Vasara

8.Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūg­damies skatās uz Tēli

Kīrs sēž Raju lielistabā, it kā lūg­damies skatās uz Tēli un saka: — Jā, Tēle, un tā es atkal esmu savā dārgajā dzimtenē!

Tēle slauka no puķu lapām putekļus un pēc pauzes atbild:

— Jā, te jūs esat, to es redzu. Savādi, ka atkal esat šeit.

— Jūs … Tu … — Kīrs sastostās, — tu, Tēle, varbūt dusmojies, ka es atgriezos? Bet es taču pateicu, kāpēc nevarēju tur palikt. Es nevarēju, nevarēju, Tēle. Sis ceļojums bija tik briesmīgs. Esmu gatavs nest jebkuru upuri, tikai nedzen mani vairs uz Krieviju.

— Neesmu nekāda bruņinieka sirdsdāma, — Tēle īgni atsaka, — man jūsu upuris nav vajadzīgs. Es vie­nīgi vēlējos, lai jūs izmācītos par zemkopi. Jūs nespējat izpildīt pat to, bet runājat vēl par diezin kādiem upu­riem. Vispār beigsim šo sarunu. Manis dēļ mācieties kaut vai par skursteņslauķi vai palieciet skroderis līdz pat savai nāvei — tā nav mana darīšana, bet. . .

— Bet jūs … tu … jūs solījāties precēt vienīgi zem­kopi.

— Pats par sevi saprotams, vienīgi zemkopi. Es savus uzskatus nemainu tik bieži kā jūs. Neciešu cilvē­kus, kas allaž šaubās un svārstās un nekad nenoved līdz galam, ko iesākuši. Tie ir vējagrābšļi.

— Bet, Tēle! — rudmatis izstiepj lūpas.

— Jā, jā, vējagrābšļi, vējagrābšļi!

— Ticiet, Tēle, cits manā vietā būtu rīkojies tāpat, ja tam gadītos tāda nelaime.

— Nu tad savāciet savas mantas un brauciet atpakaļ.

— Atpakaļ uz Krieviju? — skroderis satrūkstas. — Nē, Tēle, uz Krieviju es vairs nebraukšu ne par kadu

cenu. Tur ir tik šausmīgi cilvēki. Esmu gatavs… Es iešu visur, kur vien jūs mani sūtīsiet, bet uz Krieviju gan vairs nebraukšu. O, Tēle, kaut jūs zinātu!

— Tādā gadījumā brauciet uz Vāciju, — Tēle pa­smaida.

— Nu jā, — Kīrs saviebjas, — jums viegli smieties.

— Kā tā — smieties? Es nesaprotu, kā citi var no­dzīvot Krievijā vai kur citur gadiem ilgi un nemaz nedomā bēgt atpakaļ. Piemēram, Totss …

— Ak, ko nu Totss! Totss ir tāds pats bandīts kā tie, kas mani apzaga.

— Kīr! Kaunieties!

— Vai tad jūs neatceraties, kā viņš uzvedās skolā?

— Skolā! Tagad viņš vairs nemācās skolā. Neciešu cilvēkus, kas nomelno citus. Vai arī, piemēram, mans skolas biedrs Tali. Tali varētu nākt pie manis, Tali zina, ka mājnieki viņu gaida, bet viņš tomēr nenāk.

— Nu, — Jorhs secina, — pirmkārt, Tali nav nemaz bijis tik ilgi projām, un, otrkārt, viņš jau ir atkal šeit.

— Kas ir šeit? Tali? Arnis?

— Jā. Es pats viņu šodien redzēju.

— Tiešām? Nu jā… Un tomēr… viņš visu ziemu nodzīvoja pilsētā. Un es pati? Arī es vairākus gadus no vietas mācījos pilsētā. Svešos ļaudīs. Bet jums mū­žīgi jābūt mājās, mātes azotē.

Tēle uz mirkli apklust, tad vienaldzīgi jautā:

— Kur jūs redzējāt Tali?

— Nāca man pretī.

— Ahā! Tas nozīmē, ka viņš pārbraucis tikai vakar vai šorīt. Vai jūs nezināt, kurš viņš gāja?

— Laikam uz Aizpuriem.

Raju lielistabā iestājas klusums. Kīrs izšņauc de­gunu un nopūzdamies pievēršas logam. Tad pēkšņi izstiepj kaklu, uzmanīgi vēro stikla verandu un kaut ko pie sevis murmina. Diezin kas tur ir, — balss liekas tā kā pazīstama. Nu jā, protams, tagad pa visu Paun- veri paklīdis baumas, ka … Tavu postu, arī šis Tali atkal atvilcies mājās, un viņa katru acumirkli baksta man degunā to nolādēto zemkopi un… It kā citi vairs nebūtu cilvēki, vienīgi zemkopji un zemkopji! Tīrā ne­laime, ja cilvēks nav zemkopis!

— Par ko jūs domājat, Kīr? — Tēle pēkšņi noprasa.

— Es, vai, — rudmatis satrūkstas, — es nedomāju neko. Skatos — jums šogad izaugusi skaista labība.

— Labība! Ko jūs sajēdzat no labības? Ja jūs būtu zemkopis, tad jau gan … Par to var spriest vienīgi Totss, Savādnieks … Tali… Pat Lible zina vairāk nekā jūs.

— Bet ko tad lai es iesāku? — Kīrs raudulīgi iesau­cas. — Es taču nevaru… Kāpēc jūs tā spīdzināt cil­vēku?

— Netēlojiet muļķi, Kīr; kurš tad grib Jūs mocīt? Varbūt jūs pa šīm dienām, kamēr bijāt projām, esat jau kaut ko iemācījies? Solījāties gan visu iemācīties ātri, bet tik īsā laikā, liekas, neko lielu nepaguvāt. Vai nav tiesa?

— Es varu mācīties kaut kur tepat dzimtenē. Krievija nav vienīgā vieta, kur kļūst par zemkopjiem.

— Nu jā, ejiet par kalpu pie Totsa!

— Pie Totsa! Kādēļ tieši pie Totsa?

— Totss ir vislabākais zemkopis visā novadā — tāpēc.

— Ak Tēle, Tēle! Cik jūs esat auksta un cietsirdīga! Es cerēju, ka jūs mani mierināsiet, bet tagad redzu, ka … Jā,jā …

Rudmatis klana galvu un skaļi šņāc. Tēle rosās pie grāmatu plaukta, laiku pa laikam atšķirdama kādu no­putējušu sējumu.

Pēkšņi meiča sarauc uzacis, it kā viņa būtu uzgājusi grāmatā ko sevišķu, slepus skatās uz savu skolas biedru un viltīgi pasmīn.

— īstam vīram nevajag mierinātāja, — viņa saka, — īstam vīram noder labs padoms. Un tieši tādu es jums došu. Ejiet pie Totsa mācīties. Nesaprotu, kā es par to neiedomājos ātrāk.

— Lūdzu, atmetiet šīs blēņas!

— Nē, Kīr, tagad es tikai vēl sākšu runāt. Kāds lie­lisks plāns! Padomājiet, jums nevajadzēs braukt uz Krieviju, ne arī kur citur, jūs būsiet tepat tuvumā. Ja vēlaties, varat paēst pusdienas pat mājās.

— Pie Totsa neiešu, nemūžam.

— Neiesiet? Labi, dariet, kā vēlaties. Es jums neko neuzspiežu. Manis dēļ ejiet kaut vai tūlīt uz mājām un saciet šūt. Un šujiet tik ilgi, cik vien vēlaties. Bet es nesaprotu, kāpēc …

— Par ko jūs esat pārsteigta? — rudmatis saslej ausis.

— Nu jā, ka jūs esat gatavs nest vienalga kādu upuri, bet negribat izpildīt manu pat visniecīgāko lū­gumu. Tātad visi jūsu solījumi un zvēresti ir vienīgi tukša muldēšana, nekas vairāk. Ejiet, ejiet tikai uz mājām un sāciet šūt, nekavējiet savu dārgo laiku. Ta­gad es jūs pazīstu caur un cauri un redzu, kas jūs par putnu. Pirms aizbraukšanas uz Krieviju biju par jums pavisam citās domās. Tomēr — vienalga, vienalga. Dzīvē dažkārt jāpiedzīvo vilšanās — tā ka man gandrīz vienalga, vai tas notiek reizi vairāk vai mazāk. Labi, darīsim tam visam galu, bet ziniet — vainīgais būsiet jūs, nevis es.

— Galu? — skroderis satrūkstas. — Kādu galu? Kādu galu?

— Galu, — Tēle atkārto šo īso, bet Kīram tik bīs­tamo vārdu.

— O, Tēle, Tēle, cik jūs esat auksta un cietsirdīgai — Kīrs nopūšas. — Arī es pirms aizbraukšanas uz Krie­viju biju par jums pavisam citās domās.

— Nu, — Tēle mierīgi pasmaida, — tad pateicieties liktenim, ka esat mani iepazinis laikus. Citādi varēja gadīties, ka tas notiktu par vēlu.

— Jā, jā … — skolas biedrs zīmīgi pamāj ar galvu.

Ārā spīd saule un trallina cīruļi. Miers virs zemes,

un cilvēkiem labs prāts, vienīgi Jorha dvēsele trinas kā vilnas kārstuvēs. Pēdējās nedēļas Jorham bijušas kā īsta sodība. Viņš labprāt pakamptu lielās šķēres un izgrieztu šo posmu no savas dzīves. Tā vairs nav viena adata, kas laiku pa laikam ieduras viņa sirdī, bet vesels adatu ezis, divi eži, un tie baksta viņu bez apstājas. Visas domas un plāni Jorha galvā samudžināti kā dzi­jas kamols kaķa nagos; viņam zudusi pat ticība pašam sev. Bet kaut kur tepat blakus ņirdz kāda pretīga seja un priecājas par viņa neveiksmi — tas zemkopis Jāzeps Totss, mūžīgais blēdis un žūpa. Brīnums, ka viņu nav pievācis pats velns! Durvis uz lielistabu tiek atvērtas.

Uz sliekšņa iznāk Raju saimniece un pasaka tikai vienu vienīgu vārdu:

— Pusdienās!

Kīrs satver platmali un atkāpjas uz ārdurvju pusi.

— Nu, vai tad jūs nenāksiet? — Tēle jautā.

— Nē, nē, man … nav laika, — Kīrs stostās. — Man tūlīt jāiet uz mājām un… un… Ak jā, gribēju vēl pajautāt, Tēle, kā … kā tad galu galā paliek?

— Kā paliek, — Tēle sadrūmusi atkārto. — Mani no­teikumi jums ir zināmi. Dariet tā, kā ieteicu, tad …

— Tad, tad?

— Tad… tad paliks tā, kā norunājām pirms jusu brauciena uz Krieviju.

— Bet, Tēle, mīļā Tēle, es nevaru iet pie Totsa. Pa­domājiet pati, ko runātu ļaudis!

— Nezinu … Dariet, kā gribat.

Kīrs parausta šauros plecus, pamīņājas uz vietas un tad žigli nozūd. Tēle klusēdama atbalstās pret galda malu un izliekas, it kā neredzētu māsas jautājošo ska­tienu.

— Nu, vai tavs brūtgāns ir atkal atpakaļ? — māsa beidzot jautā.

— Atpakaļ gan, — Tēle atbild.

— Vai pārvaldnieka amats jau rokā?

-— Nezinu. Neesmu viņu eksaminējusi.

— Kādēļ tad viņš pārbrauca tik drīz? — apjautājas Raju saimnieks.

— Vai es zinu! Esot ceļā apzagts.

— Atkal ķibele! Ir nu gan… Ko tu ar viņu ņe­mies … Dzen pie… Zemnieks tik un tā no viņa neiz­nāks.

— Kā tad es ņemos? … Nekad neesmu viņu šurp aicinājusi, — Tēle atsaka. Un, pieliekusies māsai pie auss, klusi čukst:

— Vēlāk tev visu izstāstīšu.

Kīrs jož uz māju pusi un bieži atskatās, it kā baidī­damies, vai kāds nedzenas pakaļ. Šodien viņam nav līdzi spieķa ar spožo rokturi kā citkārt. Nelaimīgais spieķis tagad ceļo kaut kur pa Krieviju kāda zaglēna plaukstā, skumst pēc bijušā saimnieka no klusās Paun­veres.

— Nu, kā tad labi gāja? — jautā vecais meistars, iznākdams pagalmā.

— Kā nu gāja … — dēls nopūšas. — Sūta mani pie Totsa par mācekli. Citādi viss cauri.

— Pie Totsa? Kādēļ tieši pie viņa?

— Totss esot labākais zemkopis visā novadā.

—- Tas ir tiesa un … — meistars prāto. — Lauku darbus viņš pazīst, bet… tev tak nepieklājas pie viņa iet?

— Tur jau tā nelaime, — raudulīgi atbild dēls. — Drīzāk es ielīstu zemē nekā ietu pie tāda žuļika.

— Ir gan tām izglītotajām freilenītēm untumi! — iesaucas vecais Kīrs, kasīdams kailo galvu. — Ļoti žēl, ka tu neaizbrauci pie Ernas tēva.

— Kā tad es varēju braukt, ja Maskavā mani apzaga līdz kaulam; netiku vairs ne uz priekšu, ne atpakaļ, — Jorhs jau diezin kuro reizi atsāk savu bēdu stāstu.

Pagalmā sapulcējas arī pārējie mājnieki. Katrs grib vēlreiz dzirdēt, kā viņu nabaga Jorham izgājis sve­šumā.

— Man nočiepa pat dzelzceļa biļeti, — Jorhs sērīgi nopūšas, — kā es varēju braukt tālāk. Viss bija manā makā — tiklab nauda, kā pase un arī biļete. Tikko Mas­kavā izkāpu no vagona, — ļaužu, ka biezs! — maks nozuda kā nebijis. Sākumā nezināju, ko darīt, vēlāk kāds kungs ieteica griezties pie žandarma. Kamēr žan­darms rakstīja protokolu, pazuda čemodāns.

— Cik briesmīgi! — iesaucas Ķīra kundze.

— Man palika vairs tikai spilvens un sega, un mazs sainītis ar ēdamo — un viss. Spieķi aizmirsu vagonā.

— Žēlīgā debess!

— Nu jā, bet es domāju, ka čemodānu nospēra tas pats kungs, kurš mani sūtīja pie žandarma. Viņš solī­jās uzraudzīt manu segu un spilvenu, un bagāžu, bet, kad atgriezos, bija nozudis ar visu čemodānu. Nu saki, papu, — kā gan es varēju braukt tālāk? Vienīgais go­dīgais cilvēks visā tajā barā bija žandarms. Viņš izdeva man pēc skolas apliecības — tā man bija palikusi kaba­tas grāmatiņā — jā, izdeva kādu dokumentu pases vietā un sacīja: «Ņičevo, molodoi čelovek!»

— Vai Maskava ir skaista pilsēta? — viltīgi smai­dīdams, interesējas jaunākais brālis.

— Pievaldi muti! — Jorhs iešņācās. — Vai man at­lika laika klaiņot pa pilsētu? Nu jā, arī galošas biju aizmirsis vagonā. Vēlāk, kad atcerējos, vilciens jau bija aizgājis.

— Ak pasaulīt, kā gan tu varēji būt tik neapķē­rīgs? — mamma iesaucas. — Mājās tu biji tik gudrs un attapīgs.

— Mana sirds visu laiku smeldza aiz sāpēm, it kā to cepinātu uz oglēm. Visapkārt sveši cilvēki, neviena mierinoša vai draudzīga vārda. Elpu smacē asaras… Tie tur vagonā kā vilki… Kādā piestātnē iekāpa ve­sels bars visādu burlaku, tie saukāja mani par žīdu, visu laiku tā vien: «Nu, Berka, ai-vai, kā sviežas ar šefti?» Spacierspieķis un galošas man vairs nebija ne prātā — taisies, ka tieci ātrāk laukā no vagona.

— Būtu vismaz sacījis, ka neesi žīds, ka esi igaunis.

— Teicu jau, bet ko tas līdzēja. Jo vairāk atrunājos, jo trakāk šie ārdījās. Sacīja: «Igauņi nav tik sarkan­mataini, tas ir Joske, kas izliekas par igauni.»

— Vajadzēja uzrādīt pasi! — attapīgi piebilst jau­nākais brālis Benno.

— Saturi muti! — Jorhs uzbrēc un grasās brālim iesist. — Ko tu, sūdvabole, zini par ceļošanu!

Jaunākais brālis uzmet kūkumu un aizmiedz acis kā kaķis.

— Kāpēc tu izrunājies tik neglīti, Jorh? — māte pārmet. — Senāk tu nekad neņēmi mutē tādus vārdus. Un tu, — māte pievēršas savai jaunākajai atvasei, — ciet klusu un nejaucies starpā!

— Nu, nu, — Ķīra papus turpina tirdīt, kaut gan viņam dēla neveiksmīgais ceļojums jau ir tikpat kā zināms. — Kā tad viss beidzās?

— Kā beidzās, — Jorhs sarauc uzacis un pašķielē uz Benno, — pārdevu segu un spilvenu un sāku gudrot, kā tikt mājās. Tur bija kāds preču vilciena konduktors vai kas — tas nopirka un paņēma mani līdz uz Ples- kavu. Kratījāmies vagonā, ka briesmas …

— Labi, ka nepārdevi arī bikses, — Benno nenocie­šas. — Citādi pārnāktu kā stārķis ar kailiem stilbiem.

— Pats tu esi stārķis! — runātājs uzkliedz negantās dusmās un pieskrien pie Benno. Jaunākais brālis redz, ka šoreiz lieta ir nopietna, un jož uz istabu. Brāļi skrie­dami apgāž uz sliekšņa noliktos cūkēdiena spaiņus un cīkstēdamies mīcās pa glumo šķidrumu. Piesteidzas mamma, satver Jorhu aiz svārku stūra, lai izšķirtu brāļus, bet paslīd un iekrīt sēdus cūkēdienā.

— Mieru! Mieru! — sauc vecais Kīrs.

Sis Benno pēdējā laikā kļuvis pagalam pārgalvīgs, dari, ko gribi. Pie tā, protams, ir vainīgas cērmes, no kurām, kaut arī zāļots un ārstēts, puika tomēr netiek vaļā.

— Mieru! Mieru!

Sajā acumirklī meistars pazaudē savas brilles un skraida kā akls pa pagalmu. Benno paķer no priekš­nama grozu ar smiltīm un kartupeļu mizām un uzmauc to Jorham galvā, kamēr vidējais brālis pūlas piecelt māti.

Kad beidzot nodibināts miers un Benno pienācīgi sodīts par nerātnību, Jorhs, iegājis kambari, turpina savu stāstu, laiku pa laikam pataustīdams ar pirkstiem aiz apkakles un izvilkdams no turienes kādu zemes ku­kurzni vai kartupeļu mizu.

— Brauciens preču vilcienā bija pats briesmīgā­kais, — viņš saka. — Vagons, kurā mani ieslodzīja konduktors, bija līdz griestiem piekrauts ar visādām kastēm. Vienīgi pie durvīm bija tik daudz telpas, ka es ar pūlēm varēju nostāvēt kājās. Kad vilciens sāka kus­tēties, tad šīs kastes sāka tik briesmīgi kratīties, ka mani gandrīz nospieda. Brīnums, kā tās neizārdīja va­gonu. Visu laiku ar aizturētu elpu skatījos uz augšējām kastēm; ja kāda no tām nokristu lejā man uz galvas, tad… Visu ceļu, kamēr kratījāmies, mani ne reizi neizlaida ārā, ne arī… pat sevis pēc neizlaida.

— Kā tad tu varēji? … — jautā papus, spodrinā­dams brilles.

— Kā es varēju … uzrāpos tur augšā un … Nu, Pleskavā izlaida, bet tas jau bija kāds cits konduktors, kurš nemaz nezināja, ka esmu vagonā. Sāka rāties un lamāties un gribēja vest pie žandarma. Tad es viņam paskaidroju visu, piedāvāju naudu, un … beidzot at­

laida un teica: «Nu, bog stoboj, to|ko ubiraisa otsjuda k čortul» Maizes kuli biju aizmirsis vagonā.

— Žēlīgā debess! — mamma iesaucas. — Vienmēr tas pats: aizmirsu un aizmirsu.

— Pagaidi, mamm, lai viņš stāsta! — Ķīra papus apsauc sievu.

— Tā katrā ziņā bija paviršība — visur visu aiz­mirst. Ak jā, kad tad tu pārdevi savu pulksteni? Tik skaists pulkstenis bija!

— Turpat jau arī pārdevu, — paskaidro Jorhs. — Man nebija ne kapeikas pie dvēseles, pēdējo naudu atdevu tam niknajam konduktoram, lai tas mani atlaistu vaļā, citādi būtu vēl iespundējuši. Septiņi rubļi piec­desmit kapeikas dabūju: par ķēdi — divi septiņdesmit pieci, kopā desmit divdesmit pieci.

— Desmit rubļu divdesmit pieci par šito lielisko pulksteni un skaisto ķēdi! — vecais meistars šūpo kailo galvu. — Ai-ai! Ai-ai! Sis brauciens uz Krieviju tev izmaksāja pārāk dārgi.

— Jā … Divus rubļus es noēdu un nodzēru turpat stacijā, tik briesmīgi biju izbadējies. Vagonā gan vēl bija sainītis ar ēdamo, bet tādā trakā rīboņā prāts ne­maz nenesās uz ēšanu. Par rubli un divdesmit pie­cām kapeikām nopirku nazi, ko uzdāvināt Benno, bet tas pazuda …

— Hm, atkal! — māte uztraucas.

— Nu jā, sāku uz ielas šo nazi aplūkot, bet tur bija renstele vai… nezinu kas … pa kuru notek ūdens … nazis izkrita no rokām — un tieši bedrē iekšā. Mēģi­nāju izmakšķerēt ar žagariņu, bet veltīgi. Nu, tad gāju atpakaļ uz staciju, nopirku biļeti un braucu tālāk… šoreiz pasažieru vagonā … kā jau cilvēks. Valkā atkal drusku iekodu un nopirku konfektes … kļuva_ priecīgi ap sirdi, ka tuvojos mājām, nu jā, kad izkāpu šeit, mūsu stacijā, man bija atlikušas vēl deviņas kapeikas. Pikjervē nopirku baltmaizi.

— Tu žēlīgā debess, tieši kā stārķis! — māte sasit rokas, — Benno ir taisnība. Nudien kā stārķis. Tu jau esi pliks kā zirnis. Ne veļas, ne drēbju, ne naudas, ne pulksteņa. Galošas, spieķis. Ai, nemaz negribas par to

visu domāt! Dieva laime, ka pats nepazudi, tās mantas jau ar laiku … kaut gan grūti būs.

— Protams, — papus piekrīt, — man visvairāk žēl pulksteņa.

— Jā, bet, — Jorhs piešķiebj galvu, — ja jūs paši nonāktu tādās sprukās, dabūtu izkratīties tādā dārdoņā, tad … ai, ai!

— Nu jā, — vecais Kīrs klusi nopūšas un turpina, — bet ko tu tagad domā iesākt, Jorh? Iesi pie Totsa mācīties vai neiesi? Tagad, kad esam tik daudz zaudē­juši, šo lietu nedrīkst tā atstāt. Tev jāpaklausa Tēlei. Neko darīt.

Kad arī mamma ir par visu skaidrībā, viņa tāpat sāk uzplīties dēlam, lai tas ietu mācīties pie Totsa, lai viņš darot visu, ko Tēle pavēlot.

Rudmatis smagi nopūšas un purina galvu. Viņš drī­zāk atgrieztos preču vagonā nekā ietu uz Aizpuriem. Savādi — viņa mierīgā dzīvīte pēkšņi kļuvusi tik vēt­raina: bija jāaiziet no mājām, līdz mērķim netika, arī ceļā nevarēja palikt. Nu viņš atkal ir mājās, bet vecāki kā ar virvēm velk projām uz turieni, kur viņš nemūžam negrib spert savas tievās kājas.

— Vai tu iedevi Benno cērmju zāles? — viņš apjau­tājas, lai novērstu valodas uz ko citu.

— Benno šodien par sodu saņems veselas divas por­cijas cērmju zāļu, — atbild mamma, dusmīgi paraudzī- damās uz priekšnama pusi.