Vasara

4.Pirmdienas rītā agri Totss un Lible atkal ķeras

Pirmdienas rītā agri Totss un Lible atkal ķeras pie darba un čakli strādā līdz pašam vaka­ram. Nākamajā dienā Lible ir paņēmis sev līdzi vēl kādu lielu plecīgu tēvaini, kuru pārvaldnieks pazīst kā Muļķa Mārtiņu. Jauno palīgu vispirms krietni paēdina, tad sūta uz Aizpuru tīrumu akmeņus dedzināt. Mārtiņš atrok akmeni no visām pusēm, sa­krauj uz tā sārtu no sausām pagalēm un, kad akmens no karstuma sāk plaisāt, gāž ar āmuru pa sīkajām spraudziņām, kamēr akmens sadrūp.

Pa visu garo dienu spēcīgais vīrs ar savu milzu āmuru paveic tīros brīnumus un vakarā ir ļoti priecīgs, kad viņam kā algu iedod spožu sudraba rubli. Darbs sokas. Totss bieži nostājas pie Mārtiņa, vēro, cik veikli tas prot uzkurt uguni tieši vēja pusē un pēc tam ar neticamu veiklību sadrupina akmeni.

Tenisons atnes pieprasīto šaujampulveri, un Liblem paiet visa diena, pielādējot akmeņus. Šoreiz zvaniķis ir ļoti nopietns, viņš vairs nesarunājas ar Mārtiņu par dažādām mašīnām, švunkratiem un skrūvēm. Vienīgi pie pusdienu galda it kā neviļus ieminas par Ķīru un brīnās par Tēles dīvaino izturēšanos. Pat viņš, cilvēks no malas, nespējot neko saprast, ko tad vēl runāt par nabaga Jorhu, kas ir tik neganti iemīlējies: tas jau vairs neko ne dzird, ne redz, kas notiek apkārt.

Brīdi pirms saulrieta sākas spridzināšana. Totss ar papirosu mutē stāv tālāk pie ežmalas un vēro Libles rīcību. Viņam blakus, drebēdams aiz bailēm, stāv Mār­tiņš un kaut ko nesakarīgi murmina. Mārtiņam ir va­rens augums, bet viņš baidās no bises, šaujampulvera un visa, kam ar šīm lietām kāds sakars.

Lible ar kvēlošu pagali skrien no viena akmens pie otra un aizdedzina, degauklu. Pie ceturtā akmens viņš apstājas un atskatās. Virs pirmā akmens izšaujas mazs dūmu mākonītis, akmens pēkšņi paceļas no zemes kā pēc apakšzemes grūdiena, norīb varens sprādziens — un akmens sašķeļas. Lielākie gabali nokrīt turpat bed­res malā, mazākie aizripo tālāk, kamēr sīkās šķembas svilpodamas aizlido pa gaisu.

— Horošo! — Lible iesaucas, savicinādams pagali, tad viņš aizdedzina nākamo aukliņu un krustām šķēr­sām skraida pa lauku, aizdedzinādams pārējās auklas. Bum, bum, bum — nodārd sprādzieni Aizpuru papuvē, it kā tur šautu ar lielgabaliem. Akmens pēc akmeņa sašķīst gabalos, tālumā dun atbalsis. Totss paraugās apkārt — Mārtiņš ir nozudis. Viņa skatiens atkal ap­stājas pie Libles. Zvaniķis patlaban pieskrien pie kāda akmens, bet pēkšņi sastingst kā stabs: tieši pie paša deguna akmens pārsprāgst. Acīm redzot, viņš kaut ko bija sajaucis un atskrējis atpakaļ pie aizdedzinātās auklas.

— Vai, vai! — pārvaldnieks iekliedzas aiz bailēm, ieraudzījis, ka zvaniķis aizsedz acis ar rokām un pa­griež muguru pret akmeni. — Kas noticis? Kas no­ticis?! — viņš iesaucas vēlreiz un pieskrien pie Libles.

— Ņičevo! … — Lible atmet ar roku un turpina darbu.

Pārvaldniekam pēkšņi kļūst vieglāk ap sirdi, viņš jau sāk iztēloties, ka ir slavens karavadonis, kurš komandē kauju; te pēkšņi viņa paša tuvumā sprāgst akmens un labo kāju ķer sāpīgs trieciens.

— Nu, — viņš nomurmina, — kas tas bija?

Tad viņš aizklibo līdz ežmalai un tur apsēžas.

Jā, tas katrā ziņā bija spēcīgs belziens, ko viņš da­būja, bet kas viņam lika tur stāvēt. Ar lielām pūlēm Totss novelk zābaku un apskata kāju. Kā jau to varēja sagaidīt, viņa stilbs kaist kā ugunīs, pulsē un ātri pie­tūkst.

«Jā, jā, katrā ziņā, kā mēdz teikt vecais Kīrs,» viņš domās atkārto.

Lible, aizdedzinādams degauklas, lokveidīgi virzās uz priekšu. Virs katra pārsprāgušā akmens brīdi šū­pojas viegls dūmu mākonītis, tad pamazām izklīst, sa­vienojas ar citiem dūmu mākonīšiem un pārklāj visu lauku ar rēnu miglu. Mājnieki cits pēc cita pienāk pie sētas un ar interesi noraugās šajā neparastajā ainā. Sprādzieniem tuvojoties, cūkas rukšķēdamas saskrien no olnīcas pagalmā; kāds mazs sivēntiņš, kam skrienot, acīm redzot, kaut kas gadījies, kviec kā aizkauts. Ga­nībās rej un gaudo Krancis, it kā arī viņš būtu pieda­lījies šajos notikumos.

Lible nesteigdamies tuvojas pārvaldniekam un pa ceļam aplūko saspridzinātos akmeņus. Liekas, viņš ir apmierināts ar savu darbu un uzsauc jau no tālienes:

— Rīt sāksim vest mājās.

— Jā, noteikti, — pārvaldnieks atsaucas, tirinādams slimo kāju. — Ai Lible, ja tu zinātu, cik briesmīgi tā vēl sāp. Man vienkārši neveicas ar šo sasodīto labo kāju: te tajā bija iemeties išhiass, te atkal trāpa ar ak­meni pa stilbu. Jods zina kas tā vispār par kāju. Var­būt tagad išhiass būs pārbijies un aizbēdzis, tikko stilbu ķēra sitiens. Ai Lible, ai, kaut tu zinātu, kā tā vēl…

Pārbijies zvaniķis grib viņu tūlīt vest mājās, bet slimnieks vispirms apskata katru sprādziena bedri un tikai pēc tam ļaujas aizvesties. Kalps iejūdz zirgu, Totss un Lible aizbrauc pēc palīdzības pie aptiekāra. Aizpuru saimnieks, kurš visu to redz un dzird, noraugās uz aiz­braucējiem un saka saimniecei:

— Es jau teicu, lai neākstās, mēs salabotu kūti arī bez viņa.

— Nemels niekus, — saimniece atsaka, — kas nu tu vairs par labotāju.

Aptiekārs aptausta kāju un atrod, ka kauls esot vēl veselāks nekā agrāk; satūkumu noņemšot viena prātīga, labi pārdomāta komprese.

— Jā, — slimnieks sūdzas, — bet man vēl briesmīgi sāp.

— Nu, — aptiekārs mierina, — tur neko nevar darīt. Katrs liels pasākums ir liels risks, un, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Laiks dziedē visas brūces un sadziedēs ari šo, jo dievs mūs nepametīs nekad.

Ap slimo kāju apliek kompresi, bez tam aptiekārs iedod līdzi lielu pudeli šķidruma, lai varētu turpināt ārstēšanu. Pārvaldnieks pa ceļam uz mājām vēlreiz nāk pie atzinuma, ka pat vismazākais pasākums ir sais­tīts ar lielu risku.