Vasara

6.Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet

Akmeņu vedēji brīdi klusēdami noskatās, kā aptiekārs aiziet, un tad, papildinājuši spēkus ar kuplu dūmu, atkal ķeras pie darba. Totss dungo kādu pazīs­tamu dziesmiņu un domīgi smaida. Savādi, nesen viņš vēl auļoja pa Krievijas pla­šumiem, tagad viņš, Totss, ir dzimtenē un spridzina ak­meņus Aizpuros. Te nav kam pavēlēt, viss jādara pa­šam ar savām rokām. O, kaut viņš varētu uz pāris die­nām atsūtīt šurp Ivanova vīrus!

Bet tuvumā nav neviena cita palīga, tikai Lible. Zvaniķis pašlaik pētī savus smilšainos zābaku stulme- ņus un klusībā prāto, kā rudenī tikt pie jaunām «gal­vām». Kur ņemt naudu? Kur ellē nozudis Mārtiņš? Kopā ar Mārtiņu darbs veicās daudz nadzīgāk. Aptie­kāra «iekšķīgās» zāles bija gluži jaukas, tās gan rem­dēja sāpes, bet padarīja slābanu visu ķermeni. Tā ka nemaz vairs negribas celties no akmens.

Tomēr jāceļas. Kas tā par slinkošanu darba laikā? Augšā! Viņš taču atpūtās, kamēr aptiekārs prātoja par laulības ostām. Pag, kas tur nāk? Sieviete? Parauj jods, tā taču ir Tēle, pati Raju Tēle! Ko gan viņa te meklē?

— Lible!

— Mm, — zvaniķis atsaucas. — Jā, tūlīt sāksim. Ak­meņiem tak kājas nepieaugs, paši uz mājām vis ne­solos.

— Vispirms paraugies uz ceļu un pasaki man — ko tas nozīmē vai «Kas tas ir?», kā rakstīts katķismā.

— Kas gan tā varētu būt? Re, uznāca uz lauka.

— Kā tad — uz lauka. Es jau arī brīnos.

Pārvaldnieks pārlaiž skatienu pār savām vecajām

darba drēbēm un tad sāk cieši raudzīties uz nācējas pusi. Piķis parauj, vai šī nevarēja atnākt kādu citu reizi, tomēr ne, jāvelkas šurp pašā darba laikā! Tā tas notiek, kad cilvēkam nav nekādu citu pienākumu kā vie­nīgi būt sava tēva meitai. Nu jāskrien vai mežā ar visiem novārtītajiem kamzoļiem un tēva caurajiem zā­bakiem. Kaut tevi…

— Tā taču ir… Ernas jaunkundze vai kas… no ķestera mājām, — Lible pēkšņi iesaucas.

— Kas par Ernas jaunkundzi? — Totss izvalba acis.

— Tā ir Raju Tēle.

— Nav, nav, — Lible ietiepjas.

— Lai jau pienāk tuvāk. Lai pienāk tuvāk, gan tad redzēsi.

Pāris minūšu abi, kaklus izstiepuši, raugās uz nā­cējas pusi, tad Totss atzīstas, ka ir kļūdījies.

— Taisnība, tā ir no ķestera mājām.

— Vai es neteicu?

Kad nācēja ir jau pavisam tuvu, Totss pieceļas, pa­smaida, tad pasper pāris soļu jaunavai pretī un sa­sveicinās.

— Labdien! Labdien! — meiča līksmi atsaucas. — Re­dziet, es tomēr jūs atradu.

— To var redzēt, — pārvaldnieks satver piedāvāto roku un pieklājīgi paklanās.

— Es jau nemaz nezinātu šurp atnākt, bet ceļā sa­tiku aptiekāru, un viņš man pateica, kur jūs meklēt.

— Jā, tepat jau esam, — Totss pasmaida un uzmet žiglu skatienu Liblem.

— Bet ko jūs šeit darāt? Vedat akmeņus? O, jūs esat kļuvis par īstu darba rūķi, Totsa kungs.

— Es jau tāpat vien . . . aiz gara laika.

— Ļoti jauki, — Ernas jaunkundze viņu uzslavē.

— Bet vai jūs varat iedomāties, Totsa kungs, kādēļ esmu atnākusi? Lai nodotu sveicienus no jūsu drauga Ķīra. Ķīra kungs vakar aizbrauca uz Krieviju, mēs visi viņu pavadījām, bija ļoti jautri. Šodien man kļuva gar­laicīgi un es ^atnācu paskatīties, kā jums klājas un kā­pēc jūs vairs neatnākat pie mums.

— Ak šitā, — Totss atkal pasmaida. — Nav laika, Ernas jaunkundz, citādi noteikti būtu aizgājis.

— Atliciniet laiku! Atliciniet laiku, Totsa kungs. Jūs taču mūžīgi neskaldāt akmeņus un nestrādājat. Sacī­sim, vakaros … Mēs, piemēram, vakar nodomājām, ka jūs atnāksiet pavadīt savu skolas biedru, bet nekā!

— Man nebija ne jausmas, ka Kīrs aizbrauks vakar.

— Tiešām? Vai tad viņš jums par to nekā neteica?

— Nē. Tas ir, es zināju, ka viņš brauks, bet, kad tieši, — par to man nebija ne jausmas.

— O, mums gāja Joti jautri. Bija krusttēvs ar krust­māti, protams, arī Tēle, Ķīra kunga vecāki un brāli. Stacijā tika turētas runas. Un beidzot visa Ķīru ģimene sāka raudāt. Arī pats Ķīra kungs. Ai, cik tas bija jautri! Mēs ar Tēli pa ceļam uz mājām briesmīgi smē­jāmies. Ak šī Tēle! Kā viņa prot tērzēt!

— Ak tā, — Totss nomurmina. — Vai… vai tad Tēle nemaz neraudāja?

— Tēle — nē! Tēle visu laiku tikai smējās, un man kļuva neērti. Citi raud — viņa smejas. Ja jūs, Totsa kungs, būtu redzējis šo pēdējo atvadu skūpstu! Ha-ha- hā! Esmu pārliecināta, ka Ķīra kungs nekad vēl nav skūpstījies.

— Kādēļ jūs tā domājat?

— Ak, viņš taču bija tik neveikls, tik neveikls.

— Tā-ā. Gan jau pieradīs, kad atgriezīsies no Krie­vijas.

Ernas jaunkundze mazliet nosarkst un paraugās kaut kur sāņus. Totss ar vienu aci vēro viešņas cirtainos matus un balto pieri, tad ieklepojas un izņem no kaba­tas papirosu kārbiņu.

— Tas, protams, nav labi, ka es jums visu atstāstu,— viešņa no jauna pievēršas Totsam. — Bet…

—' Jūs taču nepateicāt neko sliktu, — Totss mierina.

— Tas tiesa, bet… Nē, katrā ziņā, tas bija ļoti jautri. Šodien satiku Ķīra kunga māti un… Vai Jūs varat iedomāties, kur viņa gāja? Gāja — ha,_ha, ha — uz pastu vai pagastmāju skatīties, vai no dela neesot pienākusi vēstule.

— Hm … pārāk ātri. Bet, ej nu sazini, varbūt pēc vēstules gāja arī kāda cita?

— Kas? Hā, jūs domājat — Tēle? Tēle par Ķīra kungu nepavisam nav sajūsmā. Vai zināt, Totsa kungs, Tēle nemaz negrib Ķīra kungu.

— Nu-nū? Kāpēc?

— Vina saka — Ķīra kungs pārāk bieži šķaudot.

— Hm? …

— Jā, jā, vakar ceļā uz mājām par to vien runāja.

— Tās bija iesnas, kas pāries.

— Nē, vispār ar Ķīra kunga degunu neesot kaut kas kārtībā. Viņš pārāk skaļi šņācot. O, Tēle tik lieliski prot viņu atdarināt, ka cilvēks var pārsmieties. Jā, Jā, Totsa kungs, jūs neticat? Bet nu pietiks pļāpāt, jūs varat at­kal ķerties pie darba, bet es iešu uz mājām. Skolas biedra sveicienus tātad esmu jums nodevusi.

— Jā, pateicos.

— Nu jā, strādājiet vien. Jums taču vēl tik daudz ko darīt. Nekavējiet laiku. Citādi vēlāk pārmetīsiet, ka esmu jūs traucējusi. Redziet, palīgs arī gaida, neļau­jiet viņam vienam velt smagos akmeņus.

— Darbs nav zaķis, tas nekur neaizbēgs, — Totss paskatās pār plecu uz Libli; tas tik tiešām, kā par spīti, patlaban cīnās ap lielu akmeni. — Lai paliek, Lible, laika diezgan. Met mieru.

Bet Liblem, šim stūrgalvim, acīm redzot, ir savi untumi — jods zina kādēļ viņam tieši tagad ir jāno­ņemas ar vislielāko akmeni. Vai tiešām viņš nevar pa­gaidīt, kamēr Totss nāks palīgā? Lai vismaz paiet drus­ciņ tālāk un cīkstās ap citiem akmeņiem, kas ir mazāki.

Kaut nelabais parautu šo veco tiepšu, kas, pūlēdamies ap akmeni, tomēr klausās, ausis saslējis, lai neviens vārds neietu zudumā.

— Ejiet, ejiet palīgā, — meiča mudina, — vai dzirdat, kā viņš sten?

«Lai viņš, sātans, sten. Lai nav tik ziņkārīgs,» no­domā pārvaldnieks un tomēr pieķeras pie akmens.

— Pagaidiet, es arī piepalīdzēšu, — jaunava smejas un uzliek saulessarga galu uz akmens.

— Nē, nē, ko jūs, — Lible atgaiņājas, — nenāciet, sabridīsiet kājas. Ejiet projām, jaunkundzi

Bet jaunkundzei, kurai mājās ir tik garlaicīgi, šis neparastais darbs sagādā lielu prieku. Viņa savā cen­tībā aizraujas tik tālu, ka mēģina ar saulessargu noturēt akmeni, kas slīd atpakaļ. Protams, atskan mazs krakšķis, un saulessarga kāts ir pušu.

— Nu redziet, — Lible sirdās, — vai es neteicu? Tas nav nekāds lauznis, ar ko cilā akmeņus. Ai jaunkundz, jaunkundzi Esiet nu tik laba un paejiet mazliet tālāk, citādi akmens uzvelsies jums uz kājas, un tās mums būs vairāk žēl nekā saulessarga.

— Ai, tas jau bija vecs, — jaunava nomet salauzto saulessargu zemē un pieķeras pie akmens.

— Nu tas tik vēl trūka, — kaut arī sadusmots, zva­niķis nespēj atturēt smaidu. — Kas nu vainas! Novāk­sim visu papuvi vienā dienā.

— Labi, — meiča atsaka. — Esmu ar mieru strādāt pie jums; sakiet — cik jūs man maksāsiet?

— Tā ir saimnieka darīšana, — zvaniķis norāda uz pārvaldnieku.

Totss vēro Ernas jaunkundzes tievos, trauslos pirk­stus un smaida. Šīs rokas ir vēl mazākas un baltākas nekā Tēlei. Vienā, it sevišķi gleznā pirkstiņā mirdz gredzens ar dārgakmeni, virsdelmā redzama maza, tikko manāma rēta. Nē, par šīm rokām viņš būtu ar mieru maksāt ļoti daudz. Protams, darbam tās neder, bet, bet…

— Nezinu, — viņš atbild, — cik jūs prasīsiet.

— Lai pietiktu iztikai.

— Ha, ha, hā, — Lible smejas, — lai pietiktu iztikai! Ar šo darbu jaunkundze nespēs pat nopelnīt tik daudz jaunu saulessargu, cik viņai vajadzēs.

— Nu labi, — atbild Ernas jaunkundze, — es nepra­sīšu algu, es tikai lūgšu, lai Totsa kungs mūs kādreiz apciemotu. Un strādāt nākšu tad, kad darbs būs stei­dzams, — tā mēs norēķināsimies.

— Tā ir pavisam cita lieta.

— Nu jā, nu šis akmens ir vietā, tagad mazliet atpū­tīsimies un uzvilksim dūmu. Tad ķersimies pie nākošā. Tas ir ļoti patīkams darbs.

To pateikusi, meiča apsēžas uz akmens un pastiepj Totsam savu mazo plaukstiņu.

— Kā, vai tad … — Totss sastostās, — jūs smē­ķējat?

— Protams. Nu, piedāvājiet jel!

Pārvaldnieks piedāvā jaunavai papirosu, iesprauž arī sev smēķi mutē un smaidīdams gaida, kas notiks tālāk. Lible pakrata galvu un sāk velt lielu, smagu akmeni.

Meiča pāris reižu nedroši ievelk dūmu, izpūš pēc iespējas tālāk no sevis un tad jautā:

— Sakiet, Totsa kungs, — vai jums ir skolas biedrs, kas saucas Tali?

— Jā. Un tad?

— Nekas. Viņu reizem piemin Tele. Tali pašlaik studē Tartu, vai ne?

— Jā.

— Būtu interesanti viņu redzet.

— Viņš solījās atbraukt… vasarā.

— Tēle viņu brīžiem atceras. Domāju, ka tam vaja­dzētu būt ļoti interesantam cilvēkam. Ak ja, gandrīz piemirsu: Tēle lūdza jūs sveicināt.

— Pateicos!

— Vakar viņa jūs pieminēja it sevišķi bieži.

— Tā-ā? … Ļoti… ļoti priecājos.

Iestājas klusums. Toties jo skaļāka kļūst Libles pū­šana un stenēšana. Ernas jaunkundze atkal ievelk dūmu, pēc tam izpūš un pēkšņi saka:

— Man nepatīk Ķīra kungs.

— Kāpēc? Kīrs ir ņiprs puisis. Tikai viņš ir skro­deris …

— Ai nē, — meiča dedzīgi atteic. — Lai viņš būtu skroderis vai kas, bet viņš ir pārāk… pārāk garlaicīgs. Viņam vienmēr tāda seja, it kā būtu uzbrukusi kāda nelaime. Un pēdējā laikā viņš tiešām šķaudīja pārmē­rīgi daudz. Kad vilciens sāka iet, viņš gribēja vēl kaut ko pateikt caur vagona logu, bet visu izjauca šķavas. Viņa pēdējais vārds bija: «Apčī!»

— Tas nozīmē — labu laimi, — pārvaldnieks smejas.

— Iespējams.

Atkal iestājas klusums. Meiča aizmet papirosu, sa­purina sprogaino galvu un smaidīdama paskatās Tot­sam acīs. Pārvaldnieks nespēj izturēt šo skatienu, viņš paceļ no zemes dadža lapu un saplūkā to ar pirkstiem sīkos gabaliņos. — Jā, — viņš ierunājas tikko sadzir­dami, lai vispār kaut ko runātu.

— Labi! Tātad, — Ernas jaunkundze pieceļas, -— jūs noteikti atnāksiet, vai ne? Mans tēvocis jūs ļoti ciena un bieži izsakās, ka jūs varot būt paraugs citiem jau­nekļiem. Jā, jā. Viņš vēlas ar jums aprunāties, nesen vēl jautāja, kur jūs esot nozudis.

— Labi, atnākšu, tiklīdz radīsies iespēja. Pasveiciniet no manis savu tēvoci, arī Tēli.

Erna šķelmīgi pamāj ar galvu, pasniedz Totsam savu trauslo roku, pasit salūzušo saulessargu» padusē un dodas uz ceļa pusi.

—- Tikai nesakiet nevienam, ka smēķēju. Un, kad jūs atnāksiet pie mums ciemā, labāk man papirosu nemaz nepiedāvājiet! — viņa uzsauc pa gabalu.

— Nē, nē! — Totss atsaucas un smaidīdams nolū­kojas uz aizejošo.

— Nu, — Lible pēc brītiņa nomurmina, — ja jau katru dienu nāks ciemiņi, tad mēs ar darbiem tālu netiksim.

Totss dungo dziesmiņu un atbild tikai pēc laba brīža:

— Nē, tad mēs tālu netiksim.

Kravu pārved mājās. Pēc tam tūlīt brauc atpakaļ uz lauku un uzveļ jaunu vezumu. Turpat tuvumā norēgo- jas arī Mārtiņš, tas nedroši lūkojas uz strādnieku pusi. Pārvaldnieks un zvaniķis gan ar rokas mājieniem, gan saucieniem aicina viņu tuvāk, bet bailīgais vīrs vēl atceras briesmīgos sprādzienus uz lauka un stāv" kā sastindzis.

— Vai jūs šodien nešausiet? — viņš beidzot noprasa.

— Nešausim! Nešausim! — vīri atsaucas vienā mutē.

Paiet vēl brīdis, un arī Mārtiņš ķeras pie darba. Bei­dzot vīri ir atguvuši savu krietno palīgu. Mārtiņš atkal dedzina un skalda un ar savu lielo veseri paveic tīros brīnumus. Viņš saskaldītu putekļos visus Aizpuru akme­ņus, ja tikai Totss un Lible izbeigtu šo briesmīgo dār- dināšanu.

Pusdienas laikā Lible paved Totsu mazliet sāņus un klusi saka:

— Es no tās jūsu sarunas uz lauka nekā liela nedzir­dēju, bet tikai tā … pa ausu galam …

— Tiešām? — pārvaldnieks iepleš acis.

— Neko. Es tikai gribēju pateikt, ka mans pareģo­jums piepildīsies, vai ari lai mani vairs nesauc par Kristjānu Libli, Paunveres zvaniķi.

— Kas tas par pareģojumu?

— Nu, es taču teicu, ka tās Ķīra un Raju mamzeles derības izjuks. Lai brauc mācīties kaut vai uz Vāciju — tas neko nelīdzēs. Redzi, vai tad jūs neatceraties, ko šī Erkjas vai Ernas jaunkundze, vai kā viņu sauc, vai jūs neatceraties, ko viņa jums sacīja?

— Ko tad viņa sacīja?

— Nu, Tēlei tas Kīrs nemaz lāgā nepatīkot. Sī tikai smejoties vien.

Totss brīdi klusē un tad nober kā pupas:

— Rauj viņu jupis! Nav mūsu darīšana. Musu uzde­vums drīzāk salabot kūti…

— Nu jā, — Lible piekrīt, — es jau neko… es tikai… tāpat vien.