Vasara

16.Draugu pulciņš stāv kalna pa­kājē

Draugu pulciņš stāv kalna pa­kājē un vēro rāmi plūstošo upi ielejā. Gar upes krastu aug lek­nas kalmes, šūpo galvas jau­nas sulīgas niedres. Savādnieks stāsta notikumus par pagāju- Teukres vīri atvadās un dodas Raju Tēle, Ernas jaunkundze, Totss un Kīrs lēni soļo uz lielceļa pusi.

Pavadījusi draudzeni līdz krustcelēm, Ernas jaun­kundze dodas atpakaļ. Uz ceļa paliek tikai divi mīļi skolas biedri un viena mīļa skolas biedre.

— Nu, — Tēle saka, — šeit šķiras ari mūsu ceļi. Jūs iesiet tur, es — uz kapsētas pusi.

— Jā, — Totss viegli nopūšas. — Neko darīt.

Viņš zagšus paglūn uz Ķīru, kurš it kā pret savu gribu slāj pa kalnu augšā uz kapsētas pusi.

«Ahā,» Totss nodomā, «šitā gan! Nu, jods parauj tevi un tavu rudo galvu!» viņš vēl domās piebilst un tad skaļi saka:

— Dārgais skolas biedrs, protams, būs tik laipns un pavadīs jūs mazu gabaliņu, lai jums ceļā nebūtu gar­laicīgi. Es labprāt piedāvātos arī pats, bet man vēl jā­iegriežas Paunverē.

— Tiešām? — Tēle smaidīdama iejautājas. — Kur tad jums vēl jāiet?

— Uz aptieku, — skan lietišķa atbilde. — Visu labu!

Totss, kurš atcerējās aptieku tikai pašā pēdējā mirklī,

tiešām dodas uz aptieku, sasveicinās ar aptiekāru kā ar vecu paziņu, patērzē brīdi, nopērk upes sūkli, jūras sāli un beidzot iedzer mazu mēriņu «pret nelabu dūšu».

šiem laikiem. Tad abi atpakaļ pie baznīcas.

— Ek, parauj viņus jods! — viņš iesaucas un uzsit virs galvas skaļu knipi.

—- Ko, ko lai parauj jods? — aptiekārs interesējas.

— Tos, kurus vajag paraut, — pārvaldnieks negri­bīgi atbild. — Garš stāsts, par to parunāsimies kādu citu reizi, kad būs vairāk laika. Šodien es gribu ātrāk nokļūt mājās un likties uz auss, rīt braukšu apciemot savus draugus pilsētā. Bet viens man tomēr jāsaka, — viņš pamāj ar galvu, — tas, ko es patlaban iedzēru, nav vis līdzeklis pret nelabu dūšu, bet… jā… tas ir pret sirds sāpēm.

— Nu, nu! — iesaucas aptiekārs, kurš jau iedzēris savu lāsīti ar cukurūdeni un uzkodis mandeli. — Ne­joko, jaunais cilvēk!

-— Hm… — Totss nomurmina, — tas nav nekāds joks.

-— Nu, nu! — plikgalvis atkārto. — Ko t tas nozīmē? Vai tās tikai nebūs mīlestības sāpes, mm, a? Ar šo kaiti esam sirguši mēs visi. Jums vēl jāizslimo, bet man tā jau sen pāri, tā sacīt, viss ir izdedzis. Atceries un iegaumē, jaunais cilvēk, ko es tev tagad sacīšu! Tici, mīli un ceri, bet neizrādi to — saproti? — neizrādi to viņai! Tiklīdz viņa manīs, ka tavā tā saucamajā dvē­selē iedūrusies skabarga, — tu būsi pagalam. Tev jābūt modram un jāizliekas, ka visa šī būšana ir tikai dažu grašu vērta. Grūti, mm, a? Bet es domāju, ka Aizpuru aplokiem netrūkst mietu, ko tu varēsi grauzt mēnesnīcā, kad sirds sāks pārlieku kņudēt. Mm? Vai pietiks mietu?

— Mietu … mietu … ar mietu var paveikt daudz ko, — Totss domīgi atbild.

— He-hē, — aptiekārs smejas, — redzu, ka tu vēl daudz ko nesaproti, jaunskungs. Tu domā, ja iezvelsi tā saucamajam sāncensim ar mietu pa galvu, tad būsi ieguvējs? Hē! Tad tas otrs būs nabaga cietējs un tu vislielākais nelietis pasaulē. Nē, nē, mīļais, tas neder!

Draugi iedzer atkal, izteiksmīgi saskatās, un aptie­kārs turpina sprediķi.

— Aplūko mani vērīgi, jaunekli, — plikgalvis pavēl, — un tad pasaki — vai tu vari tam ticēt, ka šis pats orangutans ar pliko pauri un sarkano degunu reiz bija cilvēks? Nevari vis? — aptiekārs žigli turpina, negai­dīdams Totsa atbildi, — labi, es zinu, tam grūti noti­cēt, bet, ja tam grūti noticēt, tad to var vismaz iedomā­ties, vai ne? Nu, tā … Tad iztēlojies, ka tas pats gorilla, kuru tu redzi savā priekšā, reiz bija līdzīgs cilvēkam. Un bija jauns. Un kādā jaukā dienā — ak, atmetīsim šīs jaukās dienas un jaukās naktis, — vārdu sakot, arī viņš ticēja, mīlēja un cerēja. Un laime tiešām bija tik tuvu, kā sacīts dziesmā. Bet… (Te aptiekārs atkal iedzer zāles pret «nelabu dūšu».) Tev jābūt pret viņu ledainam kā lāstekai, vārdu sakot, nekādu siltāku jūtu. Es turpretī degu kā lāpa, un mana tā saucamā sirds šajās liesmās izkusa kā vasks. Un beidzot pasaule kļuva bagātāka par vienu muļķi. Par to varētu sarakstīt biezu grāmatu, bet es domāju, — kam ir dzirdīgas ausis, tas lai klausās, ko viņam saka. Vai nav tiesa, mm, a? Visvērtīgākās pamācības izteiktas mutvārdiem, un tās bija tīras kā labi vētīti kvieši. Vēlāk, kad tās iespieda, tās atkal tika sajauktas ar sēnalām, tā ka grūti saprast, ko viņi īsti gribējuši sacīt. Laika gaitā visādi muldoņas ietina katru patiesības graudiņu kā zirnekļa tīklā, un tev vispirms bija krietni jānoņemas, iekams atradi tīru graudu. Un šie grāmatu sacerētāji nerīkojas tā vienīgi ar svešām domām, bet arī ar tām, ko izperē paši. Ja es saņemtos un uzrakstītu grāmatu par mīlestību, tad… gan jau arī es sagrēkotos savu lasītāju priekšā, tāpat kā grēko visi pārējie grāmatu sacerētāji. Es sāktu meklēt piemērus un salīdzinājumus un izdomātu visādus trikus, lai padarītu savas domas labāk baudāmas. Un tieši tāpēc šī grāmata paliks ne­rakstīta, jo tas, ko es tev pirmīt teicu, ir jāiekaļ galvā kā desmit baušļi. Lai tā tev būtu, tā sacīt, dogma … vienpadsmitais bauslis vai sestais ticības apliecinājums. Ja tu pārkāpsi šo likumu — tīši vai netīši, tas ir pilnīgi vienalga, — tad neļaunojies, ja pēkšņi nokļūsi tādā pašā stāvoklī kā nelaiķis Svarcs pēc šaujamā pulvera izgud­rošanas.

Noklausījies sprediķi, Totss brīdi klusē, tad secina:

— Tas ir garš stāsts, gan jau parunāsimies, kad pār­braukšu no pilsētas.

— Mīļais draugs un labdari, — aptiekārs aizrāda,

— mēs varam runāt kaut vai trīs dienas no vietas, bet tam, ko es tev šodien jau pateicu, man vairs nav neka, ko piebilst. Tu zini, ka es varētu par šiem jautājumiem sarakstīt grāmatu, bet kāda tam jēga? Vienīgais, ko spēju darīt tavā labā, ir tas, ka apsolīties šodien teiktos vārdus nākotnē atkārtot vēl trīsdesmit trīs reizes.

— Hm… — Totss nomurmina un pošas ceļā.

— Nu jā, ko es vēl gribēju sacīt… jā … Nu jā, ja tev dzīvē kāds uzkāpj uz varžacīm, tad ar to ir jāsamie­rinās, bet, ja šis stulbenis ieķeras tev astē un grib, lai viņu velk līdzi, tad … tad no traucēkļa jātiek vaļā.

— Un ja nu tas neatlaiž?

— Tad lai paliek, kur bijis, ar visu asti.

— Hm … Arī es neņemtu ļaunā, ja man kāds uz­kāptu uz varžacīm, bet, ja šis kāds sāktu tās mīdīt kā­jām … es nezinu . . . tad …

— Tad jāizpētī, kur šim kundziņam pašam ir visvā­rīgākā varžacs.

— Ahā, — Totss piekrīt. — Labi.

Kad ir iebaudīts pēdējais malks, kas, pēc aptiekāra domām, ceļagājējam tik ļoti nepieciešams, Totss atsvei­cinās no padomdevēja un, savācis iepirkumus, dodas mājup. Nonācis pie krustcelēm, paskatās uz Raju pusi un dzirdami nomurmina: — Rauj viņus piķis!

Tēle ar pavadoni pa to laiku jau tuvojas Sārēm. Gā­jēji dzīvi sarunājas, meiča laiku pa laikam apstājas un pūlas kaut ko ieskaidrot kavalierim, turklāt viņa dzīvi žestikulē. Šķiet, ka arī šīs pūles lāgā nelīdz, jo, noklausījies Tēles atbildi, rudmatis parausta plecus un sāk pērt ar savu spieķi ceļmalas dadžus un smilgas. Skroderis ir pietvīcis vēl vairāk nekā pirmīt, un grei­zais smaids ap-viņa lūpām kļūst ar katru mirkli arvien skarbāks. Pie Sāres ceļa gala Tēle atkal apstājas, palū­kojas uz mājas nosūnojušo jumtu, tad pagriežas pret pavadoni un lēni ar uzsvaru saka:

— Nē, Kīr, par to vairāk nerunāsim ne šodien, ne arī turpmāk. Visu, kas man bija sakāms, es jums pa­teicu atklāti, no tīras sirds. Nem ie t par labu vai par ļaunu — tā ir jūsu darīšana. Cita padoma es nezinu.

— Hī, — rudmatis iepīkstas un nodur acis, — tātad visi šie vārdi un solījumi ir tikai tukša skaņa?

— Kādi vārdi?

— Nu, — rudmatis attrauc, — par to nav vērts gari runāt, tas taču negrozīs jūsu lēmumu, bet, ja jūs tieši

vēlaties zināt, tad mēģiniet atcerēties, vai jūs kādreiz neteicāt, ka amats netop lamāts, ja vien cilvēks citādi ir krietns un cienījams?

— Nē, — Tēle pakrata galvu, — neatceros, ka būtu kādreiz ko tamlīdzīgu teikusi.

— Ak šitā — neatceraties! Hi-hī, tad jau neko darīt. Noliegt var daudz ko.

— Noliegt, — Tēle nicinoši iesmejas un atkal parau­gās uz māju pusi.

— Jā, jā, — Kīrs iepīkstas, — tā man vismaz liekas.

— Nu, ja liekas, tad liekas. Es tur neko nevaru darīt. Bet, ja jūs tieši vēlaties, tad varu atkārtot šo parunu, vienalga, vai es ko tādu kādreiz esmu teikusi vai ne. — Un pēkšņi kļūdama laipnāka, it kā vecā māja būtu pa­modinājusi kādas senas, mīļas atmiņas, Tēle smaidī­dama uzlūko Ķīru un saka:

— Amats netop lamāts, ja cilvēks citādi ir krietns un cienījams, — un piebilst vēl laipnāk: — Ceru, ka tagad jūs esat apmierināts, mīļais skolas biedri, un neapsūdzēsiet mani, ka esmu mēģinājusi kaut ko no­liegt, vai ne?

— Jā … — Kīrs atbild pēc īsām pārdomām, — kāds man no tā labums? Tā jūs tikai sakāt, bet domājat pa­visam ko citu.

— Atkal slikti? Nezinu, ko lai ar jums iesāku, mīļais skolas biedri. Nē, varat būt drošs, ka es domāju tieši tā, kā teicu. Un, ja es kādreiz apgalvoju, ka precēšu tikai zemkopi, tad es ar to nepavisam negribēju sacīt, ka nicinu amatniekus viņu amata dēļ. Nē! Jūs zināt, ka esmu dzimusi un augusi uz laukiem. Es mīlu tīru­mus un pļavas, un augļu dārzus. Bez tā es nespēju iedomāties savu dzīvi. To man var piedāvāt tikai zem­kopis. Tādēļ, mīļais skolas biedri, es jau sen esmu no­lēmusi izraudzīties sev par dzīves biedru vienīgi zem­kopi.

— Jā, jā, — Kīrs gaužas kā grēksūdzē, bakstīdams ar spieķi lielceļa smiltis. — Ak tad tādas tās lietas.

— Jā, tieši tādas, mīļais draugs. Neņemiet ļaunā, ka sākumā runāju ar jums mazliet gražīgā tonī. Man sā­pēja galva. Tagad sāpes pārgājušas, uri mēs varam at­kal mierīgi turpināt sarunu kā jau seni paziņas.

Runātāji lēni dodas uz Raju māju pusi. Ķīra vasaras raibumiem klātā seja liesmo kā ugunskurs. Viņa sīk­stais raksturs negrib padoties. Šodien notiek izšķirošā kauja: Kīrs stāv vaigu vaigā ar savu likteni un cīnās ka lauva par savu laimi. Sim izšķirošajam mirklim viņš bija gatavojies jau mēnešiem ilgi un klusībā berzēja rokas, uzzinājis, ka viņa neuzvaramais ienaidnieks Ar­nis Tali atradis sev jaunu kaujas lauku. Reizēm šķita, ka visi šķēršļi ir pārvarēti, ka viņš varētu traukties pretī savai laimei, pat sēdot ratos. Bet tad atkal uz­mācās šaubas un nabaga rudmatis ielīda kā blakts spraugā, gluži kā toreiz, kad Paunverē vēl dzīvoja Ar­nis Tali. Bet te kādā jaukā dienā pats nelabais atrāva šo mūžīgo delveri, krāpnieku un žūpu un dievs vien zina ko — nu jā, — atrāva šo nolāpīto Totsu uz Paunvsri no kādas tur Tambovas vai Srambovas. Un Ķīra jūtīgo dvēseli sagrāba ļaunas nojautas. Nenācās nemaz tik ilgi gaidīt, kad šīs nojautas sāka piepildīties. Ir kaut kas jādara un jārīkojas nekavējoties. Kīrs jūt, ka viņa šau­rie pleci it kā sakumpst zem šā uzdevuma smaguma, bet tuvojas jau vienpadsmitā stunda, un rudmatis no­lemj atmest kautrību.

— Bet atļaujiet jautāt, Tēles jaunkundz, — Kīrs atkal iepīkstas pēc garākas pauzes, — atļaujiet jautāt, kas būtu noticis, ja Tali… ja Tali… nu, ja viņš būtu palicis uzticīgs savam solījumam? Viņš taču nekļūtu par zemkopi.

Jaunavas vaigos sakāpj tumšs sārtums.

— Mīļais Kīr, -— viņa žigli saņemas, — kā jūs zināt, ka Tali man ir ko solījis?

— Kā? — Kīrs tiecas viņu pārtraukt.

— Piedodiet, dārgais skolas biedri, bet šajā gadī­jumā jūs rūgti maldāties. Mēs ar Tali par kaut ko tādu neesam runājuši. Nekad. Mēs ar Tali bijām tikai kai­miņi, labi paziņas, var pat teikt — draugi. Un tas bija viss. Par tādām lietām mēs neesam runājuši.

—- Ak šitā, — Kīrs brīnās, it kā noticēdams teikta­jiem vārdiem, taču viņa skatienā, uzlūkojot jaunavu, var manīt šaubas.

— Un ja arī… — Tēle dedzīgi turpina, — un, ja arī Tali gribētu mani precēt, es pie viņa ietu tikai ar

to noteikumu, ja viņš, kaut arī izglītots, kļūtu par zem­kopi. Citādi ne.

— Ak šitā, — Kīrs vēlreiz nomurmina.

— Jā, tieši tā, mīļais Kīr.

Iestājas klusums. Meiča paslepus uzlūko savu pa­vadoni un tikko manāmi pasmaida. Seit, viņai blakus, mīņājas vāja, sarkanmataina būtne ar vasaras raibu­miem klātu seju un_atzīstas mīlestībā, tas nozīmē, lūdz viņas, Tēles, roku. Sis stādaiga ir Paunveres skroderis, kas kvēlo mīlestībā kā ogle krāsnī. Bez visa cita viņš paņems līdzi pūrā nākamajā kopdzīvē arī savu vareno šņākšanu un aizdomīgo skatienu. Protams, šī kopdzīve nebeigsies ar kāzām, jo ar kāzām tā tikai sāksies. Un tad nāks šis pats .stādaiga, izstieps lūpas, skūpstīs viņu un atzīsies mīlestībā.

Tēle atkal pasmaida. Meitenes acīs iezibas nerātnas dzirkstis.

Ķīra pauris dūc kā spiets. Viņam šķiet, it kā sma­dzenes būtu apgriezušās otrādi un izkratījušas laukā visu fantāziju.

— Nu, — galvu šūpodams, viņš beidzot klusi saka, — tātad man vairs nav uz ko cerēt.

Tēle brīdi klusē, tad atbild tādā pašā aizlūzušā balsī:

— Kādēļ jūs nekļuvāt par zemkopi kā … kā, piemē­ram, jūsu skolas biedrs Totss?

Sis jautājums pieklūp pie Ķīra dvēseles kā nikns suns pie ceļagājēja lieliem. Pirmkārt, viņam, protams, ir žēl, ka viņš nav kļuvis par zemkopi, otrkārt, Tēle atkal atgādināja šo nolāpīto muižas pārvaldnieku, kurš visur bāž savu degunu un piņķējas pa viņa dzīvi kā vēzis pakulu vīkšķī.

— Vai tad Totss ir kāds zemkopis? — viņš iešņācās pilns bezgalīga naida.

— Protams.

— Sis melīgais lielībnieks un sliņķis un …

— Tas nav svarīgi. Iespējams, ka viņš šo to mazliet pārspīlē. Tāpat kā to darāt jūs, es pati un visi citi. Neticu, ka viņš spētu vienīgi muldēt.

— Ai Tēle, jūs viņu nepazīstat!

— Kaut arī tā. Pieņemsim, ka neviens vārds, ko viņš saka, nav taisnība, ka viss, ko viņš saka, ir meli. Un tomēr viņš ir zemkopis. Ja cilvēks vairākus gadus no­kalpojis muižā, tad viņam taču ir kaut kas jāzina par zemkopību un lopkopību. Vai nav tiesa? Un, kaut arī viņš nevēlētos iemācīties it neko, viņam vienkārši kaut kas pieliptu no tā, ko viņš diendienā redz un dzird. Otr­kārt — jā, ko es vēl gribēju sacīt, — atceros: ja jau viņš būtu tāds sliņķis un neko negribētu darīt, tad viņu nekur nepaturētu un viņš jau sen būtu atgriezies mājās. Tomēr viņš bija vairākus gadus projām. Nē, Totss ir zemnieks, caur un cauri zemnieks. Un tas ir pats gal­venais.

— Hm! — rudmatis satrūkstas, it kā viņam būtu kaut kas izkritis no rokām un saplīsis.

— Un jūs būtu ar mieru kļūt Totsa sieva?

— Totss nav par to ar mani runājis.

— Bet, ja viņš bildinātu, vai jūs ietu?

— Hm … Kad viņš bildinās, tad jau redzēsim. Uz šo jautājumu man pašlaik grūti atbildēt.

Jaunava kautrīgi nodur acis. — Es nezinu … To­mēr . .. kāpēc gan ne … Viņš ir zemnieks.

Pēc izvairīgās, taču pietiekami skaidrās atbildes Kī­ram nosvīst mugura.

Rudmatis iesit ar lepnā spieķa rokturi sev pāris reižu pa lāpstiņām un skaļi iešņācās. Pēkšņi viņa kreisā auss sāk stipri zvanīt, un auss īpašnieks uzskata šo parādību par lielas neveiksmes vēstnesi. Jebkurā citā gadījumā Ķīru nomierinātu lūgšana un svētie raksti, taču viņš nekādi nespēj samierināties ar domu, ka Tēle varētu kļūt Totsa sieva. Ja Totsa vietā būtu Arnis Tali, — jā, tad tur neko nevarētu darīt, šāds atrisinā­jums vismaz būtu kaut cik dabīgs. Bet Totss! Totss! Tēle pārvāksies uz Aizpuriem, gulēs ar šo burlaku vienā kambarī vai pat… Viņiem piedzims bērni — un tā tālāk…

Ne, drīzāk lai Tele nomirst, tad ari viņš, Kīrs, aizietu uz bērēm un sērotu par savu zudušo laimi.

Labu gabalu sarkanmatis soļo sašļucis, nodurtām acīm, it kā smagās domas liektu pie zemes viņa vieglo galvu, tad sīkstais gars atkal pēkšņi sadumpojas.

— Bet, Tēle, — viņš iesaucas, — ko jūs sacītu, ja arī es kļūtu par zemkopi?

— Jūs — par zemkopi? Ha-ha-ha! Viena nakti jūs taču nevarat pārvērsties par zemkopi.

— Nu jā, — Kīrs smaida. — Vienā naktī jūs nevarat kļūt arī Totsa sieva.

— Pareizi, tas ir pats par sevi saprotams, bet zem­kopība un lopkopība taču ir jāmācās gadiem ilgi. Ne­galvoju, vai es spētu …

— Tēle, mīļā skolas biedrene, — Kīrs iegavilējas, — ja es būšu čakls un centīgs, tad es vienā gadā iemācīšos vairāk nekā tāds Totss desmit gados.

— Jums tā liekas?

— O, es esmu pārliecināts. Ja vien iedomāšu par savu mērķi un balvu, ko iegūšu par savām pūlēm, tad … O, Tēle, ko es gan visu nedarītu, lai tikai jūs … Lai tu … O-o-o …

Rudmatis sparīgi savicina gaisā savu spieķi — tas ir noslēgums viņa kvēlajiem vārdiem.

Doma kļūt par zemkopi viņam iešāvās prātā pilnīgi negaidot. Visas labās idejas dzimst pēkšņi un pašā pēdējā acumirklī. Vēl tikai atliek rūpīgi apsvērt, kā šo domu vislabāk īstenot. Starp citu, skroderis iztēlē aši pārbauda savas līdzšinējās zināšanas par šo nozari. Nu jā, pagaidām viņš vēl zina gaužām maz. Un to­mēr … viņš taču aizpagājušajā gadā Kiusnā piedalījās mēslu vešanas talkā. Tiesa gan — tikai kā zirgu dzi­nējs (celšanu neizturēja viņa vājā naba), un dabūja iesauku «mēslu ķīlis», jo viņš vienmēr palika pēdējais uz lauka. Un tomēr… Viņš redzēja visu un iegaumēja, kā ar šo zināmo kravu jārīkojas. Ar to sākumam pie­tiktu.

Jaunieši nonāk pie gatves, kas ved uz Rajām.

Kīrs apstājas, noņem salmenīcu un noslauka sasvī­dušo pieri.

— Nu, vai tad jūs tālāk nenāksiet? — Tēle jautā.

— Nē, man jāsteidzas uz mājām, — Kīrs atsaka. — Es gribu aprunāties ar saviem mīļajiem vecākiem un darīt viņiem zināmu, ka … ka … So lielo prieka vēsti es negribu un ari nedrīkstu vairs ilgāk slēpt, jo … O, Tēle, Tēle! Bet, pirms mēs šodien šķiramies, jums jādod svinīgs solījums, ka jūs mani… ka jūs mani nekad neatstāsiet, ja es kļūšu par zemkopi.

— Svinīgs solījums, — Tēle iesmejas un mazliet no­sarkst, — es varu zvērēt, ka jūs nekad neatstāšu, bet… kāds no tā labums? Nevien es, bet mēs abi ļoti labi zinām, ka jūs nekad nekļūsiet zemkopis.

— Tēle, mīļā Tēle, es kļūšu zemkopis! — rudmatis iesaucas, pilns kaisles un mīlestības. — Es varu zvē­rēt… es varu zvērēt!

— Nu, tad varu zvērēt arī es, — Tēle klusi atsaka, it kā pakļaudamās savam liktenim.

Pēc šiem vārdiem rudmati sagrābj kā viesuļvētra — laime, uzvaras prieks un bailes, ka viņš to visu atkal var pazaudēt, ko viņš iekarojis ar tik lielām pūlēm. Kīram ir galīgi sajaukta galva. Lai gūtu apstiprinā­jumu šim solījumam, viņš cenšas Tēli noskūpstīt. Rau­goties pa gabalu, viņa izdarības liekas visai dīvainas: šķiet, it kā Raju gatves galā kāds zēns čīkstētos ar meiteni. Tad meitene izraujas un ātri aizsoļo pa gatvi. Puisis paceļ no zemes savu grezno spieķi ar spožo rokturi un nomurmina dažus nesaprotamus vārdus.

Tēle smaidīdama steidzas uz mājām un lauza galvu: kā gan viņa varēja sadusmoties uz savu mīļo skolas biedru? Sis skolas biedrs taču ir tukšs kā sēnala, bet grib — ha-ha! — kļūt par zemkopi. Un svinīgi prasīja no viņas solījumu!

Kīrs neattopas tik drīz. Neseno acumirkļu satrau­kums negrib un negrib pāriet. Viņš ilgi stāv gatves galā un izvalbītām acīm noraugās uz aizejošo meiteni. Kad pēc kāda laika viņā atkal atgriežas dzīvība un vaibsti algūst parasto izteiksmi, Kīrs nospriež, ka šī diena viņam ir devusi lielu uzvaru. Pirmkārt, viņu ar Raju Tēli kopš šā acumirkļa saistīja kopīgs noslēpums: skūpsts. Sis skūpsts, kaut arī mazliet samocīts un kropls, tomēr bija un palika skūpsts un nākamās tuvī­bas ķīla. Kur tad vēl svinīgais solījums, zvērests … Sī lepnā meitene nelauzīs doto vārdu, viņa drīzāk no­dzīvos vecmeitās līdz nāves stundai, ja viņš, Kīrs, līdz tam laikam nekļūs par zemkopi.

Atceļā uz mājām skrodera garastāvoklis uzlabojas ar katru soli. Hi-hī! Kādu seju tagad rādītu Tēles biju­šais pielūdzējs Tali, ja tas uzzinātu, kā viss noticis. Bakurētainais Totss kļūtu zili melns aiz dusmām, uz­zinādams, ka viņa stiķiem un niķiem kopš šās dienas vairs nav nekādas nozīmes.

Pie Paunveres pirmajām mājām skrodera lepnumam un pašapziņai vairs nav robežu. Pirms stundas viņš te pagāja garām kā cīnītājs, tagad jau atgriežas kā uz­varētājs. O nē, viņā, Kīrā, jābūt kaut kam tādam, kas savaldzina jaunu meiteņu sirdis! Viņš sajūsmināts vi­cina pa gaisu spieķi un domās godina sevi «par siržu lauzēju». Hi-hī, kur gan viņam radās trakā drosme satvert meiteni aiz pleciem un noskūpstīt? Nē, tā bija īsta varonība, un, lai visa pasaule saka, ko grib, viņš, Kīrs, zina, kā jāapietas ar meitenēm. Jā, jā… «Rāmi ūdeņi ir dziļi,» teic paruna. Protams… nu jā… Sī skūpstīšana gan nedaudz atgādināja tādu kā cīkstēša- nos, bet meitene taču nevarēja pati krist viņam ap kaklu, kaut arī viņa to mī… mī… Nu jā, protams …

Iedams pa ceļu, skroderis vērīgi aplūko tīrumu. Turp­māk arī viņam būs daudz darīšanu ar pļavām un tīru­miem. Senāk viņš mierīgi ēda maizi, ko sēja un ievāca citi, viņu nekad neinteresēja ne sēja, ne pļauja, tagad viņš redz briestošo rudzu druvu pilnīgi jaunā gaismā. Risinot tālāk savu domu pavedienu, rudmatim neatliek nekas cits kā noņemt cepuri dabas noslēpumainības un daudzveidības priekšā. Šāsdienas skūpsts ir kļuvis par viņa nākamās laulības ķīlu, mēslu vezumi Kiusnas talkā tapuši par pamatakmeni viņa turpmākām zinā­šanām zemkopībā.