Vasara

3.Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī

Jāzeps Totss iekārtojies Aizpuru dibenkambarī: rītos dzer ka­fiju, smēķē no Krievijas atves­tos papirosus un atrod, ka tā dzīvot ir tīri patīkami. Pirma­jās dienās viņš neko daudz ne­iejaucas saimniecības būšanās, ilgi sēž istabā pie galda un rakņājas kaut kādos papīros, ko izvelk veselām gu­bām no savu medību svārku milzīgajām kabatām. Laiku pa laikam izklibo pagalmā, apskata aku, nopēta mājas jumtu un vēro dzimtenes debesis. Reizēm pat aiziet līdz siena šķūnim lauka galā, apsēžas uz sliekšņa un no­grimst dziļās pārdomās.

Taču pēc tam viņā atdzimst senākā uzņēmība. Vis­pirms tā izpaužas bezgalīgās rūpēs saglabāt visdār­gāko mantu pasaulē. Viņš sadabū rijā lielu maisu, šķūnī to piepilda un aiznes uz klēti. Un tā vairākas reizes. So gājienu rezultātā klēts kaktā paceļas prāva siena smelknes kaudzīte. Tad viņš atnes no meža veselu maisu priežu jaunaudžu, sapļauj sētmalē klēpi nātru un sajauc to visu kopā. Kādā dienā, kad darbs paveikts, viņš apsēžas uz klēts sliekšņa un dziļdomīgi noraugās lielajā, irdenajā zāļu kaudzē.

«Vai tas, kas patlaban sakrauts kaktā, tiešām nepa­līdzēs?» viņš sev domās jautā. «Lai nu būtu kā bū­dams, bet lietainā laikā ar labo kāju tiešām nav kaut kas kārtībā. Nevarētu sacīt, ka šī kāja, ķēms tāds, tieši sāpētu, bet tā kļūst tāda kā smagāka, it kā būtu samie­gojusies un grasītos aizmigt. Un vispār,» viņš domās piebilst, «vannošana ir laba lieta. Tur, Krievijā, cilvēki iet vannā katru dienu.»

Nākamajā dienā kurina pirti. Šķiet, it kā kurinātājs gribētu sabāzt krāsnī tik daudz malkas un žagaru, lai pirts skurstenis sāktu kvēlot un debesis virs skursteņa liesmot. Beidzot Totss nolemj, ka karstuma ir diezgan un var sākt ārstēšanos. Slimais saimniekdēls kādu bridi sten un vaid siena smelknes novārījumā un jau pēc dažām minūtēm jūtas daudz labāk.

Tajā dienā viņš vairs pagalmā neiziet, bet guj uz cisām zem segas un sarunājas ar māti, kas laiku pa laikam ienāk apjautāties, vai slimniekam kaut kā ne­trūkstot.

Nē, slimniekam netrūkst nekā, slimnieks ir svaigs un veselīgs kā bizonis un smēķē tik nikni, it kā Aizpuru dibenkambarī dedzinātu līdumu.

— Diezin ko tagad dara mani skolas biedri un bied­renes? — Jāzeps, starp citu, iejautājas.

— Kas to lai zina, — atbild māte, — daži dzīvo tā­pat pie saviem vecākiem, citi atkal pilsētā vai kaut kur tālāk.

— Vai tu nezini, māt, — Jāzeps ātri iejautājas, — kur patlaban ir Raju saimnieka meita? Adele, vai kā viņu sauca … tāda … ar gaišiem matiem… Tu taču viņu pazīsti, reizē gājām skolā.

— Ak tā, — iesaucas māte, — kā tad nezināšu. Dzīvo tepat mājā, Rajās.

— A, — nomurmina Jāzeps, — ak Rajās. Nav appre­cējusies?

— Vēl nav. Ļaudis gan runāja, ka Sāres jaunskungs esot šai gruntīgs brūtgāns, pēc tam atkal melsa, ka tā būšana pačibējusi, vai kā nu tur bija. Ej nu sazini, viņi jau tik smalki skoloti un mācīti, ka mūsu kārtas ļaudis no viņu padarīšanām nekā daudz nesajēdz un īsto patiesību nekad neuzzinās. Tāpat vien klausos, ko tērgā ciema sievas.

— Hm … Ak tad tik briesmīgi skoloti un mācīti, — Jāzeps atkal nomurmina un aizdedzina jaunu papi­rosu. — Skat, kādi ķēmi! Bet saki man — kas ir Sāres jaunskungs?

— Nu, — atbild māte, — vai tad tu viņu nepazīsti? Sis jau arī tajā laikā mācījās skolā. Laikam sauca par Arni.

— Ahā! — Jāzeps iesaucas. — Rokā ir! Ūja, kā gan es nepazīšu, ļoti labi vēl atceros. Ak tad tas ir Sāres

jaunskungs? Nu jā, nu, kā tad es viņu nepazīšu. Kur viņš pašlaik ir?

— Pilsētā … študierē.

— Ā! Paskat tikai — študierē.

Jāzeps skatās griestos un mēģina kaut ko atcerēties. Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, kad viņi gāja skolā, un, ja tā labi padomā, tad iešaujas prātā daudzi jocīgi notikumi. Reiz kādā rudenī…

— Kas zina, varbūt tagad viņš jau ir mājās, — no­spriež māte, — vasaras brīvlaiku Arnis pavada Sārēs. Pa ziemu dzīvo pilsētā un študierē.

So pēdējo piezīmi Jāzeps nedzird. Viņš vēl vienmēr lūkojas griestos un, domās nogrimis, pūš uz augšu dūmu mutuļus. Tad viņš skaļi iespurdzas un aši pa­griežas no vieniem sāniem uz otriem.

— Ar šo Sāres jaunkungu un Raju mamzeli reiz ga­dījās labs joks, — viņš aizrijas ar dūmiem un sāk klepot. — Tas bija rudenī, kad upi jau klāja pirmais ledus. Padomā, kādi ķēmi — šie abi gandrīz noslīka upē. Par laimi es un vēl daži zēni piesteidzāmies pa­līgā un viņus izglābām. Izvilkām aiz kājām laukā, citādi vēl tagad gulētu dzelmē.

— Nu, labais Jāzepiņ, — māte zīmīgi pakrata galvu,

— arī tu pats tur skolā nebiji nekāds svētais. Biji varen liels delveris. Vecais nedrīkstēja ne rādīties skolas tu­vumā — tūlīt ķesteris skrēja sūdzēties.

— Ek, ko nu tas Strupais Juris! — Jāzeps pasmīn.

— Viņš apmētāja ar dubļiem visus, kas pagadījās pa ķērienam. Tomēr reizēm bija vīrs uz goda. Diezin ko viņš tagad dara?

— Kas šim kaitēs, — dzīvo tāpat pa vecam, valdot skolu.

— Vajadzētu kādreiz aiziet ciemos, — Jāzeps no­lemj, — un prātīgi ar viņu aprunāties.

— Cik tad nu Paunvere tālu. Kādudien aizej.

— Jā, būs jāaiziet kādu dienu. Man tur ir arī daudz citu vecu paziņu. Vai skroderis Kīrs vēl dzīvo Paun- verē?

— Jā, turpat.

— Vai tu nezini, māt, vai tas sarkanmatis, pag, kā

viņu sauca, laikam par Adniēlu, vai tas ari vēl dzīvo Paunverē?

— Kas to lai zina. Viņi tur visi ar sarkanām galvām. Bet laikam jau dzīvo turpat, kur agrāk. Nav dzirdēts, ka būtu aizvākušies tālāk.

— Sis Adniēls… — Totss grib kaut ko sacīt, bet atkal iesmejas un patirina kāju zem segas. — Sis Ad­niēls bija briesmīgi jocīgs puika. Reiz, kad pie viņiem svinēja kristības … hm-hm-hm …

Jāzeps nomet papirosu uz klona, pārvelk segu pār galvu un smejas kā negudrs.

Kā jau zināms, šodien viņš vairs neiziet ārā, bet pa­liek gultā un, kā jau slimniekam pienākas, izguļ sli­mību. Toties jo rosīgāka ir viņa darbošanās nākamajā dienā. Viņš atkal apmaina spieķi pret pātagu, ar ko laiku pa laikam uzšauj pa saviem lepnajiem zābakiem. Tagad viņš kūtī un rijā ierodas nevis kā vērotājs, kā cilvēks, kas vēlas iepazīties ar apstākļiem, bet gan kā saimnieks un pavēlnieks. Kalpam un kalponei tiek do­tas dažas pavēles, kas viņiem jāizpilda nekavējoties. Kalpu viņš dēvē par Ivanu, kalponi — par Avdotju.

— Ir gan varen jestrs kungs tas mūsu jaunais saim­nieks, — kalps saka kalponei, kad Jāzeps aizgājis. — Jods zina kādēļ viņš mani sauc par Ivanu? Kas es par Ivanu? Mans vārds ir Miķelis.

— Bet mani viņš nosauca … — kalpone pūlas atce­rēties, — pag, kā nu tas bija? Totja. Iedomājies: Totja. Senāk saucos par Mari, bet tagad — Totja.

— Nu, protams, ka Totja, nesāksi tak ar jaunkungu strīdēties, — secina kalps. — Diezin kāpēc šis tā pie­velk kāju? It kā būtu gaudena, vai… Un valkā tādas jocīgas bikses … Ar ādas dibenpusi… Tiešām jocīgi. Un stilbi tik tievi kā sērkociņi. Vai redzēji, kādi viņam zābaki?

Tā kalps un kalpone vēl ilgi apspriež jaunkunga ap­ģērbu, tad kalps iejautājas:

— Kā tu domā, vai viņš tagad pārņems saimniecību savā valdīšanā?

— Tad mums te vairs nebūs dzīves, — Totja skumīgi novelk. — Re, jau tagad noteica, ka jāpadarot «neka­vējoties».

— Ja, ja, tāda jau laikam lieliem kungiem paraša.

Jāzeps, kurš pastarpām jau ir paspējis ielūkoties

stalli, atgriežas pie runātājiem.

— Ivan, — viņš bargi saka. — Zirga steliņģī tūlīt jāiztīra mēsli. Nekavējoties …

Pēc tam viņš ieiet kambarī un sāk izkravāt mantas no čemodāniem un saiņiem. Kā čemodānos, tā saiņos atrodas visdažādākās mantas. Starp citu, tur ir arī uz­valks, garie svārki, apkakles, aproces, kaklasaites, vai­rākas kārbas papirosu, kādas sievietes fotogrāfija un divas pātagas. Un vēl daudzas mazas, papīros ievīstī­tas lietiņas, kuras īpašnieks neizsaiņo, bet tāpat ietītas saliek uz galda un krēsliem. Kādā sainītī ir dāvana mātei: liels, krāsains lakats ar garām bārkstīm un sud­raba adāmās adatas. Tēvs saņem lielu kārbu papirosu un jūras putu pīpes iemuti ar zelta monogrammu.

Māte ir ļoti priecīga par dāvanām, taču atrod, ka lakats viņai par košu. Viņa ilgi aplūko sudraba adāmās adatas — tiešām grūti pateikt, kādā ziņā tās varētu būt labākas par savām radiniecēm, kas izgatavotas no tērauda.

Bet tēvs noraugās uz dāvanām ar tādu skatienu, it kā gribētu sacīt:

«Ir un nav. Nav, bet tomēr ir.»

Kalps pagalmā uz mirkli pārtrauc darbu, palūkojas uz istabas pusi un saka Totjai:

— Nudien traks kas traks, tīri vai bail sametas.