Vasara

22.Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros

Nākamajā rītā Lible agri atkal ierodas Aizpuros. Uz viņa skūtā zoda un padegunes jau melno strupi bārdas rugāji, bet kailais galvvidus, matiem dīgstot, ir kļuvis zilgans.

— Pēc smiekliem nāk asaras, — viņš saka muižas pārvaldniekam. — Saderināšanās — ņetu!

— Kā — ņetu? — pārvaldnieks brīnās.

— Ņetu. Vakar mana sieva bija aizgājusi uz Rajām un pati savām ausīm dzirdējusi, kā Tēle Jorham sacī­jusi: «Nekādas saderināšanās nebūs.»

— Oho! Ko tad tas nozīmē? — Totss iepleš acis. Sī vēsts viņu varen iepriecina; kaut kur sirds dziļumos pavīd spožs cerības stariņš.

— Ej nu sazini, ko tas nozīmē, bet Tēle esot vakar tā sacījusi. Nu jā, rudmatis gan tielējies: «Es jau ielū­dzu pat savus skolas biedrus, kā lai viņiem tagad at­saku.» Meitene atcirtusi: «Vari aicināt, ko gribi, tikai nevis uz šejieni, bet uz savām mājām. Ja man kāds būs vajadzīgs, aicināšu pati, bez starpnieka.» Te tev nu bija! Rīko nu derības un uzlūdz draugus nobaudīt alu un vīnu!

— Parauj jods! — muižas pārvaldnieks grauž īkšķa nagu, — vai tad … vai tad precības patiešām izjuks?

— Nudien, nezinu. Par to vakar nekas neesot ticis runāts. Gan jau redzēsim. Es tikai saku: pēc smiekliem nāk asaras un labi tas nebeigsies. Bet to es zinu un lieku savu galvu ķīlā, ka rudmatis jau pirms svētdienas atvilksies šurp un paziņos: «Nenāciet!» — bet tad, vai ziniet, Totsa kungs, tad nerādieties viņam acīs, mūciet, cik kājas nes, lai rudmatis dabū mācību. Lai mazliet pacepas pats savos taukos.

— Kā? — Totss nesaprot.

—Nē nu …

Zvaniķim paliek mute pusvirus, jo viņš šaja mirkli izdzird pagalmā Ķīra balsi, nācējs jauta pēc Jazepa.

— Ptl, nešķīstais! — Lible nospļaujas. — Sitais utu­bunga tevi vajās kā lāsts līdz pašai nāves stundai un nedos mieru pat kapā. Laižamies lapās!

— Uz kurieni?

— Izleksim pa logu.

Zvaniķis piegrūž pārvaldnieku pie loga un klusi sauc uz priekšistabu:

— Sakiet, ka nav mājās. Sakiet — aizgāja pāri pur­vam uz Paunveri!

Abi bēgli aši izlec pa logu un, cik kājas nes, kāto uz purva pusi. Purva malā Totss aizelsies apstājas, iepleš nāsis un gudro, kādē] viņš īsti skrējis. Tad atsteidzas ari Lible, noliekas garšļaukus zālē un sāk pilnā kaklā smieties.

— Ak tu sasodītais draņķis! Lai tagad meklē ielūg­tos ciemiņus, kamēr zoles nodilst. Bet mēs, kā jau goda viesiem pieklājas, aiziesim svētdien uz Rajām un pie­prasīsim vīnu un alu un … Ha, ha, hā!

— A! — Totss nostiepj. — Nu jā!

— Nē, nu, Tenisons ir tālu, uz turieni Kīrs neies; Tenisons nāks tik un tā, ja vispār būs nācējs. Ek, ja varētu vēl padot ziņu, teiksim, Teukres Savādniekam vai… lai nāk ievākt ražu. Mēs jau to nedarām, dzīda­mies pēc vīna un alus, tas joks vairāk vērts.

— Protams.

Muižas pārvaldnieks izstiepjas turpat blakus Liblem, abi aizsmēķē papirosus un kūpina kā no skursteņa, ap viņiem rasas nomazgātajos ziedos dūc samtainās ka­menes. Virs zirņu lauka lidinās balti un krāsaini tau­riņi; kāds ziņkārīgs zeltspārnis atlido pie gulētājiem un nometas uz Totsa greznās platmales. Zvaniķis no­ņem cepuri un raugās zilajās debesīs.

— Varbūt, — viņš saka, — saulē mati aug ātrāk, tad mazā Mārīte sāks atkal ar mani draudzēties.

Aizpuru vecā māja ar mazajām nespodrajām acīm raugas pari tīrumiem; Jāzeps nododas visdažādākajām pārdomām. Spožajā saulē, krāšņajā dabā vecā, noplu- kusī ēka izskatās vēl nožēlojamāka nekā citā gadalaikā. Sirmie pīlādži pie pagalma vārtiem skumīgi groza gal­vas, it kā jautādami: — Cik ilgi tā ies? Mūsu vecā drau­dzene no gada gadā saplok aizvien zemāka, it kā to nospiestu aizvadīto gadu nasta. Cik ilgi tā vēl izturēs?

Zem rijas nojumes balsnī spāru latas, tās atgādina izbalējušus dzīvnieku kaulus ganībās. Pārējo jumta daļu sedz zaļa sūna, pie skursteņa zaļo divi sīki bērziņi. Caurumi jumtā nosegti ar dzeltenīgiem salmu kūlī­šiem … Vēl bēdīgāks stāvoklis ir ar kūti. Sī bez mūra pamatiem uzceltā nožēlojamā ēka Totsa prombūtnē ir sabrukusi vēl vairāk un draud uzgāzties ganāmpulkam uz kakla. No visām malām raugās pretī posts un naba­dzība. Bet tie tur iekšā noveco līdz ar ēkām, redz sev apkārt postu, bet nedara neko, lai to atvairītu, it kā tam visam tā būtu jānotiek. Varbūt vecīši nemaz nemana, kā sabrūk viņu dzīvojamā māja un pārējās ēkas? Sis iznīcības process velkas tik gausi, ka laika zoba pēdas var pamanīt vienīgi tas, kas ilgi bijis projām. Iespē­jams, ka viņi tomēr samana starpību starp bijušo un esošo, bet vārgā veselība neļauj pretoties sabrukumam. Vai rūpes par rītdienu nenolaupīs viņiem vēl pēdējos spēkus?

Tā vai citādi, drīz viņi sabruks kopā ar savu veco namu, un laika jūrā būs ieplūdusi atkal viena cilvēku paaudze.

— Vai zini, Lible, — pārvaldnieks strauji pieceļas sēdus. — Rauj viņus jupis, šīs viņu derības! Vakar es tā labi vērīgi aplūkoju mūsu veco māju, ieskatījos kūtī, rijā un uzmetu mazu plāniņu. Lieta ir tāda, ka Aizpuru ēkas draud sabrukt. Apakšējā baļķu kārta pagalam sa­trunējusi un nespēj vairs noturēt augšējās. Ir kaut kas jādara, kaut vai baļķi jānostutē ar balstiem. Vecais vairs nav nekāds darba darītājs, vecajam nav nekā cita kā vienīgi sīkstā dvēsele. Vienalga, vai es palieku šeit vai braucu atpakaļ uz Krieviju, bet tā tas nevar palikt.

— Tas tiesa!

— Nu nē, — Totss vēl domīgi piebilst, — ar rīko­šanu un komandēšanu šeit nekas nav panākams. Aiz­puros vajadzīgi darītāji, nevis rīkotāji. Nu velns pa­rauj, — viņš iedegas, — esmu diezgan izslinkojies, va­jadzētu beidzot kaut ko darīt. Esmu pieradis pie darba, tāpēc bezdarbībā garlaicīgi. Cilvēks nav radīts tikai tāpēc, lai taisītu mēslus, sacīja Ivanovs..

— Tiesa kas tiesa! — zvaniķis piekrīt. — Aizpuros darba netrūkst, ja tikai pietiktu spēka. Jūs tagad esat varen smalks zemkopis un varat daudz ko paveikt.

Muižas pārvaldnieks gausi pieceļas stāvus un parau­gās lejā uz purvu. Visur gaida darbs. Rauj šos jupis ar visām mīlestībām un derībām — te jāpaveic daudz svarīgāks darbs! Katra jauna doma liek saviļņoties Krievijas viesa asinīm, apaļās pūces acis ieplešas, un viņš it kā caur miglu redz staltas ēkas, rūpīgi koptus tīrumus un nosusinātus purvus.