Vasara

13.Papuve ir uzarta, klāt siena laiks.

Papuve ir uzarta, klāt siena laiks. Pagalmā un piedarbā vairs ne­redz neviena vīra, izņemot Grāvju Mārtiņu, kurš šeit at­stāts pielabot māju. Visas rū­pes un pienākumi nu ir uzgūlu­šies vecās saimnieces pleciem, tikai diendusas laikā viņai kaut cik palīdz ganu meitene. Uz pļavu aizgājis pat vecais Aizpuru tēvs un raujas citiem līdzi, cik at­ļauj vārgā veselība un slimās kājas.

Purvā siens jau tikpat kā savākts; tur Mārtiņš pat­laban rok grāvi un vandās kā kurmis pa dūņām. Totss mēģina pieturēt šo krietno strādnieku pēc iespējas ilgāk, viņš neskopojas ar visādiem solījumiem un vilināju­miem. Reizēm racējs uz pāris dienām kaut kur nozūd, bet tad atkal atgriežas darbā. Totss un Lible palīdz pļaut sienu, bet, tikko iegadās brīvāks brīdis, viņi stei­dzas uz izcirtumu un lauž celmus. Pārmaiņus strādā­dami te vienā, te otrā vietā, tie nolīž lielu gabalu līduma. Vienīgais, kurš vairs nerādās Aizpuros, — tas ir Kīrs. Tas tikai vienu vienīgu reizi, gluži kā spožs saules stars caur mākoņu grēdu, ielūkojas Totsa pa­galmā un nozūd, turklāt uz visiem laikiem. Pārvaldnieks un Lible domā, ka Kīrs nav varējis izturēt spēka pār­baudi un tāpēc aizlaidies; par to, kas notika Rajās, viņi pagaidām vēl neko nav dzirdējuši. Abi zina tikai to, ka rudmatis atkal piekopj savu veco amatu. Ķīra adata Supsa mājās nu zibot daudz veicīgāk nekā jebkad ag­rāk, bez tam pēdējā laikā viņš esot sācis šņākt manāmi skaļāk. Tas ir viss, ko Lible dzirdējis runājam ciemā; par viņa nākotnes nodomiem, it īpaši sakarā ar Tēli, nezina neviens. Raju Tēle par to nekad neieminoties, vienīgi noslēpumaini pasmaidot, ja kāds cenšoties ko

izdibināt. Lai nu būtu kā būdams, bet par Tēli, kā ap­galvo Lible, klīstot arī vēl citas valodas. Mare esot dzir­dējusi bodē, ka Raju jaunkundze gribot aizbraukt no šejienes, varbūt uz pilsētu vai kur citur… Dievs vien zina, bet laikam jau par skolotāju. Aizpuros šīm runām nepievērš nekādu uzmanību, katrs klusi dodas savās gaitās un dara savu darbu. Jau labu laiku viņus neviens nav traucējis no Paunveres. Beidzot Totss atskārst: jo vairāk viņš strādā, jo priecīgāk viņam kļūst ap sirdi un nodibinās saskaņa gan pašam ar sevi, gan ar visu apkārtni. Domājot par Tēli, viņš jau var svilpot tik skaļi, cik tīk, un bez kāda sarūgtinājuma. Totss droši un priecīgi raugās nākotnē.

Nākamajā dienā viņš dzird kādu sarunu, kas liek sa- raukties pierei grumbās. Vecais saimnieks sēž plīts- priekšā un spriež par Aizpuru nākotni; večuks domā, ka viņš ar saimnieci ir vienīgie istabā, ka nu var droši nokratīt no sirds visu, kas tur sakrājies. Diemžēl Jāzeps sēž gala kambarī un pilda papirosus.

— Jā, tas viss ir ļoti jauki, — tēvs prāto, — nav ko teikt. Darbs tiek padarīts laikā, kūti saveda kārtībā. Tur nav ko teikt.

— Tad jau tev tas viss pa prātam, — atbild māte, — ja jau tu par to ierunājies.

— Jā, kas ir, tas ir, — vecītis pakšķina pīpi, — šitā lieta ir kārtībā. Ar darbiem esam tikuši pat citiem priekšā. Pašlaik tīra izcirtumu, arī tur iesēsim labību… nē, nav par ko sūdzēties.

— Nu jā, vismaz pirms nāves ticis ar savu darbu citiem priekšā. Tu jau vienmēr vilkies astē kā pēdējais. Citi jau sen galā. Bet viņš … kur tu dieniņ… Nu jā, nu, ko tad īsti gribēji sacīt?

— Neko, tikai laiku pa laikam uzmācas tādas domas, ka… Nu jā, viss jau būtu labi, bet saime ir par lielu. Tik daudz ļaužu mājās, visi prasa algu… Nu jā, re­dzēs, kur šis ņems naudu, kad būs jāmaksā? Nē, es nebūtu iedrošinājies tik daudz strādnieku salīgt. Nu jā, es jau neko neteiktu, kaut tikai Jāzeps par visu šito būšanu neliktu samaksāt man pašam. Ar darbiem gan būsim citiem priekšā, bet ar parādiem — ellē iekšā. Jau tā parādu diezgan. Dievs vien zina ko tas Jāzeps sadomā — jau kopš bērna kājām bija vējagrābslis, man viņš neko nav sacījis, neprasa arī padoma. Rīkojas un darās kā īsts saimnieks. Es jau neko nesaku, bet, re, nauda…

— Ko nu veltīgi puksti, — māte baras, — ja jau viņš ar visu citu tika smuki cauri, gan viņš tiks galā arī pie maksāšanas. Re, senāk, pirms dēla atbraukšanas, bai­dījies, ka negribēs vairs strādāt, tagad zēns raujas kā negudrs — atkal slikti.

— Nē, nu, kas viņu zina, — vecītis nospļaujas, — gan redzēs. Tu allaž esi viņu aizstāvējusi, vai es ko drīkstu bilst. Un man jau arī nav nekas sakāms, tikai lai maksā pats.

Jaunais Totss klusēdams klausās sarunā un rauc uz­acis. Paskat, kāds prātnieks, par ko visu šim nav jā­domā! Vai tad viņš, Jāzeps, tiešām ir kāds puišelis, kurš nezina, kas jādara un kas nav jādara? Bet lai nu paliek. Kad vecīšu valodas novirzās uz citām lietām, viņš savāc papirosus, klusi atver logu un izlec laukā; lai vecītis prāto, cik uziet, tādā vecumā jau nekas cits neatliek. Nu viņš vismaz zina, ko tēvs domā par savu dēlu. Starp citu, reizēm ir ļoti labi, ka tevi tura par lielāku muļķi, nekā tu patiesībā esi. Nekas, nekas: nāks laiks, nāks padoms. Kaut arī viņa ietaupījumi nav lieli, tomēr laukus un ganāmpulkus viņš pazīst labāk nekā jebkurš cits šajā novadā; un arī tas ir ko vērts. Gal­venais — dodiet laiku.

Un Jāzeps tiešām visu samaksā pats, kā Liblem, tā arī Mārtiņam un jumiķim. Viņš to dara bez kurnēša­nas. Lielāks robs Totsa budžetā rodas tikai pēc tam, kad viņš kādu dienu, iedams uz aptieku, satiek savu amata brāli, kas dzīvo attālākā novadā, un nolemj iegā­dāties no viņa divus pārus šķirnes sivēnu un govi. Sis darījums labi nopietni jāpārdomā, taču pēc pāris die­nām govs un sivēni ir Aizpuros, un pārvaldnieks par tiem rūpējas kā miesīgais tēvs.

Lielu pārmaiņu Aizpuru vienmuļajā dzīvē ienes kāds pavisam nenozīmīgs sīkums un izsit Totsu no garīgā līdzsvara.

Tajā dienā, kā jau allaž jaukā laikā, darbs sokas se­višķi veicīgi, un vakarā Jāzeps var pelnīti lepoties.

— Labs, kas padarīts.

Mājās viņš atrod uz galda zīmīti.

— No kā? — viņš pie sevis nomurmina, atlocīdams lapiņu.

Kā pirmo acis ierauga parakstu, un viņa iedegusī seja top vēl sārtāka. Tēle! Ko viņa vēlas? Droši vien ielūdz uz kāzām — ko citu. Aizsmēķējis papirosu, viņš lasa:

«Dārgais skolas biedri!

Šodien biju Aizpuros, diemžēl nesastapu Jūs — pa­reizāk Tevi. Man nebija cita iemesla, gribēju tikai re­dzēt Aizpuru jauno kūti un vispār paskatīties, ko Jūs— Tu šeit dari. Pēdējā laikā esi nozudis kā vientuļnieks tuksnesī.

Atnāciet taču kādreiz vai atsūtiet kādu lapiņu no sa­vas Parādīšanās grāmatas!

Ak jā — galvenais! — šajā īsajā laikā, kopš Jūs (atkal «Jūs» —• lai tad arī iet līdz galam «Jūs»), kopš Jūs esat mājās, Aizpuri kļuvuši daudz skaistāki. Vēl tikai trūkst augļu dārza. Jāatzīstas, ka tas man tūlīt dūrās acīs; vai esat par to kādreiz padomājis? Rajās ir daudz jaunu ābelīšu — rudenī varat dabūt, cik vien vēlaties. Nu tad — labu veiksmi darbā! Un — uz redzē­šanos!

Jūsu skolas biedre Tēle.»

— Hm, — Totss iesaucas, izlasījis vēstuli, pārlasa vēlreiz un atkal iesaucas «hm!».

— Ko viņa tur raksta? — apjautājas māte, kas tajā brīdī ienāk kambarī un ierauga dēlu lasām vēstuli.

— Ko raksta, — Jāzeps noslēpj zīmīti kabatas grā­matiņā. — Kas šai ko rakstīt? Piedāvā jaunās ābelītes.

— Oja, — māte brīnās, — ko šī zina par tādām būšanām?

— Laikam jau zina, — Totss piebilst.

Viņa sirds sāk pukstēt straujāk, ko tādu viņš nebija gaidījis. Pirmkārt — par kāzām ne pušplēsta vārda; kura līgava gan pirms kāzām nāks uz svešām mājām piedāvāt ābeles. Otrkārt — viņa interesējas par Aizpuru

mājām un uzslavē viņu, Jāzepu, kurš īsā laikā, kopš atrodas mājās, pārvērtis Aizpurus par gluži jauku vie­tiņu. Nu jā, lai būtu tā. Jods parauj, Ķīra akcijas lai­kam vairs nav cenā, ja jau Aizpuros uz galda atstāta tāda vēstule. Ej sazini, varbūt sastrīdējās, tādēļ ka Kīrs negribēja mācīties par pārvaldnieku. Kas to lai zina? Bet tagad viņš tikai parādīs, ko var paveikt Aiz­puros. Ja jau tādi sīkumi izpelnījušies uzslavu, ko tad viņa teiks pēc diviem trim gadiem? Jaunās ābelītes . .. Jaunas ābeles neaug tikai Rajās vien, bet arī citur, un kāpēc Aizpuros jābūt tādām pašām ābolu šķirnēm kā Rajās? Rūpes par ābelēm, protams, bija sīkums, salī­dzinot ar citām lielākām rūpēm. Nu jā, bet par ko gan citu Tēle varēja runāt, taču ne par sugas govīm un si­vēniem? Tēle gribēja būt viņam noderīga un piedāvāja to, kas viņai bija, ko viņa pazina. Tādas ir tās lietas. Nu labi, tas viss ir ļoti jauki, kā to pateica tēvs, sēdē­dams pie plīts. Bet kas tagad jādara? Ak jā, viņam vajadzētu kādreiz aiziet vai aizsūtīt lapiņu no savas Parādīšanās grāmatas … No kādas Parādīšanās grā­matas? Jods parauj, viņš taču nav nekāds rakstnieks kā, piemēram, Lēsta, kurš sacer grāmatas un dzejoļus. Varbūt Raju freilene gribēja atgādināt, lai Jāzeps viņai aizraksta? To jau varētu izdarīt, kaut gan viņa rok­raksts kopš laika gala nav nekāds glītais un paretam ieviešas pat pareizrakstības kļūdas. Nieki vien, pirm­kārt Jāzeps Totss ir zemkopis; viņš var rakstīt, var arī nerakstīt. Var apciemot, var neapciemot.

«Tas ir skaidrs,» viņš pieliek pirkstu pie lūpām, «pa­gaidām es nedarīšu neko. Lai pāriet satraukums. Nāks laiks, nāks padoms. Vispirms jāpaēd, pēc tam jāizgu- ļas un jāizguļas kā septiņiem brāļiem gulētājiem.»

Ēdot viņam pēkšņi uznāk smiekli, un mājnieku rā­majā sarunā negaidīti atskan — «hm-hm-hm, hū-hū- hū!».

Pēc vakariņām viņš ieiet gala kambarī, ilgi rakņājas pa skapi un skapjaugšu, beidzot atrod Veco derību, ilgi un rūpīgi to šķirsta un pēdīgi izgriež kādu nodzeltē­jušu lapu no Jāņa Parādīšanās grāmatas. Tikko Lible sāk posties uz mājām, pārvaldnieks tam pasniedz vēs­tuli, sacīdams:

— Esi nu tik labs un aiznes uz Rajām. Rīt vari at­nākt darbā mazliet vēlāk.

Viņš ilgi grozās pa cisām un domā, ko gan sacīs Tēle, kad būs saņēmusi sūtījumu. No rīta viņa rožainais garastāvoklis ir izgaisis, Totss apsēžas uz gultas ma­las, brīdi raugās griestos, tad pakrata galvu un no­murmina:

«Nē, tas bija viens muļķīgs joks, ko es izdarīju va­kar.»

It kā atriebdamies pats sev par neglīto joku, viņš sevi mudina jo ašāk ķerties pie darba.