Vasara

20.No rīta Aizpuros ierodas dīvaina persona

No rīta Aizpuros ierodas dīvaina persona, kuru līdz šim vēl neviens nekur agrāk nav redzējis. Sis noslēpumainais viesis iebāž galvu pa logu un jautā pēc muižas pārvaldnieka. Jā­zeps, kurš pašlaik apģērbjas, aši uzvelk vesti un iz­skrien priekšistabā. Pēkšņi viņš izbrīnā apstājas.

Totss pazīst un nepazīst šo personu, nepazīst un to­mēr pazīst.

— Labrīt, Totsa jaunskungs! — saka svešinieks.

— Ko t jūs mani tā pētāt — esmu tas pats vecais Kristjāns Lible, kā vakar un vienmēr. Iznāciet uz brī­tiņu laukā, gribu ar jums parunāties.

— Žēlīgā debess — Lible! — brīnās saimes ļaudis.

— Kas tad tie par kumēdiņiem? Tu taču esi noskuvis savu galvu kailu kā olu!

— Tā izskatās smalkāk, — atbild zvaniķis un nozūd aiz loga. Muižas pārvaldnieks izskrien pa durvīm. Viņš jūt, ka ceļi sāk drebēt. Pie sētas stāv Lible un uztin smēķi.

— Nu, Totsa jaunskungs, — zvaniķis iesāk, — kā jau teicu, vakar aizgāju.

— Nu? — noprasa muižas pārvaldnieks un aiztur elpu.

— Taisnība! Viss ir akurāt tā, kā runā.

— Ko nu muldi! — muižas pārvaldnieks sastostās.

— Tas nav iespējams.

— Goda vārds, tik tiešām, kā es patlaban stāvu te pie sētas. Nudien, sākumā arī es negribēju ticēt, kaut vai nosit, bet, ja cilvēks pats apgalvo, tad …

— Kāds cilvēks?

— Tēle, protams.

To dzirdot, Totsa sirds kļūst tik smaga, ka ar to va­rētu nogremdēt laivu. Ka viņš ir zaudējis Tēli, — tā vēl nebūtu nelaime, vistrakākais ir tas, ka viņu atradis tieši Kīrs.

— Jā, tādas tās lietas, mīļais draugs, — Lible tur­pina. — Mana galva ir kaila kā teļa mūlis, un vispār viss izdarīts tā, kā vakar apsolīju.

Zvaniķis noņem cepuri un paklanās muižas pārvald­nieka priekšā līdz zemei. Viņa galva tiešām ir noskūta ar bārdas nazi un ir kaila kā kālis; aptiekāra un vecā Ķīra pauriem vairs nav no viņa jākaunas. Kaut arī Totss pārdzīvo lielas dvēseles mokas, viņš tomēr nespēj atturēt smaidu.

— Es atļautu šo galvu nocirst pavisam, — saka Lible, — ja tas ko līdzētu. Bet lieta ir tāda, ka tas vairs nelīdz. Nu jā, nu Totsa jaunskungs, protams, jautās, kādēļ es neatnācu vakar. Vakar …

— Paiesim mazliet tālāk, — Totss palūkojas uz ista­bas logu pusi, — un tad parunāsimies. Iesim uz gatvi, apsēdīsimies uz šķūnīša sliekšņa, tur mūs neviens ne­dzirdēs.

— Nu jā, vakar … — Lible stāsta, iedams uz gatvi, — vakar aiz lielām sirdssāpēm grasījos tūlīt skriet uz šejieni — pūt ragā, uz krustcelēm velns klāt, saka: «Tu, vecais auns, vispirms ieej krogā un iemet pāris špuh- teru sirds stiprināšanai, citādi sāksi pa ceļam raudāt.» Nu, sākumā gan turējos pretī, saku: «Cilvēks taču gaida un grib zināt, kā ir.» Nekā! Aizjozu uz krogu un iemetu pāris čarku — kā būs, būs. Un tūlīt projām. Ievērojiet, pārvaldnieka kungs, — tūlīt projām. Bet, vot: te rent­nieks un vilnas kārsējs mani aiz astes ciet, saka: «Kur tu skriesi, ko tu gribi saķert, nāc apsēdies, parunāsim pāris prātīgu vārdu.» Es pretī: «Ejiet bekot, man nav laika tērgāt ar visādiem dzērājiem, man jākārto daudz kas svarīgāks.» — «Oho,» šie atkal. «Nu tad pasaki ari mums, tas ir vēl svarīgāk, nekā izdzert ar draugiem pā­ris glāžu alus.» Es pretī: «Sēdiet vien, sēdiet un dzeriet savu alu kaut vai līdz rītam, es iešu, nodzīšu sev ūsas un matus.» Jupis zina kāpēc es to darīju, tomēr izšāvu, ka gribu nodzīt matus. Kas zina, varbūt tās pāris čar- kas, ko izdzēru ar lielu steigu tukšā dūšā, sajauca man galvu. Tur jau ir tā ķeza, kad žvingulis galvā, tad man mājās ir muiža ar septiņiem pāriem vēršu. Nu, bet, tikko rentnieks un vilnas kārsējs to padzirdēja, šie ari vairs nebija skaidrā; jupis zina kas šos bija tur vakar sapulcinājis, — nu jā, tā rentnieks tūlīt: «Ej, Lible, liec nodzīt sev ūsas un matus — es izpirkšu grozu alus.» — «Es otru!» piebilst vilnas kārsējs. Nu, Totsa jaunskungs … divi grozi alus kā no gaisa! Hm, jods, ko darīt? Domāju — mati tik un tā būs jānodzen … un tagad vēl piedevām divi grozi alus … Hm … Da­rīts! Izpērciet, pēc pusstundas būšu atpaka|. Nolēmu, ka pārvaldnieka jaunskungs pa vienu dienu nenomirs; ja vēl būtu kāda prieka vēsts, tad varētu … Nu jā, gan jau viņš rīt pats uzzinās, kā saimnieks cūku apsegloja, suni ar desu pabaroja. Aizjozu pie melderzeļļa: «No­dzen visu, visus matus no mana stulbā paura, vai sa­proti.» Melderis uzasina nazi, un tā . . . pēc pusstun­das — aiziet — uz krogu atpakaļ. Nu… «Ho, ho, ho un ha, ha, ha, hā!» — un tā mēs ķērcām pie abiem alus groziem līdz vēlai naktij.

Runātāji apsēžas uz šķūņa sliekšņa, zvaniķis sirdīgi smēķē, izpūzdams kuplus dūmu mutuļus.

— Nu, bet Kīrs … — Totss iejautājas pēc īsas pau­zes, — vai kaut ko dzirdēji arī par viņu? Kīrs braukšot uz Krieviju un mācīšoties par muižas pārvaldnieku?

— Kā tad, mīļais! Tiklīdz būs notikusi saderināšanās, Jorhs savāks pekeles un prom, uz vietas prom. Ak jā: arī rekomendācijas esot jau gatavas.

— Kādas rekomendācijas?

— Redzi, kad jūs svētdien ciemojāties pie ķestera, vai jūs neievērojāt kādu jaunu skuķi Erkju vai Ernu, kā viņu sauc. Sīs meičas tēvs vai papus — kā tas pie smalkiem ļaudīm mēdz būt — esot kaut kur Krievijā muižas pārvaldnieks. Nu, vot, šī pati jaunava iedevusi Jorham ieteikuma rakstu, adresētu savam tēvam, lai tas viņu pieņemot un izmācot par krietnu zemnieku vai muižas pārvaldnieku.

— Ak šitā, — Totss nostiepj. — Tātad viss' ir pa­tiesība?

— Tīrā patiesība!

— Nu jā, pie skrodera negrib iet, tad ņem un pār­taisa skroderi par muižas pārvaldnieku. Bet, velns pa­rauj, Kīrs taču nekļūs nekāds pārvaldnieks! Zinu, cik man tur sākumā klājās grūti, vai Kīrs to visu izcietīs? Es vispār nesaprotu, kas to izdomājis — braukt uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku.

— Es arī nesaprotu. Kā redzi, tagad esmu plikpauris un man vajadzētu būt varen gudram — saka, visi plik­pauri esot gudri, — bet es tomēr nesaprotu. Tam droši vien bija jābūt kādam prātniekam, vēl gudrākam par mani.

— Nē, — Totss secina. — Gudrs tādu plānu neizgud­ros. Tas tomēr ir bijis aunagalva, aunagalva paliks un kā aunagalva arī nomirs. Nu labi, kad notiks saderinā­šanās?

— To gan īsti nezināja arī pati Tēle, bet domāja, ka varbūt nākamajā svētdienā.

— Hm… nākamajā svētdienā! Un ko viņa tagad dara, šī Tēle?

— Neko. Kas tad līgavai jādara? Varbūt sāk pūru locīt. Nē, citādi viņa ir tīri jauka un atklāta meitene, visu izstāsta, ko domā. Nudien, viņai nav citas vainas kā tikai tā, ka izvēlējusies sev par vīru šo stādaigu. «Nu jā,» es saku, «bodē dzirdēju tādas jocīgas valodas, ka …»

Viņa pretī: «Kādas valodas? Ka es taisos precēties? Tur nav nekā jocīga. Visas meitenes cenšas apprecēties, ja rodas iespēja.»

Es saku: «Nu jā, tas tiesa, bet tas brūtgāns… bodē stāstīja, ka …» Tēle: «Brūtgāns, nu … Brūtgāns kā jau brūtgāns. Tu, Lible, taču nesāksi man viņu nopelt?» Es atkal: «Tur nav ne ko slavēt, ne pelt, es jau ar viņu nedzīvošu. Tēles jaunkundze pati zina, cik šis ir vērts, ja jau viņa apsolījusi Jorham savu sirdi un asti — tfū, nelabais! — sirdi un roku apsolījusi.» Viņa atkal pretī: «Nu, tā jau ir pavisam cita valoda. Redzi, Lible, reizēm te sanāk šādi tādi ļautiņi un sāk nopelt manu līgavaini, šis esot sarkanmatains un … skroderis un . .. Citi vēl apgalvo, ka visi sarkanmataini esot ļauni un cietsirdīgi. Bet es zinu, ka Jorham ir zelta sirds. Par skroderi viņš nepaliks visu mūžu: drīz vien savāks mantiņas un brauks pie Erkjas vai Ernas jaunkundzes tētiņa mācī­ties landsvirtšafti.»

Un pati tā šķelmīgi smaida un priecājas, it kā būtu noķērusi nezin ko. Ej nu saproti tās sievietes, it sevišķi jaunās. Nē, citādi viņa ir krietna meiča — bagāta, iz­skolota un laipna . . . bet. . .

Zvaniķis neizpratnē parausta plecus un uztin sev jaunu smēķi, resnu kā mucas tapu.

— Nu jā, — viņš tūlīt piebilst, — es atkal tā aplin­kus, sak, stāsta — Paunverē jau ir īsti pārvaldnieki, jūs taču negaidīsiet, kamēr Kīrs par tādu uzķepurosies. Bet šī atcērt: «Toties šiem gatavajiem pārvaldniekiem nav tik laba sirds!» Padomā tikai — nav tik laba sirds! Re, kur atradusi zelta gabalu. Nu jā, šīs zelta sirds dēļ viņa esot ar mieru gaidīt gadu vai pat divus.

— Njā, — Totss nomurmina, — zelta sirds… Bet svētdien pie ķestera viņa bija par šo zelta sirdi pavi­sam citādās domās. Nu, bet lai. .. Vienalga! Ja jau tā būšana ir tik tālu, tad tam arī tā jābūt. Rauj viņus jods ar visām zelta sirdīm!

— Nu jā, — atbild zvaniķis, — tur neko nevar darīt.

No istabas atskan balsis, kāds kaut ko plaši stāsta

un vairākkārt piemin gatvi. Muižas pārvaldniekam šķiet, ka tā ir Avdotja vai, pareizāk, Mare, bet ar ko šī meita tur triec — tas aiz krūmiem un kokiem nav redzams. Pēc dažiem acumirkļiem parādās «Totja» kāda jaunekļa pavadībā un pamāj ar roku uz šķūņa pusi.

— Kas tas varētu būt? — muižas pārvaldnieks brīnās.

— Nezinu, — zvaniķis atteic. — Acs tik tālu ne­sniedz.

— Tas … tas … — čukst muižas pārvaldnieks, — tas ir Kīrs. Ko tas mūlāps te meklē?

— Re, nu, — kā vilku piemin . ..