Vasara

5.Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pār­valdnieks

Kaut gan kāja vēl stipri sāp, pār­valdnieks tomēr aizklibo uz tī­rumu. Šķiet, it kā viņš cīnītos pret kādu neredzamu ienaid­nieku, kas tiecas traucēt viņu darbā. Līdz brokastīm Totss un Lible divi vien ņemas ap smagajiem akmeņiem; Mār­tiņš, viņu varenais palīgs, ir nozudis. Atskanot sprā­dzieniem, mājnieki viņu redzējuši lielās izbailēs skrie­nam pār tīrumu, taču neviens nezina, kur viņš atrodas tagad. Vienu cēlienu viņiem izpalīdz kalps, pēc tam nozūd arī tas, un uz lauka atkal paliek pusotra vīra, jo Totss kopš šodienas uzskata sevi par «darba invalīdu».

— Tas ir bēdīgs numurs, par brīdinājumu veciem un jauniem, — viņš saka, jo kāja viņu traucē darbā.

Pievakarē uz Aizpuriem atnāk aptiekārs, lai aprau­dzītu slimnieku. No kājas noraisa apsēju, slimo vietu apziež ar kādu ziedi un pārsien no jauna. Blakus stāv Lible un klusēdams noraugās aptiekāra izdarībās.

— Nu, — aptiekārs secina pēc paveiktā darba, — ārīgi esam tavu kāju dakterējuši jau diezgan. Ir pienācis laiks lietot iekšķīgas zāles. Ārējās velk, iekšē­jās stumj, — pēc pāris dienām kaite būs no kājas laukā, un tad jūs manis dēļ varēsiet kaut vai dancot, ja vien pastarpēm nepiemetīsies kāda cita kaite.

To sacīdams, aptiekārs pamirkšķina Totsam ar aci un izvelk no kabatas plakanu pudeli, uz kuras uzlīmēta etiķete ar uzrakstu «Iekšķīgi».

— Jā, — Totss piekrīt, aplūkodams pudeli, — šīs zāles ir iekšķīgas.

— Nu jā, — tās stumj. Iemetiet malciņu!'

Pārvaldnieks pieliek pudeli pie mutes un dzer.

— Mm, — viņš saka, — tās ir gluži labas.

— Lai nu būtu kā būdams, bet tās stumj, — apstip­rina aptiekārs. — Iemetiet ari jūs, zvaniķa kungs.

Zvaniķis izbrīnījies uzlūko runātāju, tad uzmet ska­tienu savām kājām ūdenszābakos un saka:

— Ko tad es, mani kāti ir veseli.

— Tad tie kļūs vēl veselāki.

— Kā aptiekāra kungs pavēl — var jau arī iemest.

— Tā, — aptiekārs secina, kad Lible izdzēris savu devu, — nu būs arī man pašam jāiepilina rīklē kāda pilīte. Manas kājas gan nav slimas, toties tām ir kāda cita kaite: vecas. Bez visām citām īpašībām šīm zālēm piemīt vēl kāda sevišķa īpašība — tās dod vecām kā­jām jaunu sparu. Topiet veseli un dzīvojiet tik labi, cik labi vien mākat!

Aptiekārs izpalīdz savām vecajām kājām, piešķirot tām jaunu sparu, apsēžas uz akmens un noņem plat­mali. Redzēdams ciemiņa kailo, ar sviedriem klāto pa­kausi, pārvaldnieks nespēj novaldīt smaidu.

— Ahā, — aptiekārs to tūdaļ pamana, — mans kai­lais pakausis atkal sagādā kādam prieku. Bet, pirms neesmu aizmirsis, es jums, jaunekli, gribētu ko pateikt.

— Tas nekas, aptiekāra kungs, — Lible noņem savu cepuri, — arī mana galva ir kaila.

— Nē, nu, — domā viesis, — tā ir pavisam cita lieta. Jūsu galva ir noskūta, tur ar laiku kaut kas ataugs, bet mans pauris ir pliks un tāds arī paliks. Ak jā, iegaumējiet, jaunekli, un paturiet prātā. Ja plikgalvji būtu sliktāki par citiem, tad Jēzus tos nebūtu izraudzī­jies par apustuļiem. Kā jau jūs abi zināt, tad vissvarī­gāko darbu tā kunga druvā ir paveikuši tieši plikgalvji. Es nekur neesmu lasījis, ka Jēzus būtu viņiem kādreiz pārmetis šo trūkumu, kaut gan tas pieminēts svētajos rakstos un par to pat ir sacerēta dziesmiņa:

Kad puiši zobojušies tika, Ka Elijam ir galva plika, Tad nāca lāči palīgā, Bij puiši postā galīgā.

Tas par Eliju. Sakiet, jaunskungs, ja jūs to zināt, — kam vēl citam atsūtīja no debesīm pretī pasta zirgus, lai viņu aizvestu no šīs bēdu ielejas? Esmu pētījis

svētos rakstus, bet otru līdzīgu gadījumu neesmu uzgā­jis. Un tagad paceļas jautājums: kādēļ tieši plikgalvis kļuva par šī neparastā brauciena dalībnieku? Varbūt tā­pēc, ka nav svarīgi, kas cilvēkam aug uz galvas, bet gan tas, kas ir šai galvā iekšā. Kā jūs domājat, mm, a?

Tas notika senajos labajos laikos. Tagad, mūsu die­nās, plikgalvību uzskata par augstas kultūras pazīmi. Ja mēs saskaņā ar dabas zinātnieka Darvina mācību esam pērtiķa pēcteči, tad visspalvainākie tipi ir mūsu sentēvi, bet tie, kuru galvas ir kailas, stāv jau pakāpi augstāk par spalvainajiem. Vai nav tiesa, mm, a? Vis­pār — nākotne pieder plikgalvjiem. Viņu kailie pauri paaudzi pēc paaudzes izaugs aizvien lielāki, bet vēderi kļūs mazāki, rokas vārgākas; viss viņu spēks sakoncen­trēsies vienīgi galvas smadzenēs. Miesīgais spēks vairs nebūs vajadzīgs. Ar savām lielajām smadzenēm tie iz­gudros visādas mašīnas, kas darbosies muskuļu vietā, vai arī šīs galvas liks strādāt tiem, kas vēl būs spal­vaini un nespēs neko izdomāt. Vai jums patiešām lie­kas, ka nākotnes cilvēks cīkstēsies ar akmeņiem, kā to darāt jūs? Nē, nākotnes cilvēkam būs mašīnas, kas raks, cels un vedīs. Nē, mans jaunais draugs, plikgalvji vienmēr bijuši cieņā, tos novērtēs arī nākotnē, jo viņus pati daba iecēlusi izredzēto kārtā.

Tagad, kad jūs to esat dzirdējuši un, jādomā, arī paturējuši prātā, iemetiet vēl vienu malciņu, un tad jūs paši jutīsiet, kā atgriežas veselība. Un, kad jūs atkal būsiet vesels, tad ziniet, ka arī tā persona, kas jūs ār­stēja, ir plikpauris — un neviens cits.

— Jā, jā, — Totss smaidīdams aplūko pudeli, — bet vai šīs iekšķīgās zāles nepadarīs mūs slābanus, tā ka mēs vairs nevarēsim pavelt akmeņus?

— Akmeņus pavelt… — aptiekārs dusmojas. — Jau­nais draugs, vai tad jūs domājat mūžīgi velt tikai ak­meņus? Vai tad akmeņu velšana ir jūsu mērķis un aici­nājums? Vai tiešām jūs negribēsiet novēlēt savai miesai un savam garam mazu atpūtu? Arī notij pēc katras takts ir svītra, kāpēc jūs laiku pa laikam lai neapsēs­tos un nenoslaucītu sviedrus no pieres? Hm?

— Mums bija plāns novākt šodien no šī zemesgabala visus akmeņus.

— Ahā — plāns! Jums bija plāns! Pazīstu šos plāno­tājus. Arī šajā sakarībā es varētu jums kaut ko pastās­tīt, ak manu labdari ar slimo kāju! Kā jau jums aptiekā stāstīju, arī es reiz biju jauns. Mm, jūs taču nedomājat noliegt šo mūsu sarunu? Nu jā, un tā nav tukša lielība, bet reiz tiešām bija laiks, kad arī es biju jauns. Tad kopā ar mani uz plašā dzīves ceļa izgāja pāris manu draugu. Arī tiem abiem bija plāns, mērķis, dzīves mēr­ķis — vai kā nu to sauc. Vai viņi ir tikuši tālāk par mani, kas vienmēr dzīvojis bez jebkāda plāna un mērķa? Viņi sēž uz saviem naudas maisiem, sten un pūš, un sūdzas par sliktiem laikiem, šad un tad ziedo piecdesmit rubļu labdarības mērķiem, tas nozīmē, to labā, kurus viņi ar savu negausību un iedzīvošanās kāri padarījuši par darba nespējīgiem un nabagiem, un tad gaužas, ka avīzes nodrukājušas vēsti par viņu ziedo­jumu ar pārāk maziem burtiem. So bagātnieku galvas ir greizas, un tie uzlūko pretimnācējus caur pieri. Atce­rieties un iegaumējiet, jaunekli, ja vēl to neesat pama­nījis: kad nabags kļūst bagāts vai bagātais vēl bagā­tāks, tad viņš sašķiebj galvu un glūn caur pieri kā hiēna. Kādēļ viņš tā dara, to es jums pašlaik neprotu izskaidrot, var jau būt, ka man izdosies šo noslēpumu atklāt. Ļoti iespējams, ka viņi ar šo glūnošo skatienu grib izpētīt, vai pretimnācējs nekāro pēc viņa mantas jeb vai viņš nevarētu pretimnācēju kaut kā izmantot savā labā.

Tā tas notiek ar dažu labu, kam ir nosprausts plāns. Protams, mums nevajag to uzņemt pārāk traģiski, jo mēs paši arī savus pārdzīvojumus neuzņemam traģiski. Mēs tiecamies tvert sīkos prieciņus it visur, kur vien tos atrodam. Mēs nenonicinām un neienīstam nevienu, neesam skaudīgi, mums šajā pasaulē nav ko iegūt un nav arī ko zaudēt. Vai nav tiesa, mm, a? Sakiet — ko jūsu plāns līdzētu tādā gadījumā, ja šai akmens kau­dzei būtu ieplānots noraut jūsu kāju? Kāds vīrs gāja pa ceļu, pirts slota padusē. Pretī nāca liels varasvīrs, teiksim, ķēniņš. Varasvīrs — nu jā, pieņemsim — ķē­niņš prasa:

— Kur tu iesi, vīrs?

— Nezinu, — tas atbild.

— Kā tad tā, nezini? — ķēniņš brīnās. — Tev ir slota padusē, tātad tu iesi uz pirti. — Nezinu, — vīrs ietiepjas. Tad ķēniņš sadusmojas, kā jau tas varasvī­riem piederas.

— Kā? Tev padusē ir slota un rokās ziepes — un tu nezini, kur gribi iet? Kas tā par valodu? Tūlīt pasaki — kur tu iesi? — Vīrs atbild trešo reizi: — Nezinu. — Ķēniņš saskaišas vēl vairāk un sauc: — Ņemiet šo vīru un ieslogiet cietumā, viņš grib mani muļķot! — Vīram uz to nav ilgi jāgaida. Pie vājā un neaizsargātā nav grūti būt varonim. Sargi, caps, satver vīru aiz apkakles un prom uz cietumu. Tur vīrs vēlreiz atskatās uz ķē­niņu un saka: — Tagad jūs pats redzat, augstība, ka es nevarēju zināt, kur aiziešu. Gribēju iet uz pirti, bet, re, tagad neeju uz pirti, bet uz cietumu.

— Tā tas ir, — Totss pagroza pirkstos pudeli, — bet, kur neplāno, tur arī neko nedara. Es domāju, ka šie akmeņi paši uz mājām neaizvelsies un kūtij pamati ne­radīsies paši no sevis.

— Iemetiet, iemetiet malciņu un nesāciet strīdēties,— aptiekārs sarauc sirmās uzacis. — Nevaru ciest strī- doņas. Es pasaku atklāti, ko domāju, — un viss. Vai jūs piekrītat vai ne, nav mana darīšana, es nevienam savus uzskatus neuzspiežu. Palikšu pie tā, ko esmu teicis, un nekāda vara mani nepiespiedīs mainīt savas domas, vismazāk jūsu vārdi, jaunais cilvēk. Pieņemiet to, kas jums liekas derīgs, nestrīdieties, neprātojiet, bet mīliet, ticiet un ceriet, tad jūs iegūsiet to, ko kodes un rūsa nemaitā!

— Skaidrs! — pārvaldnieks labsirdīgi pasmaida un iekampj no pudeles pamatīgu malku. — Šoreiz jums taisnība, jo kāja tiešām atveseļojas.

— Nu redziet! Esmu sirms āpsis, kā gan lai es vēl pirms nāves samelotu jums tukšus niekus un piedāvātu suslu, kas nekur neder! Tā. Iemetiet arī jūs, trokšņu meistar, vienu čarku un tad pasakiet man — ko dara jūsu draugs Rafaels?

— Ai, kā svilina! — Lible pakrata galvu un noslauka muti ar piedurkni. — Šitādu reti dabū.

Pārvaldnieks piedāvā viesim un Liblem papirosus, ieliek arī pats smēķi mutē un tad saka:

— Draugs Rafaels… jūs jautājat, ko dara mans draugs Rafaels? Rafaels drīz iebrauks laulības ostā. Vispirms vēl apbraukās Krieviju, pārvedīs muižas pār­valdnieka diplomu un … un, ko viņš pēc tam iesāks, to es nezinu. Katrā ziņā drīz iebrauks laulības ostā, jo neesot labi, ja cilvēks dzīvojot viens.

— Ai, šīs precības vēl karājas gaisā, — Lible no­spriež. — Diezin kas tur vēl sanāks. Es esmu muļķa cilvēciņš, bet tik daudz tomēr saprotu, ka draugs Rafaels šo laulības ostu vēl nemaz neredz, vienalga, vai viņš skatās ar brillēm vai glūn ķīķerī. Visi kuģi nenonāk tajā ostā, uz kuru dodas. Kā tajā dziesmā teikts.

— Laulības ostā… — aptiekārs nomurmina, neie­klausīdamies Libles dziļdomīgajā piebildē. — Par tā saucamo laulības ostu es varētu pastāstīt ļoti daudz.

— Jā, jūs varētu gan, tas tiesa, — Lible viņu pār­trauc. — Bet nebaidieties, aptiekāra kungs, ka es sākšu par to runāt, kaut gan arī man ir šis tas padomā. Uz­skatu, ka esmu īsts muļķis un laikam ne pie kādas gud­rības arī netikšu. Stāstiet, stāstiet vien tālāk, aptiekara kungs, jūsu vārdos patīkami klausīties.

— Kādēļ lai tajos nebūtu patīkami klausīties, — ap­tiekārs jūtas glaimots. — Pirmkārt, esmu jau vecs kā nodzīts ēzelis, un, otrkārt, savā dzīvē esmu daudz ko pieredzējis. Nesaprotu, kādēļ šis puisis ar slimo kāju grib ar mani strīdēties.

— Lai nu paliek, — Totss pasmaida, — es vairs ne­strīdēšos. Turēšu mēli aiz zobiem un… Un tagad mē­ģiniet iedomāties, ka šeit manā vietā uz akmens sēž viens ragainis! Nē, nevis ragainis, bet viena liela auss, kas visu dzird un iegaumē, ko saka.

— Hm… ak šitā. Labi, ka jūs vairs negribat strī­dēties … nevaru ciest strīdu. Nu jā … bet nu es esmu aizmirsis, par ko mēs runājām.

— Par laulības ostu, — Totss atgādina.

— Pareizi — par laulības ostu. Par laulības ostu es varētu sarakstīt biežu grāmatu, bet jūs zināt manus uz­skatus par rakstīšanu. Es vienmēr esmu teicis: kam ir ausis, tas lai dzird, ko viņam saka cilvēka mute. Lau­lības osta … Pirmkārt jau pats vārds «osta» ir balti meli: šis vārds daudz labāk noderētu kāda cita stāvokļa vai lietas attēlošanai nekā laulības. Dodamies tā sauk­tajā laulībā, vīrs, tāpat arī jūsu draugs Rafaels, brauc no ostas laukā bangojošā jūrā. Ievērojiet, es tīšām lie­toju šo veco un nodeldēto izteicienu «bangojošā», jo jūra, kas no krasta šķiet tik rāma, mierīga un vilinoša, parasti sāk trakot tikai pēc tam, kad laulības plosts ir atstumts no krasta. Es pazinu vairākus precētus vīrus, o, ļoti daudzus… bet pagaidām nepieskarsimies šim jautājumam, jo es gribu runāt par jūsu draugu Ra­faelu … Patlaban draugs Rafaels saskata vienīgi pa­radīzi un eņģeļus un domā, cik salds būs auglis, kas viņam iekritīs rokās. Bet drīz vien viņš pamanīs, ka auglis ir diezgan skābs, ja ne galīgi sūrs, un ka eņģe­lim ir savi untumi un iegribas, ko tik grūti apmierināt, ja tas vispār iespējams. Vēlāk, pēc kāda laika, viņš sasitīs plaukstas un jautās sev: «Žēlīgā debess, kā gan tas varēja notikt, ka es tā iekritu?» Jā … Un, ja Ra­faels būs prātīgs, tad viņš paskatīsies augšā pret de­besīm un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» — kā mēdza teikt mans nelaiķis māsasvīrs. Jo viss varēja beigties vēl ļaunāk. Kad un kādā veidā māsasvīra eņģelis pārvērtās par velnu, to māsasvīrs, protams, nepamanīja, bet viņš zināja, ka pastāv gan labāki, gan ļaunāki gari, un pa­teicās debesīm, ka viņš nav sastapies ar pašu sātanu brunčos.

Bet māsasvīrs . . . Nelaiķis bija prātīgs vīrietis, kā­dus tagad sastopam reti. Neticu, ka jūsu draugam Ra­faelam varētu būt tik daudz saprāta. Māsasvīrs bija filozofs. Un tomēr viņš izdarīja lielu kļūdu: sāka mek­lēt labāku par labu. Tagad māsasvīram tur dzestrajā kapā laika diezgan visu pārdomāt un nožēlot savu kļūdu. Nu labi…

Aptiekārs atkal noslauka pieri, palūdz Totsam papi­rosu un turpina:

— Es jums labprāt pastāstītu vēl vienu notikumu, notikumu par kādu jaunekli, kurš arī stūrēja uz tā sau­camo laulības ostu un tur arī nokļuva, bet ņemiet vērā un iegaumējiet, ka man ir vēl daudz citu pacientu, kas gaida… Tādēļ šis stāsts būs jāatliek uz kādu citu reizi, kaut gan tas ir reti jauks un pamācīgs stāsts.

Atgādiniet man, kad satiksimies vai nu tepat jūsu tīrumā, vai kur citur. Bet, pirms eju projām, iedzersim vēl malciņu mana māsasvīra piemiņai; nelaiķis bija filozofs un pakļāvās apstākļiem, ko nebija iespējams grozīt. Viņš pacietīgi nesa savu krustu un palika krietns cilvēks līdz pat savai nāves stundai. Arī viņš neattu­rējās izbaudīt sīkos dzīves prieciņus, kur vien tos at­rada, un neapsūdzēja līdzcilvēkus, kad bija nonācis trūkumā. Es neticu, ka viņš tagad kapā lauzītu galvu un nožēlotu, ka dzīve nav bijusi tāda, kādu viņš to bija iedomājies savā jaunībā; viņš drīzāk pasmiesies bārdā un sacīs: «Labi, ka vēl tā!» Sitā gan. Nu pudele ir tukša, un jūs, jaunskungs, varat pateikties liktenim, ka jūs izārstēja īstajā laikā un ar īstajām zālēm. Starp citu, jūs man tomēr varētu pateikt: kā tagad klājas jūsu kājai?

— Nē, jods zina, nu jau daudz labāk, — atbild Totss.