Vasara

6.-NU poiģom, — Totss saka Kīram

-NU poiģom, — Totss saka Kīram, pēkšņi pāriedams uz krievu va­lodu; viņi ir izgājuši no aptie­kas uz lielceļa.

— Kudā? — Kīrs nedroši jautā.

Pēdējais nav sevišķi pārliecināts par savām krievu valodas zināšanām, tomēr gribētos parādīt, ka arī vi­ņam skolas laiks nav pagājis veltīgi.

— Ņe vsjo ļi rovno, — Totss atmet ar roku. — Poi­ģom! — Skolas biedrs atstūmis savu spalvām greznoto platmali uz pakauša un laiku pa laikam uzšauj ar pā­tagu sev pa stilbiem. Viņa apaļās ūpja acis ir aizmig­lojušās, bet vaigus un pieri klāj spožas sviedru lāses. Kāda bāli dzeltena matu šķipsna, kas nokarājas uz pieres, piedod Krievijas draugam tādu izskatu, it kā tam visas pasaules jūras sniegtos tikai līdz ceļiem.

Kīrs mirkli noraugās šajā nedrošajā stāvā, tad ātri samirkšķina acis un jautā:

— Kas tās bija par zālēm, ko viņš tev iedeva?

— A ti čto, sļepoi, čto ļi? — Totss atteic. — Razve ti ņe viģel, čto bilo napisano na butilke?

— Ņet, ņe viģel.

— Vot durak!

Kīrs pamana, ka draugs vairs nedomā atteikties no svešvalodas, un uzsāk citu sarunu:

— Redzi, Jāzep, —viņš saka, — tur tālāk ir jaunais ugunsdzēsēju depo.

— A mņe napļevaķ na vaš novij depo!

— Un tur mazliet tālāk dzīvo velns.

— Velns! — Totss pārsteigts iesaucas, pie kam viņš uz mirkli aizmirst pat krievu valodu. Taču tūlīt iekrīt atkal agrākajā tonī un, vicinādams pātagu, saka:

— Tak poiģom k etomu čortu!

— Nē, — Kīrs pasmaida. — Viņš taču nav īsts velns. Tas ir viens bagāts vecpuisis, kurš uzbūvējis sev māju un tagad tur dzīvo. Par velnu viņu dēvē tikai apkār­tējie.

— A ja hoču na jevo posmotreķ, — skolas biedrs ietiepjas.

— Nav vērts, — Kīrs brīdina. — Tas ir briesmīgi sirdīgs vecis, viņš mūs nelaidīs iekšā. Pagalmā viņam liels nikns suns, tas tūlīt klups pie rīkles.

— Jerundā! Poiģom!

Beidzot pēc ilgas tielēšanās Kīram izdodas draugu atrunāt. Abi nogriežas atpakaļ uz tilta pusi. Tagad pie diviem malējiem pienācis klāt vēl trešais, kurš smieda­mies kaut ko stāsta pārējiem. Kad draugi nonākuši iepretī dzirnavām, runātājs pēkšņi apklust un lielām, gandrīz izbiedētām acīm raugās uz lielceļu. Tajā pašā brīdī Kīrs pamet skatienu uz dzirnavām, apstājas un piebiksta Totsam ar elkoni.

— Skaties, Jāzep, kas tur stāv, — viņš saka.

— Napļevaķ, — atbild Totss, plīkšķina pātagu pa gaisu un grasās iet tālāk, pat nepaskatījies uz to pusi.

— Kur tu tā skrej, pagaidi! — sauc Kīrs. — Nudien, vēlāk nožēlosi, ja aiziesi. Pagaidi!

Bet Totsam nemaz nav jāgaida. Malējs jau ir uz tilta, tas aizskrien dažus soļus draugiem garām, tad pēkšņi atgriežas un nopietnu seju soļo Totsam tieši pretī. Pēdējais, ieraudzījis sev priekšā svešinieku, pa­griežas sāņus. To pašu dara arī nācējs. Pa labi, pa kreisi — bet svešais ir un paliek Totsam tieši deguna priekšā un aizsprosto ceļu. Sī neparastā deja uz liel­ceļa ilgst pāris minūšu, bet Kīrs, stāvēdams mazliet tālāk, gardi smejas; tad Totss uzmet pretimnācējam niknu skatienu un paceļ pātagu.

— Cto eto za bezobrāzije? — viņš uzsauc.

— Postoi… Pogoģī! — svešais vīrs iesmejas un sa­tver pātagu. — Neesi tik dusmīgs, mīļais skolas biedri!

Pie vārda «skolas biedri» pār Totsa seju pārslīd iz­baiļu ēna, bet, vērīgi ielūkojies svešinieka sejā, viņš priecīgi iesaucas:

— Cort poberī! Savādnieks!

— Tieši tā, — atbild malējs. — Vai patiesi tu mani vairs nepazini?

Totsa mute izstiepjas platā, draudzīgā smaidā kā pirmīt, kad viņš vēroja aptiekāru, dzerot pilienus ar cukurūdeni.

— Kīr, sātan! — viņš nodārdina, kad Kīrs pienācis tuvāk, — kādēļ tu man neteici tūlīt, ka tas ir Savād­nieks?

— Es jau visu laiku teicu, — sarkanmatis protestē, — bet tu nelikies ne zinis.

— Savādnieks, Savādnieks! — atkārto Totss, it kā viņš negribētu ticēt, ka šis jauneklis ar miltos novārtīto apģērbu varētu būt viņa bijušais skolas biedrs. — Nu tad esi sveiks, mīļais skolas biedri! — viņš aizkusti­nāts iesaucas un apskauj smaidošo Savādnieku. Kad Totss atlaiž Savādnieku vaļā, viņa garie lepnie svārki ir balti kā melderim. Nu viņš izņem no kabatas papi­rosu kārbiņu, piedāvā Savādniekam smēķi, izpušķo arī pats savu muti un turpina:

— Ko tu, ķēms, man neteici tūlīt, ka tu esi Jānis Savādnieks; šis man te danco deguna priekšā kadriļu. Es minu un nevaru uzminēt, sak, kas tie par peksti­ņiem, lielceļš kļuvis par šauru! Beidzot uznāca tādas dusmas, ka grasījos zvelt ar pātagu.

Savādnieks saliecas kūkumā un smejas pilnā kaklā, kamēr acīs sariešas asaras.

— Bet nu saki, cilvēk, — viņš beidzot jautā, — kā tu nokļuvi Paunverē un no kurienes tu patlaban nāk­dams?

Totss sparīgi ievelk dūmu un tad klepodams pastāsta, ka, iznākot no mājām, viņam bijuši pavisam citi no­domi, bet nelaimīgā kārtā šis esot sapinies ar šo sar­kanmataino «sātanu», kurš viņu tagad vadājot velns zina pa kādiem ūķiem. Protams, viņš pats nav vainīgs ne par naga melnumu, jo no viņa, svešinieka, nevienam nav tiesības prasīt, lai viņš pazītu visas Paunveres vilku bedres un beķerejas, kas uzradušās viņa prom­būtnē.

— Parauj mani jods, — viņš saka, — ja man būtu kaut mazākā nojauta, ko šis putnu biedēklis šņorzāba­kos šodien nodomājis ar mani iesākt. No rīta gribēja mani nobendēt un sadzirdīja ar stipru indi, kas man uzdzina briesmīgas šķavas, — nē, ne šķavas! — pa­reizi, briesmīgas žāvas. Par laimi, aptiekārs vēl īstajā laikā iedeva pretindi, tā ka … nu jā, tā ka dzīvs vēl esmu. Nu jā — hik — tas bija no rīta, bet, ko viņš domā ar mani iesākt tagad, to es nezinu, pajautājiet viņam pašam.

Savādniekam uznāk jauna smieklu lēkme. Viņa zilās labsirdīgās acis raugās uz abiem skolas biedriem un, liekas, smaida līdzi. Viņš izskatās tāds pats kā skolas laikā — atklāto, nebēdnīgo seju nesedz neviena pūciņa, kas liecinātu par topošajām ūsām vai bārdu. Bet skais­tās, biezās matu cirtas tāpat kā senāk raugās ārā gar cepures malu un smagās šķipsnās krīt pār deniņiem.

— Ko tu muldi, Tots, — Kīrs dusmojas. — Kas gri­bēja tevi nobendēt, un kas tevi vadā apkārt? Pats ap- dzeras aptiekā un nu vairs neapjēdz, ko runā.

— Zinu labāk par tevi, — Totss stūrgalvīgi atcērt.

— Tiesa kas tiesa, jā, tikko ieraudzīja, ka inde neiedar­bojas, tā šis atkal klāt un dīc kā ods: aiziesim pie velna, varbūt tev ar viņu viss norunāts, varbūt viņš tevi gaida, hik. It kā es nebūtu redzējis velnu. Vai savā laikā maz esmu ar šiem karojis? Vai es kapličā necīnījos kā … kā…

— Tie ir meli, — Kīrs aši atcērt. — Tu pats uzpli- jies: sak, aiziesim pie velna, un tagad es esot vainīgs. Neesmu tevi saucis, es tikai parādīju, kur viņš dzīvo.

— Nu, — Totss gari novelk, — ja tu esi sadomājis liegties, tad man tūlīt jāiet pie Strupā Jura un jāsaka, lai viņš tevi nostrostē, tad tu vairāk rūpēsies par savu dvēseli. Jo redzi…

Runātājs apstājas un ieliek sev mutē pirkstu, ko visu laiku turējis Kīram zem deguna. Viņam iešaujas prātā kāda ideja, spīdīgā seja kļūst vēl spīdīgāka.

— Pagaidiet, draugi! — viņš noslēpumaini saka.

— Kā būtu, ja … ja mēs visi trīs tagad aizietu pie Strupā Jura? Dzirdētu, ko šis saka, varbūt atkal sāks mūs sunīt un sūtīs kaktā vai liks iekalt no galvas kādu pantiņu. Kā jums šķiet, draugi? Ejam!

— O, nē! — iebilst Savādnieks. — Šodien nav vērts. Kādā citā reizē es labprāt jums pievienotos. Būtu inte­resanti zināt, kā mūs tur uzņems un kādu valodu šis runās tagad. Savā laikā Strupais Juris runāja ļoti īsi un vienmēr teica vienu un to pašu.

— Nē, šodien nevar, — arī Kīrs nepiekrīt, viņš pa­mirkšķina uz Totsu un pačukst Savādniekam ausī:

— Redzi, kāds viņš izskatās. — Taču šie paslepus teiktie vārdi nepaiet Totsam secen.

— Vai redzi, kāds viņš izskatās, — tas atkārto un pašķielē pār plecu uz Ķīru. — Kāds tad viņš izskatās? Kas šim vainas? Vai viņam nav četras kājas tāpat kā jums — kaut tevi jupis, ne jau četras, divas, protams,— vai viņam nav tāpat divas kājas kā tev? Nu labi: ja ne, tad ne. Aiziesim citreiz, piemēram, svētdien, mm, a?

Pēdējās skaņas Kīrš nekad nav dzirdējis no Totsa mutes un tagad pūlas atcerēties, kur gan draugs būtu tās aizguvis. Tas bija nesen … Pareizi, tā teica aptie­kārs. Kīrs nevar vien beigt apbrīnot Totsa lielisko atmiņu.

— Norunāts! — Savādnieks iesaucas. — Svētdien būs īstais laiks. Sapulcēsimies visi pie baznīcas, es paņemšu līdzi ari Murkšķi, un tad iesim. Tikai neaizmirstiet. Svētdien būšu pie baznīcas, tas ir droši.

— Nu labi, labi, — Totss prāto, — tas viss ir ļoti jauki, bet jūs, ķēmi, taču nedomājat, ka es ierados Paunverē izcepties, mm, a? Ja jums ir vēlēšanās sau­ļoties — hik! — tad varat te kvernēt līdz pastardienai vai vēl ilgāk, bet man jāuzmeklē pavēnis. Jūtos kā no mārka izvilkts, un mana mugura … mugura … Pa­tausti, Kīr, man liekas, ka sviedri izsūkušies cauri svār­kiem, mm, a?

Kīrs patausta skolas biedra muguru un secina, ka pa­gaidām «var iztikt», tomēr piekrīt, ka ēnā būtu labāk, jo … jo … Tad pamirkšķina atkal Savādniekam un bailīgi čukst:

— Viņam var uznākt nelabums.

— Darīts — iesim uz dzirnavām! — Savādnieks ieteic. — Tur gan ir mazliet putekļu, bet gan mēs vēlāk nopurināsimies. Katrā ziņā būs labāk nekā šeit saulē.

Totss šo priekšlikumu pieņem ar prieku, nesvārstīda­mies ne mirkli. Viņš pieiet pie dzirnavām, apstājas uz sliekšņa un sveicina abus malējus kā vecus paziņas. Kīrs kaut ko nomurmina pie sevis, it kā sūdzēdamies par laika trūkumu, taču nespēj atraidīt Savādnieka uz­aicinājumu. Pēc īsa brītiņa trīs puiši jau sēž dzirnavās, kur Totss visus pacienā ar papirosiem. Bet tavu ne­laimi! Gandrīz nav iespējams sarunāties: dzirnakmeņu rūkoņa noslāpē jebkuru skaņu, tikai redzams, kā kus­tas runātāja lūpas.

— Velna milti! — Totss skaļi kliedz. — Jo vairāk uz ziemeļiem, jo laiks kļūst karstāks. Mums Tambovā bija vēss, bet, tiklīdz atbraucu uz šejieni, iekūlos kā pirtī. Tur Arhangeļskā vai velns zina kur jau droši vien būs savi divdesmit grādi karstuma.

— Jums ir arī varen biezs vamzis mugurā, — noteic vecākais malējs, — tāpēc tik karsti. Šitādā laikā jā­valkā plānāki svārki, lai vējš tiek klāt.

— Plānāki, — Totss atkārto. — Man mājās ir plā­nāki, bet jods viņu zina kādēļ es no rīta uzvilku tieši

šitos. Jūtu, es izkusīšu kā sviesta pika.

To teikdams, viņš noslauka no pieres sviedrus, pasper pāris nedrošu soļu un apsēžas uz miltu maisa blakus durvīm. Kīrs ierauj galvu plecos, pieliek plaukstu pie mutes un smejas. Interesanti noskatīties, kā drauga lepnie melnie svārki kļūst aizvien baltāki, it kā ar tiem slaucītu miltu tīni. No maltuves svilpodams iznāk dzir­navnieks, ziņkārīgi nopēta mazliet dīvaino svešinieku , uz miltu maisa un tad saka:

— Ai jaunskungs, kādēļ jūs sēžat tur, tā var novār­tīties ar miltiem.

— Neko darīt, — Totss gurdi atteic, — laiks tik briesmīgi karsts, ka bail izbāzt degunu pa durvīm.

— Nu, ja tādas tās lietas, — spriež viesmīlīgais vīrs, — ja jūs vēlaties mazliet atpūsties, tad ienāciet pasēdēt vai pagulēt manā istabā.

Sāds priekšlikums Totsam patīk. Viņš pagrūž dzir­navniekam zem deguna papirosu kārbiņu un iedod uguni. Pēc īsām pārrunām visa sabiedrība sapulcējas dzirnavnieka istabā, kur Totss brīnumātri atgūst možumu un pēkšņi pieprasa, lai viņu nosverot. Šī vēlēša­nās nekavējoties tiek izpildīta, pie kam noskaidrojas, ka sveramā miesas svars ir četri pudi un trīspadsmit mārciņas.

— Tagad, — saka Kīrs, — tu nostājies uz svariem, bet es nolikšu piecarpus mārciņu pretī; gan redzēsi, neviena puse nenosvērsies uz leju.

Dzirnavnieks par šo joku smejas. Arī Totss smejas līdzi un jūtas ļoti omulīgi. Ar pāris pātagas vēzieniem viņš paaicina dzirnavnieku mazliet sāņus, uzsit tam uz pleca un pačukst kaut ko ausī.

Dzirnavnieks paklausās vispirms ar vienu ausi, tad ar otru, bet troksnis ir tik liels, ka runātājs netiek ne­kādā skaidrībā. Tad abi pavirzās vēl tālāk un nokārto, kas kārtojams, skaļā balsī, pie kam dzirnavnieks ar gal­vas mājienu apliecina savu piekrišanu. Totss izņem no kabatas maku un noskaita dažas naudas zīmes dzirnav­niekam plaukstā. Dzirnavnieks svilpodams izlec uz liel­ceļa un ātri dodas projām, it kā viņam ar dzirnavām un malšanu vairs nebūtu nekāda sakara. Tagad viņa ceļa mērķis ir kāda veca māja ar garu un zemu jumtu.

Pēc kāda laika dzirnavnieka istabā atklājas šāda aina. Blakus logam pie galda sēž Totss, izmeties vestē, bez cepures. Viņam iepretī galda otrā _pusē Savādnieks uz dzirnavnieka kokles spēlē Totsa iemīļoto «reilenderi». Mazliet tālāk, atbalstīdamies ar muguru pret sienu, stāv Kīrs un, viltīgi smaidīdams, lūkojas skolas biedrā. Uz gultas sēž divi malēji, bet dzirnavnieks ar vecāko zem­nieku uz mirkli iegājuši maltuvē.

— Paejiet nost! — kliedz dzirnavnieks uz leju, kur atrodas miltu tīnes, bērdams no otra zemnieka maisa graudus «zābakā». To dzirdot, bārdainais malējs ātri iztukšo miltu tīni, dažas minūtes nogaida, kamēr pietek jauna kaudzīte, un tad pievāc svešos miltus.

— Jā, — saka Totss, kad muzikants pārtraucis spē­lēt, — esmu ļoti priecīgs, ka pēc ilga laika atkal sa­tieku savus vecos draugus. Tagad es ar mierīgu sirdi varu braukt atpakaļ uz Krieviju, jo manas acis jūs redzējušas.

— Kā, — jautā Savādnieks, — tu taču nebrauksi tūlīt atpakaļ?

— Jods zina kad es braukšu, — Totss atbild. — Tas ir atkarīgs no manas veselības. Varbūt vispār vairs nebraukšu uz Krieviju, jo… jo… — hik! — tu vari tur būt nezin cik liels kungs, tomēr otra kalps vien esi. Mājās, sēdot uz šķūņa sliekšņa, reizēm iešaujas prātā dīvainas domas. Ja saņemtos un izveidotu Aizpu- rus par priekšzīmīgu saimniecību … Jā … tad jūs va­rētu nākt uz Aizpuriem mācīties, kā saprātīgi kopt zemi, kā audzēt lopus, un paskatīties, ko nozīmē sis­tēma. Jā, jā . . . hik . .. nedomājiet, ķēmi, ka es nezinu, ko iesākt ar saimniecību. Oho! Manās rokās tā ir tīrā bērnu spēlīte. Protams, jā … hm, hm … sākumā iznāks maza saķeršanās ar veco, bet gan es viņu pievārēšu. Bez tam man tur čemodāna dibenā ir arī mazdrusciņ skanošā, un, kad es izvilkšu šos ērgļus saules gaismā, tad vecais tūlīt būs ar mieru. Pagaidām lai paliek, kā ir, es vēl mazliet palūkošos apkārt un pagaidīšu, bet tad jau …

Totss paņem no galda pudeli un ielej glāzēs brūn­ganu putojošu šķidrumu. Visi dzer, Totss uzsauc «lai dzīvo!», un Savādnieks ar atjaunotiem spēkiem uzsāk jaunu gabalu, kuru skolas biedri atceras neskaidri, kā caur miglu. Pēkšņi viltīgais smaids Ķīra sejā izdziest, pelēkās bezkrāsainās acis gandrīz izbīlī paraugās uz saviem biedriem, viņš pienāk pie galda greizi kā suns.

— Nē, — Kīrs beidzot izgrūž, — man nav žēl nau­das, bet es briesmīgi baidos, ka palikšu mūžīgi tāds, kāds esmu patlaban.

— Kā? — biedri brīnās. — Kas tā par naudu? Kāds tu paliksi?

— Redziet, — Kīrs stostīdamies turpina un atbalstās pret sienu, — redziet, man griežas galva. Esmu lai­kam piedzēries. Nevaru panest pat to … to … kā viņu sauc … alu. Mana galva … Un, ja es nu tāds palikšu, kas tad būs?

Sos izmisīgos vārdus apslāpē skaļi smiekli. Ienāk dzirnavnieks ar bārdaino malēju un izbrīnījies uzlūko smējējus, tad viņu skatieni apstājas pie kalsena rud- mataina vīreļa, kurš, atbalstījies pret sienu, mīņājas no vienas kājas uz otru, it kā tūdaļ grasītos nogāzties gar zemi.

— Jā, jā, — Totss ķircinās, — tieši tāds tu paliksi. No šitās kaites neatspirgst neviens. Paliksi kroplis uz visu mūžu. Ej tagad pie vecā Ķīra un saki: «Dod man ēst un dod man dzert, un dod man drēbes mugurā, es pats vairs nederu nekam, esmu līks un greizs kā vecs ģelzis, un galva man ir durnāka kā jebkad agrāk un tāda ari paliks.» Tā pasaki vecajam Kīram, tad mēs nāksim skatīties, ko viņš ar tevi iesāks. Senāk tu smē­jies par mani un teici: «Redzi, kāds viņš izskatās!» Nu tu pats esi sprukās, bet Totss sēž pie galda un nekustina ne ausis!

Uz to vīri no jauna piepilda glāzes, un Totss atkal uzsauc «lai dzīvo!». Pēc tam nodzied kādu dziesmu, nospēlē uz kokles maršu, smejas un dzen jokus, un tas viss notiek galvenokārt uz nelaimīgā Ķīra rēķina, kurš ar katru mirkli kļūst aizvien drūmāks.

Beigās tiek nodejota uz ātru roku Totsa izdomāta deja. Šķietami vienkāršais dancis, kas radīts galveno­kārt Ķīra ķircināšanai, vēlāk kļūst slavens visā ap­kaimē. Tā ir slavenā «čarpas deja», kur vīri, kopā sa­ķērušies, kā liels, dzīvs ķekars dziedādami virzās no vienas puses uz otru. Bet vidū sten un vaid nelaimī­gais Kīrs.

Tad Savādnieks piebrauc pajūgu pie durvīm, palīdz abiem skolas biedriem ierausties ratos un ved tos uz mājām. Pie mācītājmuižas rentnieka sētas stāv garš vīrs kuplām ūsām un izbrīnījies vēro braucējus.

— Vai tu šo cilvēku vairs nepazīsti? — Savādnieks jautā Totsam, kad viņi jau pabraukuši gabaliņu tālāk.

— Neievēroju, — Totss atbild atskatīdamies.

— Tas ir tavs bijušais draugs, mācītājmuižas rent­nieks.

— Ā! — iesaucas Totss un grasās izlēkt no ratiem, bet šai mirklī Savādnieks uzšauj zirgam, un brauciens turpinās. Kad braucēji nokļuvuši līdz ceļam, kas ved uz kapsētu, Savādniekam iznāk maza stīvēšanās ar Totsu. Arī šeit Totss grib lēkt ārā no ratiem un kaut kur aiziet; kur īsti, to viņš nesaka, tikai piebilst, ka «tur noteikti vajadzētu aiziet». Pēc īsas tielēšanās, kurā Totsam neviļus pasprūk Raju vārds, Savādnieks sāk nojaust, kas draugam padomā, un viņš jo dedzīgāk ņemas atrunāt. Beidzot Savādniekam tiešām izdodas Totsu pārliecināt.

Savārgušo Ķīru ar dzeltenbālo seju izlaiž pie pašas skrodera darbnīcas, un tas sāniski pamazām aiztenterē uz mājām.

— Tjā, liekas, vecais Kīrs viņu vis netaupīs, — Totss ar nožēlu secina, noraudzīdamies uz aizejošo skolas biedru. — To viņš ir pelnījis par šā rīta petroleju.

Totss apraksta Savādniekam brokastis pie Ķīra tik jocīgi, ka tas smejas pilnā kaklā visu ceļu. Pie Aizpuru vārtiem draugi ilgi krata viens otram roku un nosolās satikties svētdien pie baznīcas.