Vasara

18.Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu,

Nākamajā dienā Totss nejauši satiek uz ielas Lestu, bet tam ir steidzīgas darīšanas un tūdaļ jāatgriežas aptiekā. Lēsta noso­lās ap pusdienas laiku uz brīdi pieskriet pie Tali, lai patērzētu pirms Totsa aizbraukšanas.

Uz ādu tirgotavas sliekšņa muižas pārvaldnieks ierauga savu «veco», kurš iznāk no veikala kāda jauna zemnieka pavadībā. Krievijas viesis piesteidzas tiem klāt; druknais zemnieks ar sarkano kaklu nav neviens cits kā viņa bijušais skolas biedrs Tenisons. Nu jā, sveiki, sveiki, viņš esot tikai šorīt ar mašīnu iebraucis pilsētā un gribot vakarā ar mašīnu braukt atpakaļ. Seit, ādu bodē, saticis savu novadnieku, kurš atbraucis ar zirgu, varēšot aizsūtīt savējiem ceturtdaļmučeli reņģu; rīt vai parīt tām atbrauks pakaļ ar zirgu uz Aizpuriem. Nu jā, sevišķas vajadzības pēc viņām nav, bet, ja jau kādam ir zirgs un viņš apsolās paņemt mučeli vezumā, tad var arī nopirkt; varbūt vēlāk reņģes kļūs vēl dār­gākas.

— Nu, lētākas jau nepaliks, — nospriež Aizpuru tēvs. —- Ar to pilsētā braukšanu ir tīrā nelaime: viss ir dārgs, jāpērk gluži kā aptiekā. Kabata nodilst, naudas maku cilājot. Ja mājās būtu naudas maiss, ko uzvelt mugurā, tad gan te varētu kaut ko nopirkt.

— Tas tiesa, — Tenisons piekrīt.

— Nopērc visu, kas tev vajadzīgs, Tenison, — saka Totss, — pusdienas laikā aiziesim pie Tali un Lēstas un pirms aizbraukšanas mazliet papļāpāsim. Tu taču viņus neesi ilgi redzējis un viņi tevi tāpat. Iepazīsti­nāšu arī ar Kipela kungu. Viņš ir Tosova vai Nosova bijušais veikalvedis, ļoti jocīgs vīrs.

— To var, — Tenisons nospriež. — Nekā liela man vairs nav ko pirkt, āda un izkaptis jau ir, vēl vajag iegādāties raugu un reņģes, Aizpuru saimnieks, garām braucot, ievels mucu ratos. Nu jā, apikāta nav mājās, tas esot izbraucis za|umos un atgriezīšoties tikai nā­kamnedēļ. Arī acu klīnfkā vajadzētu iegriezties, man laikam smiltis iebirušas acīs, sūrst kā velni, bet tur var aiziet arī citreiz, kad būs pa ceļam pie apikāta. Nu jā, iegriezīsimies arī pie Tali un Lēstas, tikai vispirms jānopērk reņģes.

Paunveres vīri gausi virzās pa ceļu uz priekšu. Pa atvērtajām bodīšu durvīm plūst visdažādākās smakas, sevišķi stipri ož ādas un siļķu tirgotavu tuvumā. Durvīs stāv ņipri bodes zeļļi ādas priekšautos un uzrunā gan­drīz vai katru zemnieku, kas iet tiem garām.

— Nu, saimniek, nu, saimniec, ko vajag? — Siļķes, sāli, dzelzi, pastalādu, katūnu vai zīda lakatus — visu tie apsolās pārdot lētāk nekā citur. Garāmgājēji ir tikai saimnieki un saimnieces, it kā pasaulē vispār nebūtu kalpu un kalpoņu. Starp zemniekiem šaudās mazi eb­reju bērneļi; pildīdami saimnieku pavēles, viņi tomēr atrod laiku arī nerātnībām: pie daža laba zemnieka svārkiem karājas papīra strēmelīte vai krāsaina lupa­tiņa. Bulku sievas piedāvā dažādas baltmaizes; viņām grozos ir cukura un sāls maizītes, bulkas un dzelten­maize, ūdenskliņģeri un frančmaizes. Visa ir papilnam; visi grib tikai pārdot un pārdot. Dzelzs bodēs izmēģina izkaptis un sirpjus, šķindina lāpstas, arklu lemesnīcas un citus darb'a rīkus, strīdas, kaulējas. Ārā pie zirgiem lamājas zemnieki un draud cits citam ar pātagām. Kādam ir nozagta nauda… Kliedzieni, asaras, poli­cija . . . Drukna tirgus sieva tvarsta izbēgušas vistas. Vecs ubadziņš iet no vieniem ratiem uz otriem un lūdz žēlastības dāvanas: cits viņam iedod gabaliņu maizes vai kapeiku, citur viņu saņem ar lāstiem un sūta darbā. Tad vārgais vecītis paiet sāņus un, it kā sevi mierinot, paceļ no zemes kādu papīru vai tukšu papirosu kār­biņu.

Sajā troksnī lauku cilvēka galva sāk dūkt kā kuļ­mašīna, viņš mēģina no šīs kņadas pēc iespējas ātrāk izkļūt lauka un atceļa brīnās, ka cilvēki vispār var dzīvot pilsētā.

Pāri ielai ir tomēr kāds veikals ar zaļu izkārtni, kas neaicina, nelūdz un nepiedāvā preci lētāk nekā citur. Tomēr šis veikals ir pircēju stāvgrūdām pilns, gaidītāju rinda sniedzas jau uz ielas. Gar veikalu cienīgā gaitā šurpu turpu soļo vīrs ar zobenu pie sāniem. Totss do­mās dzied līdzi viņa soļu ritmam: «No debesīm būs man atnest…»

Kad reņģes nopirktas, Tenisons aicina abus Totsus uz alus bodi iedzert līkopus. Jaunais Totss ievēro, ka druknais skolas biedrs rīkojas kā pilntiesīgs saimnieks. Šodien ir lielā tirgus diena, no laukiem sabraucis daudz cilvēku: Paunveres vīriem krietni vien jānopūlas, ka­mēr viņi atrod sev vietu alus bodes kaktā. Tenisons pieprasa divas pudeles alus un paciņu papirosu. Vīri iedzer un smēķē papirosus. Sarunas velkas gausi, glie­meža gaitā, it kā zemnieki būtu nolēmuši nešķiesties ar vārdiem. Tie galvenokārt sūrojas par dārgajām cenām un tuvo siena un labības pļauju. Muižas pārvaldnieks ievēro, ka daudzi zemnieki ziņkārīgi aplūko viņa nepa­rasto uzvalku un klusi sačukstas savā starpā. Protams, Totsam no tā nav ne silts, ne auksts, viņš jau ir pie­radis, ka dzimtenē viņu ievēro un apbrīno. Totss redz un dzird visu, kas ap viņu notiek. Piemēram, tur kāds zemnieks jau labu laiku sēž pie pilnas alus pudeles un, šķiet, kaut ko pārdomā. Reiz jau viņš sakustējās, it kā grasītos dzert alu no pudeles, bet tad atmeta šo nodomu. Totsa skatiens apstājas pie zemnieka alus glāzes. Sī alus glāze ir tik apķepusi un netīra, ka pat pieticīgais zemnieks neuzdrošinās no tās dzert. Beidzot zemnieks gausi pieceļas, pieiet ar glāzi rokā pie letes un vainīgi saka:

— Kundze, šī glāze nav gluži tīra …

— Kas t šai vainas? — krodziniece, paņemdama glāzi, dusmīgi noprasa. Noslaucījusi glāzi savalkātā priekšautā, viņa atdod atpakaļ zemniekam, un zemnieks priecīgi iesaucas:

— Nu, tagad es zinu, ka tā ir tīra.

Pie dažiem galdiem sēž arī sievas un mudina vīrus drīzāk uz mājām.

— Jā, jā, — vīri piekrīt, — izdzersim un tūlīt brauk­sim mājās.

Bet pirms iešanas tiek atnesta vēl viena pudele, tad vēl otra, ar lielu steigu tiek pieprasīta vēl trešā, un pēc tam vīri jau runā pavisam citu valodu. Dievs pasarg, tur mājās taču nekas nedeg, un, ja arī degtu, tad viņi tik un tā vairs nepaspētu laikā. Lai zirgi paēd un maz­liet atpūšas, būs atpakaļceļā vieglāks riksis.

— Tu, Katrīn, esi viens jocīgs sievišķis: cilvēks pēc ilgiem laikiem satiek vecu paziņu, vajag taču aprunā­ties. Govis izslaukt palīdzēs pirtniece; vakara vēsumā vieglāka braukšana, citādi zirgs nevarēs atkauties no dunduriem. Kundze, dodiet vēl pāris aliņu!

Šķiet, it kā kroga soli būtu noziesti ar piķi, jo vīri nevar un nevar piecelties. Beidzot, kad sievas kļūst se­višķi nepacietīgas un solās braukt mājās vienas, un šos draudus vēl papildina ar daudziem brīdinājumiem, vīri negribīgi pieceļas.

Pēc brītiņa arī paunverieši iziet uz ielas.

Nu jā, lai Aizpuru saimnieks esot tik labs un uzņe­moties gādību par viņa reņģēm: viņš pats vai viņu kalps rīt vai parīt braukšot uz Paunveri apkalt zirgus, tad jau paņems un aizvedīs arī reņģes. Nu jā, ardievu un laimīgu ceļu… un pasveicini mājniekus un… nu jā.

Labi, labi, viss tiks izdarīts, kā nākas, lai nododot labas dienas tuviniekiem un . . . Lai Jāzeps pārāk ilgi nekavējoties un nākot tieši uz siļķu bodi, iebraucamajā vietā viņiem vairs neesot ko darīt. Nu jā . . .

— Tu laikam tagad paliksi Aizpuros? — jautā Teni­sons pa ceļam pie Tali. — Uz Krieviju vairs nebrauksi?

— Nezinu, — Totss atsaka. — Varbūt laidīšos atpa­kaļ uz Krieviju. Esmu tur pieradis; netīk noņemties gar sīkiem zemes gabaliņiem. Varētu jau arī palikt šeit, bet… Nu jā, tu laikam tagad esi pilntiesīgs saimnieks savās mājās, ko?

— Tā ir, — Tenisons nostiepj. — Vecais jau vairs nav nekāds saimniekotājs, reizēm izlīdz ar padomu, kādu labību sēt un … Citādi nekur neiejaucas.

— Hm, hm! — Totss pie sevis nomurmina. — Tā ja.

Skolas biedri ierauga tēvoci Kipelu uz mājiņas sliekr šņa, bet šoreiz bijušais Nosova veikalvedis stāv ar mu­guru pret sētu un, balstīdamies pret durvju stenderi, dzīvi sarunājas ar kādu, kas ir namā. Totss nejauši sadzird pāris pēdējo teikumu:

— Žēlīgā debess, — saka veikalvedis, — es taču ne­varēju pieļaut, ka jūsu veļu pilnīgi sadedzina ar hloru. Es viņai ļoti pieklājīgi pateicu: «Ja jūs lietosiet vairāk hlora nekā ziepju, tad students jums vairs nedos maz­gāt veļu.» Liela lieta, lai dusmojas. Ja mēs sāksim bai­dīties no katras veļas sievas, tad jau vairs nevarēs pasaulē dzīvot.

— Te būs vēl ceturtais skolas biedrs, — Totss ieru­nājas, kad veikalvedis, izdzirdis nācēju soļus, pagriežas uz pagalma pusi. — Tas ir mūsu novada saimnieks, viņa vārds ir Tenisons. Iepazīstieties — Kipela kungs.

— Ļoti priecājos, — Kipels sniedz roku, — ļoti prie­cājos! Veseli četri skolas biedri kopā! Zēl, ka man nav ne zivju asakas mājās, citādi varētu atkal izvārīt zupu.

Istabā kāds ieklepojas, priekšnamā iznāk Tali un sa­sveicinās ar Tenisonu.

Pēkšņi pilsētu pārklāj tumši mākoņi, spēcīgs grā­viens sadrebina mājiņas logus. Kipels palūkojas uz de­besīm un steidzīgi aizver logu. Arī skolas biedri ieiet vigvamā. Pirmās rupjās lietus lāses nogrāb pret loga rūti. Tā kā laiks ir apmācies, tad vigvamā ir vēl tum­šāks nekā vakar, un tīklu āzis kaktā iedveš pat bailes. Zibens uzšķiļas arvien biežāk. Gar logu kliegdams aiz­skrien kāds bērns.

— Ai, ai! Zibens iespēra kājā!

Pārbijies večuks steidzas bērnam pretī un jautā:

— Kur iespēra zibens? Kāds zibens? — un abi, glāb­damies no lietus, ieskrien ielas mājas priekšnamā. Va­karējā veļas skalotāja, pārvilkusi pār galvu brunčus, saliek traukus zem noteku caurulēm; viņa ar savām lie­lajām kājām, ko grezno varenas varžacis, bradā pa peļ­ķēm kā pīle. Pār pagalmu pārskrien Lēsta ar uzslietu apkakli un iedrāžas priekšnamā. Vispirms viņš ieskatās Tali istabā, bet, redzēdams, ka tur neviena nav, ienāk vigvamā.

— Nu vot, — Kipels priecīgi iesaucas, — nu ir kopā viss konsīlijs! Zēl, ka nav svaigu zivju, cik jauki būtu zibens gaismā iestrēbt zupu.

— O, zivju zupa, — Lēsta iesaucas, — tā jau līst no debesim. Sveicināts, Tenison, kā tu nokļuvi šeit pēc tik ilga laika? Dīvaini gan, Paunveres vīri barā atbraukuši uz pilsētu: kad nav, tad nav neviena, bet, kad nāk, tad visi reizē. Man ir tikai viena stunda laika, pats ilgākais stunda un piecpadsmit minūtes. Tādā lietū nemaz nebūtu skrējis, bet biju apsolījis, un vajadzēja taču novēlēt Totsam laimīgu ceļu.

— Ļoti labi, — Totss priecājas, — ka sāka līt: tagad vecais tik drīz nejūgs zirgu, varēsim mazliet pasēdēt kopā. Nu jā, pag, ko es gribēju sacīt? Ak jā …

— Atvainojiet! — Kipels pārtrauc muižas pārvald­nieku, — atvainojiet, Totsa kungs, ka jūs traucēju. Es gribēju jautāt… ka — nu jā, ar zupas vārīšanu tik un tā nekas nesanāk … — vai mēs par visiem kopā nepagodinātu vienu Saradčevu? Kā jūs domājat, jauns­kungi? Nevajadzētu vilcināties, jo, kā dzirdu, te vienam otram esot ļoti jāsteidzas. Ja nav iebildumu, es jozīšu pakaļ, lietus man nekaitēs.

— Noteikti! — Lēsta atsaucas. — Tādas dienas, kad salasījusies kopā gandrīz visa Paunveres draudzes skola, negadās bieži. Draugi, savāciet naudu! Iedzersim glāzi vīna uz skolas biedru un Strupā Jura veselību^

— Pareizi pareizi! — puiši piekrīt.

— Nē, — Kipels saka, — Saradčevam man naudas pietiktu, bet, ja kungi vēlas arī vīnu, tad gan būtu jāsa­rīko maza ziedojumu vākšana.

— Pats par sevi saprotams, — Totss atbild. — Kādēļ katru dienu būtu jāuzcienā jums? Šodien ir mūsu kārta. Tenison, Tali, a karbl, a karbl M

Viņš iedod Kipelam pāris sudraba rubļu, un tas, naudu uz plaukstas žvadzinādams un jocīgi klanīda­mies, apstaigā skolas biedrus.

— A karbl, a karbl, a karbl! — Kad katrs ir iedevis savu daļu, Kipels lūdz skolas biedrus apsēsties, kur katrs redz, pakampj saplīsušu vaskadrānu un steidzas uz durvīm.

1 A karbl — rublis. (Ebr.)

— Neaizmirstiet vīnu! — Lēsta uzsauc viņam nopa­kaļ. — Sis velna Saradčevs man par stipru.

— Noteikti! — atsaucas balss priekšnamā.

— Pielūkojiet, ka jums kājās neiesper zibens, — Totss brīdina, bet šoreiz viņš paliek bez atbildes; veikalvedis, jocīgi lēkādams, dodas pāri pagalmam uz vārtu pusi.

— Nu jā, nu, — muižas pārvaldnieks pievēršas sa­viem skolas biedriem, — gribēju jums ko sacīt, bet tad sākām runāt par to Saradčevu, un es nepaspēju no­beigt. Apsēdieties un klausieties uzmanīgi, ko teikšu.

Totss uzrāpjas uz kastu grēdas, kaut kā apsēžas, satausta kaut cik stabilu pamatu zem kājām un uzsāk savu kalna sprediķi. Tenisons un Lēsta sēž uz kastēm pie galda. Tali paliek stāvot ar muguru pret krāsni. Visi trīs klausās.

— Redzi, — Totss ieklepojas, — vispirms es griežos pie tevis, mīļais skolas biedri Tenison. Ievēro. Tajā laikā, kad es klaiņoju pa Krieviju un tu kā centīgs bite­nieks un saimnieks krāji naudu un noguldīji to uz pro­centiem …

— Pagaidi, pagaidi! — Tenisons protestē. — Kā tu zini, ka es krāju naudu un noguldīju to uz procentiem?

— Tu vispirms savaldi savas klabatas, — Totss at­cērt, — un ļauj man izteikties. Es drīz apklusīšu, tad tu varēsi runāt kaut vai līdz vakaram.

— Lai iet! — atbild Tenisons un labsirdīgi iesme­jas. — Pūt vaļā!

— Nu jā, vot… — Totss atsāk no jauna. — Kamēr es klaiņoju pa Krieviju un tu krāji naudu, arī citi mūsu skolas biedri kaut ko paveikuši. Tali, piemēram, ir stu­dents, Lēsta — aptiekārs … un tā tālāk. Bez tam šis pats Lēsta, kurš kādreiz bija tik mazs, ka jābrīnās, bet tagad izaudzis garš kā maikste, ir sadzejojis daudz dze­joļu un sacerējis arī stāstus. Sie dzejoļi un stāsti neka­vējoties jānodrukā, jo pie tiem izšķiests ļoti daudz laika. Tālāk. Nu jā, tā kā tu, Tenison, jau būsi dzirdējis un arī pats vari iedomāties, katras grāmatas iespiešana saistīta ar izdevumiem. Labi… Vārdu sakot, lieta ir tāda, ka Lēstam pašlaik nav tik daudz naudas, lai tos segtu. Te jānāk palīgā viņa skolas biedriem, ja viņi vis­pār vēlas būt skolas biedri. Ievēro, Tenison, tas bija pats liktenis, kas mūs šorīt saveda kopā. Es pateicos debesīm un domās sev teicu: «Mēs būsim tie, kas šo lietu novedīs līdz galam.» Tu esi prātīgs vīrs un pats saproti, par ko es pašlaik runāju, mm, a?

— Tjā, — atbild Tenisons, lūkodamies uz loga pusi. — Lietus gāž kā ar spaiņiem. Sis Saradčevs, vai kā viņu sauca, izmirks līdz ādai.

— Lai tikai līst, — Totss aizsmēķē papirosu, — tas ir jauki, tad labāk augs sēnes un vecais netiks ārā no iebraucamās vietas. Lēstas grāmatas iespiešana iz­maksā trīssimt rubļu. Par trīssimt rubļiem Lākmanis ir ar mieru iespiest Lēstam tūkstoš grāmatu. Protams, trīssimt rubļu nav nieka nauda un tā neaug kokos, bet, ja mēs šeit visi četri mestos kopā, gan mēs šo naudu saskribinātu. Kā tev liekas, Tenison?

— Tjā, sakasītu jau gan.

— Nu redzi, — muižas pārvaldnieks nopriecājas, — tā ir vīra cienīga valoda! še, paņem papirosu, tad runāsim tālāk. Nē, nu jods parauj . . .

Sai acumirklī kāds aizskrien gar logu un skaļi no­šķaudās.

— Uz veselību! — iesaucas Totss un turpina: — Nē nu, — viņš saka, — pēc kāda laika Lēsta savas grāma­tas pārdos un atmaksās mums visu, ko mēs viņam tagad aizdosim. Nebaidies, ka tava nauda ies zudumā, es zinu, uz grāmatām var labi nopelnīt. Redzi, vai tu ne­esi ievērojis, kā senāk viņi, šie grāmatu tirgotāji, stai­gāja ar nastiņu uz muguras. Bet pēc kāda laika — ska­ties — jau atver lielu bodi un arī vēderiņš apaļš .. .

— Nē, kas tur ko baidīties… — Tenisons nomur­mina.

— Protams, nav ko baidīties, — Totss uzmundrina draugu. — Bet tagad pasaki. Lēsta, — cik daudz nau­das ir tev pašam; pēc tam rēķināsim tālāk. Jeb vai var­būt tev nav ne kapeikas, izņemot garīgās vērtības?

— Man šim nolūkam jau sakrāti piecdesmit rubļi, — Lēsta atzīstas.

— Piecdesmit rubļu, — Totss atkārto. — Labi. Tali, tu stāvi tur lejā, paņem zīmuli un uzraksti uz krāsns stūra: piecdesmit rubļu. Raksti: Lēsta — piecdesmit rubļu. Pamati jau iemūrēti, sākums ir likts. Tālāk, Tali.

Tu esi students, pats vēl neko nenopelni, un ari nekādu citu ienākumu tev nav, bet toties tu esi rakstnieka tu­vākais draugs un cienītājs … Labi sadzīvojat… Nu jā, vārdu sakot, cik tu vari aizdot Lēstam, bet tā, lai pats nepaliktu pilnīgi tukšā?

— Nu … — Tali pasmaida, — arī savus piecdesmit rubļus — kā jau students.

— Darīts! Pieraksti: Tali — piecdesmit rubļu.

— Nē, no Tali nevajag ņemt, — Lēsta dedzīgi iebilst, — viņam nav naudas.

— Kāda tev tur daļa! — uzsauc no augšas. — Es domāju, Tali pats to zina labāk nekā cits. Ja viņam paš­laik nav brīvas naudas, tad viņš iedos man līdzi uz Paunveri mazu zīmīti, es to nogādāšu Sāres mājās — un darīts. Tsss! Klusu! Lūdzu netraucēt! Nekavē laiku, Lēsta, tu ļoti labi zini, — tiklīdz pāries lietus, vecais piebrauks zirgu pie bodes. Ar Tenisonu mums citi rē­ķini: viņš skaitās saimnieks, un viņam ir labi iekopta saimniecība. Tāpēc baidos, ka viņš apņemsies segt visu atlikušo summu un mana nauda paliks pāri. Vai nav tiesa, Tenison, mm, a?

— Divdesmit pieci rubļi, — saka Tenisons, nomez­dams uz grīdas izdegušo smēķi un samīdams to ar kāju.

— Ko, divdesmit pieci rubļi? — Totss izbrīnījies pa­skatās uz leju.

— Jā .. . divdesmit piecus rubļus.

— Divdesmit piecus! Nedzen velnu, Tenison! Laika maz, un lieta ir nopietna, nejokojies, mīļais skolas biedri. Saki nopietni — cik tu dosi?

— Tā ir, — Tenisons atņurd. — Vairāk par divdesmit pieciem rubļiem nesanāk.

— Uja, skopuli! — Totss iesaucas un noliecas uz leju, cik nu ļodzīgais sēdeklis pieļauj. — Vai zini, Te­nison, kad mēs nācām šurp, es paliku pāris soļu nopa­kaļ un skatījos uz tavu drukno, sarkano kaklu. Sis kakls ne par matu nepaliks tievāks, ja tu grūtā brīdī kādam palīdzēsi un dosi tik, cik vajadzīgs. Es neprasu, lai tu nosegtu visus atlikušos divsimt rubļus, — tas, protams, būtu netaisnīgi, bet divdesmit pieci rubļi no tik lielu māju īpašnieka — tas neder. Pieliec, pieliec, Tenison, nekaulējies, nečīksti! Iedomājies, cik tas būs jauki, kad tev mājās uz galda būs grāmata un tu varēsi sacīt citiem: «5o grāmatu ir sarakstījis mans skolas biedrs.» Redzi, ja tu tagad būsi nopietns un nopietnas lietas labā ziedosi nopietnu summu, mēs vēlāk palīdzēsim arī tev un sameklēsim tev tādu pašu druknu sievu, kāds esi tu pats. Roku rokā jūs iesiet caur dzīvi, un, ja kaut kur bruģēs ceļu, tad nevajadzēs ne dzelzs ruļļa, ne pre­ses: jūs abi pāriesiet pāri — un lieta darīta. Pirmīt, kad nācām, es bažījos, ka tu, iedams pa ielu, neiemin bedres.

— Ha-ha-ha! — Tenisons smejas. — Velna Totss — viņš ir tāds pats delveris kā skolā! Vai tu atceries, Tots, kā mēs vienreiz …

Priekšnamā kāds cītīgi slauka kājas, tad atveras dur­vis, istabā ienāk salijušais Kipels, noliek pudeles uz galda un nomet no pleciem slapjos virssvārkus.

— Gāž kā ar spaiņiem, — viņš saka, — man vairs nav sausas vietiņas pat zem zoba. Debess jumts ir izdi­lis un tek, drīz pa ielām varēs braukt ar laivu un zvejot zivis.

Līdz ādai izmirkušais veikalvedis izsaiņo pudeles no lietū samirkušā, sapluinītā papīra, pārlaiž ar rūsganu lakatiņu pār spalvaino seju un lepni saka:

— Vai redzat — īsts Saradčevs, ar trijām zvaigznī­tēm. Dabūju. Tie nelieši tur gribēja man iesmērēt ar divām, bet es teicu, dzeriet paši, ja ir laiks un patik­šana. Tali jaunskungs, esiet tik laipns un atnesiet da­žas glāzes, jo man pašam ir tikai divas. Te kaut kur uz krāsns augšas gan jābūt ieplīsušai māla krūzei, bet tā neder tik smalkā sabiedrībā.

Veikalvedis piebradā visu vigvamu ar slapjām pē­dām, bet pēc īsas sagatavošanās pudeles tomēr tiek atkorķētas un dzēriens saliets glāzēs. Atsteidzas arī Lēsta un pagūst ieliet sev vīnu, visiem citiem ir jāiemet viens Saradčevs, lai tad vēlāk dara, kā paši vēlas. Tot­sam pasniedz glāzi uz kastu grēdas, Paunveres vīri saskandina ar veikalvedi un uzsauc «urā!». «Lai dzīvo! Lai dzīvo Paunveres vecā skola, lai dzīvo Strupais Ju­ris, lai dzīvo skolotājs Laurs, visi bijušie skolas biedri un biedrenes, veikalvedis Kipels un Kristjāns Lible! Urā!»

— Iedzer, iedzer, Tenison, — Totss mudina no aug­šas, — varbūt kļūsi devīgāks! Citādi tu katru kapeiku izstiepsi garenu, iekams izlaidīsi no rokām. Ielejiet vi­ņam labi ātri otru čarku; man nāvīgi bail, ka viņš tūlīt sāks berzēt pirkstos kapeiku.

— Re, kur sātans! — Tenisons atsaucas. — Sēž tur augšā kā vecais Bāls un tikai komandē. Padod šim visu, ko vajag, appuišo tāpat kā toreiz skolā, kad viņu iegrūda upē un kad viņš vēlāk žāvēja drēbes. Pat vīnu nevīžo sev ieliet.

— Nesaprotu, par ko jūs te runājat? — Kipels jautā.

— Kapeikas staipīt? Kurš te staipa kapeikas?

— Mūsu vārdi ir vairāk vērti nekā septiņas mārciņas sveču, — Totss atbild. — Lēstam ir steidzīgi vajadzīga nauda grāmatas drukāšanai. Visi aizdod, cik spēj, — rēķins ir uz krāsns. Tikai… šis resnais vērsis tur lejā spurojas pretī.

Kipels pieiet pie krāsns, aplūko rēķinu un iesaucas:

— Zēl gan! Kādēļ jūs man nepateicāt vakar, ka va­jadzīga nauda: vakar teātrī bija iebraucis viens No- sova kunde; varēju aizņemties, cik tīk. Droši! Šodien . . . šodien ir par vēlu. Šodien man vairāk nebija kā četri ērgļi, daļu izdevu par Saradčevu.

— Nav liela bēda, tēvoci Kipel, — Totss mierina.

— Gan jau iztiksim. Es nenokāpšu no šīs kastu grēdas tik ilgi, kamēr lieta būs nokārtota, kaut vai mans ve­cais apsūnotu pie bodes. Ielejiet vēl lāsīti Saradčeva un pasniedziet man kopā ar cukurūdeni, es gribu pasa­cīt Tenisonam pāris sirsnīgu vārdu. Tā. Nu, nu, tagad panāc tuvāk, Tenison, nemaz nekaunies un nekrati galvu, dievs zina kad mēs atkal satiksimies, un vai tas vispār vairs notiks.

— Tu taču vēl netaisies mirt, — Tenisons pieiet ar glāzi rokā pie kastu grēdas. — Ko t tu gribēji sacīt?

Kamēr Kipels pie galda apskaidro Arnim un Lēstam jautājumu par naudu un tirgošanos, Totss no augšas pastiepj kaklu un klusi saka Tenisonam:

— Turies taču kā vīrs, Tenison, neesi memmes dē­liņš, esi brālis, neesi velns. Salīdzinot ar tevi, esmu pliks kā baznīcas žurka, bet, ja otram klājas grūti, esmu gatavs atdot pēdējo. Jā, pēdējo… ko dievs devis… kā … Strupais Juris sacīja svētdien. Būsim vīri un novedīsim šo lietu līdz galam, pats liktenis gribēja, lai mēs šorīt satiktos. «Kur posts vislielāks, tur glā­biņš vistuvāk.» Nu jā, un parūpēsimies tad arī mēs, lai šie svētie vārdi piepildītos. Tev palika kabatā arī advokāta nauda, nestiepsi tak atpakaļ uz mājām. Kad atbrauksi nākamreiz, atvērsi atvilktni un paņemsi jaunu žūksni. Nekrati galvu, esi vīrs, nekrati galvu; man prāts kļūst bēdīgs, kad es redzu šo galvas kratīšanu. Nu, tagad žigli iesviedīsim vēl vienu malciņu; tu sniegsi man savu roku, un es pateikšu, kas tev kā kris­tīgam cilvēkam un skolas biedram ir jādara. Prozīt! Tā. Dod šurp savu lāča ķepu — skat, kas par lāpstu, nu jā, nu, tas viss no darba un naudas skaitīšanas — un atver savu sirdi, kā saka, tam, ko es tev pateikšu vēl pašās beigās.

Muižas pārvaldnieks atvelk mazliet elpu, aizdedzina nodzisušo papirosu, tad atkal pastiepj kaklu un iečukst Tenisonam tieši ausī:

— Tenison, velna piepe, ja tu tagad nedarīsi tā, kā es tev sacīšu, tad man būs ļoti žēl, ka es skolā neesmu tevi krietni iemizojis. Izdalīsim atlikušos divus simtus uz pusēm, tu dosi simtu, es — simtu, un izbeigsies šī kaukšana un zobu klabināšana, kā saka Kipels. Vai esi ar mieru?

— Lai iet! — Tenisons nolemj. — Ar tādu čigānu kā tu nav vērts kaulēties!

— Darīts! — Totss uzsit ar dūri uz kastes. — Tali, tu esi lejā, paņem zīmuli un pieraksti: Tenisons — simt rubļu.

— Oho! — visi iesaucas aiz pārsteiguma. Tali paņem zīmuli un raksta.

— Tā, — Totss turpina no augšas, — Tenisons — simt rubļu. Tagad saskaiti, cik tur sanāk.

— Lēsta — piecdesmit rubļu, — Tali lasa, — no stu­denta — piecdesmit, Tenisons — simt rubļu. Kopā: divi simti.

— Labi, paņem vēlreiz zīmuli un pieraksti: Kentuki- jas Lauva — simt rubļu, un nu labi žigli saskaiti visu kopā.

— Urā! — atskan no apakšas. — Trīs simti!

— Darīts! — Totss atsaucas. — Tagad varu mierīgi nokāpt no sava Olimpa un sēdēt uz piparbodnieka trepēm.

Muižas pārvaldnieks uzmanīgi tausta ar kāju un meklē atpakaļceļu uz leju. Tajā pašā mirklī atskan spē­cīgs pērkona grāviens — kastes brīkšķēdamas sabrūk, un no Totsa nepaliek pāri nekas cits kā kupls dūmu mutulis, kas līdzīgs zilam mākonītim lidinās zem gries­tiem. Uz mirkli iestājas baigs klusums, it kā zibens būtu ķēris pašu muižas pārvaldnieku. Tad Lēsta bai­līgi iejautājas:

— Tots, kur tu esi?

— Seit, — atskan balss no grēdas.

— Ko tu tur dari?

— Neko. Ko man darīt? Kas bija darāms, ir jau iz­darīts. Te var gluži labi šļaukāties. Kaut gan gulta ir mazliet par īsu.

Veikalvedis un skolas biedri rāpjas pāri izsvaidīta­jām kastēm palīgā cietējam.

Totss patiešām šļaukājas Kipela gultā, izslējis pret griestiem tievās kājas.

— Vai sasities? — Lēsta jautā.

— Jā, briesmīgi, — cietējs saviebjas. — Tūlīt at­stiepšu kājas. Tikai pie reizes saziedojiet arī zārkam. Tali, nu tu esi tur augšā un es esmu šeit apakšā, paņem zīmuli un pieraksti: nelaiķis — pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Hm-hm-hm … hū-hū-hū …

— Jokus dzen, velns tāds! — nodārdina Tenisons. — Re, viņš tak smejas.

— Jā, nu, — saka gulētājs. — Kas tad man varēja notikt? Ielidoju gultā kā pūpēdis. Vajadzēja pakaisīt salmus apakšā, ja baidījāties, ka nenositos.

Viņš pūzdams un stenēdams pierāpjas pie galda, iedzer malciņu «pret nelabu dūšu» un saka:

— Tas viss ir ļoti jauki un aizkustinoši, bet es vēl neesmu dzirdējis, ka ar tukšiem solījumiem kādam būtu kas līdzēts. Tenison, velc ārā deņķelbūku!

Runātājs izvelk no azotes lielu, apdilušu «portfeli» un uzliek uz galda četrus divdesmitpiecniekus. Tenisons nopūšas, neveikli palūkojas apkārt un tad atkāpjas istabas kaktā pie tīklu āža.

Baidīdamies no zagļiem, viņš noslēpis savu naudu tik dziļi un pamatīgi, ka vispirms jāatpogā neskaitāmas pogas un podziņas, pirms nauda nokļūst dienas gaismā. Vairākas reizes rūpīgi pārskaitījis apsolīto summu un nolicis atlikumu agrākajā vietā, viņš sapoš apģērbu un gausi aizpogājas.

— Nu, te tā ir, — viņš saka, nolikdams naudu uz galda. — Ja gribi, pārskaiti.

— Paldies! — Lēsta pateicas. — Lai tev veselība!

— Tā, — Totss turpina. — Tagad pieliec tu savus piecdesmit rubļus klāt, vēlāk Tali iedos arī savējos, pēc tam aiznes Lākmanim sveicienus arī no manis un pa­saki viņam, ka Totss drīz atvērs pats savu drukātavu un uzliks savu ķepu visām trim guberņas drukātavām. Ielejiet man fiksi vēl vienu čarku — es redzu, debesis sāk skaidroties, — tad apjozīšu gurnus un taisīšos, ka tieku projām. Nekādu patikšanu man šī mājās brauk­šana nesagādā, bet ko tu padarīsi: vecais sāks ņurdēt — solījās nākt, bet nenāk. Tenisonam nav kur steigties, viņš ir kungs un brauks ar to … kā to sauca … sutas kumeļu vai vilcienu. Man kā caurkritušam pārvaldnie­kam jābrauc ar ādaini un, ja vēl ceļš ved kalnā, jā­stampā kājām. Tur neko nevar darīt: visi netiek kalna galā, citiem jānīkst purva malā, dievs ir radījis kā ba­gātos, tā nabagos. Bet, kad es atbraukšu nākamreiz, tad lai grāmata būtu gatava un lai es tūlīt dabūtu vienu eksemplāru līdzi, vienalga, vai uz Paunveri vai Krieviju, vai velns zina uz kurieni. Nu jā, nu, ja viesi mājās nesteigsies, tad balle nekad nebeigsies, vārdu sakot:

Nu, tētiņ, es nākšu, jo vakars ir vēls,

Negaisa nakti tavs pazudis dēls.

Būdiņa tukša, tumsā viss tīts …

Kipels turpina Totsa uzsākto dziesmu un plaši atver logu.

— Ja, lietus ir pārgājis, — viņš saka, — tikai vel mazliet smidzina. Žēl žēl, ka opmaņa kungam nav vai­rāk laika, citādi mēs abi aizietu uz Dubļupi nakts zvejā.

— Nekas, citreiz, — atbild muižkungs. — Citreiz atbraukšu ar tvaika kumeļu, tad vecais nevilksies astē un es palikšu uz divām trim dienām, varēsim pazvejot un apskatīt arī pilsētu. Bet šoreiz — palieciet veseli un dzīvojiet tik labi, cik vien varat.

— Sveiki, sveiki! — skolas biedri un veikalvedis krata Totsa roku. — Laimīgu ceļu! Zirgs būs atpūties, tiksi ātrāk mājās. Visu labu!

— Nu, ar to mājās tikšanu tā ir, kā ir, — muižkungs groza galvu, virzīdamies uz durvju pusi, — ratos mil­zīgs reņģu vezums, kverni ar savu veco tur augšā kā pērtiķis uz leijerkastes — pielūko, ka nepārlūzt ass vai kleperis neizlaiž garu, piķis zina kas var atgadīties ceļā. Brauciens uz Paunveri ir garš kā nedēļa starp divām svētdienām, tagad pēc lietus ceļš būs vienos dubļos — dievs zina vai mēs vēl kādreiz redzēsimies šajā saulē. Iedomājieties, ja es no tās mucu grēdas pa galvu pa kaklu nolaižos lejā un muca uzkrīt uz vēdera, tad es pārplīsīšu kā pūslis vai… kā viņu sauca … kā skrodermeistara Ķīra svārku pakaļa. Tas bija labi, ka ievingrinājos sēdēt uz kastu grēdas, tagad vismaz es protu nogāzties, tikai diemžēl visur nav gultas. Un to es tev pasaku, Tenison: tiklīdz manīšu, ka ādainis sāk pagurt, es tavas reņģes izkaisīšu uz ceļa. Citreiz, ga­rām braukdams, varēsi atkal savākt, jo tas, kurš vēju sēj, tas vētru pļauj, un, kurš reņģes sēj, tas siļķes pļauj.

— Ak tu tarkšķi tāds! — Tenisons šķendējas. — La­sies ātrāk projām.

— Iešu jau, iešu, ķēms, — atbild Totss, pienākdams pie galda, — vai es varu palikt, ja vecais gaida. Bet, vot, ko es vēl gribēju teikt — gandrīz būtu piemirsis — nu jā, nu, tu solījies sūtīt zīmīti uz Sārēm?

— Nav vajadzīgs. Pasaki tāpat, lai atsūta naudu.

— Labi, bet cik? Varbūt vēlies, lai Sāres tēvs pārdod mājas un naudu atsūta tev?

— Nu … saki: simt rubļu.

— Darīts! Bet es vēl gribēju atgādināt, ka … tur … pats zini… mazliet tālāk … tur . .. Rajās …

— Lai jau paliek. Pasveicini.

— Bet ja viņa jautās, kad atbrauksi, vai ko tam­līdzīgu?

— Saki, ka … drīz.

— Lieliski!