Vasara

20.Totss noraugās, kā skolas biedrs aiziet

Totss noraugās, kā skolas biedrs aiziet, un pie sevis nomurmina: — Atkal izputēja. Izputēja, iz­putēja … Uz kurieni lai eju? Uz Rajām? Nē, nav spēka, kas viņu aiz­vilktu uz Rajām, it īpaši ar tādu uzdevumu; pirmkārt, Raju Tēle tūlīt sapratīs, ka viņas skolas biedrs patie­sībā ir nabadzīgs, otrkārt, šī nodomās, ka viņš, Totss, atradis kambarī mazo zīmīti, guvis sev diezin kādu at­balstu un uzmundrinājumu. Nē! Arī uz Sārēm nav vērts iet — bankā, acīm redzot, Tali vārdam nav vērtības. Pag, pag, Paunverē dzīvo bagāts vecpuisis, ko ļaudis iesaukuši par Velnu; kā būtu, ja viņš aizietu pie Velna un pastāstītu tam; tāda cilvēka paraksts būtu ko vērts.

Tiesa, viņš personīgi nepazīst Velnu, bet, ja vecpui­sis tiešām kaut cik cienī mācītus zemkopjus, tad viņš arī neliegs tam savu palīdzību. Stāsta, Velns jau esot vienam otram izpalīdzējis.

— Skaidrs! — pārvaldnieks uzšauj sev pa stilbu. — Iešu pie Velna un, ja nekas cits nelīdzēs, iedošu tam trīs pilienus asiņu no rādītājpirksta.

Velns dzīvo netālu no pagastnama mazā būdelē, kas no ārpasaules nožogota ar augstu sētu. Sis miteklis ir mazs cietoksnis ļaužu pārpilnajā ciematā; te bez saim­nieka atļaujas neiekļūst neviens.

Pagalma vārti ir aizslēgti kā dienā, tā naktī, māju sargā nikns suns, kura asie zobi slaveni visā apkaimē. Stāsta, ka Velns visu savu naudu glabājot mājās un sargājot to kā nelabais grēcinieka dvēseli. Iespējams, ka tāpēc viņš ieguvis arī šādu iesauku — Velns. Totss pieiet pie vārtiem un klausās. Pagalmā ir kluss kā baznīcā. Lielie koki ceļa malā noslēpumaini šalc, it kā

brīdinādami no Velna valstības. Kāds pagalmā atver dur­vis un aicina vistas: cip-cip-cip-cip. Pie blakus vārtiem pieceļas kāds dzīvnieks, nožāvājas un sapurina noļuku­šās ausis. «Nu ir īstais laiks,» pārvaldnieks nolemj un pieklauvē. Atbildes nav. Vienīgi suns sāk nikni riet. Totss nogaida pāris minūšu, tad pieklauvē vēlreiz, jau skaļāk. Arī šoreiz atbildes vietā atskan nikns rūciens, taču daudz draudošāks nekā pirmīt. «Savādi,» Totss nodoma, «cilvēki parasti mēdz klauvēt trīs reizes, pirms tiem atver. Kādēļ tieši trīs?» Tikko viņš grasās klauvēt trešo reizi, kāds pagalmā ieklepojas, vēl brītiņu apru­nājas ar vistām un tad iesaucas:

— Kas tur ir?

— Ahā, — nācējs atsaucas, — tas esmu es, Aizp ,ru saimnieka dēls Jāzeps.

— Ko tu dauzies?

— Gribu tikt iekšā. Jāaprunājas ar saimnieku.

— Ko tev vajag?

— To es šeit aiz vārtiem nevaru pasacīt. Tā ir ga­rāka runāšana.

— Pagaidi!

Vīrs atkal sarunājas ar vistām un virina durvis. Suns ir uzslējies stāvus pie vārtiem un skrāpē dēļus. Beidzot kāds pūzdams un stenēdams pienāk pie vārtiem.

— Ja suns tev nokodīs degunu, — tā nebūs mana vaina.

— Hm… Jūs viņu ieslēdziet istabā, kamēr es ar jums runāšos.

— Ak šitā. Ieslēgt istabā. Dūksi, šurp, es tevi ieslēgšu.

Velns mēģina aizvilkt suni, tas rūkdams pretojas un grasās iekost saimniekam.

— Nāc, nāc, Dūksi. Mgrš istabā!

Kāds atkal grabinās pie durvju aizbu.na, sit ar ak­meni pa dzelzs priekšmetu un murmina nesaprotamus vārdus. Beidzot pagalma vārti atveras.

— Nu tad nāc, ja esi no Aizpuriem.

Pārvaldnieks ieiet pa vārtiem, vērodams, vai kaut

kur neieraudzīs suni; tikai pēc tam viņa skatiens ap­stājas pie maza, drukna vīra, kuru Paunverē dēvē par Velnu. Sis Velns patiesībā nemaz nav tik vecs, varbūt gadi četrdesmit pieci, sārtu seju, iesirmiem matiem un strupu bārdeli. Viņam nav vienas acs, kuras — to pār­valdniekam sākumā neatliek laika noskaidrot, toties jo vērīgāk skatās otrā.

Kuplās sirmās uzacis padara šo vīru pēc izskata ja ne tieši niknu, tad vismaz ļoti atturīgu; arī no nāsītn raugās laukā tik kuplas un garas spalvas, ka tās varētu sasiet mezglā zem deguna.

— Ko tu gribēji? No suņa nebaidies, ieslēdzu šķūnī.

Totss lēni un mierīgi cenšas paskaidrot, kāpēc atnā­cis. Velns, nebilzdams ne vārda, klausās, tikai viņa mazā acs zem kuplajām uzacīm ir modra un liek no­jaust, ka saimnieks dzird un ievēro visu.

— … un tā es atnācu pie jums, — Totss beidz savu stāstu.

— Kas jūs sūtīja? — jautā Velns, kasīdams spalvai­nās, sviedros lāsmojošās krūtis, kas paveras caur va­ļējo kreklu.

— Pie jums? Kas sūtīja? Kīrs. Skrodermeistars Kīrs.

— Hm … Kīrs? Ko viņš teica? — Velns vēro Totsu un rausta bikses.

— Ko viņš teica — nu, teica, ka jūs esot bagāts un jūsu parakstam esot liels svars. Ak jā, jūs vispār esot vienam otram izpalīdzējis.

— Jā, es kādreiz aizdevu naudu Kīram, kas tiesa, tas tiesa, bet tas bija sen. Parakstu, protams, nevienam nedošu, tās ir veltīgas pūles; pāris simt rubļu varat dabūt pret vekseli, ja uzrādīsiet papīru, ka mājas no­rakstītas uz jūsu vārda. Mierā, Dūksi, viņš drīz aizies.

Pārvaldnieks paskatās uz šķūņa pusi, it kā atvaino­damies Dūksim, ka viņš ir spiests to vēl mazliet aiz­kavēt, un iejautājas:

— Uz cik procentiem?

— Uz uk procentiem… — Vecpuisis pasper pāris soļu uz priekšu, pāris soļu atpakaļ, piesarcis un smags kā vērsis, mazliet sarausta bikses un- pētoši ieskatās Totsam sejā. — Kā jau no paša novada cilvēka — divpadsmit.

— Daudz, — Totss pasmaida. — Otrkārt, divsimt rubļu ir par maz.

— Nu, kādu simtiņu varu vēl piesviest klāt, bet pro­centi paliek procenti. Neko nevar darīt. Slikti laiki, ja grib _ko nopirkt, jākrāj kapeika pie kapeikas. Teiksim, piemēram, šis pats Duksis — tas ēd par diviem. Viņš man ādu noplēsis. Tagad vecumā iemācījies vēl ēst olas, arī cāļus netaupa, sātans. Piemēram, teiksim… Galu galā viņš apēdīs arī mani pašu, tad Sabraku dzimta būs iznīdēta no zemes virsas. Mierā, Dūksi!

— Neturiet tik lielu izēdāju!

— Neturiet! Sacīsim, tagad ir vasara un nav jābai­dās, bet ko darīt rudenī, tumsā? Kas notiks, ja kāds pārrāpsies pār sētu vai ielauzīs vārtus?

— Tiesa, — Totss piekrīt. — Tātad jūs negribat par mani galvot?

— Nē. Ar tādām lietām es nepinos. Varat dabūt trīs­simt rubļu, ja mājas norakstītas uz jūsu vārda.

— Labi, es vēl apdomāšos. Ja nekur nedabūšu pa­rakstu, tad atnākšu.

Atkāpdamies uz vārtiem, Totss vēlreiz aplūko pa­galmu. Sētmalē mētājas olu čaumalas, siļķu galvas un citas ēdienu atliekas. Blakus šķūnim kaltējas rupja, it kā no maisu drānas darināta veļa — šķiet, paša Velna mazgāta un lāpīta: ielāpi uz caurajām vietām it kā uz­sviesti no tālienes. No šķūnīša plūst smirdoša virca — tur Sabraku cilts pēdējā atvase, domājams, mitina si­vēnu. Nu jā, tātad visu labu un uz redzēšanos!

Pārvaldnieks dzird, ka aiz viņa aizbultē vārtus, un parausta plecus. Sī vieta ir tiešām baiga, ieskaitot pašu saimnieku. Ja Dūksim padomā apēst šo saimnieku Totsa dēļ, lai viņš to dara kaut vai šodien, viņam nav nekādu iebildumu, ja Sabraku cilts tiek izskausta. Lai kaut ko nopirktu, Velnam esot jākrāj «kapeika pie kapeikas», kaut gan pa pagalmu skraida vesels bars vistu, aiz­galdā kviec cūkas, dārzā aug saknes un kartupeļi, to­mēr jāskaita kapeikas! Nu jā, tas neattiecas uz viņu, viņam vajadzīgs paraksts. Sī jau ir trešā vieta, no ku­rienes Totss atgriežas tukšā. Jods zina, visas lietas — kā labās, tā ļaunās — parasti mēdz būt trīs. Kādēļ trīs? Tātad ceturtajā vajadzētu veikties, citādi visai šai die­nai nebūtu nekādas jēgas.

Ceturtā vieta? Kur tā ir?

— Žēlīgā debess! — kāds iesaucas pagastnama sētā.

— Es sāku redzēt spokus. Tas taču neesat jūs, Tots, tas ir jūsu rēgs. Pagaidiet mazliet, es baidos, ka jūs šajā acumirklī pārvērtīsieties par gaisu, tvaikiem vai par ziliem dūmiem.

— Ā, — pārvaldnieks paskatās uz saucēju. — Tā esat jūs, Tēle. Es jau domāju, ka .. . Labdien!

— Labdien! — jaunava aši iznāk uz ceļa un sniedz skolas biedram roku. — Nu, paldies dievam, tagad es redzu, ka tas tiešām esat jūs, skolas biedrs Jāzeps Totss no Aizpuriem. Ko jūs domājāt? Jūs teicāt: «Es jau domāju …»

— Es domāju, ka man uz pēdām atkal ir skolas biedrs Kīrs. Viņš mani neatlaidīgi izseko; visur, kur vien es eju, viņš jau ir priekšā.

— Kā tad tā? Vai tad viņam nav ko darīt? Ak jā, starp citu, vai viņš vēl mācās pie jums?

— Nemācās! Kīrs bija Aizpuros tikai vienu dienu.

— Ak šitā! Es jau domāju, ka viņš drīz būs muižas pārvaldnieks.

Totss smaidīdams pakrata galvu. Viņa skatiens sa­stopas ar meitenes vērīgajām acīm, kas visu laiku ir pievērstas Totsam.

— Tā, tā … — Tēle mazliet pietvīkst un nodur acis.

— Nu jā, vispirms atļaujiet pateikties par to lapu no Parādīšanās grāmatas. Izlasīju no sākuma līdz galam, meklēju tur kādu mājienu vai teikumu, kas attiektos uz mani, bet neatradu. Nezinu, ar kādu nolūku tā bija at­sūtīta, bet es tur neatklāju neko.

— Piedodiet! — arī pārvaldnieks nosarkst. — Jūs taču nedusmojaties? Man nebija nekāda nolūka, tikai vēlāk sapratu, ka biju rīkojies muļķīgi. Kāds gan lai man būtu nolūks: istabā bija tik tumšs, ka es nemaz neredzēju, kas uz tās lapas rakstīts.

— Ak, ko jūs, — Tēle smejas. — Kādēļ lai es dus­motos? Neesmu tik jūtīga, kā jums liekas. Sākumā biju ļoti izbrīnījusies: ko gan tas varētu nozīmēt? Bet tad atcerējos, ko es uzrakstīju, ciemodamās Aizpuros, un sapratu. Nē, tur nav ko dusmoties, tā bija gluži laba atbilde manai zīmītei. Bet, ja drīkstu jautāt, no kurie­nes jūs pašlaik nākat un kurp ejat? Ilgi neesmu jūs redzējusi. Grasījos rīt vai parīt iet uz Aizpuriem palū­koties, vai neesat saslimis, varbūt gadījusies kāda ne­laime. Šodien, nezin kādēļ, iedomājos, ka jūs varbūt esat aizbraucis atpakaļ uz Krieviju. Ak jā, piedodiet manu ziņkārību — visas sievietes ir ziņkārīgas, — vai jūs tikko nebijāt tur … pie Velna? Pie kantora dzirdēju, Jļ ka virināja vārtus, parasti viņš tik viegli neatver.

— Jā, — Totss sastostās, — biju … iegājis.

— Nu jā, tā jau domāju. Interesanti, ko jūs tur mek­lējāt?

— Tāpat vien… — Totss cenšas atbildēt pēc iespē­jas vienaldzīgi. — Veikala darīšanās.

To dzirdot, meiča uz brīdi apklust. Viņa ar saules­sarga galu uzvelk pāris svītru lielceļa smiltīs un it kā jautājot paskatās uz Velna saimniecības pusi.

Jau pēc brītiņa viņa noprasa:

— Kur jūs tagad iesiet?

— Es … es iešu vēl… labu gabalu uz priekšu.

— Uz kurieni īsti? Neesiet tik noslēpumains, dārgais skolas biedri!

— Iešu … iešu … — Totss pamāj uz ciema viņu galu, sasprindzināti lauza savu nabaga galvu un mē­ģina izdomāt kaut cik ticamus melus. — Iešu … pie … Nu jā, pie Tenisona, — viņš beidzot attopas.

— Tik tālu? — Tēle brīnās. — Arī veikala darīšanās?

— Jā, gandrīz.

— Labi, ja jums nekas nav pretī, tad es jūs pavadīšu. Vai drīkst?

— Kādēļ ne, — pārvaldnieks smaida, — laipni lūdzu … Ļoti priecājos.

— Nu jā, — Tēle pa ceļam atsāk valodas, — ko es jums gribēju teikt? Ak jā: tagad Aizpuri ir gandrīz uz strīpas. Redziet, cik ātri veicās.

— Ai nē! — Totss iesmejas. — Aizpuri nepavisam nav uz strīpas. Tas ir tikai iesākums. Vajadzēs vēl vai­rākus gadus, pirms saimniecība būs nostādīta, kā nākas. Es savedu kārtībā tikai pašu nepieciešamāko, bet, — viņš aši piebilst, — gan tikšu galā, ja dievs dos vese­lību. Nu esmu pats savs kungs — pacentīšos.

— Pats savs kungs? Jūs taču vienmēr bijāt kungs?

— Nu jā … tas tiesa. Bet tagad vēl vairāk. Jūtos pilntiesīgs saimnieks un … Tēvs grib norakstīt saim­niecību uz mana vārda, tā ka .. .

— Tiešām? Vēlu laimes! Tad jau jums jāprecas, dār­gais skolas biedri. Tūlīt, nekavējieties. Apprecieties labi drīz, citādi man reizēm uzmācas bailes tāpat kā šodien, ka jums šeit kļūs garlaicīgi un jūs atkal gribēsiet do­ties prom svešumā. Nē, nopietni, jums laiks precēties.

— Nu, — pārvaldnieks smīnēdams novēršas uz meža pusi, — laika diezgan. Un … kur es tik pēkšņi atra­dīšu līgavu … Te tuvumā nevienas nav vai… arī…

— Tiešām? Vai tad Paunverē trūkst meiteņu precību gados? Jūs neesat meklējis — tur tā vaina. Dzīvojat tur Aizpuros kā kurmis alā un nerādāties ļaudīs — vai gan tā puisis atradīs līgavu … kas viņu mīlētu? Jūs taču neprasīsiet, lai kāda jums piedāvājas pati?

— Nē nu … — pārvaldnieks grib kaut ko iebilst, bet Tēle ievelk elpu un turpina puisi pamācīt:

— Bet, — viņa saka, — ja jūs tiešām esat tik neva­rīgs un bikls, tad atļaujiet jums palīdzēt ar labu pa­domu vai arī kādu ieteikt. Ko?

— Jods zina … Labi — iesakiet!

Totss aizsmēķē papirosu un ar interesi gaida, kuru meiču Tēle ieteiks par viņa nākamo sānu sildītāju.

— Jā, — skolas biedre nodur acis, — apsolīt ir viegli, bet ieteikt mazliet grūtāk. Tomēr — lai notiek! Tikai, lūdzu, nesmejieties un nezobojieties, ja dzirdēsiet ko neparastu. Lieta tāda, ka … Nu jā, vispirms atļaujiet jums ieteikt mani pašu.

Pēkšņi pārvaldniekam iesprūst dūmi rīklē, pieredzē­jušais pīpmanis aizrijas un ilgi klepo. Beidzot viņš aizsviež papirosu, noslauka asaras un, pūlēdamies pa­smaidīt, saka:

— Nē nu, es domāju, ka šim ievadam sekos kas no­pietns, bet… Jūs jau tikai jokojat. Khē, khē… saso­dītie dūmi!

— Kādēļ jūs domājat, ka jokoju? Es nemaz nejokoju, man tikai ir mazliet vairāk dūšas nekā citām, un es nebaidos atklāt, ko domāju. Ja jūs negribat mani, tad ieteikšu citu.

— Nē nu … khe, khe… es taču … Nu jā, kā lai tas nebūtu joks … jūs taču nevarat precēt divus reizē —- jūs esat Ķīra līgava …

— Es — Ķīra līgava! Kas jums to teica?

— Kīrs pats. Jūsu nākamais vīrs.

— Ha-ha-ha! — Tēle skaļi iesmejas. — Mans nāka­mais vīrs! Kīrs — mans nākamais vīrs! Jā, redziet, Tots, ar Ķīru bija joks, bet viss, ko es tikko pateicu jums, ir patiesība. Varat uz mani paļauties. Tomēr, kā jau sacīju, ja jūs mani negribat, tad es labprāt ieteikšu citu. Kādēļ jūs nevarētu būt tikpat tiešs un atklāts kā es? Jautājums ir pavisam vienkāršs: jā vai nē. Cita atrisinājuma nav. Nu lūk, jūs smīnat, tā jau man likās. Savādi: ja es jokoju vai meloju, tad man tic, tikko pa­saku taisnību, — to tūdaļ uzskata par joku.

— Nē, nē, — Totss pirmo reizi pa visu sarunas laiku vērīgi palūkojas uz rneiču, — pagaidiet, Tēle, ļaujiet atvilkt elpu, man galva dūc kā bišu strops. Atļaujiet, lai es mazliet attopos, kā mēdz sacīt. Acumirkli, acu­mirkli. Ļaujiet, lai es ievelku vēl pāris dūmu, tad atbil­dēšu, kā pieklājas … Es bez laba dūma vispār nespēju runāt, esmu tā pieradis.

— Nu, — saka Tēle, — ja jau vēl ir jāsmēķē un jā­apdomā, tad ir skaidrs, ka jūs mani negribat. Jums nav drosmes pateikt to tūlīt. Nebūtu ticējusi, ka mans sko­las biedrs Totss ir tik gļēvs.

— Hm … Es atkal nebūtu ticējis, ka skolas biedre Tēle ir tik nepacietīga. Tikai divus kampienus … Lūk… viens un . . . khe, khe . .. divi. Nu . . .

Pārvaldnieks jocīgi saviebj muti, noslauka ar virs- delnu lūpas un mēģina izdabūt kādu teikumu.

— Nu, nu? — meitene viņu uzmundrina.

— Jā, jā, acumirkli. Velns, hm . . . hm . . . Sākumu aizmirsu. Biju izgudrojis tīri jauku teikumu, bet pa­gaisa. Ej nu saķer. Redziet, arī smēķēšana vairs ne­līdz — ievilkšu vēl trešo dūmu.

— Jā, — Tēle nopūšas, — neko darīt, apsēdieties te grāvmalā un izsmēķējiet veselu kārbiņu. Es sēdēšu jums pretī un gaidīšu, kāds būs jūsu lēmums . . . Varbūt līdz vakaram kaut ko sagaidīšu.

— Pagaidiet, Tēle, vispirms pasakiet — kura auss man zvana?

— Piķis parāvis! Kreisā.

— Pareizi! Un nu labi aši pasakiet — kā jāatklāj mīlestība?

— Kādēļ tas vajadzīgs?

— Es gribu atklāt, bet… aizmirsās sākums …

— Kurai tad jūs gribat atklāt mīlestību?

— Kaut mani nelabais — jums! Tev!

— Atmetiet šo niekošanos un nekļūstiet tikpat svi­nīgs kā Kīrs. Pasakiet skaidri: jā vai nē.

— Khe-khe-khe! Nolādētie dūmi, kā tie šodien cērt rīklē. Hm, hm, Tēle, hm, hm! Jā! Ja jūs nejokojat, tad tas ir gluži jauks joks, bet, ja jūs jokojat, tad … tad pasaule kļūs par vienu joku bagātāka. Tad varat mūs abus ar Ķīru sasiet buntē un palaist pa straumi, lai peld.

— Paldies dievam! — Tēle vēlreiz nopūšas, taču šo­reiz jau manāmi vieglāk. — Beidzot izspiedu no jums — pareizāk no tevis… nu jā, beidzot izspiedu no jums šo nelaimīgo «jā».

— Nē, Tēle, — Totss pasmaida. — Sis «jā» nav ne­laimīgs. Sis «jā» ir ļoti laimīgs. Jūs to varējāt iegūt jau pirmajā dienā, kad ierados Paunverē, bet… Vecais aptiekārs man sacīja — viņš ir ļoti gudrs vīrs — nu jā, tici, mīli un ceri, bet… Tas ir: es mīlēju, bet cerēt ne­uzdrošinājos, sevišķi pēc tam, kad skolas biedrs Kīrs atklāti pasludināja, ka jūs — tu esi viņa līgava. Labi, ka izgāja vēl tā!

Tēle smaidīdama noņem no tikko saderētā līgavaiņa svārkiem baltu diega galiņu. Totss nolūkojas, kā vējš to aiznes, ar izbailēm paraugās uz Paunveres pusi un saka:

— Nu labi, bet, jods parauj, kāpēc mēs esam aiz­gājuši tik tālu no Paunveres?

— Tu taču gribēji iet tur … pie Tenisona.

— Pareizi! — pārvaldnieks iesit sev ar plaukstu pa pieri. — Vai es neteicu, mana galva dūc kā bišu strops. Skaidrs, pie Tenisona! Es nezinu, vai tu gribi nākt tālāk vai griezties atpakaļ.

— Tas nav svarīgi. Galvenais, kas tās ir par veikala darīšanām, ko tu kārto pie Velna, pie Tenisona?

— Ai, tāpat vien … Gan jau kādreiz pateikšu. Tas ir garš stāsts, ko pašlaik nav vērts izklāstīt. Vēlāk…

— Nu labi, labi. Tagad ej, tikai pielūko, lai tu atnāktu katru dienu. Citādi man atkal būs jāmeklē.

— Vakaros, vakaros, — Totss piekrīt. — Dienā nav laika, pati zini.

— Labi, labi.

— Nu tad … uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos!

Puisis un meiča pamāj viens otram ar galvu un at­sveicinās gandrīz ar vēsu rokas spiedienu. Pagājuši dažus soļus uz priekšu, tie reizē atskatās un tumši pie­tvīkst.

_— Nu jā, — Totss mulsi ierunājas, — tad jau es at­nākšu. Pag, ko es vēl gribēju sacīt… Ak jā… Nē, tomēr… es neko negribēju sacīt, tāpat vien atskatījos.

Runātājs pietvīkst vēl vairāk un pasper dažus ne­drošus soļus uz Tēles pusi. Tēle stāv, acis nodūrusi, un baksta smiltīs ar saulessargu.

— Nu jā, nu jā, — Totss atkārto vēlreiz un atkal pavirzās dažus soļus uz meitenes pusi. Tad sakustas arī Tēle un iedrošinot paskatās uz jaunekli. Dažus acumir­kļus abi, neveikli klusēdami, stāv viens otram pretī, tad pārvaldniekam caur ķermeni izskrien aizturētas trī­sas un, pirms Totss pats pagūst apjaust, kas notiek, viņš apkampj meiču un uzspiež viņai uz lūpām kvēlu skūpstu.

— Beidzot! — Tēle iesaucas. — Dogadalsja!

— DogadAlsja gan, — Totss pasmaida un ātri aiziet.

Pēc pāris desmit soļiem viņš dzird saucienu. Tēle,

vicinādama pa gaisu saulessargu, steidzas viņam pakaļ.

— Pagaidi! Apstājies!

— Nu, — pārvaldnieks iepleš nāsis, — kas noticis?

— Pagaidi, Jāzep, es tev gribēju vēl ko pateikt. Tas gan neattiecas tieši uz mani, tomēr… Lieta ir tāda, ka… Tu gan sacīji, ka veikala darīšanas, bet… Bet, ja tu gribi aizņemties naudu, tad labāk neielaidies ar tādiem rīkļurāvējiem kā Velns. Tas augļotājs tevi no­beigs ar saviem pārmērīgajiem procentiem. Tieši to es tev gribēju pateikt un brīdināt no tādiem cilvēkiem. Nu jā, un tad vēl, ja … ja tev vajadzīga nauda, tad Rajās vari dabūt katrā laikā, cik vien vajag. Esi prātīgs un nedari muļķības, tu vairs neesi skolā.

— Nē, nē! — pārvaldnieks atgaiņājas. — Tās ir pa­visam citas darīšanas. Nē, jods parauj, ko nu par to! Paliec sveika, liels paldies, bet… Nē nu … Ej vien mierīgi uz mājām — es vairs neesmu vakarējais, kurš ļauj sevi apcirpt katram muļķim.

-— Nu labi, ej vien, bet esi prātīgs!

— Protams. Noteikti.