Vasara

2.Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs

Aizpuru tīrumos sākas spraigs darbs. Lible pats izrok pirmo akmeni līdz pusei no zemes un ķeras pie urbšanas ar tādu sparu, ka neatliek laika noslau­cīt degunu. Pārējos akmeņus

atrok pārvaldnieks, viņš iesāk no lauka malas un lok­veidīgi virzās arvien tālāk. Cita pēc citas pārplīst vaka­rējās tulznas, tās briesmīgi sūrst, bet racējs to nejūt; no viņa atmiņas neizgaist kalpa zobgalīgais smīns, ausīs skan tēva zīmīgie vārdi: «Lai strādā vien, ja grib.» Vecais ar to nevēlējās pateikt neko citu kā to: dēlam šī aizraušanās drīz vien pāries. Lika pagaidīt! Ja darbs ir steidzams un reiz iesākts, tad jāpaveic līdz galam. Totss apsien mutautiņu ap sāpošo plaukstu un rok tālāk, dungodams dziesmiņu: «Posies, dvēsele, diena iet uz galu…»

Līdz brokastīm abi strādā bez apstājas. Laiku pa laikam Lible aši uztin smēķi un tad ar vēl lielāku sparu atsāk urbšanu. Līdz azaidam atkarībā no apjoma vai­rākos akmeņos ir izurbti lielāki vai mazāki caurumi. Pārvaldnieks nolēmis visu dienu tikai rakt, uz pirm­dienu viņš sadabūs vēl otru āmuru un sāks palīdzēt Liblem. Tikai ejot uz brokastīm, abi strādnieki pagūst pārmīt dažus vārdus.

— Ak jā, — saka Lible, uzlikdams svārkus plecos, — Totsa kungam sveicieni no Rajām. Lūdza, lai aiz­ejot, ja atliekot laiks.

— Hm! — Totss nomurmina.

— Nu jā, esot solījies aiziet tūlīt, tikko pārbraukšot no pilsētas. Tagad viņa gaidot katru dienu.

—Hm! Gan aiziešu, kad atliks laiks.

— Nu jā — rītu. Tad būs viens ceļš un divas darī­šanas.

— Trīs. Jāiegriežas arī Sārēs. Arnis lika pateikt, lai aizsūtot naudu.

— Ahā. Tātad satikāt Arni? Nu, ko viņš saka un ko dara, kāpēc nebrauc mājās?

— Solījās drīz atbraukt uz Paunveri.

— Nu, bet par to … par šito mīlestību neuzzināji neko?

— Nē, par to mēs nerunājām. Negribēju uzplīties ar saviem jautājumiem.

— Nu jā.

Pēc brokastīm sāk līt lietus, Totsa sarkanais «Tol­stoja krekls» drīz vien kļūst tumšs un pielīp pie miesas. Saimniece atnes dēlam svārkus, bet dēls tos nomet uz akmens un strādā vienā kreklā. Pievakarē darbs kļūst vēl grūtāks — zeme pārvēršas dubļos, lāpsta un zābaki aplīp ar smagām dubļu pikām. Tad pārvaldnieks aiziet uz mājām un sameklē mazo cirvīti, ko viņš lieto āmura vietā pie urbšanas. Protams, ar šo nieku viņš neko lielu nevar paveikt, taču mugura kūp, — tik liela ir Totsa darba griba un centība.

Laiks ir nauda; abi vīri neguļ pat dienvidu, bet pār­taisa akmeņu vedamo rāmi, ar kura konstrukciju Lible nav īsti apmierināts. Tad zvaniķis izgatavo sev no ve­ciem maisiem aizsegu, atstutē to pret vēju un strādā tālāk. Lai līst vai šķīst, viņš, Lible, neļaus sevi traucēt.

Vakarā censoņi ir pilnīgi apmierināti ar savu darbu. Pēc vakariņām muižas pārvaldnieks ar palīgu dodas uz pirti. Abi peras ar lielu baudu, pie kam pirts gars ir tik stiprs, ka rauj matus čokurā. Ja kādam sāk pa­gurt sirds, tas laiku pa laikam iziet pirts priekšā atvē­sināties. Tad viņa skatieni neviļus aizslīd uz papuves pusi, kur Libles primitīvā nojume sargā akmens kaudzi.

Pirtī pārvaldnieka kauli kļūst it kā mīkstāki, viņš jūtas možs un priecīgs. Oma uzlabojas vēl jo vairāk, kad viņš iedomājas par vakariņām, kas sestdienās jau kopš seniem laikiem mēdz būt labākas nekā pārējās dienās. Totss iziet priekšnamā, sameklē bikšu kabatā zīmuļa galu un it kā par pamācību jaunajiem un veca­jiem uzraksta uz durvīm šādu pantiņu:

No iekšpuses tu tik un tā Sevi nekad nemazgā, Tāpēc liec, lai ziepes dilst, Berz ārpusi, līdz āda svilst.

Kailais dzejnieks uzmanīgi pārlasa savu sacerējumu, piešķiebj galvu un tad uzraksta zem pirmā panta vēl otru un trešo.

Paņem slotu, peries stipri, Tad tu būsi balts un ņipris, Bet, ja slota ir par mīkstu, Noplūc dadzi, nātri sīkstu.

Kas par sutu, kas par garu! Paldies pirtniekam teikt varu, Kas tik labu pirti kūra, Melno miesu baltu būra!

It kā pateikdamies par paša sacerētiem pantiem, Totss uzsit sev ar plaukstu pa kailo gurnu un ieiet atpakaļ pirtī. Pēc vakariņām draugi vēl mazliet patērzē, tad Lible sāk posties uz mājām un saka:

— Nu, Jāzepa jaunskungs, rīt dosimies uz baznīcu un lūgsim dievu, lai tas piešķir pirmdien labāku laiku. Pievakarē, protams, jāiet uz derībām, jo mēs taču tikām aicināti.

— Norunāts! — atbild pārvaldnieks, piedāvādams zvaniķim papirosu ceļa kājai.

Pie skrodera mājeles Totss izbrīnījies apstājas, jo kāds viņu sauc no pagalma:

— Tots, Tots! Pagaidi! — Sētas vārti ar brīkšķi at­veras, nobijies un bez cepures Jorhs izskrien uz ceļa.

— Nu, kas ir? — Totss negribīgi jautā.

— Tu… iesi uz Rajām, jā? — rudmatis saka aiz­elsies. — Ak jā, labdien! Uh, uh … Redzi, mīļais sko­las biedri, šodien uz Rajām labāk neej, jo, jo … Nu jā, es jau aizvakar biju Aizpuros un pateicu, lai tu nenāc… Tēle ir slima un …

— Nezinu, — Totss atcērt, — vai viņa ir slima vai arī jau mirusi un aprakta, es tikai zinu to, ka mani aicināja vēl vakar vakarā.

— Aicināja? Uh, kas aicināja?

— Kas aicināja … — Totss atņurd. — Velns. Pats nelabais aicināja. Sacīja: «Tos treknos esmu jau at­ēdies, tagad pagādājiet tādu kārnāku skroderīti, ko iz­vārīt zupā.»

— Esi nu lāga zēns, Tots, — Kīrs lūdzas, — un ne­taisi jokus. Ienāc labāk uz brītiņu pie manis, mums ir alus, pasēdēsim un … un parunāsimies. Tēle tiešām ir grūti slima, tāpēc saderināšanās nenotiks. Uzklausi, ko tev lūdzu, un neej šodien uz Rajām, netraucē.

— Hm… — pārvaldnieks brītiņu pārdomā. — Man ļoti žēl, — viņš secina, — ka es šodien nepaņēmu līdzi savu pātagu. Ai, tavu nelaimi, ka tieši šodien aizmirsu pātagu!

— Tā. Un ko tad iesāktu ar to savu pātagu? — Kīrs kļūst uzmanīgs.

— Es nozilinātu tev ādu.

— Ak tā? Un es laikam mierīgi stāvētu un gaidītu, kamēr tu zvetē, ko? — nikni atcērt rudmatis.

— Nezinu, ko tu darītu, bet sukas tu dabūtu. Vēlāk es tev pateiktu — par ko. Tagad ej un pateicies likte­nim, ka man nav līdzi pātagas, un sadzeries pats savu petroleju! Man pietika ar to pašu vienu reizi. — Pār­valdnieks aizsmēķē papirosu un aši aiziet.

Kīrs pavada viņu ar saniknotu skatienu. Vislielākos sirdēstus skroderim sagādā tas, ka viņš pats ir uz­lūdzis Totsu. Protams, to darīdams, viņš tikai gribēja palielīties; Totss viņam nav un nebūs vajadzīgs — nedz tagad, nedz turpmāk. Nē, Jorhs vairs nekad nedarīs tādas muļķības. Tā lai viņam būtu laba mācība! Gribot negribot Kīram jāseko pretīgajam skolas biedram: ej sazini, ko šis sapļāpās un sadarīs tur Rajās, ja viņš pats nebūs klāt.

Ka Totss vispirms iegriežas Sārēs, to Kīrs uzskata tikai par Kentukijas Lauvas viltību; Krievijas klaido­nim Sārēs nav nekādu darīšanu, viņš vienīgi cenšas sajaukt Kīram pēdas. Totss ļoti labi zina, ka viņam seko, un tīšu prātu neskatās atpakaļ.

Sāres ļaudis uzņem Totsu ļoti viesmīlīgi, piedāvā pusdienas, sola uzvārīt kafiju. Diemžēl muižas pārvald­niekam ir ļoti maz laika — vēl jāaiziet līdz Rajām, no

turienes uz bodi, tad ātri jāsteidzas uz mājām, lai rit agri no rīta varētu ķerties pie darba.

Nu jā, Arnis drīz solījās atbraukt, bet vispirms lai aizsūtot naudu. Ja Sāres ļaudīm nekas neesot pretī, viņš pats varētu naudu aiznest — otrdien vai trešdien Totss braukšot uz pilsētu pēc šaujamā pulvera.

— Ak tad drīzumā solījās atbraukt? — pārjautā Sā­res vecmāmuļa.

— Jā, jā — drīz.

— Tad gan ir labi. Sāku jau bažīties, ka nemaz ne­atbrauks. Tik sen neesmu viņu redzējusi.

No Sārēm Totss pa vistaisnāko ceļu tieši pāri laukiem dodas uz Rajām.

Apmēram pusceļā, kur Sāres mājas nozūd aiz pa­kalna un pretējā pusē parādās Raju saimniecība, aug vītolu puduris. Tur jau kopš seniem laikiem savelti no abiem tīrumiem novāktie akmeņi un zeme palikusi ne­uzarta. Starp akmeņiem aug vībotnes un zemenes. Tām pāri pleš zarus vientuļa ieva. No pudura pēkšņi izlec Kīrs un aizšķērso pārvaldniekam taku.

Dažus acumirkļus abi stāv klusēdami, tad rudmatis iedīcas:

— Paklau, es tevi tiku lūdzis, lai tu šodien neej uz Rajām, bet tu tomēr ej.

— Kādu lielceļa laupītāju tu šeit tēlo? — jautā Totss mazliet izbijies, jo skolas biedrs parādījies pilnīgi ne­gaidot.

— Negribu, ka tu šodien ietu uz Rajām. Ja vēlies, ej rīt.

— Labi, bet kas tu man par aizliedzēju? Ek, mana pātaga! Kaut tā man būtu pa ķērienam!

— Nē, nemaz nejoko, — Kīrs nopietni saka, — šo­dien es tevi tik un tā nelaidīšu.

Muižas pārvaldnieka apaļās acis ieplešas nedabiski lielas. Varbūt viņa skolas biedrs sajucis prātā? Tiesa, no rudmata var sagaidīt visu ko, bet tas nu ir par daudz, tas ir daudzkārt par daudz. Muižas pārvaldnieka bakurētainajā sejā parādās sarkani plankumi. Tomēr pē­dējā brīdī viņam izdodas novaldīt dusmas, un viņš, iz­likdamies mierīgs, iejautājas:

— Labi, bet pasaki — kā tu man to aizliegsi? Ne­sāksi taču kauties?

— Man gluži vienalga. Esmu gatavs uz visu, — rud­matis apgalvo.

— Hm …

— Jā, dari, kā zini, bet uz Rajām es tevi šodien ne­laidīšu.

— Nē, nu, — pārvaldnieks prāto, — kādēj mums kau­ties, veciem skolas biedriem. Pie tam šodien ir svēt­diena. Ja būtu darbdiena, tad varētu mazliet pacīkstē- ties, bet tagad… uzvalks arī jauns, kā lai kaujas? Pārplēsīsi vēl manus svārkus, un tad es staigāšu tāpat kā tu — svārkos ar šķeltu asti. Nu, ja jau tu tik ļoti gribi, tad paiesim mazliet tālāk no akmeņiem un pacī­nīsimies tāpat pa draugam. Redzēsim, kurš kuru veiks…

— Nu, nu, — Kīrs tincina, — tas, kurš uzvarēs, ko tad viņš dabūs? Saki — ko viņš dabūs?

— Kas uzvarēs, — dabūs Raju Tēli.

— Lops!

— Nu, — pārvaldnieks iesaucas, — atkal slikti! Ko tu šķendējies, mīļais skolas biedri?

— Kā tu uzdrošinies, Tēle ir mana līgava! Varbūt tur, Krievijā, cīkstas līgavu dēļ, mūsu pusē tādu parašu nav. Pie mums par tādiem vārdiem gāž pa ausi.

— Oho! … Tevi, Jorh, vajadzētu iecelt par bruņi­nieku. Labi, pamēģināsim tā: ja es tevi nolikšu pie zemes, tad es iešu šodien uz Rajām; ja tu mani, tad neiešu.

— Esmu ar mieru.

— Nu, neko darīt, tad tikai līdīsim biezoknī un sāk­sim.

Skolas biedri ielien biezoknī un izvēlas piemērotu lau­kumiņu; galvenais, lai abi laužoties neuzkristu akme­ņiem, tad būs galva pušu un pierē puns. Totss pārlaiž skatienu pār laukumiņu un žigli aizsmēķē papirosu, lai pirms cīniņa ievilktu pāris kuplu dūmu. Viņš pat nepa­spēj ielikt papirosu kārbiņu kabatā, kad Ķīra tievās, taču sīkstās rokas apvijas tam ap vidukli kā saknes.

— Pagaidi, pagaidi! Neāksties! — sauc pārvaldnieks.

— Ļauj, lai izņemu papirosu no mutes, citādi izcepināšu tev acis.

— Nekā nebūs! — rudmatis nošņāc un par katru cenu tiecas nogāzt skolas biedru pie zemes.

— Laid vaļā, trakais! — pārvaldnieks iesaucas un ar izbailēm jūt, ka viņa kājas jau karājas gaisā. — Met mieru, pagaidi taču, ūja, jūdas, kur tu steidzies! Ļauj man novilkt svārkus.

— Nekā nebūs! — Kīrs iestenas, gandrīz pārliecināts par uzvaru. Viņa nodoms jau pašā sākumā bija uzbrukt skolas biedram negaidot, lai nogāztu pretinieku gar zemi ar pirmo svaigo spēku. — Nekā nebūs! Nekā ne­būs! Oh, ūh! Kur tu biji agrāk? Tad varēji novilkt kaut vai kreklu. Tagad tikai cīnies. Lauzies, sātan! Ūh, ūh!

Rudmatis sagriež apstulbušo muižas pārvaldnieku pāris reižu pa gaisu, tad no visa spēka triec pret zemi, it kā gribētu to iedzīt smiltīs. Totss nokrīt uz ceļiem un sāpīgi saviebj seju. Ko gan sacītu kādreizējie Paun­veres zēni, ja tie tagad redzētu savu varoni? Rudmatis Kīrs iedzen lepno Kentukijas Lauvu stāvus zemē kā sētas mietu! Totss ļauj papirosu kārbiņai izkrist no rokām un izdara ar kājām daudz neveiklu kustību. Šā­dai rīcībai nav citu rezultātu kā samīdīta papirosu kār­biņa. Kīrs spiež viņu ar savu ķermeni kā lietuvēns. Pār­valdnieks vēl drusku pakārpās, nometas te uz ceļiem, te rāpus, tad Kīrs, aizlikdams Totsam kāju priekšā, ar veiklu un ašu kustību nospiež viņu sēdus un nogāž uz muguras.

Ķīra uzvara būtu pilnīga un spoža, ja krītošais ienaidnieks nebūtu viņu uzrāvis sev uz krūtīm. Sajā pēdējā draudzīgajā apkampienā Totsa degošais papiross nokļūst tieši Ķīra nāsī. Skroderzellis iesprauslojas kā kaķis un zibenīgi uzlec stāvus.

— A-a, apčī! Apčī! Vai, vai, vai! — Rudmatis paiet mazliet sāņus, šķaudās, šņaukājas un slauka acis.—Ak tu nešķīsteni ar savu papirosu! — viņš lādas. — Ja tu zinātu, kā sāp! Vēl tagad nāsī čūkst. Ai, ai, vai! Apčī! Apčī!

— Uz veselību, mīļais skolas biedri! — gulētājs mie­rīgi atbild. Tad viņš atbalstās uz elkoņa, paņem sabra­dāto papirosu kārbiņu un mēģina atrast tajā kādu ve­selu papirosu. — Draņķis!

Kīrs pienāk tuvāk, slauka asaru pilnās acis un iesper Totsam ar kāju. Aiz dusmām un sāpēm rudmatainais līgavainis zaudē pēdējo savaldību. Ilgi aizturētais se­nais naids pēkšņi noārda visus šķēršļus. Samērā viegli gūtā uzvara pavedina viņu uz nepārdomātu rīcību: gu­lētājs saņem vēl otru kājas spērienu, bet jau daudz sāpīgāku par pirmo.

Uzvarētā Totsa pacietība un miers ir pilnīgi aizkus­tinošs.

— Gulošo nedrīkst sist, — viņš saka, aizsmēķēdams papirosu. — Tava paša vaina. Kādēļ uzbruki tik ne­gaidot? Pateicies dievam, ka papiross tev neizsvilināja acis. tad tu tagad būtu akls kā Sota. Bet nu ir iācelas augšā, citādi mani svārki tā saburzīsies, ka nedrīkstēšu Rajās vairs rādīties.

— Rajās? Kā tu drīksti iet uz Rajām, ja es tevi no­liku zemē? — Kīrs izvalba acis.

— Nu jā, noliki zemē! — muižas pārvaldnieks pa­smaida un pieceļas. — Tu pārāk steidzies un neļāvi man atjēgties. Piķis parauj, vai tu patiešām iedomājies, ka esi stiprāks par mani?

— Protams, ka stiprāks, ja jau es tevi nogāzu gar zemi.

— Nolemts! Domā, ko gribi, bet es iešu uz Rajām. Un iegaumē: tagad tev gaidāms viens kārtīgs pēriens par to, ka tu iēspēri man ar kāju. Jānomet svārki, citādi tu man atkal uzklupsi paslepus un tos saburzīsi. — It kā apstiprinādams savus vārdus, Totss tiešām sāk no­vilkt svārkus, taču visu laiku iešķībi šķielē uz skolas biedru, kurš vēl vienmēr šķaudās. Šķiet, ka pārvald­nieks nojauš ko ļaunu, jo roka aši ieslīd atpakaļ pie­durknē, — viņš pamāj ar galvu un noslēpumaini pa­smaida. Izrādās — viņam taisnība: nākamajā acumir­klī saniknotais skroderis no jauna metas virsū. Šoreiz uzbrucējam neizdodas tik spoži kā pirmīt. Pārvaldnieks izspļauj papirosu no mutes un apcērt rokas ap skro­dera tievo vidukli: ja vajadzētu, viņš varētu savas ro­kas sasiet mezglā uz pretinieka muguras, jo skroderis ir tievs kā pātaga. Bet — jupis zina! — arī skrodera rokas liekas sīkstas kā siekstas. Šis mākoņu stūmējs Totsa prombūtnē ir varen pieņēmies miesā un garā.

Pāris minūšu draugi bez panākumiem mīņājas uz vietas: Kīrs cenšas aizlikt pārvaldniekam kāju priekšā, bet šo triku Totss pazīst jau kopš skolas laikiem. Skro­derim apsvilinātā nāss vēl vienmēr sūrst, un viņš bir­dina asaras. No deguna pār lūpu velkas tieva, gara strūkliņa. Uh, ūh, ūh! Abi briesmīgi sten, it kā tie veltu pret kalnu kādu lielu, smagu akmeni; apkakles un kak­lasaites sagriezušās greizi, cepures atstumtas pakausī, uz pieres mirdz sviedri. Trr! Kaut kur plīst drēbe, no­krīt poga, kas tūlīt tiek iemīta zālē. Tad Kīrs elšot ierauj rīklē odu, sāk klepot un uzspļauj uz pretinieka melnajiem svārkiem. So starpgadījumu pārvaldnieks izmanto savā labā. Viņš saspiež skroderi no visa spēka, pagriežas sāniski pret Ķīru, uzceļ skolas biedru uz sava labā gurna un triec pret zemi.

Kritiens Ķīru apdullina. Kad tas atjēdzas, Totss sāk rāties:

— Nu redzi, vai es neteicu, — viņš saka, berzēdams skolas biedra ausis, — cīkstēsimies kā draugi. Bet tu uzbrūc paslepus kā vilks. Redzi nu. Tagad tu esi gar­šļaukus kā siļķe un jods zina vai maz varēsi piecelties.

— Tu, sātan! — rudmatis iebrēcas. — Netrin ausis!

— Nē nu, — Totss atsaka, — kāpēc lai es netrītu tev ausis, ja tu man spēri ar kāju? Pag, pag, es tevi vēl apsvilināšu ar nātrēm. Sitā!

— Ai, ai! Rimsties jel!

— Ai, nē! Tas tikai sākums, mīļais skolas biedri. Es pacietu visas tavas pārestības, nu ir tava kārta. Pacie­tību, pacietību, dārgais skolas biedri! Caur ciešanām — pie zvaigznēm. Vai nav tiesa, mm, a?

— Liecies mierā, Tots! — Kīrs vaimanā elles mokās. Jāatzīstas — Totss rīkojas ar nātrēm diezgan nesau­dzīgi, jo ienaidnieka kakls un seja jau kvēlo kā uguns­kurs.

— Nekā nebūs! — pārvaldnieks atkārto Ķīra paša vārdus. — Nekā nebūs! Sīs pāris tulznas īstam vīram nekaitē. Esi nu rāms. Ak šitā, tu sāksi skrāpēties — ahā! Nē, tad jau pāršķirsim nākamo lappusi un nodru­kāsim tevi, kā nākas. Tā … tā … tā. Ahā! Ja nelīdz mazgāšana, tad līdzēs pletīzers! Ahā! Uz veselību, mī­ļais skolas biedri! Nepinkšķi vis, zini, ja man būtu pie rokas pātaga, tad tev klātos vēl ļaunāk. Tas, ko mēs patlaban darām, ir tikai glāsti un bučošanās. Jods pa­rauj, te vēl kaut kur vajadzēja būt nātru ceriem… Velns kur tie palika? Ahā, re, re, re — tepat ir!

Pārvaldnieks paveic ar skroderi septiņus brīnumus: viņš berž tā ausis, mīca ribas, kutina, veļ pa zemi kā maisu un — kas pats trakākais — nepārtrauc pērt ar nātrēm. Viņš, liekas, pat nedzird nabaga upura brēk­šanu un lāstus.

Beidzot Kīram palaimējas satvert Totsa svārku stūri. Rudmatis zina, ka šī ir pārvaldniekam visvārīgākā vieta, un, ja tas viņu neglābs, tad mocībām nebūs gala.

— Pagaidi, tu nelieti, — rudmatis iesēcas, — nu tavi svārki būs pušu kā …

— Ja tu … — pārvaldnieks grasās brīdināt, bet ir jau par vēlu: krakš — krakš — krakš! — plīst svārki.

Sajā acumirklī pazīstama sievietes balss uzsauc:

— Oho, kas tad te notiek? Labdien — un veiksmi darbā!