Vasara

16.Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi

Pirmdienas rītā Totss pamostas agri, rūpīgi ar suku notīra sa­vas jātnieka bikses, samta svār­kus un spalvoto cepuri, tad ātri padzer kafiju un ap pulksten sešiem jau ieraušas ratos, lai kopā ar tēvu brauktu uz veco, godīgo Tartu. Aizpuru saimniekam ir padomā daudz visādu iepirkumu: jāiegā­dājas izkaptis tuvajam siena laikam, dakšas mēslu izvešanai, lemesis papuves aršanai. Večuks labprāt no­pirktu jaunu arklu, bet viņam jāpataupa nauda vese­lam lērumam visādu sīkāku preču. Tās prasa lielus iz­devumus, taču šīs mantas ir jāiegādājas katrā ziņā. Vajag siksnas zirglietu lāpīšanai, arī pastalādas, ganu zēns uzmācas kā miegs un prasa jaunu cepuri, jāpērk veļas zilumi, ziepju zāles un galvenais — viena ceturt- daļmuca reņģu siena laikam.

Tās mārciņas desmit sviesta, daži olu desmiti, gailis un pāris vistu, ko viņš ved pārdot, neko daudz ne­ienesīs.

Dēlam nav pilsētā gandrīz nekādu darīšanu, dēls brauc līdzi tāpat, pats sava prieka pēc, lai izklaidētos. Ko tu padarīsi — jauns cilvēks!

Ceļā tēvs un dēls centīgi pētī labības laukus un ap­spriežas par tuvējo pļauju. Jaunais Totss laiku pa lai­kam klusi nopūšas un nomurmina pie sevis:

— Jā, ko gan visu nevarētu izdabūt no šīm druvām, ja pieliktu prasmīgu roku.

— Tas tiesa, — vecais Totss piekrīt, ieklausīdamies dēla nopūtās. — Zeme nekad nepaliek neko parādā. Zeme atmaksā visu ar uzviju, ko mēs pavasarī tai aiz­dodam.

Pie kāda acīm redzami auglīga tīruma muižas pār­

valdnieks vairs nespej slēpt sašutumu un nosauc vasa­rāju par «čužām».

— Ja šos tīrumus uz pāris gadiem iedotu manā zinā­šanā, — viņš sirdās, — tad es viņiem parādītu, kādi te izaugtu kvieši un mieži.

— Nu, — vecais atteic, — piemērs nav tālu jāmeklē, Aizpuru lauki šogad nav labāki.

— Nē, es to pateicu tikai tāpat. Nedomāju to darīt ne šeit, ne Aizpuros.

— Nu, Aizpuros jau gan varētu. Citādi, eče, iznāk, ka tu vairākus gadus esi noņēmies gar svešiem tīrumiem un palīdzējis pildīt apcirkņus, — nu būtu laiks paveikt arī kaut ko pašam savā labā.

— Protams, — dēls atsaka un sāk skatīties kaut kur sāņus. — Nedomā, ka man dusmas aizdevuši Aizpuru labības apcirkņi un es tāpēc laužos uz svešiem tīru­miem. Bet pamēģini ko izdarīt, ja nevari. Viens pats es taču nespēju apstrādāt Aizpuru laukus pēc jaunākās sistēmas.

— Kā — viens?

— Viens.

— Nu labi, bet es un kalps, un kalpone, un māte, un? …

— Jūs ejat pa citu ceļu, tas ir, pa veco ceļu. Ja es aizrādu kalpam vai kalponei, lai rīkojas pēc modernās agronomijas likumiem, viņi tikai smejas un saka: — Jā, bet vecais saimnieks pavēlēja darīt tā, visu laiku esam tā darījuši, arī kaimiņi dara tā un … — Šādos apstāk­ļos nav iespējams ieviest nekādus jauninājumus. Agrāk, kad tikko atgriezos no Krievijas, vismaz nezobojās, kaut gan arī tad neizpildīja gandrīz nevienu manu pavēli.

Dēls apklust un gaida, ko teiks tēvs. Taču tēvs sā­kumā nebilst ne vārda, tikai klusēdams piebāž pīpi un iešņācās.

— Jauninājumus var ievest tikai pilntiesīgs saim­nieks, — dēls atsāk, — piemēram, tu. Tevi visi klausa, jo tu viņiem maksā algu. Par visādiem blakus saimnie- ķeļiem viņi tikai ņirdz, kā to nereti gadījās redzēt Krie­vijā. Tur reizēm manā darbā iejaucās muižnieku dē­liņi — citi jau gluži pieauguši cilvēki, — nu jā, atnāca pie pārvaldnieka un sāka pamācīt, bet pārvaldnieks šos vienkārši aizsūtīja pie velna, k čortu, kā krievs saka. Protams, bija pavisam cita lieta, ja vecais muižkungs visas pilnvaras nodeva savam dēlam. Nē, tādā stāvoklī, kādā esmu pašlaik, es Aizpuros nepaveikšu neko. To vari vienīgi tu.

— Es vairs nevaru neko, — vecītis skumji pasmaida un sāk pakšķināt pīpi. — Mans laiks ir garām. Es drīz vien nolikšu savu karoti — un tas ir viss.

— Tur jau tā lieta: jaunajiem nejauj darīt, bet vecie nedara. Vecis ar nagiem un zobiem turas pie sentēvu parašām un no katra jaunuma baidās kā no uguns. Viss naudas atlikums noguldīts pilsētā uz pro­centiem, simtnieki un tūkstošnieki guj bankā saistītām kājām, bet vislielākos procentus taču dod zeme.

— Ak mīļo dēliņ, man bankā nav ne sarkana graša.

— Nē, es nerunāju par tevi, es mērķēju vispār uz mūsu vecajiem saimniekiem. Nu jā, dēli netiek ātrāk pie teikšanas, kamēr kļuvuši gandrīz tikpat veci kā tēvi, un tad viņi vairs nespēj ieviest nekādus jauninājumus.

Tēvs uzmanīgi klausās dēla neparasti nopietnajos un (jāatzīst) pareizajos vārdos, tad izkrata pīpi uz ratu malas un saka:

— Tev taisnība. Mūsu pusē pastāv tādi ieradumi. Bet es savā garajā mūžā pieredzēju arī ko citu. Agrāk man šad un tad iegadījās darīšanas ar tiesu, bieži nācās dzirdēt sūdzības, ka dēls ir piekāvis tēvu un dzinis no mājām. Nereti redzēju pats ar savām acīm, kā sirmi tētiņi sēdēja uz tiesas nama sliekšņa un asarām acīs žēlojās, ka esot pāragri norakstījuši mājas dēliem un znotiem. Vecos un nespējīgos, kam nav apgādnieka, uzņem nabagmājā, saimniekiem nav vietas arī tur. Ne­atliek nekas cits kā spieķis un tarba. Un tā bija viņu alga par mūža darbu un pūliņiem.

— Nu, tādi dēli nekam neder! — muižas pārvald­nieks iesaucas. — Tie tik tiešām nav pelnījuši, lai man­totu mājas.

— Jā, tie nebija labi bērni. Un, dzirdot par tādām lietām, mani pārņem bažas par savām vecumdienām. Pasarg dievs, ja man ar veceni būtu jāiet ubagot. Nu, tādēļ arī… Nu jā, es jau saprotu, ko tu domā. Nē, es jau nesaku, ka tu tīšu prātu spertu neapdomīgu soli, bet… Šīs bailes manī it kā iesakņojušās. Es nezinu, vai tā mēdz būt ari pie citām tautām, piemēram, Krie­vijā, kur tu dzīvoji, varbūt tas ir tā tikai pie mums Igaunijā? Pēc manas, veca cilvēka, saprašanas, tas būtu katra bērna pienākums — gādāt par saviem vecā­kiem, bet mums tas viss ir jāieraksta kontraktā un jā­apstiprina krepostā, lai bērni dotu gadā tik un tik daudz pajoka. Ja tā padomā, tad par šitādām lietām tīri vai jāsmejas, ja ne jāraud.

— Tiesa kas tiesa. Kad es vēl gāju skolā, ar viena skolnieka brāli notika šāds gadījums: uzrakstīja kon­traktu uz sveša vārda un vēlāk pašu padzina no mājām. Tomēr ir arī tādi dēli, kas pienācīgi rūpējas par vecā­kiem, ja viņiem noraksta mājas. Daži darītu diezin ko savu vecāku labā, ja tie Jautu iekārtot dzīvi pēc viņu gribas. Tēva māja ikvienam ir mīļāka nekā sveša sēta, bet, ja tev jāiet kaut kur par kalpu, tad katrs raudzīsies uz to pusi, kur lielāka alga un labāki noteikumi.

— Jā, tā tas ir. Bet ikviens, kam daudzmaz iespē­jams, vēlas dzīvot patstāvīgi. Tev gan vairs nevaja­dzētu dzīties uz svešumu, tā jau biji ilgi projām. Paliec tepat. Un gan jau tad arī mēs parūpēsimies, lai tu tiktu pie patstāvības. Ilgi jau vairs nedzīvošu. Gan kaut kā iztiksim. Jācer uz to labāko, bet jāgatavojas uz ļaunāko un jādzīvo ar apziņu, ka vismaz Aizpuros viss notiek pēc tava prāta.

— Ja citi tev nedarīs pāri, tad no manis nav ko baidīties.

Kaut gan muižas pārvaldnieks nepavisam nav pār­liecināts, ka Aizpurus drīz norakstīs uz viņa vārda, taču pēc šīs sarunas viņa garastāvoklis manāmi uzla­bojas. Muižas pārvaldnieks zina, ka večuks diezgan viegli kaut ko apsola, bet vēlāk dienu no dienas vilci­nās to izpildīt. Tomēr pirmais ledus jau ir lauzts, un agri vai vēlu viņa cerības piepildīsies.

Pajūgs apstājas pie kroga. Padevis zirgam sienu, vecais izņem no ratiem maizes tarbu, nokrata no sa­viem pelēkajiem pašaustajiem svārkiem siena druskas un kopā ar dēlu ieiet krogā. Kā jau darba dienā, krogs ir tikpat kā tukšs, tikai divi padzīvojuši vīri kvern pie galda, uz kura ir tukša alus pudele. Aiz letes snauž samiegojies krodzinieks un laiski gaiņā mušas no plikā paura. Tumšo telpu piepilda sūra alus un degvīna smaka. Abi ceļavīri nosēžas pie galda netālu no kro­gusbrāļiem un atraisa maizes tarbu; viņi pieprasa pu­deli alus. Redzēdami pilnu alus pudeli uz galda, dzē­rāji it kā atdzīvojas, klusībā cerēdami, ka varbūt lāsīte atlēks arī viņiem. Kā var noprast pēc sarunām, abi kaut kur tepat tuvumā rok grāvjus, tie ir strādīgi vīri un izraus sev darbu kaut vai no elles, bet sīkstulis Tohvers katru sestdienu sajauc viņu rēķinus un mēģina samaksāt mazāk, nekā pienākas. Nu viņš var pats rakt savus grāvjus, viņi vairs lāpstas rokā neņemšot. Drīzāk visu vasaru nokvernēšot pie tukšas alus pudeles un sūkāšot tukšās pīpes. Vai ciemiņi nāk no tālienes, ja tas nav noslēpums? Ak, no Paunveres! Vai manu die­niņ, Paunveri viņi zina ļoti labi! Visu šo apkaimi viņi pazīst kā savus piecus pirkstus. Vai ceļavīri vēl atceras, kad tajā un tajā vasarā Teukrē nodega Velna rija, — nu vot, toreiz viņi Visplē mūrēja pagrabu. Arī Sūremas muižas mūra klēts un kūts ir viņu darbs. Varbūt saim­niekam atliksies šķipsniņa tabakas arī viņu pīpēm, ja tā mīļi palūgtu? Viņi paši nopirktu tabaku un arī kaut ko citu, bet šis sasodītais Tohvers, kaut viņu jupis pa­rautu! Nu jā, liels paldies, lai jums veselība, pasaulē ir vēl arī labi ļaudis. Ar prātīgu cilvēku vēl var aprunā­ties, bet, ja kāds ir dzimis muļķis (kā šis pats Tohvers), ar tādu nav ko iesākt. Eče, ja jaunajam saimniekam pudeles dibenā vēl atliktu lāsīte alus, tad arī viņi lab­prāt atveldzētu savas izkaltušās mutes … Paunveres draudzes iedzīvotāji, kā dzird, esot laipni un devīgi.

Muižas pārvaldnieks piepilda mušām aplipušo tukšo glāzi. Grāvrači aizpūš noslīkušās mušas tālāk un kāri dzer.

Kāds, ratiem rībot, piebrauc pie kroga, piesien zirgu pie slitas un elsdams un tusnīdams ienāk krogā. Nācējs ir drukns vīrs ar sārtenu seju, acīm redzot, miesnieks, kas atbraucis iepirkt lopus.

— Alu, alu, krodziniek! — viņš sauc jau no durvīm. — Sajā nostūrī krogs jāmeklē ar uguni, brauc kā pa Āfrikas tuksnesi un kaut vai mirsti nost aiz slāpēm.

Fiksak, fiksāk, krodziniek! Vai Speķa Ansi vairs ne­pazīsti?

Krodzinieks steidzas izpildīt pavēli, grāvrači pamirk­šķina viens otram un godbijīgi atbrīvo atnācējam vietu. Paunveres laipnie un devīgie saimnieki pēkšņi tiek aiz­mirsti, jo jaunais viesis solās būt vēl devīgāks.

Vīrs nomet pātagu uz galda, nosēžas blakus grāv­račiem un ielej sev glāzē alu. Jau pēc pirmā malka saceļas kņada.

— Hei, krodziniek, kādu suslu tu man atnesi? — viņš sauc. — Nē, es redzu, tu nepazīsti Spēka Ansi, citādi tu man šo žļurgu nepiedāvātu. To lai dzer vilks aiz žoga, lok suns aiz kroga, es labāk iešu pie akas un pietempšos līdz kaklam ar ūdeni. Ūdens vismaz būs auksts. Ej, ej uz pagrabu, resnvēderi, un atnes man no turienes pāris pudeļu ledaina pilznera, citādi no tava kroga paliks pāri tikai pelnu čupiņa.

Grāvračiem šie vārdi liekas varens joks, tie smejas pilnā rīklē, kamēr to pamana arī svešais. Spēka Ansis ar skatienu nomēri abus no galvas līdz papēžiem un beidzot saka:

— Ko jūs tur kvernat pie tukšas alus pudeles pašā karstākajā darba laikā? Ja dzerat, tad dzerat un ejiet strādāt. Laiks ir nauda. Re, Spēka Ansis auļo pa pa­sauli kā briedis un andelē. Ko darāt jūs? Kūkojat pie tukšas alus pudeles un blenžat viens otram ģīmī. Ehē, draugi, tā tā lieta neiet. Ak tā, es redzu, ka jums, kaut arī laiks ir karsts, aizsaluši naudas maki — nedabujat naudu rokā, — nu jā, nu, tad ņemiet un labi fiksi iz­tukšojiet šīs divas pudeles. Ātrāk! Marš! Domāju, ka jūs ar tādu suslu esat apraduši vairāk nekā es. Ko? Ak jūs esat grāvrači! Man gluži vienalga, ko jūs rokat, ja tikai neklūpat cilvēkiem pie rīkles un neejat zagt.

Tirgotājs rājas bez apstājas, tā ka grāvračiem tikai pēc ilgāka laika izdodas tam ieskaidrot, ka viņiem vie­nīgi Tohvera vainas dēļ jāsēž krogā. Paunveres vīri nobeidz azaidu, sasien maizes tarbu, samaksā krodzi­niekam par alus pudeli un dodas projām.

— Saimniek, vai tev nav kaut kas ko pārdot? — tir­gotājs uzsauc tiem nopakaļ.

— Sviests un olas… paris vistu, — atbild Aizpuru tēvs.

— Ar tādu mantu es nekrāmējos, — uzsauc tirgotājs, tad atkal pievēršas grāvračiem un turpina muldēt.

Pēc ilgāka brauciena parādās Tartu pilsētas torņi, par kultūras tuvumu liecina ari dažādas citas pazīmes. Divzirgu ormanī traucas pretī bariņš jaunu vīriešu, tie kliedz, lai mužiki vācoties nost no ceļa un braucot grāvī. Grāvmalā pie ugunskura sēž divi vanderzelļi, cep kaut ko vakariņām un sarunājas vāciski. Uradņiks un vēl kāds cits ar vara ripuļi pie krūtīm ved uz pilsē­tas pusi virvēm sasaistītu vaņģinieku. Dzimtenes lielā­kajā pilsētā netrūkst pat neparasti tīrās un skaidrās igauņu valodas: šur tur pie muižas parka redzami uz­raksti — «koks unt kruhm sirks peeseht aizlehkz». Kaut kur citur piestiprināta izkārtne, kas šo vietu «stinkr aizlehz peemehslot». Vispār uz katra pagrieziena ceļi­niekiem cenšas parādīt, ka šeit nav nekāds novārtā pa­mests nostūris, bet liela kultūras centra priekšpilsēta. Tādi paši dīvaini uzraksti grezno arī pilsētas veikalu durvis un māju stūrus. Šķiet, it kā igauņu valodu šeit piecieš tikai tāpēc, ka bez tās nav iespējams iztikt.

Igauņu valoda te ir pameita, kurai jāsanes malka un ūdens, lai uzvārītu kafiju mātes meitai. Un, ja dziesmu dievam Vanemuinem atkal kādreiz ienāks prātā nolais­ties uz savu skaisto ziedošo dzimtenes pakalnu, lai pa­dziedātu un uzspēlētu kokles, tad viņš, domājams, tur atradīs plakātu ar brīdinošu uzrakstu, ka «pa sahlahju netrīkst prattaht unt pee kook un kruhm karināt koki un cit pūšam instrument ir strikt aizlehkz!». Tad veču­kam neatliks nekas cits kā doties uz tuvējo mežu, no- likties garšļaukus zem kāda koka un mācīties svešva­lodas ābeci, jo te viņš var dzirdēt visas citas valodas, tikai ne to valodu, ko šeit runāja senāk. Pat trauslās fejas ir izpušķojušās ar spalvainām cepurēm un čalo nepazīstamā izloksnē. Bet daudzi, kam vajadzētu soļot gājiena priekšgalā, turēt augstu virs galvas lāpas un apgaismot ceļu, — tie izdara jocīgus lēcienus kaut kāda neīsta aristokrātisma virzienā. Kāds no tiem brīžiem uzlec neparasti augstu, sakampj šo meklēto aristokrā- tismu ar zobiem un kādu laiku šūpojas starp zemi un debesīm. Parasti neiztur zobi, bet dažreiz augšā kaut kas pārtrūkst, un tad aristokrātisma meklētājs nokrīt atpakaļ zemē ar gabaliņu ņirdzīga aristokrātisma zobos.

Paunveres vīri atstāj zirgu iebraucamajā vietā un dodas uz pilsētu kārtot darīšanas. Kādu laiku dēls staigā līdzi tēvam pa veikaliem, taču drīz vien viņam apnīk. Večuks par katru mantu kaulējas un, maksājot naudu, sataisa tik nelaimīgu seju, it kā viņam būtu jā­atdod pēdējie graši. Muižas pārvaldnieks parakņājas kabatas grāmatiņā, atrod tur Sāres Arņa adresi un saka tēvam, ka tagad viņš iešot apciemot savu skolas biedru. Večuks piekrīt, nosolās drīz atgriezties iebraucamajā vietā un šļaukāties tur ratos līdz rītam. No rīta, kad būšot pārdotas atvestās preces, viņš turpināšot iepirkša­nos. Mājās viņi braukšot nākamajā dienā ap pusdienas laiku, kad viss būšot padarīts. Ja dēls neatradīšot nakts­mājas citur, lai nākot vien uz iebraucamo vietu «Eesti- maa», ratos pietikšot vietas abiem. Muižas pārvaldnieks vēlreiz ielūkojas kabatas grāmatiņā un tad nesteigda­mies dodas ceļā, lai uzmeklētu vajadzīgo ielu.

Laiku pa laikam viņš apstājas un pakavējas pie kāda skatloga.

Sāres Arnis nedzīvo sevišķi tālu, pēc ceturtdaļstun­das Krievijas viesis jau ir pie mērķa. Viņš pāris reižu paiet garām pelēkajam koka namiņam, tad atver ārdur­vis un lasa pie iekšējām durvīm piestiprinātos uzrak­stus. Tali vārda tur nav.

Pārvaldnieks uz labu laimi pieklauvē pie pirmajām durvīm. Nē, te nedzīvojot neviena persona, kas sauktos Tali, bet, ja nācējs meklējot studentu, tad lai apjautā­joties pagalmā, tur dzīvojot kāds jauneklis, kurš stai­gājot garām viņu logiem ar grāmatām padusē. Durvis tiek atkal aizvērtas, un priekšnamā paliek vienīgi sīva piedegušas kafijas smarža.

Pagalmā ir vēl divas nelielas ēkas. Uz tālākās māje- les sliekšņa stāv bārdains vīrs un ar kādu skaļi rājas. Pretinieks sākumā nav redzams, bet, spriežot pēc skaļās spiegšanas, tā ir kāda nikna vecene, kas vēlas pret va­karu nokratīt no sirds visu, kas tur sakrājies pa garo dienu. Totss pieiet tuvāk un sāk aplūkot pagalmu. Pie pumpja divas sievietes skalo veļu. Otra, vecākā, ir tumši pietvīkusi un reizē ar dzeligiem skatieniem raida pret bārdaini dzēlīgus vārdus. Jaunākā sieviete ķildā nepiedalās; kad strīds kļūst sevišķi ass un abi ķildnieki aizdegas kā sausi kadiķi, viņa klusībā pie sevis pa­smaida. Totss nezina, ko iesākt; labie kaimiņi ir tik aizrāvušies ar savu darbu un strīdu, ka pat nepamana svešinieku. Mirklī, kad viņš pacel cepuri un sveicina bārdaini, lai apjautātos par Tali, strīds pēkšņi uzliesmo ar vēl lielāku sparu, jo veļas skalotājai pienāk palīg­spēki. No ielas mājas iznāk kāds vīrs ar piķi notašķītā skotelē un uzlocītām piedurknēm. Pienācis pie akas, tas iemērc ūdens toverī līdzi atnesto ādas gabalu un sāk piebalsot sievai; pār bārdaiņa galvu birst vārdi, kādus Totss nav dzirdējis ļoti ilgi. Taču priekšauta saimnie­kam ar to vēl nepietiek; lai padarītu savus vārdus vēl iespaidīgākus, viņš solās pat iznest španneri un lielo āmuru un apstrādāt bārdaiņa galvu tik ilgi, kamēr tas nākšot pie prāta.

— Nebaidieties, — bārdainis atcērt, — španneri un lielo āmuru esmu redzējis jau agrāk, bet, ja jūs tos gribat parādīt vēl, tad arī es atradīšu, ko parādīt jums. Es domāju, ka mans jaunais žebērklis iecirtīsies mazliet dziļāk nekā jūsu španneris vai lielais āmurs. Bez tam šim rīkam piemīt vēl viena laba īpašība: ja es to kādam ietriekšu gurnā, tad tas tik viegli vis nenorausies. Ne­kad vēl neesmu pārnācis no Dubļupes tukšām rokām,— kāds tur brīnums, ka noduru kādu līdaku tepat savā pagalmā. Labs zvejnieks ķer zivis katrā vietā, ar jeb­kuru instrumentu.

Priekšauta saimnieks atcērt ar sulīgu lamuvārdu, bet sieva ņemas atgādināt bārdainim viņa vecos grēkus.

— Katrs kristīgs cilvēks, — viņa spiēdz, uzlocīdama piedurknes, — cik es zinu, strādā un godīgi pelna maizi, bet šis te augām dienām sūt mājās kā veca beka un kašķējas ar kaimiņiem. Vesels cilvēks, vismaz būtu kaunējies kvernēt mājās un skaitīt citu kumosus. Es nesaprotu un neapjēdzu, kur tas študente šitādu izrāvis; ja viņam vajag denščika, lai pieņem cilvēku, kas cik necik izloka slinkās kājas.

— Mīļā madam, — bārdainis dzēlīgi jautā, — varbūt jums nemaz nav tik daudz to kumosu, lai būtu ko skai­

tīt? Kas attiecas uz studenti, tad viņš var turēt kaut vai desmit denščikus, gar to nevienam nav nekādas daļas. Nerūpējieties tik daudz par svešiem cilvēkiem un nelauziet galvu, ko viņi ēd, ko dzer un ko ģērbj mu­gurā. Katrs lai gādā par sevi un lai nebāž savu de­gunu, kur nevajag. Bet, ja jums tomēr, cienītā madam, uznāk vēlēšanās kaut ko grauzt, es jums labāk atnesīšu no tirgus kaulu, tad varbūt uz kādu laiku aprimsies šī spiegšana un mutes klabināšana.

— Nudien, es iešu un atnesīšu španneri! — priekš­auta saimnieks iesvilstas no jauna.

— Nesiet vien, nesiet savu španneri, — bārdainis mierīgi atsaka. — Es gaidu un gaidu, bet, kā nav, tā nav. Bet mans žebērklis ir tepat pa ķērienam. Ja ne­ticat, varu parādīt.

To runājot, bārdainis atstumj cepuri uz pakauša, aiz­dedzina strīda laikā nodzisušo cigāra galu, brītiņu no­zūd un tad nostājas uz sliekšņa ar gluži jaunu žebērkli rokā. Tā viņš tur stāv kā pats ūdensdievs ar trejzari un, zobgalīgi smaidīdams, gaida ienaidnieku.

— Sim žebērklim, — viņš paskaidro, — ir astoņi zari, un katram zaram divas atskabargas. Ja es visus šos astoņus zarus un sešpadsmit atskabargas ietriekšu tev mīkstumos, tad tu savu muguras lejasgalu no tā vairs nost nedabūsi, kaut arī es to gribētu.

Redzēdams, ka bārdainis sāk nomierināties, Totss izmanto acumirkli, vēlreiz paceļ cepuri un pieiet mazliet tuvāk.

— Labdien! — žebērkļa īpašnieks atsaka.

— Piedodiet, ka traucēju, — Totss pieklājīgi atvai­nojas. — Gribēju apjautāties, vai šeit dzīvo Tali kungs?

— Students?

— Jā.

Ari veļas skalotaja ir saslejusi ausis, un, pirms bār­dainis pagūst atbildēt, viņa atsaucas pie sūkņa:

— Seit, šeit, jaunskungs. Tas tur uz durvju sliekšņa ir viņa šekudants. Tas pateiks jums par študenti itin visu. Arī viņš pats grasās tikt par študenti, viņdien jau ērmojās pa pagalmu ar deķeli galvā.

Bārdainis uzmet runātājai niknu skatienu, taču Totsa bažas, ka strīds varētu uzliesmot no jauna, izrādās

veltīgas. Šoreiz par šekudanti nosauktā persona samie­rinās ar pāris mīklainiem mājieniem:

— Kā redzat, — viņš saka, pievērsdamies muižas pārvaldniekam un parādīdams ar īkšķi sāņus, — šie cilvēciņi nav mantojuši no Eiropas kultūras lauvas tiesu. Diendienā viņiem vajag klabināt žokļus, it kā tie niezētu. Jūs gribējāt sastapt Tali kungu, — tas tur­pina, nolikdams žebērkli priekšnamā, — viņa pašreiz nav mājās. Ja jums ir mazliet laiks, varat uzgaidīt; domāju, ka viņš drīz pārnāks.

— Ak šitā, — Totss nostiepj.

— Jā, ja jums ir laiks, lūdzu, ienāciet. Neņemiet ļaunā, bet, kā redzu, jūs esat no tālienes?

— Jā, no laukiem … no Paunveres.

— No Paunveres? — bārdainis iesaucas. — Arī Tali kungs ir no Paunveres.

— Viņš ir mans skolas biedrs. Kopā gājām draudzes skolā.

— Tā … tā, — bārdainis turpina aizvien dedzīgāk, — cik saprotu, esat atnācis apciemot savu skolas biedru. Ļoti labi. Tad jums noteikti jāpagaida; Tali man nekad nepiedotu, ja es ļautu-aiziet viņa skolas biedram.

Runātājs ieved muižas pārvaldnieku kādā telpā, kas drīzāk atgādina vecu grabažu noliktavu nekā istabu. Zemo telpu ar neaptēstajām griestu sijām apgaismo neliels lodziņš. Pie palodzes stāv vecs galds ar trim kājām, galdautu aizstāj nosmulēta avīze. Sajā dīvai­najā telpā nav neviena krēsla, galda abos galos nolikta ar vaskadrānu pārsegta kaste. Viesmīlīgais bārdainis pabīda vienu no kastēm mazliet sāņus un lūdz viesi ap­sēsties. Uz otras kastes novietojas viņš pats, sakrusto kājas un uzmanīgi vēro viesi, it kā cerēdams uzzināt kādus svarīgus jaunumus. Totss pieklājīgi pateicas un noliek savu grezno cepuri blakus apkvēpušajam katli­ņam. Apsēdies Totss aplūko istabu. Gar sienu sakrau­tas tukšas kastes. Aiz tām redzama istabas iemītnieka guļamvieta. Šķiet, it kā skrandainā gultas sega grasītos paslēpties aiz kastēm un būtu nokaunējusies par savu izskatu. Blakus krāsnij žāvējas ūdenszābaku pāris. It sevišķi duras acīs zvejas rīku pārpilnība. Gar sienām

karājas no baltiem un ziliem diegiem austi tīkli, kaktos auklu saišķi, un pie sienām salikti murdi un plati, cie­nīgi āmji.

Pie griestiem uz īpašiem ārdiem vāļājas makškeru kāti.

— Jūs laikam esat varens zvejnieks? — Totss smai­dīdams apjautājas.

— Jā, — bārdainis piekrīt, — tas ir mans mīļākais laika kavēklis un sports, bet ne profesija. Redziet, kungs, — ak, mēs taču vēl neesam iepazinušies — mans vārds ir Kipels. — Jaunie paziņas sadodas rokām, pie kam Totss nosauc arī savu vārdu un abi vienā mutē iesaucas — «ļoti priecājos!». — Nu jā, redziet, Totsa kungs, dažas personas darbībā un rīcībā reizēm iestā­jas īsāka vai garāka pauze, tas ir, tāds laika periods, kad viņam jāpamet savi tiešie pienākumi, un tad viņš ir spiests aizpildīt robu kaut kādā citā veidā. Sāds periods pašlaik iestājies arī manā dzīvē. Un, tā kā man jau kopš bērna kājas interesē makšķerēšana, tad ir pil­nīgi dabiski, ka es tagad, kad man nav nekādu citu pienākumu, uzturos vairāk uz ūdens nekā uz sausze­mes. Taisnību sakot, es arī tagad mazliet nodarbojos ar tirdzniecību, bet vairāk gan sporta pēc, nekā dzīda­mies pēc ienākumiem.

Totss uzmanīgi klausās tēvoča Kipela stāstā, laiku pa laikam pamādams ar galvu un nomurminādams: — Ak šitā!

— Sakiet, Totsa kungs, jūs taču zinājāt, — tēvocis Kipels atsāk ar jaunu sparu. — Jūs taču zinājāt No- sova preču namu Tartu? Vismaz esat par to dzirdējis, ka šāda firma kādreiz pastāvējusi? Domāju, ka visās trijās Baltijas guberņās varbūt atradīsies tikai kādi desmit cilvēki, kas nepazīst Nosovu.

— Nosovs, Nosovs … — Totss paraugās griestos, pūlēdamies atcerēties.

— Nu jā, divdesmit gadu biju pie šā paša Nosova veikalvedis. Vai zināt, Totsa kungs, ko es jums pa­teikšu, — visus šos divdesmit gadus mēs turējām visas trīs guberņas zem savas ķepas. Tas nozīmē: visi lielie tirgotāji pasūtīja preci tikai pie mums. Bīdelētie milti pienāca tieši no Saratovas, no Smita un Reinekes.

— Smitu un Reineki es zinu, — Totss atzīstas. — Ari man Krievijā bija darīšana ar šiem veikaliem.

— Nu redziet, tad jau jūs varat iedomāties, cik liela bija preču apgrozība gadā. Nē, vispār Nosovs, bez šau­bām, bija vislielākais tirgotājs Baltijā. Un es allaž biju viņa labā roka. Bet nelaime nenāk brēkdama. Tikko vecais Nosovs aizvēra acis, veikalā saradās visādi krust­dēli un brālēni, un katrs gribēja būt saimnieks. Nu, šādos apstākļos nebija vairs iespējams strādāt. Tad es iekampu sīvo un kādā jaukā dienā pateicu kundziņiem visu, ko par viņiem domāju: «Kad jaunskungi,» es vi­ņiem teicu, «nekā cita nevēlas kā tikai glūnēt kasē un pētīt vīna glāzi, tad man ar šitādiem tipiesa nav nekā kopīga. Uzbrēkt un komandēt prot katrs, bet, ja kaut kas jāpadara, tad jūs esat tik slinki, ka nevīžojat ne pakasīties.» Protams, man kā izveicīgam komijam pie­dāvāja daudz citu vietu, bet tad es jau biju sapinies ar sīvo un pasūtīju visus vietu piedāvātājus pie joda. Drī­zāk Hamlets sāks tirgoties ar siļķēm, nekā bijušais No- sova pārdevējs nostāsies aiz piparbodnieka letes. No­teikti!

— Ak šitā, — Totss atkal nomurmina. — Bet sakiet, lūdzu, — vai šajā istabā dzīvo arī Tali?

— Viņš mitinās tur, gaiteņa pretējā pusē, — tēvocis Kipels paskaidro. — Domāju, ka viņš drīz būs klāt, tad pārcelsimies viņa istabā. Protams, es zinu, pie manis izskatās diezgan ērmoti, bet…

— Nē, nē, — Totss pretojas, — es to nejautāju tādēļ, ka te būtu ērmoti.

— Jā, nē, es pats ļoti labi zinu, ka te neizskatās diez cik smuki, bet es mierinu sevi ar to, ka tā katrā ziņā ir pārejoša parādība. Man jau ir padomā kāda tīri glīta vietiņa, ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā pārvākšos. Nu jā, Tali… Tali ir jūsu skolas biedrs, kā jau tei­cāt … Viņu laikam ļoti gaida uz laukiem? Vai nav tiesa? Jā, jā, viņš tik bieži runā par mājās braukšanu, bet, liekas, viss neiet tik gludi, kā gribētu.

— Kāpēc? Tagad taču skolā ir suņudienas?

— Ā, jā, augstskola jau sen slēgta, tur viņam vairs nav ko meklēt, bet… Redziet, kāds reiz esot teicis: «O, vieglprātība, tavs vārds ir jaunība,» — jeb vai var­būt otrādi: «O, jaunība, tavs vārds ir vieglprātība!» Katrā gadījumā tas ir viens un tas pats, bet galvenais tas, ka viņš grib braukt uz mājām un tomēr nebrauc,

— Kāpēc? — Totss nevainīgi iejautājas.

— Kāpēc? Hm … Jūs esat viņa skolas biedrs. Es domāju, ka šī saruna paliks starp mums, kaut gan, pa­tiesību sakot, tas nav nekas sevišķs. Nu, redziet, es pazīstu Tali jau sen un esmu viņam vairākkārt devis labu drauga padomu, un teicis, lai viņš atmet šo mū­žīgo danci ar sirdīm, jo tam visam nav ne sākuma, ne gala. Un, ja kādreiz pienāks šim dancim gals, tad tas būs bēdīgs gals. Tā vietā, lai dancinātu sirdis, — es esmu sacījis Arnim, — labāk liec skuķēnam pabirdināt asaras.

— Tā, tā, — Totss piekrītoši pamāj ar galvu, it kā arī viņam viss būtu skaidrs. Priekšnamā nodimd soļi, dzird klusas balsis. Gaiteņa pretējā pusē tiek atslēgtas durvis.

— Dzi, jau nāk, — Kipels saka un aši pieceļas. — Es jau sacīju, ka drīz būs klāt. — Tad viņš atver durvis uz priekšnamu un sauc: — Tali jaunskungs, pie jums ir viesis no Paunveres.

— No Paunveres? — balss atbild priekšnamā.

— Jā, jā, no Paunveres. Jūsu skolas biedrs Totsa kungs.

— Totss! — kāds cits skaļi iesaucas.

Muižas pārvaldnieks nesteigdamies pieceļas un uz­traukts satver papirosu kārbiņu. Daudzus garus gadus viņš nav redzējis savu skolas biedru, un tāpēc jo inte­resantāk ar viņu satikties.

— Kur viņš ir? — kāds nepacietīgi jautā. — Seit? Vigvamā?

— Seit, šeit, — Kipels attrauc, padodams ceļu traus­lam zilacainam jauneklim, kurš ar lielu sparu iedrāžas istabā. īsu mirkli viņš pētī Totsu, tad priecīgi sasit plaukstas:

— Velns un elle! Tiešām Totss! Arni! Arni! Nāc āt­rāk, Totss ir klāt! Tas nav ne sapnis, ne parādība, tas ir īsts dzīvs Totss, tieši tāds pats kā skolā. Tikai maz­liet garāks un plecīgāks. Ai, ai, ai!

Zilacainais puisis tik sparīgi krata Totsa roku, it kā gribētu to pavisam noraut.

— Atvainojiet, — Totss sastostās pēc vētrainā ap­sveikuma, — es tiešām nepazīstu …

— Ej nu, ķēms, šis vairs nepazīstot savu veco skolas biedru. Kāpēc tad es tūlīt pazinu tevi? Ho-ho-ho, Tali, Totss mani vairs nepazīst.

Sajā acumirklī Totsa iztēlē parādās puisēns, kurš ar grāmatu nastiņu padusē soļo pār pagalmu. Sis puisēns, kurš pašlaik stāv viņa priekšā, ir neticami pastiepies garumā. Jā, jā, šie pazīstamie vaibsti… Beidzot Totss saprot, ar ko viņam darīšana, bet nezin kādēļ pēkšņi uznāk vēlēšanās notēlot mazu komēdiju, un viņš plaši ieplestām acīm turpina vērot savu skolas biedru.

— Tas taču ir Lesta, — kāds sauc no durvīm. Totss paraugās uz durvju pusi.

— Paskat tikai, Tali! Nē, velns parāvis, tagad es pazīstu arī Lestu. Jūs te visi esat tā izauguši un pār­vērtušies, ka … Sveiki, sveiki! Nu, kā tad klājas?

— Nevar sūdzēties, — Lesta atteic. — Pamazām dzī­vojam. Bet saki taču — kā tu te nokļuvi un vai jau ilgi esi Paunverē?

Totss īsumā šo to pastāsta. Tad vārdu ņem tēvocis Kipels:

— Nē, kā redzu, te nav sastapušies tikai divi skolas biedri, bet gan veseli trīs. Tādā neparastā gadījumā jānotiek kaut kam sevišķam. Es domāju, nebūtu slikti, ja es nokāptu ledus pagrabā, uznestu pāris asariņu un izvārītu zivju virumu. Cept tos zeperus neatmaksājas, jo tad būtu jāmeklē panna. Tiem jūdasiem tur pagalmā šodien atkal uz mani zobs, ņirdzas kā suņi, pannas vietā iedos vēl lielo āmuru. Nē, labāk lai būtu uhā, vēlāk uzvārīsim tēju un iedzersim mazliet groku. Vai nav tiesa, jaunskungi?

Tā kā šo priekšlikumu neviens nepeļ, bārdainis ātri paloka galvu, iesaucas «darīts» un nozūd kaut kur, varbūt ledus pagrabā, varbūt kur citur.

— Tagad iesim Tali istabā, — Lesta aicina Totsu. — Vigvamā Kipels vārīs uhū un taisīs groku.

— Vigvamā? — Totss brīnās.

— Jā, jā, vigvamā. Kipela istaba ir mūsu vigvams.

Ja pie sienām vēl pakarinātu pāris tomahauku, loku un trīs četrus kārtīgus skalpjus, tad šī telpa ne par matu neatpaliktu no vigvama. Nē, noteikti, kā mēdz sacīt Kipels. Bet pagaidām varam to uzskatīt par vig­vamu ari bez skalpjiem. Varbūt drīz radīsies arī skal- pji, jo Kipels draud noskalpēt visus kaimiņmājas iedzī­votājus.

Skolas biedri dodas pāri gaitenim uz Tali dzīvokli. Noskaidrojas, ka Tali rīcībā ir divas istabas — pirmā liela, saulaina, ar rakstāmgaldu un grāmatu plauktiem, otra — mazāka, gulamtelpa. Pirmajā istabā bez citām sadzīves mantām ir vēl ar ādu pārvilkts dīvāns, pāris mīkstu, ar sarkanu samtu polsterētu krēslu, uz palo­dzēm daudz puķu. Sāda iekārta ietekmē Totsu daudz labvēlīgāk nekā vecais skabūzis, ko tik tiešām varēja dēvēt par vigvamu. Muižas pārvaldnieks ērti iekārtojas uz dīvāna, aizdedzina papirosu un piedāvā arī citiem.

— Nē, liels paldies, — Lesta pasmaida. — Mēs abi ar Tali esam visādā nozīmē kārtīgi un pieklājīgi jau­nieši, tikai mums abiem ir viena un tā pati kaite — mēs nesmēķējam. Reizēm uzvelkam kādu dūmu arī mēs, bet tad vairāk klepojam nekā smēķējam.

— Nu jā, — Totss secina, — arī suns reizēm ēd zāli.

— Jā, jā, — Lesta smejas, — bet tagad uzvelc pats labi kuplu dūmu un izstāsti visus jaunumus — gan par svešumu, gan ari Paunveri.

— Par svešumu, — muižas pārvaldnieks iesāk, — daudz ko stāstīt, un tas vispār ir garš stāsts, tomēr būs labāk, ja es iesākšu ar dzimto pusi. Ak jā, tev, Tali, daudz sveicienu no Paunveres.

— No kā? — Tali pietvīkst.

— Protams, no turienes … no kapsētas puses. Gaida mājās. No viņas uzzināju arī tavu adresi. Bet tas nav galvenais. Pagaidiet, es tūlīt aizsmēķēšu nākamo papi­rosu, tad pateikšu jums kaut ko Jotī ērmotu. Tā. Redziet, draugi, Paunverē tās lietas ir tādas, ka Kīrs — Georgs Adniēls Kīrs — hm . .. jā … nu jā, šis pats Kīrs, šis rudmatis un pinkškis sācis likt lielas cerības uz Raju Tēli.

Totss pēkšņi apklust un izteiksmīgi uzluko abus skolas biedrus. Tad noslēpumaini pamāj ar galvu un pa­smaida.

— Žēlīgā debess! — Lesta ar bažām iesaucas, bet pēc mirkļa jau sāk skaļi smieties. — Kīrs!

Tali nosarkst vēl vairāk un klusēdams raugās ārā pa logu.

— Jā, jā, — Kīrs. Vakar mēs visi ciemojāmies pie ķestera. Savādnieks un Murkšķis un … Pēc tam Kīrs kā viesulis aizdrāzās uz kapsētas pusi pakaļ Raju Tēlei, viens sāns pa priekšu, bet tas jau nekaitē. Nē, ir viena nopietna lieta, rudmatis tagad pavisam cits vīrs, mētā­jas ar vārdiem kā dunčiem. Vakar pateica, ka es savus garos svārkus esot nozadzis Krievijā.

— Ha-ha-ha! — Lesta smejas līdz asarām. — Kīrs! Kīrs! Kas to varēja domāt? Kur šis ņēmis tādu drosmi?

— Tātad ciemojāties pie ķestera? — iejautājas Tali, stāvēdams pie loga. — Nu?

— Nekas. Uzņēma varen laipni, ēdām, dzērām, pa­pļāpājām; Kīrs turēja runu; es turēju runu… Gāja ļoti jautri, nebūtu tikai tas ķēms Kīrs… Nu jā, tie tad arī būtu tie paši svarīgākie Paunveres jaunumi, citādi visi ir dzīvi un veseli; Lible dimdina zvanu, audzina meitu un … To visu jūs zināt labāk par mani. Ak jā, pārvedu sev no Krievijas išhiasu, bet tagad eju zāļu vannās un kļūst jau labāk. Iepazinos ar aptiekāru, dzēru alu ar melderzelli… un tas arī viss, kas man patlaban ienāca prātā. Reizēm strīdos ar veco. Vecais saka: paliec mājās, strādā Aizpuros. Es saku, kāda man jēga palikt Aizpuros par kalpu, ja Krievijā esmu muižas pārvaldnieks. Protams, būtu pavisam cita lieta, ja vecais norakstītu mājas uz mana vārda. Nu, tas arī ir viss. Bet tagad pastāstiet jūs, ko labu darījāt te dzimtenē un kā domājat iekārtot savu dzīvi turpmāk.

— Nē, — Lesta protestē, — ļauj man mazliet attap­ties. Es vēl nespēju pierast pie domām, ka Kīrs pēkšņi kļuvis tik varonīgs. Tali, ko lai mēs stāstām par sevi? Totsa dzīve — tā pavisam cita lieta. Viņš ir daudz ceļojis un daudzko redzējis. Mūsu dzīve, vismaz ma­nējā, ir tik pelēka un vienmuļa, ka visu var pateikt pāris vārdos. Nu… strādāju kādā aptiekā. Taisu zāles, pārdodu un ar to noņēmos augām dienām. No rīta līdz vakaram. Brīva laika ir ļoti maz. Bet, ja reizēm esmu brīvāks, tad atnāku uz šejieni pie Tali; sēžam un atce­ramies vecos, mīļos skolas laikus. Ko vēl? Vairāk ari nekā nav.

— Tātad tu esi aptiekārs? — jautā Totss.

— Aptiekāra darbs viņam ir tikai blakus nodarbo­šanās, — Tali pasteidzas piebilst, — galvenais — viņš raksta.

— Ak, kas nu tā par rakstīšanu! — Lesta iebilst un mazliet pietvīkst. — Tāds rakstnieks var būt jebkurš. Pats redzi: neviens velns negrib manus rakstus iespiest.

— Tas nav svarīgi, — domā Tali, — pietiek ar to, ka tev ir savs cienītāju pulks.

— Ha-hā! Un šis cienītāju pulks ir tikai viens vie­nīgs cilvēks.

— Kā — raksta? — Totss brīnās. — Tas nozīmē, ka Lesta bez sava tiešā darba aptiekā strādā vēl kaut kur par skrīveri? Vai tā?

— Ai nē, — iesaucas Tali, — viņš nav skrīveris, bet rakstnieks. Lēsta dzejo un raksta stāstus.

— Sitā! Ahā! Tad jau viņam ir arī savi blakus ienā­kumi. Esmu dzirdējis, ka par dzejoļiem un stāstiem labi maksājot. Citi no tā vien dzīvo, ka raksta grā­matas.

— Tas tiesa, — Lesta piekrīt, — dažiem tiešām maksā tik daudz, ka viņi var pārtikt vienīgi no rakstī­šanas, tā tas mēdz būt svešās zemēs. Neesmu dzirdējis, ne arī redzējis, ka pie mums, Igaunijā, kāds pārtiktu no rakstniecības. Iespējams — viens otrs zobgalis velk dzīvību ar rakstīšanu, bet tā jau ir pavisam cita lieta. Ļoti žēl, ka es jau kopš paša sākuma neatzīmēju, cik esmu nopelnījis ar rakstniecību. Tali, varbūt tu zini, cik es esmu nopelnījis par saviem sacerējumiem?

— Tev vajadzēja pieņemt grāmatvedi vai kasieri.

— Jā, tiesa, redzi, man nebija tik daudz attapības. Tagad viss ir juku jukām kā biezputra ar kāpostiem un būs jāizlīdzas ar aptuveniem skaitļiem. Tomēr domāju, ka daudz nekļūdīšos, ja teikšu: divi pāri zābaku.

— Divi pāri zābaku! — Totss iepleš acis. — Vai tad par dzejoļiem maksā ar zābakiem?

— Nē, nemaksā, — Lesta paskaidro. — Jāatzīstas, līdz šim man vēl neviens izdevējs nav piedāvājis zā­bakus, bet es gan vismaz divus pārus esmu nodeldējis, skraidot pie izdevējiem un grāmatu tirgotājiem, piedā­vājot savus sacerējumus.

— Ahā, tagad saprotu, — muižas pārvaldnieks gari novelk. — Tas nozīmē — tavus dzejoļus un stāstus ne­viens negrib pirkt? Tātad pagaidām tev nevajag arī grāmatveža, kas atzīmē ienākumus.

— Tā iznāk.

— Bet saki man, Lesta, — kādēļ viņi negrib pirkt tavus rakstus? Izdevēji taču gūst peļņu no grāmatām?

— Protams, bet vai tu zini, mīļais Tots, ko viņi saka? Viņi saka: neiet cauri. Neiet cauri. To «neiet cauri» esmu dzirdējis tik bieži un tik daudz, ka šie vārdi man skan ausīs pat naktī. Tie man ir kā pieli­puši, un es pats bieži saku: neiet cauri.

— Kāpēc tad neiet cauri?

— Ej nu sazini, kāpēc! Tāds resnis ar spīdīgu seju, grāmatu tirgotājs un izdevējs, paņem tavu rokrakstu, pašķirsta dažas lapas, tad paceļ purnu, it kā viņš jau būtu visu izlasījis, un saka: «Neiet cauri. Neiet, neiet.»

— Tev vajadzētu iesniegt savus rakstus kāda laik­raksta redakcijā, — ierosina muižas pārvaldnieks, iz­pūzdams kuplus dūmu mākoņus. — Varbūt pieņems un nodrukās avīzēs. Vēlāk būs patīkami pārlasīt.

— Jā, it kā es tur nebūtu bijis. Vai zini, ko viņi saka? Tur vis nesaka: neiet cauri. Tur saka: «Varbūt jūs at­nāktu pēc nedēļas?»

— Nu, vari aiziet arī pēc nedēļas.

— Skaidrs, aizeju pēc nedēļas.

— Nu?

— Gluži tas pats: «Varbūt jūs atnāktu pēc nedēļas?» Tā es gāju uz kādu redakciju nedēļu pēc nedēļas ve­selus sešus mēnešus.

— Nu un tad? Tad pasacīja, ka neiet cauri?

— Nē. Tad pateica, ka rokraksts esot nozudis. Un, kad es ieminējos, ka tas gan neiet cauri, — lūk, es atkal saku «neiet cauri», katrs mans otrais vārds ir «neiet», — nu jā, tas neiet cauri, ka redakcijā nozūd ma­nuskripts, tad man pateica, ka tā esot mana paša vaina: kāpēc es to neesot atprasījis jau laikus. Par laimi, man bija manuskripta noraksts, tātad es to varēju piedāvāt atkal citur.

— Hm … — Totss nomurmina. — Jods parāvis, tad jau ar to rakstniecību nemaz neiet tik spoži. Bet vai zini, Lēsta, ko tev vajadzētu darīt? — viņš iesaucas. — Tev vajadzētu iepazīties ar kādu vecu rakstnieku, ar tādu, kuram, tā sacīt, ir jau ciets pamats zem kājām. Viņš tev izlīdzētu ar labu padomu, un viņa vārdam redakcijās būtu savs svars. Velna milti, vai tad vecajā Tartu neatradīsies neviens cilvēks, kura dzejoļus un stāstus jau iespiež un pērk? Ja gadītos notvert šitādu jeķimu, kas jau izgājis caur uguni un ūdeni, tas tev varētu pastāstīt, kā un kādā veidā viņš ticis tik tālu. Vai nav tiesa?

— Tiesa, mīļo Tots! — Lesta smejas. — Brīnos, kā gan tu, kam ar rakstniecību nav nekā kopīga, vari dot tik derīgu padomu! Man vispirms vajadzēja ilgi gudrot un lauzīt galvu, kamēr iedomājos aiziet pie kāda veca rakstnieka, kuram, kā jau tu minēji, ir ciets pamats zem kājām.

— Tātad tu jau esi pie kāda bijis?

— Protams. Sī ideja pati par sevi nemaz nav slikta. Bet tev jāzina, ka vecie rakstnieki, tikko tos apciemo jauni iesācēji, tūdaļ saslimst. Vecs rakstnieks liek ap­jautāties, kas ir atnācējs un ko viņš vēlas. Padzirdējis, ka aiz durvīm gaida jauns rakstnieks, viņam pēkšņi uznāk galvas sāpes un viņš kļūst tik slims, ka jāliekas gultā, un nabaga slimais vairs nedrīkst pieņemt nevienu dzīvu dvēseli. Ak jā, reiz tomēr iekļuvu pie veca, cienī­jama rakstnieka. Viņš izturējās pret mani ļoti laipni un atļāva sev nolasīt veselus divus dzejoļus. «Jā, jā,» viņš sacīja, «tie ir diezgan jauki dzejolīši, oriģināla doma, bet formas ziņā tie vēl mazliet jāslīpē. Nu jā, atstājiet rokrakstu pie manis, ja atliks laiks, es izla­sīšu. Iegriezieties kādreiz, tad iztirzāsim visu sīkāk.» «Darīts!» kā saka Kipels. Liels paldies un tā tālāk … sirsnīgs rokas spiediens un tēvišķīgs smaids …

— Nu un tad? — Totss tālāk pratina.

— Tad … Tad es, kaut arī pēc dabas nepacietīgs, devu vecajam rakstniekam milzum daudz laika manu

darbu izskatīšanai. Nolēmu nekļūt uzbāzīgs, jo vecam rakstniekam, kam jau ir ciets pamats zem kājām, pēc manām domām, tiešām bija pārāk maz laika, lai izla­sītu svešus rokrakstus. Kādā jaukā dienā vairs nespēju novaldīties un, elpu aizturējis, iegriezos pie sava amata brāļa un tēvišķīgā padomdevēja. Vecā rakstnieka nebija mājās, bet man katram gadījumam pajautāja, kāda iemesla dēļ esmu atnācis. Tā un tā: «Pirms kāda laika atnesu darbus … izskatīšanai.» — «Ak tā, jā, jā, mans vīrs par to stāstīja.» Pēc dažiem mirkļiem mans rokraksts ar laipnu smaidu tika pasniegts pa durvīm man atpakaļ. «Mans vīrs ļoti atvainojas, laika trūkuma dēļ viņam nebija iespējams izlasīt jūsu darbus.» — «Ak šitā,» es saku un pieklājīgi piebilstu, ka es ar savu nā­cienu neesmu vēlējies cienījamo rakstnieka kungu stei­dzināt, bet iegriezos tikai tāpat garām ejot. Nu jā, vārdu sakot: «Es vēl varu gaidīt, vienalga, cik ilgi.» — «O nē,» skan atbilde, «mans vīrs lika pateikt, ka viņš šo rakstu vispār nevarēšot lasīt, jo viņa vecajām acīm tas esot par smalku.» — «Ak šitā,» saku jau otro reizi un domās nolādu savu sīko rokrakstu, ko reizēm pats uzskatīju par ļoti glītu un saprotamu. «Nu jā,» nonāku pie pēdējā slēdziena, «es varētu šo rakstu pārrakstīt lielākiem burtiem.» — «O nē,» namamāte smaida, «kā­dēļ pūlēties un tērēt laiku. Varbūt aiznesiet šo rokrak­stu kādam citam. Kā jau teicu, manam vīram ļoti maz brīva laika.» — «Ak šitā,» es saku trešo un pēdējo reizi, paklanos un atmuguriski izeju no sava amata brāļa priekšnama. Jupis zina kādēļ daži cilvēki aizmirst savu lepnumu, kad viņi nokļūst neveiklā situācijā?

— Kīrs šādos gadījumos vienmēr bīda labo sānu pa priekšu, — Totss secina. Tali pasmaida un sāk šķirstīt kādu biezu grāmatu.