Vasara

4.Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti

Nākamajā dienā Jāzeps pieceļas agrāk nekā parasti, dod pa­galmā dažas neatliekamas pa­vēles, tad ātri padzer kafiju un pārģērbjas. Medību svārkus un bikses viņš rūpīgi pakar pie sie­nas un pārsedz ar baltu palagu. Brīdi staigā pa istabu šurpu turpu un visu laiku smēķē. Beidzot apstājas pie skapja, atver durvis un uzmanīgi nopēta garos svārkus.

— Velns viņu zina, — beidzot pie sevis nomurmina. — Var tā, var arī citādi… visādi var … tomēr gribē­tos parādīt Strupajam Jurim, ka …

Viņš paskatās griestos un pūlas atcerēties, kā ķes­teris toreiz ģērbās. Nu jā, protams… kā viņš to va­rēja aizmirst… ķesteris vienmēr valkāja pelēku «bezdelīgasti». Tagad derētu viņam parādīt, ka . . .

Pēkšņi viņš kaut ko atceras. Ātri pieiet pie galda, atver kādu mazu kārbiņu un izņem no turienes platu, ar sarkanu akmeni rotātu gredzenu, ko ar enerģisku žestu uzmauc labās rokas rādītājpirkstā.

— Tā! — viņš beidzot pusčukstus nosaka.

Pēc tam vēl mirkli pakavējas pie skapja, tad ātri norauj žaketi un uzģērbj garos svārkus. Arī šo darbību pavada kluss «tā». Līdz šim viss šķiet kārtībā un nav nekāda pamata domāt, ka varētu kaut kas atgadīties. Bet tad rodas jautājums: kādu cepuri izvēlēties? Pie pašreizējā uzvalka vislabāk piestāvētu «katliņš» vai tā saucamais «oktobris», bet Jāzepam grūti šķirties no platmales, ko grezno spalva. Beidzot tomēr uzvar pē­dējā. Viņš ar prieku apautu arī brūnos garstulmu zā­bakus, taču tie pārāk kontrastē ar garajiem svārkiem. Par pātagu galva nav jālauza.

— Tā piestāv pie jebkura apģērba, — viņš pie sevis nosaka un, pārlaidis skatienu pagalmam, iziet pa vār­tiem. Slimā kāja, kā par brīnumu, šķiet gluži vesela un gandrīz nemaz vairs netraucē iešanu.

Seit, no kalna piekājes, visa Paunvere pārredzama kā uz delnas. Cik ilgs un tomēr īss laiks ir pagājis no tā brīža, kad viņš te staigāja pēdējo reizi!

Ceriņi tur blakus ceļam un mazā birztala tālāk — cik tie viņam tuvi un pazīstami! O-oh-ho, cik bieži viņš, nākot no skolas, sēdēja birztalā un aplūkoja iemainītās mantas! Cik reižu viņš stāvēja pie ceriņiem un kala plānus, kā atmaksāt Strupajam Jurim! Tie bija brīniš­ķīgi laiki! Lai saka, ko grib, par visu var strīdēties, bet tie tomēr bija jauki laiki!

Vecā pelēkā baznīca! Un vecais, apsūnojušais jumts tur blakus! Tie varētu pastāstīt daudz dīvainu noti­kumu. Cik jocīgus darbus un nedarbus reizēm paveica mazie kukainīši, kas brīvstundās izspurdza no klases un rosījās pa piekrasti!

Totss stāv iepretī mājiņai netālu no lielceļa un domā.

— Pareizi, tepat ir, — viņš pie sevis murmina un lēni tuvojas mājiņai. Šķiet, Totss vēl nav īsti skaid­rībā — iet vai neiet, tomēr smieklīgi būtu tagad griez­ties atpakaļ. Viņu droši vien ir ieraudzījuši pa logu, un mājnieki patlaban tur iekšā lauza galvu, kas šis lepni ģērbies kungs varētu būt.

Pagalmā pie cūkkūts rosās kalsens večuks ar rudu ķīļbārdiņu. Izdzirdis nācēja soļus, viņš paceļ galvu un noslauka rokas zilajā priekšautā. Vīra kailā galva vi­zuļo pavasara saulē kā liela stikla bumba, ko dārznieki reizēm novieto puķu dobēs. Uz pieres uzbīdītās acenes šo līdzību vēl pavairo. Totss atkal uz mirkli apstājas, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties, tad pieiet tuvāk un sveicina.

— Labdien, labdien! — vīrelis aši, taču laipni nober. Pie tam viņš pieklājīgi paklanās pret svešo un pakal­pīgi sakrusto rokas uz krūtīm, it kā gaidīdams pavēli. Totss mirkli ielūkojas laipnajam vīrelim tieši sejā un pēkšņi kaut ko atceras: ja ne citu, tad šīs acis viņš no­teikti pazīst, tās ir jau kaut kur agrāk redzētas. Sis skatiens … un laipnais smaids. Ak jā, pareizi! Rokā ir: reiz te notika tāds jocīgs gadījums, un tad šīs acis

uzlūkoja viņu, Totsu, ar niknām dusmām … Jā, jā … hm-hm-hm…

Totss savalda smieklus, tā sakot, izskauž tos līdz saknei un tad jautā:

— Vai varētu satikt Adniēlu?

— Adniēlu, — atkārto vīrelis, — Adniēlu — kādē] ne? Esiet tik laipns, lūdzu, ienāciet. Varbūt vēlaties, lai es viņu atsaucu šurp?

— Jā, — Totss atbild pēc īsām pārdomām, — labāk aiciniet viņu šurp.

— Acumirkli.

Laipnais vīrs grasās ieiet namā, taču uz sliekšņa ap­griežas, cieši ielūkojas Totsa sejā un laipni apvaicājas:

— Atļaujiet jautāt: vai jūs gadījumā neesat Totsa kungs?

— Jā, — atbild Totss, pamādams ar galvu, — tas es esmu. Un, ja nemaldos, tad man ir tas gods runāt ar drēbniekmeistaru Ķīru.

— Jā, jā, ļoti pareizi! — meistars priecājas. — Ļoti pareizi!

Pēc šiem vārdiem vecie paziņas paiet dažus soļus tuvāk un ilgi krata viens otram roku.

— Bet tagad, — saka meistars, — jums noteikti jā­nāk iekšā; Adniēls ļoti priecāsies, ieraudzīdams savu skolas biedru. Lūdzu, esiet tik laipns.

Drēbniekmeistars palaiž viesi pa priekšu un, iedams aiz Totsa, atvainojas par nekārtību priekšnamā. Tajā pašā laikā viņš ar lietpratēja skatienu nopēta ciemiņa uzvalku un atrod sava nepazīstamā konkurenta darbā dažas kļūdas, ko viņš, meistars Kīrs, nekad nepieļautu.

Istabā uz liela darba galda sēž divi sarkanmataini jaunekļi un čakli šuj. Svešiniekam ienākot, abi palūko­jas uz durvīm un domās jautā, kādu apģērbu šis smal­kais kungs varētu pie viņiem pasūtīt. Trešais darbo­nis, laikam māceklis, pie plīts karsē gludekli.

— Adniēl! — meistars saka. — Tev atnācis ciemiņš. Ieskaties labi uzmanīgi, — varbūt tu viņu pazīsti.

Uzrunātais nosarkst līdz ausīm, mirkli lūkojas sve­šiniekā un tad iesaucas:

— Totss! Jāzeps!

Viņš noliek drēbi sev blakus, ātri norāpjas no galda, pieiet pie Totsa un uzticīgi krata viesa roku.

— Nu, — viņš saka, — kā jūs … tu te gadījāties? Pēc skolas beigšanas neesmu jūs … tevi… vairs re­dzējis. Bijāt visu laiku Krievijā?

— Kur gan citur, — atbild Totss, izņemdams no kabatas papirosu kārbiņu. — Uzsmēķēsim!

— Paldies, nē! — atbild Adniēls un ierauj galvu plecos. — Es nesmēķēju. Neesmu vēl iemācījies.

— Mēs neviens te nesmēķējam, — paskaidro meis­tars, pārlaizdams acis pār darbistabu.

— Visu laiku Krievijā! — brīnās Adniēls kā par kaut ko neiespējamu. — Kā cilvēks var tik ilgi nodzīvot Krievijā?

— Visu laiku Krievijā, — atkārto Totss, līdz ar vār­diem izpūzdams dūmus no mutes. — Neko darīt: visiem dzimtenē nepietiek vietas, dažiem jābrauc kur tālāk pelnīt maizi.

— Tiesa kas tiesa! — meistars piekrīt, piedāvā Tot- sam krēslu un iepazīstina ar otru jaunekli, kurš, kā noskaidrojas, nav nekas cits kā Adniēla miesīgais brā­lis. Totsa skatiens apstājas pie visjaunākās atvases: kā no miglas viņa acu priekšā iznirst divi vārdi: Ko- lumbs un Krisostoms. Vai šis puišelis gadījumā nav tas pats, kura kristībās viņi… Hm-hm-hm … Vīns … Gramofons …

— Arī mana vēlēšanās būtu, — iesāk meistars, —ka mani dēli mazliet apskatītu pasauli, redzētu, kā ļaudis dzīvo citur. Ja ne vairāk, tad vismaz papildinātos amatā. Tagad vai ik dienas mainās modes; dzīvojot šajā nostūrī, nav iespējams izsekot visiem jaunumiem. Pie vislabākās gribas tas ir neiespējami. Protams, mums pienāk daži modes žurnāli, bet tas ir par maz.

Meistars ieiet blakus istabā, iznes no turienes ar tauku traipiem pārklātu modes žurnālu un, pieklājīgi smaidīdams, pasniedz Totsam.

— Katrā ziņā, — viņš turpina, — arī te ir šis tas iekšā, un tomēr . . . jāceļo, jāskatās un jāmācās. Un tā būtu tieši mana vēlēšanās, ka viņi uz kādu laiku kaut kur aizbrauktu, bet. . . Dēli negrib.

— Vai tu nevēlies braukt man līdzi uz Krieviju,

Adniēl? — Totss jautā, pārceldams labo kāju pār krei­sās kājas celi.

Adniēls nokaunējies pašķielē uz Totsu un tad smai­dīdams pakrata galvu.

— Nu, lūk, — meistars smiedamies secina. — Viņi ir tā apraduši ar lauku dzīvi, ka pilsēta nemaz vairs ne­vilina. Katrā ziņā Adniēlam tagad ir lieliska izdevība paceļot kopā ar skolas biedru. Totsa kungs daudz ko pieredzējis un pārdzīvojis, viņš būtu Adniēlam liels atbalsts.

— Protams, — atbild Totss. — Brauksim, Adniēl!

— Nē, — tas pakrata savu sarkano cekulu.

— Vai jūs domājat ilgi palikt dzimtenē, Totsa kungs? — brītiņu klusējis, iejautājas meistars.

— Noteikti vēl nezinu, — spriež viesis. — Varbūt kādu nedēļu. Tas viss ir atkarīgs no manas veselības.

— No veselības? — meistars satrūkstas. — Vai tad jūs esat slims, Totsa kungs? Jūs izskatāties pavisam spirgts un vesels.

— Man ir išhiass labajā kājā. Tāpēc es, patiesību sakot, arī atbraucu. Katru dienu sautējos vannās.

— Ā, — meistars līdzjūtīgi nopūšas. — Cik žēl!

— Cik žēl! — Adniēls skumīgi piebalso.

— Jā, —- atbild Totss ar manāmu ironiju, — neko darīt. Tā ir atlīdzība par ilgu un smagu darbu. Strādā, strādā un lien vai no ādas laukā, un pēkšņi kādā jaukā dienā jūti, ka tev kājās iemeties išhiass, un tad neatliek nekas cits kā diegt ar slimo kāju uz dzimteni un ārstē­ties ar vannām. Tādas tās lietas. Neko darīt. Nu jā, maksā labi, tas tiesa, un tomēr …

— Cik liela alga jums bija, ja drīkstu jautāt? — meistars interesējas.

— Alga… — Totss atkārto, atmezdams galvu. — Par algu nevarēja sūdzēties. Pēdējā gadā saņēmu pāri par diviem tūkstošiem un brīvu uzturu.

Dažus mirkļus meistars un viņa trīs dēli ir gluži mēmi, tad, galvas kratīdami, saskatās un vienā mutē iesaucas:

— Oho!

— Ta tikai ir alga! — saka meistars, atjēgdamies no brīnumiem. — Par tādu algu var strādāt! Mēs te šujam veseli trīs vīri, bet labi, ja visi kopā nopelnam pusi no šīs summas. Nē, Totsa kungs, jūs par savu dzīvi nedrīkstat sūdzēties. Tāda vieta … nē, tas jau ir kaut kas … Noteikti, jā, jā … protams, gadās jau arī grūtības, bet… nē, nē, nē …

— Jā … tas … tas … jau ir, — nomurmina Ad­niēls, lūkodamies uz vidējo brāli, kurš tos pašus vārdus, brīnīdamies un galvu šūpodams, pārraida tālāk jaunā­kajam brālim.

Tajā brīdī, kad Totss gatavojas atbildēt, no blakus istabas iznāk namamāte un saruna gūst citu virzienu. Patiesībā viņa neizjauc sarunu, gluži otrādi, tas pats atkārtojas no gala. Atkal jautājumi, atkal atbildes un izbrīna pilni izsaucieni, starpība tikai tāda, ka tagad uz daudziem jautājumiem svešinieka vietā atbild pats namatēvs un dēli.

Beidzot viesim piedāvā kafiju, un pēc īsa starpbrīža visi sēžas pie galda, kas tiek uzklāts viesistabā blakus darbnīcai. Trīs sarkanmataini tēva dēli nosēdušies pēc auguma cits citam blakus kā ērģeļu stabules un pieklā­jīgi gaida, kamēr mamma pasniegs kūpošu kafijas tasi.

«5ajā istabā,» Totss atceras, «toreiz svinēja kristī­bas.» Un tur… tur viņš iedarbināja gramofonu. Dī­vaini: tagad šīs istabas izskatās pavisam citādas. Toreiz tās bija pilnas ar zilganiem dūmiem, kas koda acīs un degunā, kā migla tie plīvoja pa visām telpām, bet no virtuves plūda kodīga etiķa smaka. Totss atcerējās vēl kādu būceni, sakarā ar kuru saistās kopīgas atmiņas, bet to vidtu viņš laikam nekad vairs neredzēs. Tagad istabas šķiet gaišākas un plašākas.

Atsākas sarunas. Tiek mēļots par pazīstamiem Paun- veres iedzīvotājiem, atceras agrākos laikus. Starp citu, Totss uzzina, ka Raju Tēle tiešām ir mājās un viss starp viņu un Sāres jaunkungu izjucis tāpēc, ka jauns­kungs pilsētā iemīlējies kādā citā.

Adniēls, izdzirdis Tēles vārdu, nosarkst līdz ausīm un neveikli ieklepojas, it kā viņam būtu kaut kas iesprū­dis kaklā.

Zvaniķis Lible dzīvojot turpat Paunverē un, tāpat kā senāk, draudzējoties ar sīvo. Nekas nav dzirdēts arī par kautiņiem starp mācītājmuižas un pagastskolas zē­niem; meistara jaunākais dēls apgalvo, ka skolā tagad esot daudz mierīgāk. Skolotājs Laurs jau sen esot aiz­gājis, bet ķesteris vēl turoties. Nu jā, arī tagad atga- doties viens otrs jocīgs notikums, bet Adniēls, kurš pa­zīst tiklab bijušo, kā tagadējo skolas dzīvi, atrod, ka tā ne tuvu vairs neesot tāda kā toreiz, kad viņi vēl…

Rudmatis it kā vēlas uzsvērt, ka tagad tur trūkst agrāko varonīgo zēnu, kas neizdzēšamiem burtiem ierakstīja savus vārdus Paunveres pagastskolas vēs­turē.

Totss pastarpēm iebauda mazliet kafijas un ar izbai­lēm konstatē, ka tai ir briesmīga petrolejas piegarša. Pirmo malku viņš norija, tas tiesa, bet ar otro un nāko­šajiem tik lēti cauri netiks. Pirmo malku viņš neprata saturēt, tas pats no sevis nogāja tur, kur bija jāiet, bet tālāk . . . Totss valba apaļās pūces acis un, glābiņu mek­lēdams, lūkojas apkārt. Kaut nu ierastos kāds nere­dzams gars un izdzertu šo kafiju. O, tad viņš būtu tam pateicīgs no visas sirds!

Bet «gars» savu rīta kafiju, kā redzams, jau padzēris un nedomā ierasties. Iespējams, ka šis «gars» vāļājas kaut kur upmalā, silda saulē kāju pēdas un uzpūsto vēderu un nemaz nedomā papildināt brokastis ar draņ­ķīgo kafiju.

Pie tam Totsam duras acīs vēl kāda dīvaina parādība. Pie sviesta trauka malas pielipis kriksītis no kaut kā­das vielas, kam ar sviestu nevarētu būt nekāda sakara. Šķiet, kāds tikko iesprucis sviestā un atslaucījis kājas pie trauka malas.

— Esiet tik laipns, Totsa kungs, — meistars pie­dāvā, — esiet tik laipns, ēdiet! Uztaisiet sev sviest­maizi un uzlieciet šķiņķi, tad varēsiet sagaidīt pus­dienas.

— Ļoti pateicos! — atbild Totss un caur pieri parau­gās uz sviesta trauku.

— Protams, — turpina meistars, — mums nav tik smalki ēdieni kā jūsu Krievijā, tomēr baudiet, ko dievs devis.

Pie tam viņš izstiepj kaklu un ieskatās ciemiņa kafi­jas tasītē.

— Dzeriet jel! Ēdiet jel! Iebaudiet, ko dievs devis.

«Iebaudiet, ko dievs devis,» Totss domās atkārto un

vēlas, lai visi šie trauki šajā mirkli atrastos no viņa jūdzēm tālu. «Sajā ģimenē,» viņš domās piebilst, «man nav laimes. Lai tā būtu pēdējā un vēlreiz pēdējā reize!»

Viņš saņemas, aizver acis un iedzer vēl malciņu ka­fijas. Ai, kāda pretīga susla! Viņam ir nācies nogaršot daudz un dažādas draņķīgas suslas, bet tagad jāatzīst, ka vispretīgākā ir tieši tā, ko viņš pašlaik dzer. Un Totss pēkšņi jūt, ka viņa krūtis krājas nepatīkams sma­gums, ka šis smagums lēni kāpj uz augšu un sāk mek­lēt izeju. — Puk-puk-puk! — kāds iekšā pukšķina un it kā brīdinot raida uz augšu skaļas atraugas, kas Tot- sam izraisa žāvas.

— Paldies, — viņš ar mokām nomurmina un ātri pieceļas no galda.

— Tik maz? — namatēvs un namamāte iesaucas vienā mutē. — Dzeriet taču vēl tasīti!

— Nē, liels paldies! Es nekad nedzeru vairāk kā vienu tasīti, — atbild Totss, pieiet pie vaļējā loga un pilnu krūti ievelk pavasarīgo gaisu.

— Redziet, — viņš saka, stāvēdams pie loga, —mana sirds… tā pati sirds … tā, sātans, nepanes kafiju.

Dažas minūtes vēlāk, kad arī saime pieceļas no galda, Totsa galvā pavīd nelabas aizdomas, kas pret paša gribu paceļ viņa gredzenoto pirkstu pie mutes.

«Vai tikai,» viņš prāto pie sevis, «šie sarkanmatainie velni nebūs ielējuši man kafijas tasē petroleju? Lai dievs viņiem žēlīgs,» viņš domās piedraud, «ja es kād­reiz uzzināšu, ka viņi to darījuši tīšām! Tad es ātrāk savus kaulus no Paunveres neaizvākšu, kamēr nebūšu atriebis, lai viņi mani pieminētu līdz nāvei.»

Tomēr jāatzīst, ka šīm aizdomām grūti noticēt, jo tiklab vecāki, kā bērni izturas pret viesi laipni un drau­dzīgi un parāda tik daudz sirsnības, ka parastais cil­vēks nespētu novaldīt asaras. Bet Jāzeps Totss, kā jau mēs zinām, ir neparasts cilvēks.