Vasara

18.Nākamajā dienā skolas biedri vispirms aiznes Lestas grāma­tas

Nākamajā dienā skolas biedri vispirms aiznes Lestas grāma­tas uz komisijas veikala nolik­tavu un tad, kā Totss izsakās, dodas uz krājaizdevu sabiedrību pēc «skanošā».

— Diemžēl, — ierēdnis sūrojas, — jums aizdevumu nepiešķīra.

— Kāpēc? — Totss iepleš acis.

— Tāds ir padomes lēmums.

— Hm, savāds lēmums! Kāds tam iemesls?

— Galvotāji par vājiem, un arī jūs pats esat mums svešs.

Totss uzmet Lēstam zīmīgu skatienu un dziļdomīgi pamāj ar galvu.

— No tā es baidījos, — Lēsta rūgti iesmejas, — vei­kalnieku pasaulei mēs esam sveši. Seit aizņemas tikai tie, kas jau ir kaut cik nodrošināti.

— Nu labi, — Totss paceļ balsi, viņa bakurētaino seju klāj sarkani plankumi, — nu labi, vāji galvotāji, un arī es. pats esmu jums pasvešs, bet, ierēdņa kungs, esiet tik laipns un pasakiet man — kas jādara, lai da­būtu no jums aizņēmumu?

— Nu jā, — ierēdnis atslej galvu, — jūsu uztrau­kums katrā ziņā ir lieks; vienīgais, ko jūs varat da­rīt, — sameklējiet sev uzticamus galvotājus.

— Ak šitā, — pēc īsa klusuma brīža pārvaldnieks at­topas, — bet vai jūs man nevarētu pateikt, kurš varētu būt šis uzticamais galvotājs?

— Nu, — ierēdnis pasmaida, — tas jums jāzina pa­šam. Par uzticamu galvotāju uzskata tādu, kam ir zi­nāms kapitāls, it sevišķi nekustams īpašums, piemēram, zeme vai māja. Otrkārt, uzticams galvotājs var būt arī tāds, kam nav kapitāla, bet tādā gadījumā viņam ir jā­strādā noteiktā darba vietā ar cietu algu. Saprotiet mani, jaunais cilvēk, mēs taču nevaram pakļaut savu uzņēmumu visiem vējiem un sviest naudu klēpī katram garāmgājējam. Jārīkojas gudri un apdomīgi, jābalstās uz stabiliem ienākumiem. Galu galā — mēs nedrīkstam aizrauties ar acumirkļa noskaņām. Komercija, jaunais cilvēk, ir daudz nopietnāka, nekā jūs spējat iedomāties.

— Labi, labi, — Totss aši atcērt. — Nedomājiet, ka es atnācu jokoties. Rīkojieties tikpat gudri un apdomīgi arī turpmāk, kamēr es atgriezīšos ar jauniem, daudz uzticamākiem galvotājiem. Tagad esiet tik laipns un iedodiet man papīru, lai es tūlīt varētu ievākt parakstus no šiem uzticamajiem galvotājiem, tad man nebūs vel­tīgi jābraukā šurp. Kā jūs zināt, pašreiz ir viskarstākais darba laiks. Tā, palieciet sveiki! Kad atbraukšu nākam­reiz, jūs jau mani pazīsiet un arī mani galvotāji būs uzticamāki. Es paņemšu līdzi visus savus papīrus un dokumentus, sākot ar skolas apliecību līdz pat dzelz­ceļa biļetei. Baku zīme laikam nebūs vajadzīga, jo, kā redzat, esmu jau izslimojis.

— Kādēļ runāt tik gari? — ierēdnis nosarkst. — Ka jums nepiešķīra aizņēmumu, nav mana vaina, tā ir padomes darīšana.

— Protams, protams. Nododiet padomei sveicienus un pasakiet, lai tā savus daudzos svarīgos punktus pa­pildina ar kādu piezīmi, proti, ka aizņēmējam jābūt go­dīgam cilvēkam. Tā ir ķīla, ka aizņēmums tiks savlai­cīgi atmaksāts. So punktu jūs esat pavisam aizmirsis. Citādi kāds vēl sāks domāt, ka godīgam vārdam jūsu acīs nav nekādas vērtības. Tā. Un nu dzīvojiet, cik labi vien varat, un rīkojieties aizvien gudri un apdomīgi!

Ierēdnis grasās atbildēt uz draudzīgo mājienu, bet Totss pieklājīgi paklanās un ātri iziet pa durvīm.

— Saki man, Lēsta, — viņš pievēršas skolas biedram, kad abi izgājuši uz ielas, — kādēļ šī iestāde vispār pastāv?

— Nē, nu, — Lēsta taisnojas, — es jau tūlīt sacīju, ka tu neesi pazīstams veikalnieku aprindās. Redzi, ja tu, tā sakot, būsi jau nostājies uz kājām un tev pie­derēs sava bodīte un apaļš vēderiņš, — tad dabūsi tūlīt.

Patiesību sakot, šis nosaukums maldina — vajadzētu rakstīt: naudinieku iestāde, nevis kredītbiedrība. Seit reti kāds saņem palīdzību, lai nostātos uz kājām, tur­pretim tā palīdz daudziem noturēties uz kājām.

— Tas ir vecs un bēdīgs stāsts par mācību veciem un jauniem, — Totss secina pēc īsa klusuma brīža. — Tomēr nekas, veļu ne jau tikai mazgā, bet arī rullē. Un, ja nelīdz mazgāšana, tad palīdzēs rullēšana. Lēsta, nupat pienākusi mana kārta gausties, bet es to nedaru. Drīzāk laidīšos atpakaļ uz Krieviju nekā žēlošos. Labi, ja man neļauj dzīvot dzimtenē, tad man neatliek nekas cits kā mesties atkal lielās Krievijas siltajos apskāvie­nos, kā tu mēdzi sacīt. Vai nav tiesa, hm?

No tilta puses nāk pulciņš vī.;«, tos pavada ielas zēni ar svilpieniem. Viss bars soļo tieši pa ielas bruģi, un, šķiet, visi ir par kaut ko ļoti satraukti. Paunverieši, kas jau apraduši ar visādām pilsētas dīvainībām, sākumā šim notikumam neveltī nekādu uzmanību. Pēkšņi Totsa skatiens pievēršas vīram, kurš soļo pūļa vidū.

_— Lesta! Lesta! — pārvaldnieks iesaucas ar izbai­lēm. — Tas, ko tur ved, taču ir tirgonis Kipels. Jods parauj, kas ar viņu noticis? Skaties, visgarām novār­tījies dubļiem!

To pateicis, Totss piesteidzas pie ļaudīm un sāk tos iztaujāt.

— šis, — kāds vīrs norāda uz bārdaini, — šis vīrs taču ir zirgu zaglis. Mēs viņu naktī noķērām pie upes.

— Jūs maldāties! šis cilvēks nezog zirgus, tas ir pazīstamais tirgotājs Kipels. Laidiet vaļā!

Bet vedēji pat nedomā atbrīvot gūstekni. Viņi aizve­dīs šo blēdi, kur vajag. Izdzirdis pazīstamu balsi, Ki­pels atskatās, ierauga pārvaldnieku, skābi pasmaida un nomurmina: — Velna salašņas! Redziet, opmaņa kungs, ko viņi dara.

Skolas biedriem neatliek nekas cits kā kopā ar vedē­jiem doties uz policijas iecirkni. Pēc ilgākas pārliecinā­šanas tiem izdodas ieskaidrot ierēdņiem, ka viņu draugs ir pilnīgi nevainīgs un nevienam nekaitīgs. Zemniekiem nav nekādu pierādījumu pret apsūdzēto, viņi tikai no­rāda uz apstākļiem, kas modina aizdomas. Pirmkārt, iepriekšējā naktī kāds esot viņiem nozadzis zirgu, otr­kārt, viņi uzgājuši upmalā kādu šaubīgu personu, kam nebijis klāt neviena dokumenta. Taču bijušais Nosova veikalvedis aizstāvas tik veikli, ka neviens pat neuz­drošinās apvainot viņu zādzībā. Pirmkārt, šie divi puiši viņu pazīst jau sen, un tie ir krietni un godīgi cilvēki. Otrkārt, zādzības laikā, kas notika aizpagājušajā naktī, viņš esot bijis Tartu, ko varot apliecināt Lēsta un vēl daži citi. Dubļupē viņš tikai zvejojis, to apliecinot že­bērklis un divi asari. Kāds policijas ierēdnis vērīgi ieskatās cietušajam sejā un smiedamies atzīstas, ka arī viņš pazīstot šo cilvēku. Vienīgā vaina esot tā, ka Kipelam neesot līdzi pases, bet par to taču nevienu neva­rot sodīt. Zemnieki vīlušies aiziet; kamēr viņi vajāja godīgu cilvēku, īstais zaglis jau paspējis aizbēgt tālu projām.

— Vai es neteicu, — iedams uz mājām, Lesta aizrāda dubļos novārtītajam veikalvedim, pār kura seju velkas liela sarkana švīka — atmiņas no Dubļupes kaujas, — vai es vakar neteicu, ka ar jums, ja jūs kur ejat, vienmēr kaut kas atgadās. Ar jums ir bīstami turēties kopā. Kas zina, kādās likstās jūs ievilksiet tiklab pats sevi, kā citus.

— Nekas, — Kipels atsaka, šī neliešu banda ne­nāks pie prāta, kamēr tā nebūs pamatīgi izmērcēta un noģērēta. O, kaut jūs būtu redzējuši kauju pie Dubļ­upes!

Lai gan veikalvedim ir svītra pār pieri, tas itin drīz atgūst labo omu, izvāra zivju viru, atnes trīszvaig- žņaino un stāsta visādus brīnumus par slaveno Dubļ­upes kauju.

Pēc tam Lēsta iet pavadīt Totsu, kas dodas uz Paun­veri. Lēstas sabiedrībā Totss neizjūt savu neveiksmi tik sāpīgi — viņi, kā vienmēr, aizraujas ar jokiem un as­prātībām, kas palīdz saglabāt labu noskaņu; bet, kad skolas biedrs aizsoļo prom pa lielceļu un Totss paliek uz krustcelēm viens, viņš pēkšņi jūt, ka viņam uzveļas savāds smagums, klusas sāpes, kas aizpilda visu krūšu kurvi un plosa sirdi.

Tēles īsā vēstule bija mudinājusi viņu ātrāk rīkoties, bet līdzekļu trūkuma dēļ viņš ir spiests sašaurināt, pat ja ne pārtraukt līdzšinējo rīcību. Te vairs nav vainīgs ne Kīrs, ne arī kāds cits, bet viņa paša un Aizpuru nabadzība. Vienīgā cerība bija aizņēmums, bet jods zina kādi galvotāji īsti ir vajadzīgi un kur tos meklēt. Vai nebūtu prātīgāk ņemt kājas pār pleciem un jozt atpakaļ uz Krieviju? Rauj tevi jupis, dzimtene, ar visām tavām bankām un naudas iestādēm!

Pārnācis mājās, viņš pat neieiet kambarī, bet tūlīt dodas pie Libles, kurš, domājams, lauž celmus izcir­tumā, ja nav aizsūtīts uz pļavu. Lible un Mārtiņš mie­rīgi var iet uz mājām, arī Kontkīlas vīrs lai pabeidz darbu un vācas pie visiem velniem. Tādā veidā nav iespējams darbu turpināt, jo trūkst taču vielas, kas liek griezties visiem riteņiem.

Pārvaldnieks nav kļūdījies, Lible tiešām ir izcirtumā un, notupies pie ugunskura, pašlaik grasās aizdedzināt smēķi. Līdums Totsa prombūtnē papleties plašāks. Totss kāri ieelpo dūmus un jūt, ka sirds pēkšņi sasilst. Darbs sokas, Aizpuri ar katru dienu kļūst lielāki; kurš sacīja, ka viņš visu pametīs un aizbēgs? Nē, brālīt, tā tā lieta ņeiet, labāk saņemies un stājies Liblem palīgā — saule vēl gabalā. Pievakarē pārvaldnieks aiziet uz purvu pa­raudzīties, kā klājas Mārtiņam: viss kārtībā, darbs so­kas, tikai viņš pats, Totss, ceļā uz mājām bija zaudējis galvu. Laime, ka viņš nepaguva pastāstīt Liblem par savām šaubām un bažām: pirmkārt, zvaniķis nav ne­kāds klusētājs, otrkārt, viņš, Totss, būtu izblamējies Libles priekšā. Līdz vakaram Totss vēl nepagūst pie­ņemt konkrētu lēmumu par nākotni, taču sirds ir mie­rīga — vājuma -brīdī viņš ticis ar sevi galā pats, bez citu mierinājuma.

Nākamajā rītā pārvaldnieks atkal ņem priekšā savu tēvu un mēģina tam ieskaidrot, ka bez aizņēmuma vairs nav iespējams strādāt. Darbu nedrīkst pārtraukt ne­kādā gadījumā, tā būtu tīrā muļķība: viss iepriekšējais laiks un nauda būtu nomesta zemē, bez tam viņus iz­smietu kaimiņi. Iesāktais jāturpina — tas atmaksāsies.

— Jā, — tēvs secina, pilnīgi negaidot, — dari un rī­kojies, kā pats redzi, man nav spēka ar tevi strīdēties. Par tām dieniņām, kas man vēl atlikušas, nav vērts uztraukties. Kādu vakaru, kad tu biji projām, es sēdēju te uz sliekšņa un prātoju, ka vajadzēs visu šo būšanu nodot tavā ziņā, — dari, kā gribi.

— Tam vēl laika diezgan, — dēls atsaka. — Es jau nemaz netiecos kļūt par Aizpuru saimnieku, bet gribu vienīgi pacelt uz augstāka līmeņa pašus Aizpurus. Pat­laban tas ir ļoti izdevīgi. Esmu jauns, esmu arī šo to iemācījies, un galvenais — man ir darba griba. Līdz šim strādāju svešos tīrumos, tur es sapratu, ko nozīmē strādāt pašam savējā; it īpaši, kad viss veicas tik labi, būtu žēl aiziet no šejienes. Tātad vispirms jādabū aiz­ņēmums.

— Nē, nu, — vecais saimnieks turpina, — tad jau labāk lai viss pāriet tavā ziņā. Biju nolēmis tev to pa­teikt pats, tikko atbrauksi no pilsētas. Negribu, lai tu vēlāk domātu, ka es līdz savai pēdējai stundiņai ar na­giem un zobiem esmu turējies pie Aizpuriem un tīši tevi mānījis. Savā garajā mūžā esmu diezgan dzirdējis lāstus, ko bērni aprok kapā līdz ar saviem vecākiem. To es negribu. Labāk aiziešu ar mieru un mierīgi atpū­tīšos. Kaut vai rīt no rīta brauksim uz pilsētu un no­rakstīsim māju uz tava vārda. Tā būs labāk. To vēlas ari māte. Tev mums būs jādod mūža maize — tas ir vienīgais, kas mums vajadzīgs bez bībeles.

Klausoties tēva runā, Totss pagūst izdomāt garu garo atbildi, taču pēkšņi pienācis tas retais bridis, kad viņš nevar atrast pareizos vārdus. Tāpat kā vakar ugunskura dūmos pārvaldnieks jūt, ka viņam kļūst silti ap sirdi un acis aizmiglojas. Tēvs šodien izturas citādi nekā parasti, tāds dīvains … nopietns un cienī­jams, vārdu sakot: jauks večuks.

— Nu jā, — dēls beidzot ierunājas. — Dari, kā zini. Maize… Tu taču nenoraksti mājas nekādam plēsoņam. Te tev nebūs citu rūpju; par maizi nebēdā.

Tas, ko šodien teica tēvs, jau ir pavisam cita valoda, īsta vīra valoda. Nu būs vieglāk saimniekot, sta_rp citu, viņš droši vien dabūs arī aizņēmumu. Un tomēr, kaut arī viss bija nokārtojies tik negaidot, viņam ir vajadzīgi uzticami galvotāji. Un tie jāatrod nekavējoties. Jāzeps iznāk no kambara un apstājas pagalma vidū. Kurp do­ties? Kuru aicināt?

No amata brāļa pirktie sivēni kasa sānus pie sētas un rukšķ — prasa ēst. Viens, visdrošākais, paceļ apaļo šņukuru, jautājoši uzlūko Totsu un, aicinādams citus līdzi, nāk aizvien tuvāk. Redzēdami, ka barvedim ne­viens nedara pāri, pat pakasa tam muguru, visi sivēni salasās ap pārvaldnieku un gaida, kad pienāks viņu kārta. Mazie mīkstie ruksīši labpatikā noliekas uz vē­dera, piemiedz acis un atbild saimnieka laipnībai ar klusiem rukšķieniem. Te barvedis pēkšņi no kaut kā satrūkstas, kviekdams uzlec stāvus un aizbēg, to pašu dara arī visi pārējie. Bars pāris reižu apskrien ap pa­galmu un tikpat ātri atkal nomierinās. Šķiet, viss kār­tībā, un sivēni atkal sapulcējas ap saimnieku.

— Muļķīši! — Totss smaidīdams nomurmina.

Sētsvidus ir pilns sanoņas un dūkoņas, lielā steigā rosās dažādi kukaiņi un vaboles, it kā baidīdamies aiz­kavēties ar darbiem. Kumelīšu zeltainās galviņas pilda gaisu ar saldu smaržu, vecie pīlādži pie vārtiem klusi šalc, it kā priecādamies, ka viņu ilggadīgā draudzene, vecā māja, beidzot ieguvusi jaunu izskatu. No dobēm raugās pretī ugunssārtās magones. Tālāk, blakus dār­zam, zeļ labība. Sulīgie zirnāji un leknie kvieši pilnīgi nomākuši dažus ogulāju krūmus. Veltīgi mazās aukstās odziņas gaida saules siltumu. Brīnumi, kas uzdīguši no zemes klēpja, kļūst aizvien lielāki, piepildot dārzus un tīrumus. Bet pļavai ir atņemti visi tās noslēpumi; bal­tie bērzi skumīgi nolūkojas uz nopļauto zāli.

Mazliet tālāk gājēji dzen šķūnī sienu. Kalnā var skaidri sadzirdēt Mares skaļo spiegšanu un Miķeļa dobjo balsi. Pastarpēm ieskanas saimnieces pamācības: lai taču diedelnieki paskatoties debesīs un lai nekavējot laiku trakulībām — tūlīt būšot lietus.

Uz kurieni iet? Uz kurieni? Varbūt nemaz neprasīt aizņēmumu, ja līdz rudenim kaut kā iztiktu? Rudenī kaut ko pārdos, pamazām ienāks nauda, tomēr veltīgi — līdz rudenim viņš neiztiks.