Vasara

8.No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu

No rīta tēvs un dēls uzlūko viens otru ar ilgu un zīmīgu ska­tienu. Stāsta, ka arī klusēšana varot būt izteiksmīga; ko tādā gadījumā var sacīt par izteik­smīgu skatienu, kam seko tik­pat izteiksmīga klusēšana?

Visu dienu Jāzeps nedod nevienu pavēli, kas jāiz­pilda «nekavējoties». Viņš klusēdams izdzer savu rīta kafiju, pēc tam ilgi rakņājas pa kaut kādiem noslēpu­mainiem papīriem, pārkravā čemodānu, ieberzē deniņus ar smaržīgu šķidrumu, uzber uz mēles kādu baltu pul­veri, saviebjas un pāris reižu nosaka: «Čort vozmī!»

Pēc tam viņš kādu brīdi sēž uz šķūņa sliekšņa, staipa kājas un košļā smilgu. Viņš atgriežas atkal pagalmā, patērzē mazliet ar māti, sarunājas par cūku audzēšanu un citām saimniecības būšanām. Tad viņš uz ilgāku laiku nozūd klētī. Šķiet, ka šī diena jāizsvītro ne vien no kalendāra, bet arī no Totsa dzīves. Slaidais, iznesī­gais un čaklais jauneklis šodien ir bāls un šļaugans kā izmērcēta siļķe. Šķiet, kaut kur Paunveres apkaimē klaiņojis apkārt paprāvs kupris, meklēdams vietu, kur apmesties, un tagad atradis sev mitekli uz Totsa muguras.

Pusdienas laikā Jāzepa māte pieiet pie klēts, paver durvis un sauc:

— Jāzep! Vai ēst negribi?

— Vēl tā kā lāgā negribētos, — no klēts atbild vārga balss.

— Kas tev kait? Slims esi, vai?

— Nē, nē… Tikai kājā iemeties tas išhiass vai — kā viņu sauc — reimatisms. Tagad nolikos šeit, uz priežu dzinumu un zāļu kaudzes, varbūt izvilks.

— Nu, bet ēst ari vajag, — māte nerimstas. — Rei­matisms ir ļauna kaite, tas tiesa; eče, vakar bija tā samocījis tavas kājas, ka nevarēji ne lāgā paiet, bet… Bet ēst tomēr vajag, tas tak netraucē tev ārstēties.

— Netraucē gan, — atsaucas balss no tumsas.

Sl balss ir dziļa un dobja un liecina, ka runātājs pēc savas balss tālākās izkopšanas varētu kļūt par krietnu basa dziedātāju.

— Tad nekavējies! — vecīte piekodina un smaidī­dama aiziet uz istabu.

Pēc kāda laika mēs redzam Totsu sēžam uz klēts sliekšņa iegrimušu dziļās pārdomās.

— Hm … — viņš pūlas atcerēties. — Vai es vakar nopirku upes sūkli un jūras sāli vai ne? Varbūt tomēr nopirku, bet kaut kur aizmirsu? Velns viņu zina.

Šķiet, it kā Totss varētu atcerēties savu pagātni un domāt par nākotnes plāniem, vienīgi sēdēdams uz sliek­šņa. Un, ja reizēm gadās, ka šis tas nav vispār no­skaidrojams, tad vainīgs parasti ir «jods».

— Hm, hm … — sēdētājs prāto tālāk. — Vai es no­pirku jūras suļķus … — kaut tevi nelabais! — jūras sāli, nevis jūras suļķus … jā, vai es nopirku jūras sāli un upes sūkli vai nenopirku? Bet visas šīs upju un jūru padarīšanas ir tīrie nieki, salīdzinot… kā viņu, jupis, sauca … Pareizi!

Totss iesit sev ar plaukstu pa pieri un izbiedētām acīm raugās kaut kur tālumā. — Vai es tiešām vakar biju tur? — viņš izbijies jautā pats sev. — Patiesībā es t u r nevarēju nokļūt, jo …

Visļaunākais ir tas, ka nav neviena, kas varētu pa­skaidrot kaut ko tuvāk par viņa vakardienas izdarībām. Savādnieks dzīvo tālu, un Kīrs … O, nē! Tur viņš vairs nespers savu kāju, kaut viņam būtu jānodzīvo vai tūk­stoš gadu un jārisina diezin kādi svarīgi jautājumi. Nē, tikai ne tur!

Bet ko gan iesākt?

Vakarā Totss uzliek galvā platmali ar spalvu, paņem no naglas pātagu un lēni aizsoļo uz Paunveres pusi. Šodien viņš ģērbies parastajā medību uzvalkā, jo tik daudz viņš atceras, ka garie svārki nav piemēroti ieša­nai, it sevišķi tādā tveicē.

Tuvojoties skrodera mājai, viņš pieliek klāt savam parastajam solim vēl gaiļa soli un cītīgi skatās sāņus, it kā vispār nepazītu šīs mājas iedzīvotājus. Pie krust­celēm viņš brīdi apstājas, palūkojas uz kapsētas pusi un pie sevis nomurmina:

— Te mēs bijām — tas ir fakts. Bet vai es pa šo ceļu gāju arī uz kapsētas pusi, nudien, lai mani nosit, to es neatceros. Nē, laikam negāju vis, — viņš pēc brī­tiņa piebilst. — Es it kā atceros, ka mēs ar Savādnieku atvadījāmies pie Aizpuru vārtiem un nolēmām kaut ko uzsākt. Ja es būtu aizgājis uz Ra … Rajām, kā gan es pēc tam varēju sastapties ar Savādnieku? Nē, nē, tur es tomēr nebūšu bijis.

Tā Totss pārcilā jau aizmirstībai nodotus notikumus un lēni, it kā pret savu gribu, dodas uz kapsētas pusi. Saule riet, starp kokiem iemirdzas vara plāksnes uz krustiem.

Te pēkšņi, kā no debesīm nokritis, parādās tievs jau­neklis garām kājām, ar salmenīcu galvā. Tas, rotaļā­damies ar spieķi, tuvojas kapsētai no pretējās puses.

Nācējs patlaban atrodas kapukalna augstākajā vir­sotnē un rietošās saules gaismā atgādina lielu divžu­burainu naglu, kas savieno debesis ar zemi.

Totss pieliek plaukstu virs acīm, vēro dīvaino parā­dību un pēkšņi jūt vēlēšanos kaut kur nozust. Viņš bez­palīdzīgi raugās apkārt, sakustas, it kā gribētu iebēgt kapsētā, bet tad apdomājas un paliek uz vietas. Ja viņš nācēju nepazina tūlīt, tas vēl nenozīmē, ka otrs nepa­zītu viņu pašu. Slēpšanās katrā ziņā veltīga, bez tam ir jau par vēlu. Nācēja seja laistās saulē kā apzeltīts rieksts pie Ziemas svētku eglītes. Svešo patiešām grūti pazīt, bet viņu pašu no augšas redz tikpat labi, kā viņš saredz gājējus ejam uz baznīcas pusi.

— Labvakar! — Totss smaidīdams uzsauc, kad dīvai­nais ceļavīrs pienācis tuvāk.

Uzrunātais atbild ar garu, aši un neskaidri izrunātu teikumu, no kura Totss saprot tikai pāris vārdu. Sapro­tamie vārdi ir «vakar» un «šodien atkal», viss pārējais saplūst neskaidrā murdoņā. Pie tam uzrunātā jaunieša seja nepauž ne mazāko prieku, ka atkal sastapis savu skolas biedru.

— Kā tu šeit nokļuvi? — Totss jautā.

— Kā nokļuvu … Tāpat kā tu. Atnācu.

— Hm… — Totss brīnās. — Kādēļ tu esi tik dus­mīgs?

— Ak, kas es nu par dusmīgu … — Kīrs pavicina spieķi, — ar tevi vispār nevar … Visu dienu biju galīgi slims, tagad iznācu mazliet pastaigāties svaigā gaisā. Biju pie vecmāmuļas kapa.

— Tavi brīnumi! — Totss iesaucas. — Tad jau tev ir klājies gluži tāpat kā man… Es arī biju … Un ta­gad gribu aiziet pie vecmāmiņas kapa. Un kur tu iedams?

— Kur? — Kīrs negribīgi novelk. — Kur citur kā uz mājām.

— Ahā, — Totss aši piebilst, — tad jau ej vien uz mājām. Arlabvakar! Es vēl pakavēšos pie vecmāmuļas kapa un tad arī iešu uz mājām. Arlabvakar, ar labu vakaru, Adniēl!

Skolas biedri atvadās. Kīrs gausi soļo no kalna lejā, kamēr Totss ātri iešmauc kapsētā, it kā baidītos, ka varētu nonākt pie vecmāmuļas kapa par vēlu.

Totss apstājas aiz vārtu staba un ar neuzticīgu ska­tienu nolūkojas pakaļ gājējam.

— Dīvaini! — viņš noteic pie sevis. — Diezin kur īsti atdusas viņa vecmāmiņa — viņš taču meklē tās kapu uz lielceļa. Jods viņu sazina šo sarkanmati!

Totss grauž nagus, ar nepacietību gaida, kamēr sko­las biedrs attālināsies, tad zaglīgi iznāk no paslēptuves un kā negudrs, atpakaļ neskatīdamies, skrien pāri kal­nam.

Kad Totss beidzot atskatās, viņš ar izbailēm ierauga, ka sarkanmatis ir atgriezies un zogas viņam pakaļ. Pie tam šis garkājainais zirneklis pielavījies tik tuvu, ka veltīgi būtu bēgt.

«Jupis zina kā viņš mani tik ātri panāca?» Totss do­mās sūkstās. Kaut gan spēle ir zaudēta, viņš tomēr grib vēl izmēģināt. Viņš mierīgi dodas uz priekšu un izlie­kas, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ka Kīrs, vicinā­dams spieķi, seko, tad pēkšņi atskatās un apstājas.

«Tā jau es domāju,» viņš nomurmina pie sevis. «Kīrs

skrien. Nu labi,» viņš nolemj, «tagad tik jāiet pretī un jānoprasa, ko šis te ķēmojas.»

Sajā acumirklī Kīrs palēnina gaitu un lūkojas uz kapsētas pusi, it kā viņam gar Totsu nebūtu nekādas daļas.

— Nu, tu taču solījies iet uz mājām? — Totss jautā pāri ceļam.

— Jā, — Kīrs nosarcis atbild, — iešu arī, bet es aiz­mirsu pie vecmāmuļas kapa vienu grāmatu.

— Žēlīgā debess! — Totss iesaucas. — Ko tad tu staigā pa ceļu, kaps taču ir kapsētā.

— Nu jā, nu skaidrs — kapsētā, bet es nācu paska­tīties, vai tā gadījumā nav izkritusi tepat uz ceļa.

— Ahā, — Totss gari novelk un paskatās uz zemi. — Nē, nekur nav redzama … Saki, Adniēl… Tu neat­ceries, vai mēs vakar bijām pie kapsētas vai nebijām?

— Vakar? — uzrunātais aizdomīgi paglūn uz Totsu un pakrata galvu. — Nē, vakar mēs pie kapsētas nebi­jām. Pat ne uz to pusi. Tu gan gribēji iet, bet mēs tevi nelaidām.

— Ko nu muldi! Tas nav iespējams!

— Jā, jā, tev bija uznākusi luste aiziet uz Rajām.

Kīrs sarauc pieri un pasmīn ar mutes kaktiņu. Var­būt viņš ar šo smaidu grib izteikt savu nožēlu, varbūt nicināšanu, bet varbūt abus kopā.

— Uz Rajām! — Totss iesaucas. — Es — uz Rajām! Kas man tur būtu meklējams?

— Jā, to nu es nezinu, — Kīrs ierauj galvu starp pleciem. — Bet tu gribēji iet turpu. Ja Savādnieks ne­būtu tevi atturējis, tad būtu arī aizgājis.

— Tas tik ir numurs! — Totss brīnās. — Tomēr nē! Tu melo! — viņš pēkšņi sāk šaubīties, pie kam viņa balss dīvaini iedrebas un pārvēršas basā.

— Es melojot? — Kīrs dusmojas. — Kāda note man melot? Vai tad tu patiešām neko neatceries?

— Neatceros.

— Nu tad jau tu laikam neatceries arī to, ka mēs norunājām svētdien satikties pie baznīcas, lai apcie­motu ķesteri.

— Pie ķestera? Ahā! Nē, nē, nē, pagaidi, to es atce­ros gan. Savādnieks to atgādināja vēl pie vārtiem.

Totss noglāsta savas mazās iesarkanās ūsiņas, paro­taļājas ar pātagu, tad paraugās uz baznīcas pusi un saka:

— Skat, kāds jeķims, kā viņš visu atceras, pats bija piesūcies kā mārks un bīdījās sāniski uz priekšu, bet, re, — nolasa tev visu kā no grāmatas. Tātad skaidrs — tur es vakar neesmu bijis. Labi, ka Savādnieks mani atrunāja, ļoti labi.

Iestājas klusums. Kīrs ieraksta ar spieķi smiltīs savu vārdu, piezīmē tam klāt puķi, nopūšas un raugās uz Rajām, kur pāri citām saimniecības ēkām paceļas skaistā dzīvojamā māja. Pēkšņi viņa skatiens kļūst modrs, mazie, kniepadatas galviņai līdzīgie redzokļi izplešas un pār viņa vasaras raibumiem klāto seju pār­līst tumšs sārtums.

— Kas tur ir? — Totss jautā, ieraudzīdams drauga sejā dīvaino pārmaiņu. Viņš atstumj cepuri pakausī, pieliek plaukstu virs acīm un, sekodams Ķīra priekš­zīmei, arī sāk skatīties tajā virzienā.

— Nekā nav, — Kīrs mēģina izlikties vienaldzīgs.

— Kā — nekā nav? — Totss viņu tincina. — Bet kāpēc tev sāka drebēt žoklis?

— Man salst.

— Salst? Šitādā laikā! Ho-ho-ho! Viņam salstot!

Totss atkal pieliek plaukstu virs acīm un uzmanīgi

vēro. — Tur nāk viens cilvēks, — viņš beidzot saka. — Un, ja nemaldos, tā ir sieviete.

— Iespējams, — Kīrs vienaldzīgi atsaka. Bet lūpu kaktiņi viņam šķobās. Grūti pateikt, vai Kīrs ar šo gri­masi cenšas apspiest smieklus vai arī piespiesti pa­smaidīt. Atkal iestājas klusums. Kaut gan tie nav tiku­šies vairākus gadus, saruna starp abiem jaunekļiem to­mēr negrib veikties. Totss pāris reižu pieiet Kīram tuvu klāt, izstiepj roku pēc viņa svārku pogas, pasmaida, it kā vēlēdamies kaut ko jautāt, bet nesaka ne vārda. Kīrs pārnes ķermeņa svaru no vienas tievās garās kā­jas uz otru un atbalstās uz spieķa, tad pasper dažus soļus uz Raju pusi, bet, redzēdams, ka Totss viņam seko, tūdaļ apstājas.

— Bet grāmata! — Totss iesaucas.

— Ak, jā! — Kīrs caur pieri paraugās uz Totsu. Tad jaunekli aiziet līdz kapsētas vārtiem un atkal apstājas. Kīrs rauc uzacis, kaut ko pie sevis nomurmina un tad enerģiskiem soļiem dodas uz baznīcas pusi, cerēdams tādā veidā atbrīvoties no Totsa.

Taču nav nemaz tik viegli tikt vaļā no skolas biedra.

— Bet kur paliek tava grāmata? — Totss atkārto, iedams dažus soļus aiz Ķīra. Kā nelaime viņš seko puiša pēdās un ar pātagu plīkšķina pa zābakiem. — Aizej un paņem no vecmāmiņas kapa savu grāmatu. Kur tu, ķēms, skriesi bez grāmatas? Paņem no vecmā­miņas kapa savu grāmatu!

Beidzot Kīrs pagriežas. Šķiet, it kā viņš būtu zau­dējis jebkuru izdomas spēju. Lai viņš iet kurp iedams, viņam pa pēdām seko ūsainais lietuvēns. Turpretī Krie­vijas viesis jūtas kā īsts stāvokļa saimnieks. Viņš no­vēršas un kā negudrs smejas par otra nevarību.

— Vai nav jauks laiks, Adniēl? Hū-hū-hū, hmm-hmm- hmm … — viņš jautā, valdīdams smieklus.

Kas zina, cik ilgi turpinātos stīvēšanās kapsētā, ja abiem jaunekļiem pietiktu laiks attiecīgi izkopt savus talantus. Bet tā, kas no Rajām tuvojas kapsētai, jau pienākusi gandrīz klāt un ar savu ierašanos ienes sarežģītajā situācijā zināmu skaidrību. Viņa ir jauna gaišmate. Kīrs ieklepojas un sveicina jau pa lielu gabalu.