mārtiņam nepatikšanas.

Nedēļas nogalēs, īpaši jau vasarā, Roberts un Mārtiņš atvēlēja uzdzīvošanai S&S Ziemeļdadlejā, divdesmit astoņu akru2 lielu paugurainu, apmežotu zemes gabalu, uz kurieni.veda privāts, asfaltēts ceļš, kas pārgāja grantētā apgabalceļā un tad nogriezās no divjoslu asfaltēta apgabalceļa tikai knipja attālumā no Takonikas alejas. Māja bija liela un vēl ar septiņām guļamistabām plus trīsistabu dzīvokli, izbūvētu vienā no lidmašīnas ēkām. Baseins bija liels un apsildāms.

Tenisa laukums ar māla uzbērumu bija lieliski uzturēts, tāpat arī vīna pagrabs. Robertam un Mārtiņam bija daudz draugu no dažādām aprindām, ietverot arī daudzas vienkāršas aprindas, bet viņu nedēļas nogales viesības, vārdu sakot, bija bēdīgi slavenas.

Tādi nu ir Roberts un Mārtiņš; parasti, kā jūs varētu iedomāties, uzmanības centrā. Bet ne šodien, ne šajā brīdī. Tieši šajā brfdī Roberts, Mārtiņš un deviņi visi pārējie lielajā galvenās ēkas dzīvojamajā istabā badīgi, alkatīgi skatījās uz Pīteru un Deividu, gaidīdami, kad viņi nomierināsies, lai varētu visu izstāstīt.

Abi tika atnesti, patiesībā pa pusei atnesti, līdz lielajam dīvānam pretī kamīnam ar spožu ziedu kompozīciju tajā, un abi tika apgādāti ar dzeramo, pie kam kāds atcerējās, ka Pīters dzēra vodku ar greipfrūtu sulu, un kāds cits, savukārt, ka Deividam garšoja Campari ar sodu un citrona šķēli, un nu visi gaidīja, lai uzzinātu, kas ir noticis.

Pīters atguvās pirmais un patiesībā bija nomierinājies līdz elsām un žagām, pat pirms vodka tika atnesta, bet tad visiem bija jāgaida, kamēr Pīters nožēlojami palīdzēja Deividam atgūties, strupi kliedzot uz viņu ar tādām efektīvām fiāzēm kā «savācies» un «Deivid, Dieva dēļ, beidz», bet Deivids tikai vaidēja un šņukstēja tik dziļi satriekti, ko nevarētu pat iedomāties.

Ak, aizveries taču, Pīter, — beidzot iejaucās Mārtiņš un, notupies pie izmisušā Deivida, turot glāzi ar uzmundrinošu, sarkanu šķidrumu, dzidriem ledus kubiciņiem un spoži dzeltenu citrona šķēli tā, lai Deivids to varētu redzēt, piebilda: Deivid, uz priekšu, izdzer mazliet un jutīsies daudz labāk, es apsolu, klausi žēlsirdīgo brāli Mārtiņu.

Tas lika Deividam iesmieties vai vismaz ieķiķināties, vai ieirgties, vai ko nu tur cauri asarām, neskatoties uz to — asaras nemitējās plūst, bet Deivids bija pārāk uzbudināts, lai noturētu savās drebošajās rokās pilnu glāzi vienalga ar ko.

Mārtiņš turpināja: Deivid, mums ir visbrīnišķīgākā, jauna akvalanga ierice baseinam, tā irfosforizēta, tumsā varētu spīdēt, tā ir visfantastiskākā rotaļlieta, tev tā jāredz un mūs jābrīdina, jo tā, šķiet, ir ārkārtīgi koncerogēna viela, nu, ko tu par to saki?

Deivids paskatījās uz Mārtiņu. Viņa acīs saskrēja asaras, bet tās bija ari pateicības un pat prieka pilnas. Viņš brīdi elsoja, cīnīdamies atgūt elpu. — Nevajag, — viņš beidzot izdvesa.

-Jā?

-Ne…

-Jā? Nu?

Nesmēķējiet zem ūdens, Deividam negaidīti paspruka, smaidīja caur asarām un apmierināti ar prieku paskatījās uz saviem draugiem, kas smējās, tad iezvanījās tālrunis.

Absolūts klusums. Visas acis pievērsās Robertam, kas devās pie telefona. — Ja tā ir Sjūzana, — Roberts draudoši sacīja, — kas grib noskaidrot, vai var pasniegt saldo ēdienu… — bet draudus nepabeidza, jo pacēla klausuli, un teica neticami parastā balss tonī: — Skīta rezidence.

Daudznozīmīga pauze.

— Jā, ir. Uzgaidiet, — Roberts pagriezās un pasniedza klausuli Pīteram, kas šajā brīdī no abiem bija spēcīgākais. — Tas ir Fredijs.

Pīters vienā rāvienā izdzēra pusi no savas vodkas ar greipfrūta sulu, nolika glāzi uz grīdas, piecēlās un aizšļūca līdz Robertam. Deivids paņēma no Mārtiņa glāzi ar Campari un sodu un izdzēra to līdz dibenam, ne brīdi nenolaizdams acis no Pītera, kas paņēma klausuli, noklepojās un teica: — Dr. Pīters Heimhokers klausās.

Visi gaidīja. Pīters uzkrītoši pagrieza istabai muguru tā, it kā pašlaik viņam būtu iespēja sarunu turpināt vienatnē. — Jā, es atpazīstu jūsu balsi. Nosodoši viņš piebilda: Jūs pievācāt mūsu aprīkojumu.

— Pīter! — šņāca Deivids. — Tam nu gan pašlaik nav nekādas nozīmes!

Nikni norādot Deividam, lai aizveras, Pīters turpināja: —Tāpat ari mēs, protams.

Dabiski. Tad izskatījās norūpējies un atbildēja: — Nu, uz to nav tik viegli atbildēt, mums patiešām būtu jūs jāizmeklē, pirms prognozējam kaut ko tādu…

Mans Dievs, Deivids saraustīti iesaucās un pastiepa tukšo glāzi Mārtiņam, kas to nodeva canapй oficiantam, kas zināja, ko ar to iesākt, aizgāja un to nokārtoja.

Pīters turpināja: Mēs pilsētā atgriezīsimies pirmdien, mēs varētu… Nu, ja jau mums neuzticaties, nezinu… ē, nāciet tagad, jūs taču esat neuzticamības cienīgs, vai ne? Es domāju… Ievilcis dziļu, nomierinošu elpu klausījās un tad, acīmredzot, atbildēja uz jautājumu: Esam pavalsts augšgalā. Ziemeļos no pilsētas. Simts jūdžu uz ziemeļiem. Pavisam norūpējies, Pīters aizklāja mikrofonam plaukstu un pagriezās pret Robertu: Viņš grib zināt, vai drīkst mūs apciemot?

— Jā, — istabā visi reizē iesaucās, atskaitot Deividu, kas kliedza: — Dieva dēļ, nē! — bet neviens viņu neņēma vērā.

Klausulē Pīters teica: — Ja patiešām vēlaties… nu, labi. Kur jūs pašlaik esat? Es zinu, ka esat Ņujorkā, bet es domāju, kur tieši Ņujorkā? Fredij, es vienkārši gribu zināt, kā man izstāstīt ceļu, sapratāt? Zvēru pie Dieva, ka esat visparanoiskākais heteroseksuālis, kādu savā mūžā jebkad esmu saticis.

Cik žēl, noteica Roberts.

Nu, labi, labi, sacīja Pīters, nemēģinot noslēpt, ka ir izvests no pacietības. — Vai zināt, kur pilsētas ziemeļos ir Takonikas aleja? Pārējiem viņš paziņoja: — Saka, ka atradīšot. Klausulē turpināja: — Nešķērsojiet Hudzonas upi. Turieties vairāk uz austrumiem tā, it kā brauktu uz Jaunangliju. Brauciet pa Takonikas aleju līdz Ziemeļdadlejas pagriezienam, tad brauciet uz austrumiem uz Ziemeļdadleju, nu, varbūt pusjūdzi. Tad pagriezieties pa kreisi uz apgabala Četrpadsmitā ceļa, tad līdz Karantīnas ielai, griezieties… Nezinu, kāpēc to sauc par Karantīnas ielu, tā cilvēki to nosauca pirms divsimt gadiem, bet tas ir pilnīgi drošs. Fredij, stāvoklī, kādā jūs pats esat, nedomāju, ka jums būtu jārūpējas par kādu vēl citu.

Tas pārējiem istabā lika pacelt izbrīnā citam pret citu acis. īsajā klusuma brīdī canapй oficiants pasniedza Deividam vēl vienu Campari ar sodu, un Deivids klusi tajā birdināja asaras.

Tātad, nogriezieties pa labi uz Karantīnas ielas, tas ir grants ceļš, un aptuveni trīs jūdzes tālāk no jums pa kreisi redzēsiet ļoti gaumīgu izkaltu dzelzs arku ar savītiem «S» virs asfaltētā ceļa, kas ved uz… Pīters nemierīgi izelpoja. S, Fredij, burts S, un otrs burts S ačgārni, un tie savijas kopā kā vīnstīgas. Fredij, Karantīnas ielā tā ir vienīgā arka. Brauciet pa to tālāk kādu jūdzi…

— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — precizēja Roberts.

— Septiņas desmitdaļas jūdzes, — caur sakostiem zobiem teica Pīters un izrādīja savu saspringtību vēl vairāk, dzēlīgi piebilzdams: Ja brauksiet veselu jūdzi, tad, saprotams, izbrauksiet cauri mājai, to neievērojot. Ko? Nekas, es tikai… — Pīters aizvēra acis, mazliet sašūpojās, satvēra klausuli, atvēra acis. — Es visiem atvainojos, — viņš sacīja klausulē un istabā. Man tikai pēdējā laikā bijusi tā kā spriedze.

— Ak Dievs, — novaidējās Deivids un sūca Campari.

— Tas jums prasīs… — Pīters teica, ieturēja pauzi un turpināja, — Jā, bet es taču nezinu, kur jūs esat, vai ne? Jums vajadzēs divas trоs stundas, lai te nokļūtu, atkarībā, no kurienes braucat. Vai izbrauksiet tūlīt? Pīters paskatījās savā pulkstenī. — Ir trīsdesmit piecas pāri divpadsmitiem.

— Aizmirsu par pusdienām, — murmināja Mārtiņš un atkal pamāja canapй oficiantam.

— Teiksim, — teica Pīters, — būsiet te apmēram ap trijiem. Labi? Ar ko brauksiet? Busiņu. Nedomāju, ka tur vēl ir mūsu laboratorijas aprīkojums.

— Pīter! — šņāca Deivids. — Nesanīsties ar viņu!

— Ta jau man likās, — Pīters sausi sacīja klausulē. — Jūs taču negribētu, vai arī gribētu, man atstāt savu numuru, lai es varētu piezvanīt, gadījumā, ja neparādāties? Nūja, tā jau man arī likās.

Pīters nolika klausuli un pāri telpai sardoniski pavērās Deividā. — Es lai ar viņu nesanīstos?

— Zēni un meitenes, pienācis laiks, — sacīja Roberts,\uc1— klasei noklausīties šodienas stāstu.

Pīters pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Deividam, bet neapsēdās uz dīvāna. Deivids nepiecēlās, bet paskatījās uz augšu un, pusčukstus tā, it kā visi, kas stāvēja ap viņiem, nevarēja dzirdēt, jautāja: Ko nu lai darām?

— Nu gan izvēlējušies laiku, — piebilda Pīters.

— Pī-ter— kliedza Deivids un pamāja ar skaidro roku sev visapkārt uz spožacaino baru. — Mēs nevaram piespiest vienpadsmit cilvēkiem likt zvērēt, ka neizpaudīs noslēpumu!

Mārtiņš, laipnais Mārtiņš, laipni kā vienmēr, teica: — Deivid, vari gan, ja apsvērsi alternatīvu.

Deivids pamirkšķināja acis. Alternatīvu? Kādu alternatīvu?

— Tadas nav, — atteica Mārtiņš un līdzcietīgi pasmaidīja.