Vasara

10.Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām

Labu gabalu abi skolas biedri soļo viens otram blakām un ne­teic ne vārda. Izgājis uz liel­ceļa, Totss pieliek soli un at­skatās pār plecu. Bet ari Kīrs nav slikts soļotājs. Viņa garās, tievās kājas vicinās kā spieķi zem mazliet sadugušā auguma. Bez īpašām pūlēm viņš turas Totsam blakus, reizēm izraujas pat priekšā. To redzēdams, Totss pie­dod savām kājām «pilnu tvaiku», un tad abi jaunekļi jož pa lielceļu uz priekšu tādā tempā, it kā tie sacenstos ātrsoļošanā. Lai kā nopūlas muižas pārvaldnieks, vi­ņam neizdodas pārspēt rudmati. Bez tam viņš ar bažām konstatē, ka labajā kājā iemetas dīvains nogurums, pie kam, noliekot kāju uz zemes, zābaka zole sāk ērmoti klabēt.

«Tā es necik tālu netikšu,» Totss nodomā un pēkšņi apstājas. «Sī sasodītā kāja ir kā svina pielieta. Vaja­dzēs uzsmēķēt un atpūsties. Interesanti zināt, ko darīs Kīrs. Esmu pārliecināts, ka viņš viens nepaies garām kapiem.»

Tā arī notiek. Paspēris kādus desmit soļus uz priekšu, Kīrs atskatās un apstājas.

— Nu, ko tu nenāc? — viņš uzsauc aizelsies.

— Ej, ej, — Totss atteic, — es te mazliet pastāvēšu.

— Kāpēc tad tu stāvēsi?

— Uzsmēķēšu un paklausīšos lakstīgalu.

— Hm, — Kīrs brīnās, pienākdams tuvāk. — Pirms brīža tev bija briesmīga steiga, un nu pēkšņi — šis klausīšoties lakstīgalu. Tad jau tev laika atliku likām.

— Nē, es gribu paklausīties šaipus kapsētas, var būt, ka viņā pusē vairs nevarēs.

— Kāpēc tad viņā pusē nevarēs?

— Es neapgalvoju, ka nevarēs, es tikai minēju, ka varbūt nevarēs.

— Kāpēc?

— Kāpēc, kāpēc… — Totss mēdās. — Nudien, īsts ķēms. Vai es zinu, kas ar mani notiks, kad iešu garām kapsētai. Jājautā, vai es vispār tikšu tālāk.

— Nu, nu?

— Jā, jā, — Totss noslēpumaini pamāj ar galvu, — nav nekāds «nu, nu», jo… It kā tu pats nezinātu, ka es jau kopš seniem laikiem esmu ar šiem uz nažiem.

— Ar ko tu esi uz nažiem?

— Ar ko! Ar tiem pašiem. — Totss izpūš kuplu dūmu un pamāj uz kapsētas pusi.

— Ko nu mels! — Kīrs klusi atrūc, mēģinādams tēlot izbrīnu, un pūlas pat smaidīt.

No smaidīšanas nekas neiznāk, tā ir visparastākā viebšanās, ko Kīrs mēdz darīt bieži, kad nokļūst ne­veiklā situācijā. Rudmatis zagšus paglūn uz kapsētas pusi, pievirzās tuvāk Totsam un norauš sviedrus no pieres. Muižas pārvaldnieks ir mēms kā zivs un ļauj skolas biedram brīdi vārīties pašam savā sulā.

— Tukšas pļāpas! — atguvis drosmi, Kīrs iesaucas. — Iesim, mēs te esam divi vīrieši.

— Divi vīrieši, — Totss smejas. — Ko tas līdz, ka esam divi, viņu varbūt ir desmit tūkstoši.

— Desmit tūkstoši! — Kīrs izbijies iesaucas.

— Nu jā — desmit tūkstoši! Tev domāt, ka viņu tur ir viens vai divi? Hm, viena vai divu dēļ es te nekver- nētu, nelauzītu galvu, kā tikt garām. Tad jau es sen būtu pie desinieka mājas vai arī pie Kiusnas. Protams, skaitījis neesmu, bet es ļoti labi zinu: kapsēta mudžēt mudž no ērmiem. Nu, to visu vēl varētu paciest, ja viņu vidū man nebūtu viens nikns ienaidnieks, bet tas, tas man nepiedos līdz mūža galam, tāpēc ka vienreiz iebelzu viņam pa pieri. Toreiz gan šis bija pats vainīgs, tomēr, kas darīts — padarīts. Ej nu šim iestāsti, sak, tas bija netīšām, izlīgsim. Nē, Adniēl, tu vari iet, tevi viņi neaiztiks, bet man būs vēl dūšīgi jāpacīnās, pirms nokļūšu Aizpuros.

— Kāds velns tev lika tik ilgi tupēt Rajās un ņirgt zobus, ja tu zināji, ka …

— … ka man jāpiedzīvo tādas nepatikšanas, — Totss pabeidz teikumu. — Es zinu gan, ko tu gribēji sacīt. Tev taisnība, arī es pats to saprotu, bet ko lai iesāk, kad ir jau tik vēls. Paša vaina — tas ir fakts, tomēr arī tu, Kīr, esi drusciņ vainīgs: kādēļ nemudināji aiziet, tikko ārā sāka tumst. Nu jau nakts ir klāt, dari, ko zini.

— Hm! — Kīrs aizvainots nomurmina. — Ak es esot vainīgs.

— Nē, — Totss atsāk, — to es neteicu, ka tu viens pats esi vainīgs, tu neapgriez visu otrādi. Vainīgi esam abi. Un nu par to vairāk nerunāsim. Labāk padomāsim, kā tikt mājās, un nekavēsim laiku, meklējot vainīgo. Es domāju, būs labāk, ja vispirms līdz kapsētai aiziesi tu. Apskatīsies, ko šie tur īsti dara. Var būt, ka tie jau nolikušies uz auss un nemaz nedzirdēs, kā mēs aizzo- gamies garām.

— Nolikušies uz auss, — Kīrs atkārto. — Nu labi, uz auss. Bet kādēļ tad tieši man jāskatās, vai viņi guļ vai neguļ?

— Ak pastarā bazūne! — Totss saskaišas par Ķīra piezīmi. — Vai tad tu tiešām nesaproti, ka es tur ne­drīkstu rādīties.

— Un vai es drīkstu?

'— Tu! Tevi viņi nepazīst. Tu neesi darījis ne laba, ne ļauna, un, ja šiem arī gadās tevi ieraudzīt, — tas nozīmē, ja viņi vēl nav nolikušies uz auss, — nav liela bēda; pateiksi «pardon!», atvainosies par traucējumu, un varbūt viss beigsies laimīgi.

— Nē, — Kīrs noskurinās, — tad jau labāk iesim abi.

— Tā būtu vislielākā muļķība, kādu vien mēs varētu izdarīt. Padomā pats. Ja viens no mums aizies, tad vismaz otrs paliks dzīvs un paziņos mājniekiem: sak, redziet, tās lietas ir tādas un tādas; bet, ja mēs iesim abi, neviens neuzzinās, kur esam palikuši. Saprati? Tiem sātaniem neko daudz nevar uzticēties: tevi varbūt ne­aiztiks, bet, tiklīdz ieraudzīs mani, tūlīt sāksies tracis, un tad šiem vairs nebūs laika šķirot, kam un kur trāpīs. Nu, bet, ja jau tu tik briesmīgi negribi iet, tad paliec vien šeit, es pats iešu paskatīties. Un, ja tu manīsi, ka es vēl neatgriežos apmēram pēc pusstundas, tad skrej uz Rajām un pasaki Tēlei, ka sūtu viņai savus pēdējos sveicienus.

— Tots! — Kīrs gandrīz lūdzas.

— Nu jā, — Totss nopūšas, — tur neko nevar darīt.

— Kā būtu, ja mēs ietu ar līkumu… gar rudziem.

— Tā tikai vēl trūka! Nudien, īsts ķēms, tu laikam domā, ka tur tevi nedabūs rokā. Ja uz lielceļa vēl kaut kā palaimēsies izmukt, tad tīrumā tu noteikti būsi pa­galam. Tur pa staignu zemi tu netiksi uz priekšu ne uz pusi tik ātri kā pa lielceļu, bez tam rudzi pīsies pa kājām un traucēs skriešanu.

— Bet ko tad mēs tagad lai iesākam?

— Es jau sacīju, kas mums jādara. Bet tu čīksti un pīksti, pats neej un arī mani nelaid. Lieta ir tāda: mēs jau varētu iet abi, bet man tevis žēl. Cilvēku, kas ne pie kā nav vainīgs, nedrīkst tīšu prātu grūst nelaimē, it īpaši, ja šis cilvēks ir tavs skolas biedrs.

— Bet, Tots, — Kīrs saka, skābi smaidīdams, — tas, ko tu runā, taču ir tīrās blēņas. Nekā tāda, par ko tu stāsti, nemaz nav.

— Hm, kā nu kuram liekas. Vari ticēt, vari neticēt — tā ir tava darīšana. Tikai vēlāk nepārmet, ka neesmu tevi brīdinājis.

Protams, Kīrs ne pusi netic tam, ko Totss stāsta, to­mēr drauga noslēpumainā izturēšanās uzdzen šermu­ļus. Jau dienā, ejot gar kapiem, Ķīru pārņem neizpro­tamas bailes, bet naktī viņš pa šo ceļu nekad vēl nav gājis viens pats. Kīrs īstenībā nemaz nezina, vai viņš tic spokiem un lietuvēniem vai netic. Dienā starp savē­jiem domas par pārdabiskām būtnēm viņam liekas diez­gan smieklīgas, bet tumšajos vakaros, kad rudmatim vienam pašam jāiziet pagalmā, šī pārliecība sāk maz­liet svārstīties un draud nosvērties uz pretējo pusi. Ķīra domas par pārdabiskiem spēkiem kopumā varētu būt šādas: Kīrs tic un netic, netic un tomēr tic.

— Ko tad mēs iesāksim? — viņš pēc brīža atkārto jautājumu.

— Ko iesāksim, ko iesāksim, — Totss saka un parau­gās pulkstenī.

Dažus mirkļus Totss uzmanīgi pētī rādītājus: šķiet, it kā viņš negribētu ticēt savām acīm.

— Ai, ai, ai! — Totss pēkšņi iesaucas un sabijies uzlūko Ķīru.

— Kas ir? — Kīrs ātri nomurmina un pievirzās vēl tuvāk muižas pārvaldniekam.

— Ploho! — Totss pakrata galvu. — Sovsem ploho!

— A čto? — Kīrs jautā drebēdams. Viņa balsij ir tik dīvaina pieskaņa, ka to grūti aprakstīt.

— Hū-hū-hū, — kaut arī stāvoklis bīstams, muižas pārvaldnieks nespēj novaldīt smieklus.

Kad Totsam tomēr beidzot izdodas saņemties, viņš nopietni saka:

— Pulkstenis rāda bez desmit minūtēm divpadsmit. Pēc desmit minūtēm visa noteikšana būs viņiem, un tad tu mani garām kapsētai pat ar vēršiem neaizvilksi. Ja gribam šonakt nokļūt mājās, mums jāiet tūlīt. Nu nav vairs laika skatīties, vai viņi tur guļ augšpēdus vai vēkšpēdus, vai met kūleņus; nu tik taisāmies, ka tiekam projām.

— Nu jā, iesim! — Kīrs klusu atčukst un ieliek savu auksto, nosvīdušo roku Totsa plaukstā. Pārvaldniekam liekas, it kā viņš būtu noķēris vardi.

—- Labi, — viņš saka, — iesim, bet vispirms noslēp savu spieķi — tie tur necieš spožas mantas. Ļoti žēl,— viņš iedams piebilst, — ka es vairs neatminu tos vār­dus, nu tos, kā tur īsti bija: kivirenta-punkta-enta … Dzi, neparko nevaru atcerēties, kā bija tālāk. Varbūt tu atceries? Ko niekus, tu jau nemaz nespēj tos iegaumēt, jo tev ir cāļa galva un vistas atmiņa, bez tam tu pat­laban esi pilns baiļu kā . . . Pagaidi, es vēl aši uzvilkšu vienu dūmu, varbūt tad atcerēšos. Bet esi tik labs un noslēp spieķi, iebāz bikšu starās vai nogrūd kur citur, lai neduras acīs, citādi viņi mūs nogrābs aiz spranda jau pirms kapsētas. Esi nu tik labs un dari, kā teicu.

— Spieķis ir noslēpts, —- Kīrs raudulīgi atbild, — ko tu mani tirdi. Labāk iesim ātrāk projām, viņpus kapsē­tas varēsi smēķēt, cik uziet.

Nelaimīgais vīrelis paslēpis spieķi azotē, un lepnais rokturis nokļuvis tieši paduses bedrītē. Kaut arī šī situācija ir pārlieku neveikla, viņš tomēr pagūst mirkli nobrīnīties, ka pasaulē ir lietas, kas mēdz būt aukstas pat karstā laikā.

— Kā? — Totss jautā. — Pat smēķēt vairs nedrīkst?

— Nedrīkst… Kādēļ nedrīkst? Bet tu tikko teici, ka pulkstenis ir bez desmit minūtēm divpadsmit. Vēlāk varēsi smēķēt, cik uziet.

— Pareizi! — Totss piekrīt. — Tev taisnība. Vēl pāris dūmu sirds stiprināšanai, tad lēkšiem — aiziet! Tos vārdus es tik un tā neatcerēšos, smēķē, cik gribi, un, ej sazini, varbūt tagad nemaz neklājas pīpēt: ierau­dzīs vēl uguni un … Nē, labāk jau netērēsim laiku. Iesim! Saņemies, Kīr, kāp, cik klusi vien vari, un ne­skaties sāņus. Tu ej gar kapsētas pusi, es soļošu tavā ēnā, turēšos ar tevi vienā solī un sametīšos kūkumā, tad izskatīsies, it kā pa lielceļu soļotu tikai viens cil­vēks.

Nostājušies cieši viens otram blakus, abi jaunekļi dodas uz kapsētas pusi, pie kam Totss neatlaidīgi bīda rudmati uz lielceļa malu, tuvāk kapsētai, it kā viņš to gribētu iegrūst grāvī. Skolas biedri klusēdami dodas uz priekšu, pārvaldnieks caur pieri vēro rudmata seju, un viņam jāciešas, lai nesāktu smieties.

— Saņem nu dūšu! — viņš čukst, kad tie sasnieguši pirmās kapu kopiņas.

— Tsst! — Kīrs klusi izdveš un aiztur elpu. Vēl pāris minūšu — un viņi būs bīstamajai vietai laimīgi garām. Tiklīdz kapsētas vārti paliks aiz muguras, visas briesmas būs pāri, jo tur, pie mūra staba apakšējā stūra, varēs dot kājām vaļu un skriet līdz pirmajām mājām. Protams, patlaban par skriešanu nav ko domāt, visbīstamākā vieta vēl priekšā, un tāpēc kājas ir kā pamirušas.

Nonākot pie vārtiem, Totss pagausina soli, ieklau­sās, vērīgi paraugās uz kapličas pusi un pieskaras Ķīra rokai.

— Skaties tur, — viņš čukst rudmatim ausī un rāda uz kapliču.

— Kas? Kur? — Kīrs izdveš nāves bailēs un mēģina noslēpties Totsam aiz muguras. Nelaimīgais vīrelis atkal sāk savādi īdēt, diemžēl literatūrā nav tādu iz­teiksmes līdzekļu, lai to aprakstītu.

— Tur pie kapličas kaut kas nav kārtībā, — Totss atbild. — Tur tomēr kaut kas notiek, jo …

Tālāk muižas pārvaldnieks netiek: tieši tajā acu­mirklī Kīrs sāk viņu kratīt no muguras, it kā gribētu pārvaldnieku nogāzt gar zemi.

— Liecies mierā, jūdas! — Totss pār plecu uzsauc. — Tu mani sakratīsi gabalos.

Pārvaldnieks vēl grasās kaut ko piebilst, bet te kra­tītājs viņu pēkšņi palaiž vaļā un kā negudrs aizjož uz baznīcas pusi. Vēl dažus mirkļus Totss dzird skrējēja soļus, tad visapkārt iestājas klusums. Pārvaldnieks brīdi stāv pie vārtiem, pasmaida un tad lēni dodas uz Paunveres pusi. Sajā naktī viņš savu skolas biedru vairs nesatiek. Pat pie skrodermeistara mājas nav ne­vienas dzīvas dvēseles. Kīrs droši vien jau ir gultā un pateicas labajiem gariem, kas viņu laimīgi pārveduši mājās.