Vasara

3.Totss atskatās pār plecu, pamāj ar galvu

Totss atskatās pār plecu, pamāj ar galvu un neveikli pasmaida. Abi cīkstoņi lēni pieceļas un no­stājas jaunās meitenes priekšā ar tādām pašām sejām, ar kā­dām tie senāk mēdza nostāties

ķestera priekšā, kad bija ko nodarījuši.

— Vai traucēju? — Tēle smaidīdama apjautājas un pienāk tuvāk.

— Ai nē, — Totss ar vienu aci pašķielē uz Tēles jau­nāko māsu, kas ar interesi aplūko kaujas lauku. — Ai nē … Mēs tāpat… atcerējāmies skolas dienas. Drus­ciņ pacīkstējāmies: Sākām strīdēties, kurš no mums tagad varētu būt stiprāks, un izmēģinājām spēkus.

— Nu, un kurš tad ir stiprāks?

— Neko nevar saprast, — pārvaldnieks stāsta,

— esam apmēram vienādos spēkos. Vispirms skolas biedrs nolika pie zemes mani, pēc tam es viņu.

— Tā. Spriežot pēc izskata, jums vajadzētu būt stip­rākam par Ķīru. Bet kāpēc skolas biedrs Kīrs tik pie­sarcis un plankumains?

— Viņš, — Totss ar līdzjūtību paraugās uz rudmati,

— viņš nejauši iekrita nātrēs un apsvilināja seju. Gan pāries.

Kīrs skaļi šņāc un šķaudās.

— Viņam ir arī iesnas, — Tēle zobgalīgi piebilst un nodomā: «Un viņš vēlas kļūt par manu līgavaini! Sis nožēlojamais šķaudītājs ar sarkano viepli grib mani precēt!»

— Jā, — Totss saka, žēli pamādams ar galvu, — na­badziņš saķēris arī iesnas. Neko darīt, nelaime nekad nenāk viena. — Šķiet, it kā viņš runātu par bērnu un

sacītu: «Jā, tāds labs un mīļš mazulītis, bet tizls, naba­dziņš, nevar lāgā nostāvēt kājās.»

Iestājas klusums. Kīrs šņaukājas un slauka mitrās acis. Tēle nojauš, ka te noticis kas cits nekā vienkārša spēkošanās. Viņa novērš valodas uz citām lietām.

— Gaidīju jūs šodien Rajās, — viņa saka, — bet, tā kā jūs vēl neredzēju, tad iznācām ar māsu mazliet pastaigāties. Varbūt jūs tagad iegrieztos pie mums? Kā jums liekas?

— Jā, — pārvaldnieks piekrīt, — sākumā es tiešām nolēmu jūs apciemot, bet… Nu jā, laiks pagāja, tēr­zējot ar skolas biedru, un tagad es vairs nevaru. Rīt agri jāceļas un jāķeras pie darba. Mēs pašlaik novā­cam akmeņus; gribam savest kārtībā kūti un arī šo to pielabot.

Pārvaldnieks aizliek roku aiz muguras, paslepus ap­tausta pārplēstos svārkus un ar izbailēm konstatē, ka Kīrs var būt apmierināts ar savu darbu.

Taču Tēli šī aizbildināšanās nepārliecina.

— Ak, ko jūs, — viņa iesaucas, — darbs un darbs, bet rīts vēl tālu! Labāk nerunājiet tik gari, bet iesim, nāciet.

— Jā … nē … diemžēl … — Totss murmina un pie­klājīgi paklanās. —- Tas nav iespējams. Citreiz — ļoti labprāt.

— Ak, ko jūs! — Tēle baras. Nu viņa jau ir pilnīgi pārliecināta, ko skolas biedri tiešām saplūkušies. Kīrs svinīgi nošķaudās un saka:

— Jā, šodien mēs tomēr nevarēsim iet — tas ir tiesa. Mūsu tualetes nav kārtībā.

— Tualetes?

— Jā, jā, tualetes, jā. Totsam cīkstoties notika maza nelaime: viņš pārplēsa svārkus.

— Tiešām! — meitene iesaucas. — Kā tas notika? Parādiet!

Pirms Totss paspēj atjēgties, ko ar viņu grib darīt, Tēle cieši satver viņu aiz pleciem un pagriež apkārt.

— Ai, tie ir tīrie sīkumi, — viņa saka, — Rajās sa- šūsim.

— O, — Kīrs šaubās, — tie nav vis sīkumi. Ar sa­plēstiem svārkiem neviens neiet ciemos. Un vispār šie svārki ir pašūti no pavisam sliktas vai pat apdilušas drānas. Ļoti iespējams, ka skolas biedrs Krievijā no­pircis kādus vecus, apvalkātus svārkus un licis apgriezt otrādi. Citādi tie tik viegli neplīstu.

— Bet, Kīr! — meitene aizrāda. — Jūs nekad neva­rat iztikt bez apvainojumiem. Otru nopeļot, jūs pats nekļūstat labāks. Ak, jā, pavisam piemirsu, svārkus taču esat pārplēsis tieši jūs. Tūlīt ņemiet adatu un diegu un sašujiet!

— Es? — rudmatis iepleš acis.

— Jā, jūs. Jūs to protat vislabāk.

— Es to nedarīšu.

— Darīsiet gan. Nekavējiet laiku!

— Man nav līdzi adatas.

— Ir.

— Nav.

— Kīr!

Tēle bargi uzlūko rudmati. No viņas mazliet šķelmī­gajām acīm plūst kāds neredzams spēks, kas liek skro- dermeistaram paklausīt. Adniēls nodur galvu un tumši pietvīkst, tagad jo skaidrāk kļūst redzami nātru sadzē- lumi uz kakla.

— Tā, — Tēle nolemj, — mēs ar māsu iesim, bet jūs salāpiet svārkus un tūlīt sekojiet.

Kad māsas ir nozudušas aiz elkšņu pudura, Totss saka skolas biedram:

— Nu, parādi, ka esi īsts kungu skroderis!

— Hm, — Kīrs atrūc, — kungu skroderis! Tādai ve­cai lupatai nekāds kungu skroderis nav vajadzīgs. Pie­liecies!

Totss paraugās pār plecu uz Ķīru un dara, ko viņam liek. Kīrs šņākdams stājas pie darba.

— Vai smēķēt drīkst? — pēc brītiņa apjautājas pār­valdnieks.

— Stāvi uz vietas un nemīņājies, citādi tūlīt aiziešu un tu varēsi bizot apkārt ar saplēstiem svārkiem.

— Es jautāju, vai drīkst pīpēt?

Atbildes vietā Kīrs iedur Totsam ar adatu tur, kur nemaz nebūtu jādur. Pārvaldnieks neganti iebrēcas un uzlec stāvus ar visu adatu mugurdaļā.

— Ak sita! — viņš draudīgi iesaucas. — Ja nerim­sies, es tūlīt saukšu Tēli atpakaļ.

— Hi, hī! Kas tad tā var strādāt? Novelc svārkus, tad es sašūšu.

— Tu man pielūko!

Totss novelk svārkus. Kīrs uzrāpjas uz liela akmens, sakrusto kājas un šuj.

Rajās jau ir daudz vecu, labu i paziņu priekšā. Pirm­kārt tur, protams, jau gaida Lible, kurš ir ļoti izbrīnī­jies, redzot, ka skolas biedri ierodas kopā. Tas pats Lible noķēris pie baznīcas vēl kādu no Teukres, un Jānis Savādnieks, kā jau kāzu viesis, atbraucis šurp ar visu pajūgu. Druknais Tenisons pagalmā sarunājas ar saimnieku.

Ieraudzīdama tik daudz svešu cilvēku kopā, Tēle mazliet satrūkstas, bet tūlīt saņemas un smaidīdama sasveicinās ar viesiem. Lible uzmet runča kūkumu, ilgi krata jaunavas roku, apsveic un novēl laimes «no visas sirds» … šajā svinīgajā dienā, kad … un tā tālāk.

— Kādu laimi? — Tēle brīnās. — Kas šeit par svi­nībām?

— Lai nu paliek, — Lible atteic, — jūs pati labāk zināt. Es esmu tikai Paunveres zvaniķis un neesmu nācis dzesēt muti. Te ir daudz gudrāki vīri, kas prot turēt runas, piemēram, Aizpuru saimnieks, Totsa kungs.

Totsa kungs, kam gadās dzirdēt šo sarunu, pienāk tuvāk, cēli paklanās un saka:

— Ak, piedodiet, es biju pilnīgi aizmirsis, ka jums šodien tik lielas svinības. Vēlu laimes!

— Jūs arī! — meiča sasit plaukstas. — Ko tas no­zīmē? Sī diena man ir tāda pati kā visas citas.

— Tavu brīnumu, it kā mēs nezinātu, — zvaniķis noslēpumaini pasmaida.

Tēle brīdi pārdomā, tad aicina abus tuvāk un saka:

— Tad jau labi, ka jūs to zināt. Es gan nezinu, bet nojaušu. Ja jūs esat krietni cilvēki, tad dariet man to prieku un vairs nepieminiet šo «svinīgo» dienu.

— Nu, ja jau Tēles jaunkundze tā vēlas, mēs par to vairs nerunāsim. Bet mēs neesam neko izdomājuši paši, jūsu nākamais vīrs mums teica, ka tieši šodien ir tā diena, kad … nu jā, vienalga.

Tēle atiet sāņus un sasveicinās ar pārējiem skolas biedriem; Lible un Totss izteiksmīgi saskatās.

Bet Kīrs ir nokļuvis īstās sprukās. Viņš skraida ap­kārt kā apsvilis, nosarcis, plankumains, žņaudzīdams spieķa spožo rokturi aukstajā, mitrajā plaukstā. Kīrs ir un nav līgavainis. Nav līgavainis un tomēr ir. Viņš mēģina kaut ko pateikt Tēlei, bet paliek stāvot ar va­ļēju muti, jo Tēle viņu pat neievēro. Apkakle viņam sa­griezusies greizi, viens stūris rēgojas pie pakauša. Lible to pamana un zobgalīgi iesmejas.

— Redziet, — viņš saka pārvaldniekam, — skroderis izkāris balto karogu — tataa padodas.

Viesus aicina uz viesu kambari, bet Totss ar saim­nieku vēl iegriežas ābeļu dārzā, aplūko dēstījumus, tad ieiet kūtī, stalli, jautā, iztaujā, slavē, brīnās un dod derīgus padomus, ja ierauga kādu nepilnību. Viņš, Totss, savedīs visu kārtībā arī Aizpuros. Gadu gaitā daudz kas palicis novārtā; vispirms salabošot kūti, tad ķeršoties pie dzīvojamās mājas. Vajagot uzlabot ga­nāmpulku, nosusināt purvu, iekopt laukus pēc jaunākās sistēmas — o, darba pietikšot, ja tikai nepietrūkšot spēka! Kas Raju saimniekam vainas — viņam jau pa­mats zem kājām, bet šo saimniecību varētu pacelt vēl augstākā līmenī, ja tikai…

— Nu jā, kādēļ ne, — prāto Raju saimnieks. — Kā­dēļ nevarētu, bet es esmu jau vecs … dēla arī nav … jāplēšas ar svešiem cilvēkiem. Cik ilgi tā lai dzīvo?

— Jā, grūti, — Totss piekrīt.

— Un Ķīru ģimene arī neliek miera — lai Tēle pre­cot Jorhu vai kā … Ko skroderis jēdz no zemkopības? Nu jau gan braukšot uz Krieviju mācīties, bet neticu, ka tur sanāks kas prātīgs. Pati Tēle man par to nav neko stāstījusi, arī Jorhs ne, bet visu to būšanu kārto­jot vecais skroderis.

— Jā, tas ir bēdīgi, — gari novelk pārvaldnieks. Lie­liski! Sākumam pietiek ar to pašu. Tagad viņš zina, ka Raju saimnieks nepavisam nav apmierināts ar savu nā­kamo znotu un ari Tēle izturas pret viņu diezgan vēsi.

Zemnieki ieiet lielistabā pie pārējiem viesiem, kur Lible pašlaik visus uzcienā ar alu. Vakariņās zvaniķis tomēr nespēj klusēt un, pārkāpjot savu solījumu, «brūķē» muti.

— Jā, — viņš saka, — laiks skrien, bet laime nezūd. Re, nesen viņi vēl bija maziņi kā zirnīši, bet tagad jau lieli kā … Viens vada saimniecību, dzīvo kā jau īstam saimniekam pieklājas — baro cūkas un audzē ganām­pulku; pats resns kā vērsis un meklē bagātu līgavu. Otrs ir muižas pārvaldnieks vai opmaņa kungs, kā ļau­dis mēdz sacīt, caur un cauri mācīts zemkopis, tā teikt, īsts mākslinieks zemkopībā un krietns strādnieks, kas nekaunās pielikt rokas, kur vajag. Ak jā, ko es muldu … Vispirms — jā: cik sen tas bija, kad viņa vēl sīka kā adatiņa tenterēja — tipu tapu — augšā pa kapsētas kalnu, bet tagad jau liela jaunkundze precību gados. Nē, tur man cita nav ko piebilst: lai dievs dod! Nu jā, laiks skrien vēja spārniem. Paies,vēl daži gadiņi, un no Libles vairs nebūs ne miņas! Bet sirds kļūst prie­cīga, redzot, ka bērni izaug slaiki un stalti kā egles. Paskat, Savādnieks — ārēji viņš neko daudz nav pār­vērties, tomēr īsts vīrs, un neviens neteiks, ka tam būtu darīšana ar mazu puišeli. Bārdu viņš laikam gan nekad neaudzē, taču dažiem bārda nemaz nepiestāv. Piemē­ram, man: senāk es biju kā paviāns, bet tagad, kad liku nodzīt matus… Nu jā, nu, arī tagad es neesmu daudz gudrāks… Ar vārdu sakot, man, vecam prau­lam, nav ko jaukties jauno ļaužu darīšanās — un tā tālāk, bet, sacīsim, Jorhs, kam par godu mēs šodien esam sapulcējušies, — kas gan varēja iedomāties, ka no šā vasarasraibumainā žeņķa iznāks tāds lietas koks. Kurš vēl Paunverē šodien ir tik lielā cieņā kā Jorhs Gabriels Kīrs? Kurš vēl prot uzšūt svārkus ar tik dziļu šķēlumu kā viņš, vienalga, lai tas būtu pilsētā vai uz laukiem? Vai kāds ir redzējis vēl otru tik pieklājīgu jaunekli, kas nedzer, nesmēķē, bet katru svētdienu, rei­zēm pat valsts svētkos, iet baznīcā? Laime neiekrita klēpī neviļus, viņam nebija viegli piekļūt pie puķes, kas zied baltsārtiem ziediem; Jorhu sāka cienīt viņa labo īpašību dēļ. Sarkani mati neko nenozīmē, tos viņš nav nokrāsojis pats, bet gan dievs devis par pierādījumu, ka arī starp sarkanmatainiem mēdz būt labi un krietni cilvēki. Nu jā, tagad viņi ir izauguši lieli, pieņēmušies spēkā un es varu mierīgi paēnā sabrukt kā veca sēne mežā zem staltām eglēm. Galvenais, lai būtu mazu­lis, — par cilvēku tas izaugs pats. Visi tagad jau ir lieli cilvēki, apprec sievas vai iziet pie vīra … Vārdu sakot: lai dzīvo!

Vēlāk, sarunā ar Tenisonu, Totss uzzina, ka viņa skolas biedrs rīt vai parīt gatavojas braukt uz pilsētu pie advokāta. Totss lūdz nodot Arnim naudu un liek atvest pāris mārciņu laba šaujamā pulvera akmeņu spridzināšanai. Tad viņam pašam nevajadzēs braukt tik karstā darba laikā; Totss citreiz atvedīšot viņam reņģes, un vispār — roka roku mazgā. Lai tikai uzma­noties, ka pulverim netiekot klāt uguns, tad varot izcel­ties nepatikšanas, tas ir, skolas biedram pašam gan ne­kas nekaitēšot, tādām lietām viņš esot par resnu, bet ciest varot citi, kas būšot tuvumā.

— Labi, labi, — druknais skolas biedrs piekrīt, — gan jau es to nokārtošu.