Dūmi

40

Fredijs ievalsēja Lielajā S veikalā ceturtdienas vakarā bez piecām minūtēm astoņos, divas dienas pēc tam, kad bija pamatīgi apskatījis veikalu, un piecas minūtes pirms tas tiks aizslēgts uz nakti. Kopš pēdējo reizi bija te iegriezies, viņš bija piezvanījis Džersijas Džošam, lai izteiktu piedāvājumu Džošs bija norūcis par furgonu, bet beigās piekritis, jo varēs to pārdot un tāpēc to pirks — viņš bija visu izplānojis, un nu Pega bija izlaidusi viņu pie parādes durvīm, un viņš bija gatavs rikoties.

Pirmā vieta, uz kurieni viņš devās, bija veikala aizmugure, tur, kur atradās visas garāžu durvis, dažas aizvērtas, citas atvērtas, atklājot lielo piekabju iekšpuses, kas tika izmantotas kā glabātuves. Lēkājot ap strādniekiem, uz un no autokrāvējiem, Fredijs nopētīja dažu piekabju sastāvu un beidzot nolēma, ka sestā no labās puses būs vislietderīgākā. Acumirklī tā bija tikai līdz ceturtdaļai pilna ar japāņu videopleijeriem, kas sakrauti uz paletēm līdz pat griestiem tālajā piekabes galā.

Katrai piekabei ārpusē pie sienas blakus garāžas ieejas durvīm bija piekārta dzeltena ceļojumu lapa, kas norādīja katras piekabes identifikācijas numuru un sniedza vēl daudz citu informāciju. Fredijs iegaumēja pa labi esošās sestās piekabes numuru — 21409 — un tad turpināja atlasīt pārējo. Ta kā viņš nevarēja sev neko līdzi nest, pat ne zīmuli vai papīra lapu, viņam bija jāatceras viss vajadzīgais, bet tas nekas. Viņam bija laba atmiņa, un nekas nespēja viņu iztraucēt.

Veikala aizmugurē viņš uzkavējās varbūt kādu pusstundu, tad aizlēkšoja uz priekšu virzienā uz biroju, un izskatījās, ka liktenis šovakar nostāsies viņa pusē. Piemēram, viņam pat nebija jāpiespiež poga, lai nokļūtu kāpņu telpā. Kāds puisis, jaunāks un ne tik liels cigāru pīpētājs kā Gass, tikko iznāca ar papīriem rokā, un Fredijs paspēja pieskriet pie viņa un pieturēt durvis tieši, kad tās aizcērtas. Puisis devās tālāk, ar savilktu pieri pētot savus jaunos pasūtījumus, un Fredijs ieslīdēja iekšā un devās uz augšu, kur otrā biroja darbinieku maiņa pavadīja pēdējās divas darba stundas, lielākoties baumojot un vairumā klačojot tikai par cilvēkiem no seriāliem, nevis par tiem, ko patiesībā pazina.

Fredijam bija ļoti vienkārši veikt savu pasūtījumu, pierakstot darba lapās rindiņu te, citām rindiņu tur, ievadot tās datoros, kad vien darbinieki bija novērsušies, kādi viņi bija vienmēr. Desmit pāri deviņiem, kā rādīja lielais pulkstenis pie sienas, viņa papīri bija sakārtoti. Viņš nokāpa lejā garām veikalu rindām līdz restorānam, kas uz nakti bija slēgts, bet aprīkots ar atslēgu. Fredijam tā bija tikai jānoglāsta, lai tiktu iekšā.

Šis restorāns piedāvāja tikai sviestmaizes un kafiju, kas Frediju arī apmierināja. Viņš pagatavoja sev lielu, jauku sviestmaizi, izdzēra glāzi piena, uzkoda gabaliņu pekanriekstu pīrāga, uzdzēra vēl vienu glāzi piena un apsēdās nodalījumā, kas bija restorāna aizmugurē, kur kur neviens nevarēja redzēt cilājošos dakšiņu un glāzi. Toties viņam bija iespēja redzēt, kā darbinieki aiziet. Uz savu vēderu viņš neskatījās.

Bija desmit. Te nu viņi nāca — nelielās grupiņās, paejot garām restorāna spoguļstiklu logiem pa ceļam uz izeju, vēl arvien pārrunādami seriālus. Tad pēdējie bija aizgājuši, un pārdošanas nodalījumā apgaismojums mainījās, jo vairums gaismas tika izslēgtas, atstājot tikai tik, lai sargi patrulējot varētu redzēt, ko dara.

Patrulējot nelielos elektriskos divričos. Apķērīgi. Fredijs sēdēja, nositot laiku, gaidīdams līdz vakariņas būs beigušas savu pazušanas aktu, kad, prr, nelielie ratiņi, kas līdzinājās golfa braucamajiem, pabrauca garām ar diviem nolīgtajiem sargiem, kas apsprieda sportu. Viņu formas bija tumši zilas, gandrīz melnas un atgādināja policijas stilu. Makstīs, kur policistiem bija pistoles, viņiem bija rācijas, bet savas policijas stila cepures nēsāja vairāk uz pakauša, nekā to darīja parastie policisti. Neizskatījās, ka viņi gaidītu nepatikšanas.

Nu, kas attiecās uz Frediju Nūnu, viņiem nekādu sarežģījumu nebūs, vismaz ne jau no viņa. Pārliecinājies, ka atkal ir neredzams, un atstājot aiz sevis netīros traukus, kas no rīta izraisīs strīdu restorāna darbinieku starpā, izgāja no restorāna, uz bridi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, pirms doties atpakaļ apskatīt furgonu 21409.

Šur un tur dzirdēja elektrisko ratiņu dūkšanu, un to troksnis atbalsojās no jumta metāla spārēm. Acīmredzot, darbībā bija tikai vieni ratiņi, bija tajos divi no četriem naktssargiem. Virzoties no restorāna uz priekšu, paskatīdamies atpakaļ un uz augšu, redzēja, ka augšstāva birojos dega gaisma, bija viena no žalūzijām pacelta. Tur pie loga sēdēja sargs, skatījās pa to. Tas bija ļoti saprātīgi laba vieta, kur ierikot posteni. Ceturto sargu viņš vēl nebija redzējis.

Nekādu problēmu. Fredijs aizcilpoja uz veikala aizmuguri, izvairīdamies no elektriskajiem ratiņiem, un furgons 21409 bija pilns. Jā, ser. Salicis īkšķus un rādītāja pirkstus «viss kārtībā» zīmē, cik nu tādā situācijā varēja, Fredijam likās, ka viņa pasūtījums pēc vēstules izpildīts pilnībā. Šajā laupīšanā visu smagumu bija pacēlis kāds cits, kam tā arī bija jābūt, un tagad japāņu videopleijeriem, kas jau bija atradušies furgonā, klāt bija nācis viss pārējais, ko Džersijas Džošs bija pieprasījis: personīgo datoru termināli, magnetofoni un, Dievs vien zināja kāpēc, veļas mazgājamās mašīnas. (Džersijas Džošam pašam pēc tās nebija nekādas vajadzības.)

Un tur tad Fredijs uzdūrās ceturtajam sargam, kas radīja zināmus šķēršļus. Šis puisis bija atlaidies krēslā pret ēkas dziļāko sienu starp divām atvērtajām garāžas durvīm un risināja mīklas kādā krustvārdu mīklu žurnālā.

Problēmu radīja Fredija vēlme gan nolaist, gan aizvērt furgona 21409 un garāžas durvis, kuru priekšā tas stāvēja, bet neko no tā viņš nevarēja izdarīt, kamēr sargs tur sēdēja. Varbūt, gandrīz vai vienīgais, ko varēja darīt — pasniegties pēc furgona viegli šūpojošās ādas siksnas un tās pavilkt, jo tādējādi durvis, laizdamies uz leju, varētu neizraisīt tādu troksni, ja vien viņš to darītu lēni un uzmanīgi. Taču garāžas durvis darbojās ar elektrību un tās žvadzēja; viņš šo žvadzoņu bija dzirdējis iepriekš, kad tās bija atvēris un aizvēris.

Nu, tad jau būs jāpiemērojas. Atstājot abas durvis atvērtas un sargu ar viņa mīklām, turpinot izvairīties no elektriskajiem ratiņiem, kas nesakarīgā veidā dūcināja apkārt un uz riņķi, Fredijs devās uz veikala vidu, kur bija ievērojis desmit pēdu augstu spilvenu krāvumu, kas atradās no stieplēm veidotā grozā, kura malas bija šur tur vaļā tā, lai pircēji varētu iebāzt roku un izvilkt tādus spilvenus, kādus vēlējās. Fredijs uzkāpa pa grozu līdz augšai — stieple bija asa un sāpīgi griezās viņa basajās kājās, un, kad uzrāpās, iegāzās spilvenos un vārtījās pa tiem, līdz iekārtojās pa īstam, un tad gulēja, veroties griestos un gaidot, kad ieradīsies apkopēju brigāde. Viņš jutās tik ērti, kā nekad savā dzīvē vēl nebija juties, un viņš bija visai pārliecināts, ka neaizmiiiiiiii…

Bija vienpadsmit. Apkopēju brigāde bija klāt. Fredijs zināja, ka ir vienpadsmit, un zināja arī to, ka apkopēji ir ieradušies, jo pēkšņais troksnis, ko viņi radīja, bija tik skaļš un tik šausmīgs, ka viņš izlēca no miega kā briedis jūsu automašīnas uguņu kūlī, spārdoties un mētājoties tādā panikā, ka ap to laiku, kad viņš atjēdzās, bija visai dziļi ierakts groza spilvenos. Tad aizcīnījās līdz virspusei, un, elsodams, kādu laiku tur gulēja, ieklausīdamies troksnī.

Nē, ēka nebija sagruvusi, la bija tikai apkopēju brigāde, kas ar saviem putekļu sūcējiem un preses mašīnām virzījās uz priekšu pa celiņiem, kā uzbrūkoša tanku armija.

Fredijs piesardzīgi pacēla galvu, mēģinādams noorientēties, kas notiek, un tālu virs ejām, aiz nezāļu iznīcināšanas mašīnu ierindām, darba zābaku bataljoniem un mīkstu, pūkainu čībiņu maigajiem izvirdumiem, vēl aizvien palika apgaismotais logs otrajā stāvā, tādā pašā līmenī, kā viņš uz saviem spilveniem, bet bezkaislīgais saīgs tur vēl arvien sēdēja, skatījās tieši uz Frediju un pat nepamirkšķināja acis.

Labi. Laiks ķerties pie darba.

Nokāpis no groza lejā uz betona grīdas, ar apkopēju radīto troksni ausīs, Fredijs saprata, ka pa ceļam būs vienreiz, ārkārtējas nepieciešamības dēļ, jāapstājas, bet, kad atrada kungu istabu, izrādījās tā ir pilna ar apkopējiem. Viņš šos cilvēkus varētu izbiedēt, ja vien to būtu gribējis, bet tā vietā izmantoja dāmu istabu, aizmirsās un norāva kloķi, kas viņu pašu izbiedēja. Viņš tikko bija iznācis no dāmu istabas, kad viņas visas tur iedrāzās, godbijīgi skatīdamās.

Mīklu minētājs — sargs bija ne vien pametis savu posteni, bet arī mīklas; žurnāls un zīmulis tagad atradās uz krēsla viņa vietā. Varbūt bija aizgājis pārmīt kādu vārdu — sasaukties ar apkopēju komandu.

Galu galā sargs atgriezīsies tikai tāpēc, lai savāktu savu žurnālu. Aizdrāzies līdz piekabei 21409, Fredijs novilka uz leju tās durvis, unj ja arī tās izraisīja kādu troksni, pat Fredijs to nedzirdēja. Tad nospieda garāžas durvju pogu, un durvis, pats par sevi saprotams, šķindēdamas un spiegdamas laidās uz leju, bet kuru gan tas uztrauca?

Nākamais uzdevums — tikt no šejienes ārā. Fredijs virzījās uz priekšgalu, un tur pie galvenās ieejas tagad krēslā sēdēja ceturtais sargs. Tatad tādai vajadzēja būt viņa dienas kārtībai; tā kā apkopēju komandai darba laikā bija vairākkārt jāstaigā iekšā un ārā, šis sargs atstāja savu parasto posteni, lai uzmanītu neaizslēgtās durvis, kamēr viņi bija šeit, lai novērstu nepiederošu personu ienākšanu un lai atturētu apkopēju komandu aptīrīt veikalu pārāk dedzīgi.

Ārkārtīgi vienkārši. Fredijs pagāja garām sargam, nogaidīja, līdz kāds zaļā darba apģērbā tērpts apkopēju komandas puisis izgāja pēc kaut kā uz savu furgonu, un tad viegli iztipināja tieši aiz viņa.

Bija jūlijs, bet vakari vēl aizvien bija vēsi. Juzdamies nedaudz nemīlīgi. Fredijs skraidīja līdz pat ēkas galam, kas prasīja daudz laika, jo tā bija ļoti milzīga ēka. Viņi ar Pegu iepriekšējo reizi bija braukuši,

kas gandrīz nemaz nebija paņēmis laiku, un bija noskatījis iekārtojumu, kas līdz šim brīdim nebija mainījies. Piekabes bija pieglaudušās ēkas aizmugurei, un vietās, kur vispār nebija nevienas piekabes, garāžas durvis bija aizvērtas. Pāris milzīgu prožektoru, kas atradās ēkas dziļākā gala abos stūros, veidoja ainavu ar spilgti baltām un dziļi melnām, pretrunīgām ēnām. Asfaltētais stāvvietu laukums te bija mazāks un netīrāks nekā ēkas priekšpusē, aizmugurē iestiepjoties vārgulīgos, plānos kociņos un krūmeļos, pie kuriem bija novietots pusducis lielu, atklātu ratu šo piekabju vilkšanai.

Fredijs jau agrāk bija piedalījies furgonu laupīšanā (lai arī pilnīgi nekad viens pats). Ta kā viņš zināja, ko darīt tālāk, proti, bija jāuzlec uz kādām no ratu stieplēm, atmuguriski jāpiebrauc pie piekabes 21409 un jāizslēdz motors. Tad, vēlreiz pārbaudot, ka šī tik tiešām ir piekabe ar numuru 21409, kā to apstiprināja rozā ceļojuma lapa, kas bija piestiprināta sānos — viņš negribētu aizvākt nepareizo piekabi pa atvērtajām garāžas durvīm, jo tas varētu sacelt trauksmi —, savienoja elektriskos un hidrauliskos vadus ar ratiem un piekabi, atkal ieslēdza motoru un ļoti lēnām pabrauca dažas pēdas uz priekšu, lai tikai pilnīgi pārliecinātos, ka aiz viņa ir aizvērtās garāžas durvis, ko redzēja sānspogulī — tā bija. Tad viņš pārbaudīja apgaismojumu un bremzes, un šķita, ka viss bija kārtībā.

Maz ticams, ka ļaudis iekšpusē varētu sadzirdēt šīs mašīnas motoru, ne jau nu tad, kad tur strādāja apkopēju brigāde. Fredijs pārslēdza uz lēnāko ātrumu, ar grūtībām sagrieza stūri un galu galā izripināja milzīgo piekabi ārā.

Viņš nebrauca gar ēkas priekšpusi, bet nogrieza pretējā virzienā, šķērsām pāri tukšajai autostāvvietai, tad nogriezās uz sānu ieliņu, tad no turienes uz lielo krustojumu, kur dega sarkanās satiksmes gaismas. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Neviens nebrauca garām. Iedegās zaļā gaisma. Fredijs nogriezās un brauca prom.

Viņi bija norunājuši satikties pulksten vienos pie nodegušās ēstuves, taču Pega bija pārāk uzvilkta, lai paliktu mājās, ne jau pēc ziņām pulksten vienpadsmitos, kad nebija vairs nekādas citas izklaides. Viņa gribēja zināt, kā Fredijam bija klājies, bet ari viņai bija kas ārkārtīgi svarīgs paziņojams, kad vakara darbiņš būs padarits.

Bet tikai tajā gadījumā, ja nebūtu nekādu problēmu. Ja tādas būtu radušās, viņa nekādā ziņā nevarētu nabaga zēnam pasliktināt situāciju ar bēdīgām ziņām. Tāpēc viņa, protams, cerēja, ka nebūs nekādas aizķeršanās, un šī, kā arī daudzu citu iemeslu dēļ, viņa vairs nespēja nosēdēt mājās un, galu galā, izmetās pa parādes durvīm, iekāpa busiņā un tāpēc sasniedza nodegušo ēstuvi četrdesmit piecas minūtes ātrāk, un viņa tur, protams, nebija.

Viņa novietoja busiņu aiz ēstuves, izslēdza gaismas, kā bija vienojušies, un sēdēja tumsā, praktizējoties, kā viņa to pateiks — vārds vārdā savu un viņa runu, un pēc divdesmit minūtēm uz ceļa pie ēstuves parādījās gaismas stari. Tātad viņš bija ieradies divdesmit minūtes ātrāk, ja tas bija viņš. Bet ja nu nebija, viņa cerēja, ka tie vismaz nav pavalsts policisti, lai te vai nu ierīkotu novērošanu, vai arī pārbaudītu busiņu, kas te tumsā bija novietots.

Bet tas bija Fredijs. Tas ir, kad atvērās pasažieru durvis un neviens neizkāpa, tam bija jābūt Fredijam. Tādām lietām viņa vairs gandrīz nepievērsa uzmanību, tāpēc Pega jautāja: — Kā gāja?

— Lieliski, — viņa peldošā balss atbildēja, kamēr busiņš nosēdās un sašūpojās, jo Fredijs bija iekāpis un rāpoja pāri sēdeklim uz aizmuguri, kur bija viņa drēbes. — Vispār nekādu problēmu. Es pat kādu laiku iesnaudos.

— Lieliski, — viņa atbildēja, klausoties slīdēšanā un šļūkšanā, kamēr viņš tur aizmugurē ģērbās, un tad viņai piebiedrojās Diks Treisijs ar rozā Playtex cimdiem un cieši aizpogātu kreklu ar garām rokām, haki biksēm, blāvām zeķēm un iešļūcenēm. — Čau, Fredij, — viņa teica.

— Cik tas bija vienkārši, Peg, — viņš teica, Dika Treisija sejai uzpūšoties un saraujoties, kad viņš runāja. — Šķiet, ka varētu ik nedēļu aplaupīt vienu no šiem veikaliem gar visu austrumu krastmalu — no augšas līdz lejai.

— Labāk pabeigsim šo vienu? — viņa ieminējās.

— Labi. Pa vienam uzreiz.

— Tieši tā.

— Seko man, — viņš, izkāpjot no busiņa, sauca.

Pega iedarbināja motoru, ieslēdza gaismas un piebrauca no ēstuves ieejas puses, un kas tur ārā bija par milzīgu furgonu! Ak mūžs, ak mūžs. — Kaut kas neredzēts, — viņa čukstēja, cieši nopētīja, cik tas bija augsts, cik tālu no zemes līdz tā pašai augšai atradās dzeltenie lukturi. Un cik tas bija garš. Dzeltenās gaismas tam bija ari gar malām un sarkanās — aizmugurē, tāpat sarkanās un dzeltenās gaismas — uz ratiem, bet priekšpusē vareni, lieli lukturi. Tas vairāk izskatījās pēc tvaika kuģa nevis furgona, pēc milzīga kravas kuģa, kas dodas apkārt pasaulei.

Viņa piepīpināja, lai viņš zinātu, ka ir gatava, un milzīgais braucamrīks lēni sakustējās, pārslēdzot ātrumus un uzbraucot uz tukšā lauku ceļa tumsā, kamēr Pega savā busiņā lēni sekoja.

Viņiem bija jāšķērso Hudzonas upe, viņi izvēlējās Ripa Van Vinkla tiltu, kas bija tā nekas, jo nepagāja ne divdesmit gadu, kad viņi bija otrā upes krastā.1 Viņi brauca uz rietumiem, līdz nonāca uz Ņujorkas pavalsts maģistrāles, kur Dika Treisija maskai un Playtex cimdiem šonakt būs vairākkārt jāiziet cauri pārbaudījumiem. Šī bija pirmā reize, kad viņi devās uz kaut kurieni, kad Pega nevarēja aizstāt Frediju pie stūres un nevarēja ari paredzēt, kas no tā iznāks. Un tā, tikai lai nodrošinātos, Pega atpogāja vēl vienu blūzes podziņu, gaidīdama aiz furgona, kamēr Fredijs no veča nodokļu iekasējumu būdiņā saņēma talonu, un kad piebrauca, lai saņemtu savu talonu, viņa tā mazliet noliecās uz priekšu, smaidīdama.

Vecim nodokļu kabīnē parādījās visdīvainākā sejas izteiksme, it kā sev jautātu: kas gan, pie velna, tas bija? Bet tad pamanīja Pegu un caur viņas atpogāto blūzīti saskatīja ēnas, tūlīt pat aizmirstot iepriekšējo šoferi. — Nu, tad sveiki, — viņš teica, pasniedzot Pegai talonu.

— Sveiki, — viņa vēl nedaudz pasmaidīja.

— Jauka nakts, — viņš vedināja tālāk.

— Svelmaina, — viņa atbildēja, valstot «1» skaņu pa muti kā gatavu zemeni, un devās pakaļ Fredijam.

Viņi bija vairāk nekā simts jūdzes tālu no Ņujorkas. Fredijs iebrauca ar milzīgo furgonu labajā joslā un turējās pie pieļaujamā piecdesmit piecas jūdzes stundā ātruma, nevēloties piesaistīt kāda policista uzmanību. Pega iebrauca aiz viņa, ieslēdza radio un iekārtojās garajam un garlaicīgajam braucienam.

Lejā pa maģistrāli, ar ļoti retu (un vairumā kravas automašīnu) satiksmi. Tuvojoties Ņujorkai, viņi nogriezās uz Ņūdžersijas galveno maģistrāli, un tas nozīmēja, ka gaidīja vēl divi maksas iekasētāji, kurus Fredijs apstulbināja, bet Pega iepriecināja. Pa galveno maģistrāli cauri Ņūdžersijai līdz pagriezienam pie Linkolna tuneļa, un vēl diviem maksas iekasētājiem, no kuriem viena (pie tuneļa) bija sieviete. Te ar Pegas viltību nekas netiks līdzēts. Taču, no otras puses, šī sieviete iekasēja maksu Linkolna tuneļa Ņūdžersijas pusē un tāpēc neko dīvainu treilera-furgona šoferī vispār nepamanīja, patiesībā, ja viņai prasītu, viņš izskatījās daudz normālāks nekā vairums.

Fredijs Džersijas Džošam bija teicis, ka droši vien piezvanīs kaut kad starp trijiem un četriem no rīta, un bija kādas piecpadsmit minūtes pāri trijiem, kad, sasniedzot Devīto avēniju Manhetenā, Fredijs pieturēja lielo furgonu ietves malā, vietā, kur mašīnas nedrīkstēja novietot, bet Pega piebrauca aiz viņa. Izkāpusi no busiņa, staipīdamās, stīva un smeldzošām malām, viņa aizgāja līdz ratiem, paskatījās uz augšu, nopūtās un teica: — Fredij, uzliec galvu.

— A. Piedod. Pie nodokļu kabīnēm atcerējos.

Viņa skatījās, kā atkal parādījās Diks Treisijs. — Vai tu ar to gribi teikt, ka līdz šejienei visu ceļu brauci bez galvas?

— Kļūst ļoti karsts, Peg.

— Brīnos, kā aiz sevis neizraisījām simtiem avāriju.

— Tik augstu naktī nevar redzēt, sacīja Diks. — Bet tas mums izdevās, vai ne?

— Skaidrs. Bet tagad man jāpiezvana Džošam, ko?

— Jā, — Playtex cimds norādīja. — Novietoju furgonu pie telefona būdiņas. Ja vien tas darbotos.

la pat nebija būdiņa, tikai telefons uz staba, bet tas darbojās. Pega uzgrieza numuru, un gandrfz vai pēc piecpadsmit zvaniem balss beidzot atbildēja: — U?

— Cau, Džoš, Pega ar pamatīgu uzspēlētu draudzīgumu sacīja. Te Pega, Fredijs lūdza piezvanīt.

— A, — viņš neizklausījās laimīgs.

— Esam ieradušies ar preci. Satiksimies, kur sarunāts, labi?

— Satikt Frediju?

— Mūs abus, Džoš.

— A, — viņš, izklausoties sarūgtināts, atteica un nolika klausuli.

Pirms kādiem daudziem, daudziem gadiem Manhetenā, dienvidos aiz Griničvilidžas līdzās Hudzonas upei, atradās īsta lopkautuve. Deviņpadsmitajā gadsimtā pa Piekto avēniju cilvēki dzina liellopus, triecot govis uz lopkautuvi, bet tad uzbūvēja dzelzceļa līniju, kas daļēji atradās pa ceļam starp Desmito un Vienpadsmito avēniju, ko vēl arvien izmanto vilcieni, kas no ziemeļiem dodas uz Pensilvānijas staciju Rietumu Trīsdesmitajā kvartālā. Virzoties no šejienes uz leju, vecā dzelzceļa līnija bija pacelta virszemē līdz pat otrā stāva līmenim, un tā noveda līdz pilsētas tirdzniecības centram, vilcieni, kas aizgādāja nolemtās govis, ripoja uz dienvidiem un dienvidiem, līdz kamēr ap sliežu ceļiem tika saceltas ēkas un izauga vesels rajons. Šur un tur virszemes dzelzceļa maršruts iestiepās pat ēkās.

Tad tam visam pienāca gals. Lopkautuvi slēdza, un Manhetenas pašā dienvidu galā palika arvien mazāk ražotņu, un arvien retāk un retāk no Eiropas ienākušie kravas kuģi tur izkrāvās, tāpēc arī vairs nebija vajadzības pēc dzelzceļa līnijas, kas stiepās cauri Manhetenas Pensilvānijas stacijas dienvidiem. Bet senā virszemes līnija bija būvēta no dzelzs un bija diezgan izturīga, lai pa to varētu pārvietoties vairāku tonnu smagi vilcieni un liellopi, un nebija īpaši viegli šo veco monstru nojaukt, tāpēc tā lielāko tiesu saglabāja. Šur un tur, kad sāka būvēt jaunas celtnes, radās doma, ka vecās līnijas daļa jānojauc, bet tās lielākā daļa vēl arvien ir turpat. Ta tur ir vēl šodien tieši virs jūsu galvām — melna, veca, bieza dzelzs, savienojot veco ēku ar citu senāku ēku — gandrīz vai kultūras piemineklis no senākiem un daudz varenākiem laikiem.

Lejā pie Rietumvilidžas masīva ķieģeļu noliktava jau sen bija pacēlusies visapkārt dzelzceļa līnijai, iekļaujot ēkā ari pašas dzelzceļa sliedes. Ric Otrā pasaules kara, kad noliktava tika pārbūvēta par dzīvojamo namu, visi vecie iekraušanas doki un citas pieejas dzelzceļam tika aizmūrētas ar betona blokiem un pārvērstā puse tika nostiprināta ar akmens vates plāksnēm.

Neapgaismotais un neizbūvētais nama pirmais stāvs zem dzelzceļa tika izmantots kā apkārtējo uzņēmēju, sanitārtehniķa un atslēdznieka, un vēl kāda vai pāris citu autostāvvieta, bet gadu gaitā šis nelielais skabūzītis kļuva par satikšanās vietu tādiem, kam bija ko teikt tikai par anonīmo seksu. Tur atgadījās arī dažas laupīšanas, daži uzbrukumi un tad mēneša laikā divas nāvīgas saduršanas, un šajā bridī pilsēta iesūdzēja tiesā nama pārvaldes firmu, kas bija pirmā reize, kad firmai aci pret aci jāsatiekas ar neķītri riebeklīgo elles caurumu zem vecā dzelzceļa sliedēm, kas tik tiešām bija viņu īpašuma sastāvdaļa. Tā viņi vienu galu aizmūrēja ar betona blokiem un otrā galā uzstādīja augstu stiepļu sētu, kam pa virsu vēl bija dzeloņdrātis, bet vārtu atslēgas bija tikai nama pārvaldniekiem, kas nozīmēja to, ka sešu mēnešu laikā pusducim vissliktāko apkaimes noziedznieku bija katram sava vārtu atslēga.

Viens no šiem cilvēkiem bija Džersijas Džoša Kuskiosko līdzgaitnieks. Tas bija viņš, kam Džersijas Džošs nogādās furgonu un visas preces par jauku nakts darba peļņu, jo bija norunāts, ka Fredijs Nūns saņems četrdesmit tūkstošus dolāru, ja būs tieši tas furgons un preces, par ko bija stāstīts, turpretim Džersijas Džoša sabiedrotais Džersijas Džošam tad maksās simts tūkstošus dolāru. Tas ir, tiklīdz furgons un tā sastāvs būs ieslēgts drošībā — aiz vārtiem, dzīvojamajā namā, zem vecajām dzelzceļa sliedēm.

Fredijam nav bijis līdz šim īpaši daudz pieredzes monstra manevrēšanā pa ielām, kas bija tik mazas, šauras un nelīdzenas kā Rietum-vilidžā. Ikreiz, kad nogriezās, vismaz viena riepa nobrauca pa ietves malu. Tas, ka neiebrauca nevienā no novietotajām mašīnām, bija tīrais brīnums. Pega, kas viņam sekoja, vēl arvien turēja acis aizvērtas, gaidīdama avāriju, ko tā arī nepieredzēja.

Tad Fredijs to ieraudzīja — veco dzelzceļa līniju, melno dzelzs Nībe-lungu terasi, melno tiltu, kas pāri ielai savienoja vienu deviņpadsmitā gadsimta ķieģeļu fabriku ar otru, bet zem apmākušajām debesīm vīdēja Ņujorkas līča drūmie ūdeņi.

Radījums, kas laiski gozējās dziļi tumsā zem balstiem, visticamāk, bija Džersijas Džošs; furgona priekšējās ugunis kaut kā, šķiet, izvairījās izgaismot tieši viņu. Divi veči, kas bija ar viņu, tiklab varēja būt nībelungi: brutāli, nejauki un īsi.

Fredijs nebija radis domāt par braucamā augstumu, ar kuru viņš pārvietojās, līdz brīdim, kad vēlāk bija no tā izkāpis un aptvēris, ka, pabraucot zem dzelzceļa tilta, palika vēl tikai trīs collu sprauga. Kas, saprotams, bija tikpat kā jūdze.

Katrā ziņā, Fredijs pabrauca ar furgonu zem tilta un vēl tālāk, pieturot tikai tad, kad pats piekabes pakaļgals bija zem tilta. Tad, norāpojis no ratiem, sajuta stīvumu un sāpes pēc garā ceļojuma, ko bija pavadījis nedabīgā pozā, Pega iebrauca ar busiņu šaurajā spraugā starp furgonu un mašīnām, kas bija novietotas ietves malā, un apstājās līdzās Džersijas Džošam, kas, stāvot starp mašīnām, blenza uz milzīgo piekabi tā, it kā būtu gaidījis kaut ko mazāku, varbūt kabatas lieluma piekabi.

Sveiki, Džoš, sacīja Pega.

Džošs uz viņu paskatījās un neatbildēja. Abi rokaspuiši, dzimuši rokaspuiši — abi divi — stāvēja aizmugurē uz ietves pie dzelzs vārtiem un neteica neko. Fredijs tuvojās savā Dika Treisija galvā un Playtex cimdos.

Cik vien pašpārliecināti varēja, Pega jautāja: Vai jums ir nauda, Džoš?

— Čeks, — Džošs atbildēja.

Pega papurināja galvu: Mēs čekus nepieņemam, Džoš.

Viņš ar netīru un strupu pirkstu norādīja uz piekabi: — Pārbaudiet furgonu. Tajā brīdī pienāca Fredijs. Džoš, viņš teica, labi zināt, ka tur ir viss. Viss, ko prasījāt. Patiesībā pat divas liekas veļas mazgājamās mašīnas. Tas es atmetu jums par brīvu.

Džošs pagrieza galvu, lai paskatītos uz Fredija balsi, un tad šausmās novērsās no tā, ko ieraudzīja, atsitoties ar pēcpusi pret mašīnas motora pārsegu sev aiz muguras. — Kas U tāds? — viņš kliedza.

Fredijs ar Playtex cimdā iemauktu roku pamāja uz rokaspuišiem: — Jūs uzticaties puišiem, jo viņi jums ir čomi, — viņš teica, kaut tās bija nepārprotamas muļķības. — Bet vai es viņus pazīstu? Nē. Un tāpēc nevēlos, lai šie veči uzzina, kas es esmu.

— Es zinu, kas esat, — viens no rokaspuišiem sacīja. — Diks Treisijs.

Otrs rokaspuisis jautāja: — Bet kāpēc kruķis?

Ja mani apturēs īsts policists, paskaidroja Fredijs, — viņš domās, ka esmu viņu pusē.

— Cimdi, — norādīja Džošs, norādot uz tiem.

— Pirkstu nospiedumu dēļ.

Džošs papurināja galvu, kā parasti apjucis par cilvēces nebeidzamo ķēmošanos.

— Naudu, sacīja Pega, pa logu izstiepdama graciozu roku.

Džošs viņu ignorēja. Norādot ar labo roku uz furgonu, bet kreiso -

uz Frediju, viņš teica: — Ievest. Tad ar abām rokām norādīja uz dzelzs vārtiem, ko viens no rokaspuišiem pašlaik atslēdza.

Otrs rokaspuisis panāca uz priekšu un teica: — Mēs aizvāksim mašīnas, tās ir mūsu, — domājot tās, kas aizsprostoja ieeju pazemes noliktavā.

Taču Fredijs iebilda: — Ne jau nu es, Džoš. Jums ir ļaudis, kas zina, kā ar šiem bērnu ratiņiem pienācīgi apieties. Es šo monstru nespētu padzīt atpakaļ, pat ja gribētu.

— Ta bija norunāts.

— Nē, Džoš. Noruna bija, ka es to atvedīšu. Gribat, lai to iebraucu atpakaļgaitā pa vārtiem? Es droši vien sagāzīšu visu māju, un pirmais, kas pēc tam notiks — klāt būs kruķi, lai uzzinātu, kas te notiek.

Sīkumi parasti izmaina vēstures gaitu. Džošs bija gatavs pildīt norunu, taču, no otras puses, pāris pēdējās satikšanas reizēs Fredijs un Pega bija viņu sakāvuši, un tas mutē bez jau tā ierasti sliktās garšas bija atstājis vēl sliktāku. Turklāt, viņš allaž bija gatavs nodevībai, ja apstākļi likās daudzsološi. Un nu Fredijs atteicās iebraukt ar furgonu atpakaļgaitā.

— Nekāda noruna, — sacīja Džošs.

— Vai ar to gribat sacīt, lai furgonu vedu atkal projām.

— Tas paliks.

— Mēs furgonu paturēsim, — teica viens no rokaspuišiem, ātri izprotot situāciju.

— Brauciet jūs prom, — sacīja otrs, kas arī ātri apķēra.

Pega jautāja: — Bez mūsu naudas?

Džošs viņai nejauki pasmaidīja. Atriebība, viņš noteica.

Abi rokaspuiši no havajiešu stila kreklu apakšas izvilka pistoles. Varbūt, sacīja viens, paturēsim arī šo fidiņu.

Fredijs teica: — Džoš, jums ir trīs sekundes laika nākt pie saprāta.

Džošs uz viņu noskatījās ar drūmu apmierinājumu. — Ū varētu nomirt, — viņš atbildēja.

— Peg, — sauca Fredijs, — apbrauc kvartālu, — un pats jau rāva nost galvu, cimdus, kad nometās lejā un paripoja zem furgona.

Rokaspuiši kliedza, tikmēr Pega paātrināja gaitu, bet Džošam līdz viņas rokas locītavai, ko gribēja satvert, pietrūka milimetrs. Busiņš aizdrāzās pa kvartālu uz leju. Rokaspuiši aizskrēja katrs uz savu furgona galu. Džošs pieliecās, lai paskatītos zem piekabes, kur neviena nebija, pie viena izvelkot savu veco un daudz lietoto pistoli, ja Fredijs gadījumā veltos atpakaļ.

Rokaspuiši satikās otrā pusē un apstājās pie drēbju kaudzes uz ietves. — Viņš ir kails, — viens no viņiem teica.

— Aāaa, — novilka otrs un nokrita.

Pirmais rokaspuisis blenza. Tas bija ķieģelis, liels, netīrs ķieģelis, lūk, kas tas bija, kas pats mētājās pa gaisu, un nu tas tuvojās viņam. Viņš kāpās atpakaļ, paklupa aiz Fredija drēbju kaudzes, panikā nometās uz viena ceļgala un šāva uz nolādēto ķieģeli, bet lode aizspindza garām un trāpīja pa dzelzceļa zembūvi, un tad vēl kādu laiku trakoja un sitās pret metālu.

Novaidējies, rokaspuisis nometa pistoli, sašūpojās un mēģināja bēgt uz visām četrām, kas nozīmēja, ka viņam krītot nebija augstu jākrīt.

Džošs vēl arvien bija pieplacis pie zemes furgona otrā pusē. Viņš dzirdēja, ka pretējā pusē kaut kas notiek, bet nezināja, ko tas varētu nozīmēt. Tad atskanēja šāviens, kas viņam nepatika; ja vēl būs kādi septiņi vai astoņi, tad kāds piezvanīs policijai. Tad iestājās klusums, un tas jau bija labāk, bet tas ne par ko nevēstīja. Džošs gaidīja un gaidīja, un tad kaut kas auksts un ciets aizskāra viņa labo vaigu, kad pabolīja acis uz augšu un pa labi ievēroja, ka tas ir pistoles stobrs. Viņš sastinga.

— Džoš, es jau sāku ar jums zaudēt pacietību.

Kaut kā aiz muguras bija uzradies Fredijs. Kur palikuši rokaspuiši? Džošs palika sastindzis.

— Piecelieties, Džoš!

Džošs piecēlās.

— Vai jums maz ir nauda, stulbeni?

— Mašīnā, — Džošs atbildēja, paceļot neko citu kā roku, norādot aiz sevis pa labi uz vienu no mašīnām, kas bija aizsprostojusi iekļūšanu pa vārtiem.

— Vai tā ir aizslēgta?

— Ne jau nauda. Nav mana.

Tad atgriezās busiņš, apbraucis apkārt kvartālam un apstājās līdzās Džošam. — Fredij, vai tas esi tu? — Pega prasīja.

-Jā. Piekabes otrā pusē ir manas drēbes, vai tu nevarētu tās savākt?

— Protams.

Kamēr Pega izkāpa no busiņa un aizrikšoja projām, Džošs cieši raudzījās un mirkšķināja acis uz piekabes pusi, skatījās un bolīja acis, baidīdamies pagriezties. Fredijs bija kails? Kāpēc?

Pega atgriezās ar kaudzi saburzītu drēbju un lateksu, iesvieda to visu busiņā un tad jautāja: — Ko tagad?

— Viņš saka, ka tur tajā mašīnā ir nauda. Vai tā ir ieslēgta?

Pega aizgāja un pārbaudīja: — Nē.

— Kāda uzticība!

— Uz aizmugurējā sēdekļa ir trīs lielas biezas aploksnes.

— F! — kliedza Džošs. — F! F!

Pega sacīja: — Uz vienas no aploksnēm rakstīts F.

— Fredijam, — kliedza Džošs.

— Vai tajā ir nauda?

— Nauda ir visās trijās.

— Ņem tās visas.

-Tikai F! Jo pārējās divās aploksnēs bija sešdesmit tūkstoši dolāru, ar norādi vai aizlocītu stūri — Džošam.

— Aizverieties, Džoš.

Džošs, kas bija mocīts vairāk kā spēja izturēt, apmetās uz otru pusi, lai protestētu, apstrīdētu, izrādītu savu taisnību, bet skatiens atdūrās pret ķieģeļu sienu pāri ietvei. Viņš izvalbīja acis. — Kas? Kas? Tad pamanīja pistoli, kas karājās gaisā un bija nomērķēta pret viņa seju. Viņš automātiski izstiepa roku, un tā atsitās pret kaut ko, kas tur nemaz nebija: miesu, krūtīm. Aāaaa!

Klusi un bīstami skanēja Fredija balss tieši drebošā Džoša priekšā; savā sejā sajuta silto elpu. — Nu jūs zināt noslēpumu, ko neviens nezina, lai paliktu dzīvs.

Tajā bridī Džošs noģība. Un tad Fredijam šis blusu apsēstais ķermenis bija jānovelk malā, tuvāk ietvei, lai busiņš tiktu garām.

— Simts tūkstoši dolāru, — apmierināti sacīja Fredijs un nometa pēdējo no trim aploksnēm uz grīdas aiz pasažieru sēdekļa. Viņš bija atkal savā nekārtīgajā apģērbā un lateksā blakus Pegai, kas sēdēja pie stūres.

— Lieliski, Fredij. Ta tevi nodrošinās ilgākam laikam.

— Nodrošinās mūs.

— Fredij, a-a, redzi, man tev kaut kas ir…

— Peg, — viņi brauca uz ziemeļiem pa Desmito avēniju, un Fredijs uzstāja, Peg, nedomāju, ka mums vajadzētu mēģināt šonakt braukt atpakaļ uz pavalsts ziemeļiem.

— Tu tā domā?

— Jā. Ir gandrīz četri no rīta, esam visu nakti pastrādājuši un abi esam beigti. Brauksim uz mājām, uz dzīvokli, labi izgulēsimies un brauksim atpakaļ rīt.

— Iespējams, tev taisnība, — viņa nolēma.

— Es zinu.

— Okei. Viņa nogriezās pa labi Četrdesmit otrajā ielā.

Viņš jautāja: Vai tu gribēji man ko teikt?

— Tas pagaidīs, — viņa atteica.