Dūmi

45

Klejojot ap māju, kamēr trīspadsmit sekotāji, jozdami riņķī un apkārt vai dzīdamies pakaļ uz visām pusēm, turpināja cits uz citu riet, Fredijs sajuta dziļu un milzīgu sarūgtinājumu, kas pavisam atšķīrās no viņa parasti saulainās personības. Viņam bija sev jāatgādina, ka vardarbība nebija viņa MO. Tieši šobrīd viņš gribēja sadauzīt kaut ko vairāk nekā tikai kādu muļķīgu vāzi, kas nekam nebija noderīga kā vienīgi tikai tam, kurā varēja samest vecos, labos naudas gabalus centa vērtībā.

Viņš vēl nevarēja no šejienes pazust; viņam uz laiku bija te jāpaliek. Viņi visi skraidīja šurp un turp, dauzīdami krūmus ar slotas kātiem un biljarda kijām, meklējot nodevīgo šampanieša pudeli, un ik pa brīdim to atraduši: — Te viņš ir! Te viņš ir! Un tad viņš atkal metās prom.

Viņam nevajadzēja dzert šampanieti. Taču ziņas bija bijušas tik pēkšņas un sliktas, un ar to aiī pietika. Apjēdzot, kas viņam bija nodarits un kāpēc.

Pirmkārt, viņš patiešām to nespēja skaidri formulēt, bet zemapziņā to saprata, pirmkārt, runa bija par šķiru. Ne seksuālo orientāciju, tai te nebija nozīmes. To, ko šie divi ārsti bija izdalījuši Fredijam, viņi nebūtu darijuši nevienam, ko uzskatīja par sev līdzvērtīgu, un nebūtu svarīgi, vai vecis piesienas zēniem, meitenēm, abiem vai nevienam. Uz Frediju viņi bija skatījušies kā uz padibeni vai zemāku šķiru, vai strādājošo šķiru, vai kā nu viņi to izvēlētos nosaukt. Līdz ar to viņi varēja ar viņu apieties nolādētā veidā, kādā vien gribēja, jo šeit civilizēti likumi neiederējās.

Ta tas ir. Civilizēti likumi attiecās tikai un vienīgi uz cilvēkiem, kas runāja, kā viņi, kuriem bija viņiem līdzīga izglītība, kas lasīja tos pašus laikrakstus un žurnālus un kam bija tie paši uzskati par lietām, ieskaitot attieksmi pret tādiem cilvēkiem kā Fredijs. Uzzināt, ka esi izdrātēts ne tāpēc, ka tas bija vajadzīgs zinātnei, vai tāpēc, ka neviena cita nebija pie rokas, vai arī tāpēc, ka tā bija laimīga loze, bet gan tikai tāpēc, ka tu esi neģēlis, bija doma pie kā bija jāpierod, un tas cilvēku, kam nav vardarbības noslieces, var novest līdz MO robežām.

Otrkārt, Pega. Jau tagad viņi abi bija gatavi izmēģināt šķiršanos. Tikai tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds bija, paredzēdami, ka šī problēma ir pārejoša un agri vai vēlu viņš atkal atgūs savu parasto izskatu. Bet, ko nu? Kā viņš varētu pateikt Pegai, ka viņam vairs nav sava ierastā izskata? Viņai viņš būtu jānoraksta zaudējumos, vai ne? Jāpamet pavisam, jāatrod kāds cits puisis, uz ko varētu skatīties pāri sveču apgaismotam galdam. Atstāt viņu pilnīgi vienu.

Viņš īsti nebija piemērots, lai iepazītos ar meitenēm, vai ne?

Savukārt pie mājas viņi nonāca pie slēdziena, ka viņš ir aizbēdzis. Tomēr mājas teritoriju vēl nevarētu būt pametis, jo viņš katrā ziņā nesteidzās no šejienes tikt prom, skriet vienalga kui; darit jebko — ne jau ar tādām ziņām.

Viņš turpināja klīst, vēloties, lai šampanietis pasteigtos un beigtu sagremoties tas nebija uzlabojis viņa noskaņojumu,jo tas turpināja norādīt čaļiem, kur viņu meklēt — un tad viņš pēkšņi uzdūrās peldbaseinam, kas bija aiz mājas. Viņš un šampanietis — abi varēja paslēpties tur, kamēr gaidīja, vai tad ne. Viņi varēja. Fredijs lēni iegrima baseinā un īgni sāka peldēt uz riņķi.

Tas bija Kērtiss, scenogrāfs, kas to pamanīja. Viņi visi bija atgriezušies istabā, savā ziņā aizbarikādējušies un savākušies dzīvojamajā istabā, mēģinādami izlemt, ko darīt tālāk. t

Vai neredzamais cilvēks vēl arvien bija kaut kur mājas teritorijas robežās? Un ja tā, vai plānoja kādu šausmīgu atriebību tam, ko Pīters un Deivids bija viņam nodarījuši. Un ja viņam bija tādi plāni, vai viņš būtu ar mieru savu atriebību ierobežot tikai pret Pīteru un Deividu, kas galu galā bija pelnījuši šī zeļļa niknumu «Pateicos, bet es tā nedomāju», vai arī būs izšķīries par drakonisko domu, ka ienaidnieka draugs ir arī viņa ienaidnieks, un tāpēc bez izņēmumiem atriebsies visam ar visbaismīgāko atriebību?

— Bet vēl trīsdesmit četri cilvēki ir ielūgti uz vakaru, — ieminējās Roberts. — Jāsaka, ka tā ir visai interesanta, sīka, negaidīta ķibele, ko jūs abi mums sagādājāt.

— Jūs gribējāt, lai viņš te nāk, — sacīja Pīters, bet Deivids piebilda: Jūs visi domājāt, ka tas būs tikai joks.

Kērtisam ķilda nepatika; tās viņam pietika teātrī. Un tāpēc klīda pa dzīvojamo istabu, kamēr citi strīdējās, un pēc kāda laika pacēla putnu novērošanas tālskati un pavirši ieskatījās tajā, noregulējot fokusu, ieinteresējies par putniem, kas varētu būt novērojami šajā apkaimē, un tad piepeši sastinga. Robert, — viņš, gandrīz baidīdamies paelpot, sauca, — Robert, kāds… ir peldbaseinā.

Fredijam patika peldēt. Ķermenis kustējās cauri viļņojošam ūdenim, kas vienlaicīgi viņam gan pretojās, gan palīdzēja virzīties uz priekšu. Viņš peldēja zem ūdens, ātri slīdēdams cauri dzidrajam, mazliet sasilušajam ūdenim, uzpeldot tikai tad, kad bija jāievelk gaiss, tad kā delfīns atkal pavēlās zem gaisa robežas.

Laiks izzuda. Karstās domas viņa galvā atdzisa. Viņš zināja, ka ir cilvēks ar lielām piemērošanās spējām, labu izdomu un pamatos pašpārliecināts. Viņš acumirklī šīs īpašības pārbaudīja ļoti nesaudzīgā veidā un apmierināts konstatēja, ka iznirst viņa labākā puse. Ja tieši tādam viņam būtu jābūt no šī brīža, gan jau zinās, kā ar to tikt galā. īsti neatrisināma problēma, ko viņš saskatīja, bija Pega.

No visas šīs jezgas viņam īpaši patika, ka viņam nebija ne vismazākās vēlēšanās atgriezties pie narkotikām. Ne jau tāpēc, ka pavisam viegli būtu atrast vēnu, pat ja viņš gribētu; kaut gan, no otras puses, viņam nebūtu lielas problēmas atrast savu degunu. Bet viņš to nevēlējās, pat šajā ārkārtas situācijā, un viņš bija priecīgs to sevī atklāt. Varbūt, ka sāku nozust, viņš pie sevis domāja, bet vismaz izskatās, ka esmu pieaudzis.

Trūka gaisa. Uznirstot virs ūdens virsmas, ievilka pilnas plaušas ar gaisu, izdzirdēja dzinēja troksni un bija jau ieniris viļņojošajā ūdenī, kad tas, ko bija redzējis un saklausījis, atbalsojās.

Trispadsmit čaļi. Viņi visi bija ap baseinu, viņu vērojot. Un darbojās kāds dzinējs.

Palikdams zem ūdens, Fredijs lēni slīdēja no vienas puses uz otru, atceroties, ko Pega bija sacījusi par savām spējām viņu redzēt vai vismaz sazīmēt viņu baseinā. Laiks pazust no šejienes. Tad, kad tikko bija to nodomājis, pasaule ap viņu satumsa; ne melna, bet piepeši daudz blāvāka kā pirms tam. Viņš pagriezās uz muguras un uz mirkli nespēja atšifrēt tumsu tur augšā, kas nenovēršami pletās pāri no vienas baseina malas uz otru. Un tad viņš saprata.

Baseina pārvalks! Šie izdzimteņi viņam pāri klāja savu eklektriski darbināmo baseina pārvalku!

Viņš peldēja pa priekšu tumsai, kas tuvojās, uz baseina otru galu, bet tajā mirklī, kad viņa slapjā roka pieskārās baseina malas dzegai, pusducis bastardu ap baseina apmali kliedza: — Tur viņš ir! Tur viņš ir! Un skrēja ielenkt slapjo plaukstas nospiedumu.

Neiespējami tikt ārā, vismaz ne šeit. Ta kā pilnīgi apģērbti cilvēki riskēja iekrist tajā, lai viņu panāktu, Fredijs atgrūdās prom no apmales. Viņš plūda prom ar seju uz augšu, spārdīdamies, un te nu baseina pārklājs pārklājās tieši pār viņu.

Velns! Velns un sasodīts, un nolādētais kuņas bērns.

Mrr, norūca baseina pārklāja motors, kad Fredijs, kā zelta zivtiņa pārāk mazā akvārijā,zem tā peldēja pa diagonāli. Klik, noskandināja pārklāja dzinējs, un Fredijs pilnīgi bija pārklāts ar jumtu, peldot lielā ūdens istabā bez nevienas izejas.

— Nogrieziet sildītāju, — viens no kuņas bērniem kliedza.

Ak tu, izdzimteni, domāja Fredijs, es tev par to atriebšos, es jums visiem par to atriebšos. Niknums, kas bija viņu plosījis mājā, kad bija tikko atklājis patiesību, atgriezās viņā ar pilnu jaudu tā, it kā tas nekad nebūtu pazudis. Grieziet vien savu sildītāju nost, viņš domāja, manas smadzenes varēs sasildīt baseinu.

— Fredij? Fredij!

Tas bija viens no ārstiem, viņš atpazina balsi, tas blondais ar bērnu apaļumiem, Dr. Deivids Lūmiss. Fredijs tiktu nolādēts, ja viņš uzsāktu sarunu ar bastardu. Lai saglabātu spēku, viņš aizpeldēja uz baseina seklo galu, apsēdās uz zemākā pakāpiena, viņa galva bija tieši zem biezā pārklāja brezenta, un apsvēra situāciju.

Ne īpaši laba. Pārklājs gar abām baseina malām bija vaļīgāks, tikai galos savilkts cieši, bet izdzimteņi uzmanīja malas, viņi redzētu, kā pārklājs paceļas, ja viņš mēģinātu izkļūt, un turklāt viņi pamanīs slapjos kāju nospiedumus apkārt baseinam.

Sagūstīts. Un, būsim godīgi, smadzenes baseinu nesasildīs. Ta kā pāri bija pārklājs, saules siltums vairs nesasniedza ūdeni. Nebija ne vienas vietas, kur viņš te varēja atrasties, neesot ūdenī. Pēc brītiņa šī vairs nebūs patīkama vieta.

Mēsli. Fredijs atspieda slapjo elkoni uz slapjā ceļgala, atbalstīja slapjo zodu savā slapjajā plaukstā un gaidīja.

Mārtiņš nometās uz ceļiem baseina malā, pacēlis pārklāja malu, lai varētu redzēt ēnaino alu zem tā. Bija pagājušas kādas divas stundas, un neredzamais cilvēks bija pilnīgi atteicies atsaukties. Viņš nerunā, nekustas, nedara neko. Tikai sēž uz seklā gala kāpnēm.

Mārtiņš sauca: — Fredij? Vai negribat tagad kāpt ārā? Vai tur nesāk kļūt nedaudz auksti? Mēs jums varētu iedot dvieļus, halātu, mums ir burvīgs frotē halāts, pie kam viens lielums der visiem. Nē? Vai negribat tasi kafijas? Teju? Kaut ko citu dzeramu? Mums ir jauks spāņu sarkanvīns, kas jūs varētu sasildīt, ja jūtaties nedaudz vēsi. Fredij?

Piedodiet manu familiaritāti, bet es nezinu jūsu uzvārdu. Jūs saaukstēsieties, ja tur paliksiet vēl ilgāk, tā tik tiešām notiks. Uzticieties brālim Mārtiņam, lūdzu. Fredij? Pie velna, zināt, es jūs tur varu redzēt , dažas ķermeņa daļas, kas ir zem ūdens, es redzu, ka jūs sēžat uz tā pakāpiena, taču mazākais, ko jūs varētu, ņemot vērā, ka tas ir mūsu baseins, mazākais, ko jūs varētu laipni man atbildēt. Fredij? Nē? O, Fredij, tas jums nesagādās neko citu, kā tikai pamatīgu saaukstēšanos.

Negribīgi, noskumis, Mārtiņš palaida vaļā baseina pārklāja malu un piecēlās. Pret Pīteru, kas bija tuvumā, nogrozīja galvu. — Viņš ir tikai stūrgalvīgs, Pīter, ļoti, ļoti stūrgalvīgs.

Pīters bija nolēmis būt nelaipns; tas bija vienīgais viņam redzamais veids, kā tikt galā ar radušos situāciju. Viņš teica: Lai nu paliek tuņ cik ilgi grib. Lai tur lejā pamatīgi novārgst, un tad, kad beidzot izkāps, ar viņu būs daudz vieglāk kaut ko norunāt.

— Laikam jau tā ir, teica Mārtiņš, kam bija žēl izturēties tā pret līdzcilvēku, bet tad pelēks busiņš aizdrāzās ap mājas stūri, pāri mauriņam, cauri dzīvžogiem ar spalgu pēkšņu taures kliedzienu un taures signāliem.

— Mīļais Dievs, sauca Mārtiņš. Kas tad nu?

Taurei brēcot, busiņš metās tieši uz baseinu, nerēķinādamies ar to, kas trāpījās pa ceļam.

— Manas delfinijas! — kliedza Roberts.

Ļaudis metās uz busiņa pusi, bet tad apgriezās un bēga, jo tas nemainīja ceļa virzienu. Un taure tikai ķērca un ķērca, un ķērca.

— Tur viņš ir, — kliedza Pīters, norādot uz pēkšņo izliekumu, kas pacēlās baseina pārklāja malā, tad ūdens šalts pilieniem gaisā un piepešiem kāju pēdu nospiedumiem uz apmales.

— Apturiet viņu, — daudzi kliedza, bet daži mēģināja. Džeralds, talantu aģents, pagadījās būt vistuvāk slapjajam pēdu nospiedumu celiņam, kas aizvijās tālāk; rokas izpletis, metās, lai notvertu neredzamo cilvēku, bet pēkšņi iesēcās: Āāāāa, un saliecās, satverot vēderu.

Viljams, scenārists, izbāza kāju priekšā nospiedumiem, kas tuvojās, lai šo zelli nogāztu, bet tā vietā viņa kājas potīte tika sagrābta ar cietu roku, viņa kāja tika pārrauta pāri galvai un pakaļa tika pārcelta pāri paurim, un pārgāzts pār saliekamo krēslu, kas ap viņu tad salocījās kā Venēras mušu ķeramais.

Pīters apskrēja ap stūri, lai sastaptos ar pēdu nospiedumiem, kliedzot: Fredij, paklausieties! Fredij, paklausieties! līdz pēkšņi apmeta kūleni un nokrita uz muguras. Kad piecēlās sēdus, viņa deguns asiņoja. — Viņš man iesita, ar neticamu pārsteigumu Pīters paziņoja.

Tikmēr busiņš riņķoja apkārt un apkārt tik tuvu baseinam, cik spēja piebraukt, rupji samīdot visus stādījumus, kamēr jaunā sieviete ar bargo sejas izteiksmi nelaida nevienu busiņam pārāk tuvu. Tad viņa pēkšņi nobremzēja, kas mauriņam nodarīja tikai sliktu, atvērās pasažieru durvis, aizcirtās, un busiņš aizdrāzās projām, kas mauriņam nodarīja vēl lielāku kaitējumu.

Tas bija prom. Busiņš bija prom. Un, bez šaubām, prom bija arī neredzamais cilvēks. Baseins bija apklāts, mauriņš un dārzi izpostīti, viesi streipuļoja pa netīro nekārtību, saimnieki bija saniknoti, neviens nebija ievērojis busiņa numuru, un Pīteram asiņoja deguns.

Nedēļas nogale bija tikko sākusies.

1

Franču vai. «apmešanās vieta» (mazas istabiņas vai kāda cita māja, kas tiek izmantota vajadzības gadījumā).

2

7 hektāri.

3

ASV Mežu dienesta simbols (bieži atveido ar cepuri un ziliem džinsiem). Smoukija Lāča moto: «Tikai jūs varat novērst mežu ugunsgrēkus!»