Vasara

23.Tēvs ar dēlu aizbrauc uz pilsētu

Tēvs ar dēlu aizbrauc uz pilsētu, noraksta mājas uz Jāzepa vār­da, saņem aizņēmumu un no­pērk sējmašīnu, ko jaunais Totss noskatījis jau sen. Starp citu, pārvaldnieks nopērk arī

mazu zelta nieciņu Tēlei. «Noderēs,» viņš smaidīdams saka pie sevis un paslēpj dāvanu azotē. Kipelu apmek­lēt šoreiz neatliek laika, abi ar tēvu brītiņu uzkavējas alus bodē, un Totss it kā starp citu saka:

— Nu, ja viss izies, kā nākas, un nekas negadīsies ceļā, tad drīz es tev pārvedīšu vedeklu.

— Kur tu to grābi? — tēvs atrauj lūpas no alus kausa.

— Nu, protams, tur … augšā … Rajās vai kā lai to tev pasaka.

— Jā, jā … Vai tad viss jau norunāts?

— Tikpat kā norunāts.

— Hmm … Tīri jauks skuķis, nav ko iebilst. Veca­jam turas arī nauda. Pagaidi, paņemsim vēl vienu pu­deli, viens pīpis, vai mēs aizbraucam pusstundu agrāk vai vēlāk. Lūdzu, kundze, vēl vienu… Nē nu, šai Tēlei vai kā viņu sauc … Sai draiskulei nav nekādas vainas. Ar šito izvēli esmu apmierināts. Bet viņa necik sen vēl bija Ķīra brūte … sievas melsa.

— Bija, bet vairs nav.

— Hmmm… Jā, meičām grozīgs prāts. Neko teikt. Sis jaunums jāpastāsta arī mātei, kad pārbrauksim.

— Nu jā. Mātei vari pastāstīt, bet citiem ne vārda, kamēr viss nebūs nokārtots.

Mājās Jāzeps ķeras pie darba ar vēl lielāku degsmi nekā agrāk. Viņš iedeg saulē gluži melns un vairs ne­domā par braukšanu uz Krieviju. Beidzot viņš ir piln­

vērtīgs Aizpuru saimnieks, viņa pavēles vairs nav ne­noteiktas un svārstīgas kā agrāk, bet skaidras un no­teiktas. Siena laiks jau sen pagājis, jānovāc labība, kas sola ja ne labu, tad vismaz apmierinošu ražu. Šķirnes sivēni izauguši lieli, tie ir smagi un trekni. Govis tagad, kad tās lietpratīgi kopj, dod vairāk piena nekā senāk; laiku pa laikam daža laba metāla piena kanna aizripo uz Raju «piena mašīnu», sagādādama saimniekam pa­pildienākumus. Totss var būt pilnīgi apmierināts ar savu vasaras veikumu. Kaimiņi vairs neskatās uz Aiz­puriem ar zobgalīgu smīnu, bet pamāj ar galvu un saka:

— Jā, jā, tur prot strādāt. No šī puiša iznāks lietas koks.

Tuvojas rudens. Vecais saimnieks ar katru dienu kļūst vārgāks un lietainā laikā vairs neiziet pat pagalmā. Viņš sēž uz plata bērzu bluķa, pakšķina pīpi un bāž plītī žagarus. Reizēm viņš paņem no sienas dēlīti un sasmalcina tabaku. Tas gandrīz ir viss viņa darbs.

Jaunais saimnieks, kad atliek laiks, vēl arvien lauž celmus kopā ar Libli. Sad tad no Rajām pienāk «bries­mīgas» draudu vēstules, kurās Tēle solās pārtraukt ar Totsu jebkuru pazīšanos, ja viņš «šodien pat» neparā­dīšoties.

Viņa kabatas grāmatiņā jau glabājas vairākas šādas vēstules. Reizēm dienvidū viņš tās izņem no kabatas, izklāj sev priekšā uz galda un noslēpumaini pasmaida: — Ķēms! It kā man nebūtu cita darba kā skraidīt uz Rajām.

Kādu dienu jaunais saimnieks, kā viņu tagad Aizpu­ros dēvē, kopā ar Libli atkal strādā izcirtumā. Zvaniķis aizsmēķē ugunskurā papirosu un viltīgi pamirkšķina Totsam ar aci. Jaunais saimnieks to ļoti labi redz, bet šņākdams strādā tālāk. Pēc kāda laika šī grimase at­kārtojas.

— Ko tas nozīmē? — pārvaldnieks beidzot noprasa.

— Nu, — Lible atsaka, — kaut ko jau nozīmē. Jau­nais saimnieks ir tik noslēpumains un kluss, it kā nekas nebūtu noticis.

— Jā, kas tad ir noticis?

— Nu … laiks paiet, bet laime nezūd.

— Nu jā, nezūd gan, tomēr…

— Jaunumi birst kā no maisa, viss ciems skandina, bet jaunais saimnieks nebilst ne vārda.

— Kā gan tas varēja gadīties? — Totss smaidīdams brīnās.

— Nezinu, kā tas varēja gadīties. Varbūt aiz lepnī­bas. Negribētos jau ticēt, ka Totsa jaunskungs varētu kļūt lepns, bet… ej tu sazini! Jā … Nē nu, viss jau notika tā, kā vajadzēja. Vai tad es … Vai tad es allaž netiku teicis, ka …

— Ļoti interesanti, — Totss pārsteigts jautā, — kas tie par jaunumiem? Tu vienmēr runā tik mīklaini, ne­kad nevar saprast, ko tu īsti gribi sacīt.

— Jā, — Lible smejas, — kas tur ko saprast. Viss skaidrs. Bet sieva negrib man ticēt. Pati sapļāpā diezin ko, bet, kad es iepīkstos, tad viss esot balti meli. Šorīt ķēros pie žagariem — uznāca briesmīgas dusmas, — sak, ņemšu un nopēršu . . . Sī tūlīt: varbūt tev taisnība, tādēļ jau nesāc kauties.

— Jocīgi!

— Nekā jocīga te nav. Gadās vēl jocīgākas lietas. Sī pati Erjas vai Ernas jaunkundze, kas šeit pārlauza saulessargu, tā …

— Nu, kas tad ar viņu noticis?

— Nekādi nedabūja projām no Paunveres, tēvam pa­šam bija jābrauc pakaļ no Krievijas. Sākumā te viņai bija garlaicīgi un garlaicīgi, bet, tikko sāka draudzēties ar Teukres Savādnieku, tā garlaicība izkūpēja kā dūmi. Velns zina, jāsaka, tai mīlestībai gan piemīt liels spēks un vara!

— Nu Irbi, cik tālu tad tās lietas tagad ir?

— Tālu! Viņa vēl dzīvo tepat Paunverē. Meitene spu­rojas pretī, negrib par Krieviju vairs ne dzirdēt. Lai vecais ņemot Savādnieku līdzi, tad viņa braukšot.

— Hm … Tiešām jocīgi.

— Nu, vecais, Ernas tēvs, kādu dienu aizjož uz Teuk- rēm, saka: «Liec meiteni mierā!» Savādnieks pretī: «Nē! Dod meitu man!» Neko darīt. Esot izrunājušies gari jo gari; klāt es nebiju, nekā nezinu. Mājās atkal —- to man izstāstīja ķestera ķēkša, — nu jā, mājās preilenīte ap­krīt tēvam ap kaklu, raud un lūdzas, pat ķēkšai aiz durvīm saskrējušas asaras acīs, sak, ko tas vecais sa­kārnis viņu moka! Tāda jauka mamzelīte: vienmēr dod ķēkšai dzeramnaudu, neko nežēlo. Nu tad ķēkša savu­kārt ļipaku ļepaku pie ķestera cienīgās: «Ejiet taču jūs preilenītei palīgā un mēģiniet pierunāt viņas tēvu. Ko jūs viņu mokāt, vai nedzirdat, cik žēli raud?» Nu, ķēk­šai drīz vien jauna kleita mugurā un vēl nezin kas.

— Vai tad galu galā pieveica veco?

— Taču laikam. Preilenīte vēlāk dancojusi un lēkā­jusi kā negudra, bučojusi tēvu un tanti, un visvairāk ķēkšu.

— Jā, jā, — Totss pašūpo galvu, — Savādnieks ir krietns puisis. Lāga zēns, nav ko runāt.

— Lāga zēns, tas tiesa, re, ietina preilenīti savā tīklā, ka prieks. Nē, es saku, kad Paunverē reiz sāksies kāzas, tad es tās visas, nudien, viens nespēšu nodimdināt. Sito zvanīšanu! Sito dzeršanu! Bet, ej sazini, vai šitādu vecu sesku kā es maz aicinās, tomēr… pag, ko es vēl gri­bēju sacīt… nu jā, sak, ņemot vērā mūsu veco drau­dzību, varbūt Totsa jaunskungs tomēr mani uzaicinās.

— Hm, — Totss atņurd. — Skat, kur tu esi mērķējis. Viņam jau viss zināms.

— Žēlīgā debess, viss Paunveres ciems skandina, kā lai nezinātu. Mācītāja Līze un kroga meita šaudās kā atspoles un žadzina kā žagatas: «Vai jūs zināt, vai jūs zināt?» Vai gan mūsu Paunverē var kaut ko noslēpt? Paunverē izvelk noslēpumu pat no turienes, kur nemaz nav. To jau varēja paredzēt. Ar Savādnieku bija kā bija, bet jūsu lieta beidzās ziher.

— Ak ziher. Bet, ja jau Paunverē viss zināms un redzams, vai tad tu nevari man arī pateikt, ko pašlaik dara Jorhs Adniēls Kīrs?

— Jorhs Adniēls Kīrs… — Lible pakrata galvu. — So vīru mēs laikam vairs neredzēsim. Tādu kaunu un negodu! Kur tāds caurkritis brūtgāns vairs drīkst rādīties? Neesmu viņu ilgi redzējis un laikam pirms nāves arī neredzēšu.

— M-jā … — Totss nomurmina, pārlaizdams ska­tienu pār izcirtumu.

Uz mirkli iestājas klusums, tad jaunais saimnieks izstiepj kaklu, vērīgi paraugās uz mājas pusi un sāk smieties.

— M-mh-mh, hi-hi-hī — vai redzi, kas tur nāk?

Lible atstumj cepuri pakausī, izņem no mutes papi­rosu un skatās.

— Tfū, nelabais! — viņš nospļaujas. — Tas taču Kīrs. Se tev: pirms nāves neredzēšu! Viņš ir klāt kā likts. Es par visu vairāk gribētu zināt, kas viņam te darāms. Skat, nāk uz izcirtumu. Laikam kādā notīgā lietā,

— Nu tad labdien! — rudmatis, pienācis tuvāk, iesau­cas nedabiski spalgā balsī. — Veiksmi darbā un…

— Paldies, mīļais skrodermeistar. Laikam nācāt mums palīgā tāpat kā vasarā pie akmeņu velšanas?

— Nē, nenācu vis, — Kīrs smejas. — Nenācu vis, mīļais zvaniķi. Lauziet vien celmus un dariet ar tiem, ko gribat, — man nav laika. Nācu aprunāties ar savu dārgo skolas biedru.

— Ko tad atkal gribi? — Totss rūgti jautā.

— Kā «atkal»? — Kīrs ņirgājas. — Kad tad es «at­kal» no tevis esmu kaut ko gribējis? Arī tagad es neko negribu — tieši otrādi, es tev kaut ko atnesu … Kaut ko labu. Se, dārgais skolas biedri Jāzep Tots. Seit, šajā grāmatā, ir aprakstītas visas tavas skolas laika palaid­nības. Protams, ne visas, bet, ja es kādreiz satikšu šo Lutsu, es viņam pastāstīšu vienu otru notikumu, kas vēl jāuzraksta. Ņem, ņem, dārgais skolas biedri, un lasi. Vienu eksemplāru aizsūtīju uz Rajām.

— Uz Rajām! — iesaucas jaunais saimnieks, nedroši paņemdams grāmatu. — Kādēļ uz Rajām?

— Hī! — Kīrs smejas. — Nē nu, lai lasa visa Paun­vere un redz, kāds delveris tu biji skolā. Hī, man te vēl ir gabali pieci — arī tos es izdalīšu ciemā.

— Velna nelieti! — Totss sadusmojas. — Esi tik labs, Lible, gāz viņam ar degošu pagali, lai atceras.

— Nē nu — kādēļ? — Kīrs atkāpjas. — Kādēļ? Tajā ir aprakstīti gluži jauki notikumi. Kentukijas Lauva un … Notikums ar pogām un … Plosta nogremdēšana un … Tēles ievilināšana upē un … Hi-hī! Tur ir rak­stīts arī par Libli. Lasiet, lasiet, gan tad redzēsiet. Vis­vairāk ir par Tali, par viņu raksta tikai labu. Ir pie­minēts arī Tenisons un… Bet visvairak Kentukijas Lauva. Hi-hī, Kentukijas Lauva! Redzēs, ko par to sacīs Tēle?

— Va velns, te tiešam ir mans vārds, — Totss brī­nās, šķirstīdams grāmatu. — Skaties, Lible! Redzi: «Ar Jāzepu Totsu bija tā: viņš drīkst palikt turpmāk skolā tikai tad, ja atmetīs visas palaidnības, vienalga, lai cik to būtu, un sāks dzīvot, kā kristīgam cilvēkam pieklā­jas.» Vai redzi, vai redzi? Paklausies tālāk: «Totss ap­solījās darīt visu, kas viņa spēkos. Kad Totss nākamajā dienā atnāca uz skolu, viņam bija grūti sēdēt solā.» Skat, velns, kas par būšanām! Pagaidi, pagaidi, stā­voklis uzlabojas. «Totss grozījās un locījās kā tārps uz āķa un sūrojās citiem, kas gribēja ko tuvāk uzzināt par viņa ciešanām: šim uz sēžamvietas esot uzmeties liels augonis.» Redzi, redzi, Lible! Cik smuki pateikts… Palasi pats! Nē, es zināju, ka tāda grāmata tiek dru­kāta, bet nedomāju, ka tā būs tik traka. Un tu, vecais sumpurni Kīr, to izplati. Tūlīt met ugunī!

— Hi-hī, — Kīrs atkāpjas. — Nemetīšu vis — tās maksā sešdesmit kapeikas gabalā.

— Redzi, redzi, Lible, — Totss lasa tālāk. — «Taču atradās arī tādi, kam bija neganti asa mēle un kas bija gatavi zvērēt pie stopa un bultām, ka Totsam šo kaiti esot uzbūris pats vecais Totsa tēvs, kurš izrakstījis zēna mugurgalu raibu kā dzeņa vēderu. Lai nu būtu kā bū­dams …» Ai, ai, ai! Kaut jods parautu šo Lākmani ar visām"-viņa drukātavām! «.. . izrakstījis zēna mugur­galu!» Tūlīt met ugunī, Kīr!

— Hi-hī! — Kīrs lēkā ar grāmatu sainīti ap uguni. — Izrakstīja! Izrakstīja! Redzēs, ko teiks Tēle?

— Vot, vot, vot, — Totss, šķirstīdams grāmatu, ir uzgājis kādu citu vietu. — Hm-hm, hi-hi-hī… «Paun­veres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Viņam arvien bija kaut kas pārdodams. Ja viņam nebija nekā pār­dodama, viņš tiecās kaut ko izlozēt, — hm-hm-hī-hī- hī! … — un, ja nebija ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kau­tiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja: «Ej nu sazini, cik ilgi turēsies ar^ otra, gan jau izlidos no pieres. Do­diet Liblem kaut vai simt acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.»» Ai-ai-ai! Paskat, kas par būšanām! Ko mēs tagad lai iesākam? Nezinu, vai tas ko līdzētu, ja mēs tepat uz vietas nogalinātu I<.īru. Kā tu domā?

— Jā nu, — Kīrs lēkā, — kādēļ tad nogalināt — es taču neesmu rakstījis šo grāmatu. Ejiet nogaliniet Lutsu!

Lible paņem grāmatu un aplūko no visām pusēm.

— «Pavasaris» — pirmā … Tīri glīta grāmata … Pirmā … Labi — pirmā . .. Tad jau viņš rakstīs vēl otru, mīļais saimniek.

— Parādi!

— Jā, jā, tā ir tikai pirmā, — Kīrs paskaidro. — Mēs mājās izlasījām no vāka līdz vākam. Nezin, vai Tēle jau ir izlasījusi vai ne?

— Lible, mēs esam pagalam, — Totss skumji pakrata galvu.

— Nē nu, kāpēc pagalam, — spriež Lible. — Mēs esam kļuvuši ievērojami vīri kā Jansens vai Jakobsons, ja jau par mums raksta grāmatās. Nekas, lai raksta vien, kaut tikai pārāk daudz nesamelotu. «Izrakstījis»… nu kas tur liels? Mums visiem mugurgals reizēm bi­ja izrakstīts… Un man ir tikai viena acs — tas tiesa. Kauties gan pēdējā laikā nav gadījies, bet lai jau raksta vien.

Pēc brīža Kīrs, ņirgādamies un sānu pa priekšu bī­dīdams, aiziet. Pa ceļam viņš pašķielē atpakaļ. Sadus­motais Kentukijas Lauva var tiešām iebliezt ar degošu pagali. Bet šīs bailes ir veltīgas. Totss noskumis sēž uz celma "un pat nepaskatās uz Ķīru.

Velna milti! Tagad, kur tās lietas jau ir tikpat kā nokārtotas, pēkšņi parādās šī nolādētā grāmata ar mu- gurgala izrakstīšanu. Se tev nu bija septītā Mozus grāmata, kuru viņš meklēja! Jods zina ko teiks Tele, kad izlasīs visas divdesmit trīs nodaļas. Ļoti iespējams, ka pēdējā mirklī pat atteiksies no tāda apkaunota pie­lūdzēja. Tad viņus ar Ķīru varēs mest pār vienu kārti. Tie varēs viens otru ķengāt, cik sirds vēlas. Protams, viņš, Totss, ko tādu necietīs. Viņš tūlīt laidīsies atpakaļ uz' Krieviju un pateiks Paunverei ardievas uz visiem laikiem.

Totss iestāsta Liblem, ka viņam mājās ir darīšanas, atstāj zvaniķi izcirtumā un ātri dodas uz Aizpuriem. Viņš pat neapstājas Aizpuros, bet soļo tieši uz Paun­veri un no turienes tālāk uz kapsētas kalna pusi. Raju gatves galā viņam sāk uzmākties drūmas domas: ko var zināt, varbūt tas ir viņa pēdējais gājiens uz Rajām. Ar pukstošu sirdi Totss apstājas pie kambara un dažus acumirkļus klausās. Iekšā kāds skaļā balsi kaut ko lasa, pie kam lasītāja cenšas novaldīt smieklus; šķiet, ka viņa nav viena, jo laiku pa laikam atskan skaļi, bērniš­ķīgi smiekli.

— Kas būs, tas būs, — Totss nomurmina un atver durvis. Viņu saņem ar skaļiem smiekliem. Uz dīvāna sēž Tēle un lasa māsai priekšā «Pavasari».

— Nu, — Tēle smiedamās iesaucas, — šoreiz tu gan atnāci īstajā laikā, Jāzep: mēs dabūjām tik jocīgu grā­matu, ka …

— Es zinu … — Totss sadrūmis apklust.

— Zini? Kā tad tu tik aši uzzināji? Vai tiešām Kīrs?…

— Protams, Kīrs. Kīrs izplata šo gramatu Paunvere bez maksas.

— Kāds ķēms! — meitene atkal iesmejas. — Viņš taču nedomā kādam ar to atriebties? Ha-ha-hā! Esmu viņam ļoti pateicīga par šo dāvanu. Nāc šurp, Jāzep, kādēļ tu esi tik saīdzis? Zini, Līde, Kentukijas Lauva dusmojas, ka par viņu raksta. Ha-ha-hā! Neesi taču muļķis! Nāc apsēdies man blakus — es tev lasīšu priekšā. Mēs esam jau gandrīz izlasījušas, bet varam sākt atkal no gala. Nāc šurp!

Tēle novelk saīgušo līgavaini sev blakus uz dīvāna, uzliek kreiso roku uz viņa pleca, paņem grāmatu labajā rokā un, uzšķīrusi pirmo lappusi, lasa:

— Kad Arnis ar tēvu ieradās skolā, stundas jau bija sākušās…

Beigas

1 Senāk — Tāras kalns.

[1] «olevik» (ig. «tagadne») — tā laika avīze.

[2] visu, kas man ir, nesu sev līdzi (lat.).