Vasara

7.Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri

Aizpuru vīru spēcīgajās rokās darbs sokas ātri. Papuvē ak­meņi novākti — var sākties mēslu izvešana. Totss ar ska­tienu nomēri sakrauto grēdu un atrod, ka akmeņu kūts pama-

tiem ir vairāk, nekā vajag. Bet par to nav ko bēdāt: reiz padarīts, tas otrreiz vairs nebūs jādara; nākotnē liekie akmeņi noderēs jaunās kūts celšanai. Kūts re­monts viņam tomēr uz dažām dienām jāatliek, kamēr izvedīs mēslus.

Smago darbu, pie kura iepriekšējos gados vecīši mo­cījās nedēļām ilgi, Totss, Lible un Mārtiņš paveikuši dažās dienās; līdz siena pļaujai atlicis vēl mazliet laika, un Totss steidz to izmantot kūts remontam. Siena laikā, it sevišķi pie vezumu izkraušanas, viņiem, protams, būs atkal jāiet palīgā. Kalps uzsāk art papuvi, tēvs rosās tāpat pa pagalmu un īsti nepalīdz nevienam, bet Jāzeps ar abiem saviem «zeļļiem» stājas pie pamatu mūrēša­nas. Visi trīs apsien ap vidukļiem vecus maisus un strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Reizēm arī tē­vam uzdod kādu pienākumu, sūta viņu pēc materiāla vai kāda darbarīka, kas nepieciešams kūts mūrēšanai. Vecītis sākumā gan rūc pretī, nosaukdams visu šo darbu par «veltīgu laika izšķiešanu», tomēr izpilda dēla pavēli. Vai nu uz īsāku, vai ilgāku laiku, taču pagaidām Aizpuru grožus, šķiet, tura dēls Jāzeps.

Sajās dienās nekas sevišķs nenotiek, vienīgi pārvald­nieks darbā mazliet novājē un iedeg saulē melns kā moris. Nu viņš vairs nav «salauzts», kāds bija uz pa­puves, — kāja ir gandrīz vesela. — Labi, ka vēl tā, — vakarā viņš saka, nolikdamies uz cisām un berzēdams kāju. Sēdēšanai uz šķūņa sliekšņa nepavisam vairs ne-

atliek laika, pat vakaros viņa galvā vairs neriņķo do­mas, jo tūlīt pārņem dziļš miegs. Aizmirstas Tēle, aiz­mirstas arī Kīrs ar rudo galvu un lielo mīlestību. Tomēr svētdien viņš ieraudzīja Tēli pie baznīcas un sveicināja meiču pārlieku pieklājīgi, pat it kā mazliet zobodamies. Patiesībā viņai vajadzēja izrādīt cieņu: Raju Tēle taču vairs nebija parastā skolas biedrene, bet cita vīra līgava. Protams, Tēle labprāt būtu uzsākusi ar viņu sarunu un varbūt pat aicinātu ciemos, bet pārvaldnieks nezin kādēļ aši pagāja tai garām, pārnāca mājās ļoti agri un ļoti sliktā omā. Pie darba Totss vairs nepiemin ne skolas biedrus, ne biedrenes, viņš sūta tos visus pie joda. Pie joda tiek aizraidīts viss, kas kaut kādā veidā traucē darbu.

Un tikai kādā rītā sarunas atkal novirzās mazliet sāņus.

Lible ierodas darbā, it kā ievadot plašāku sarunu, uztin sev pamatīgu smēķi un, galvu kratīdams, saka:

— Laikam jau kļūstu vecs.

—- Kā tad tā? — Totss jautā. — Vai darbs par grūtu?

— Nē, ko nu par darbu, — atbild Lible, — darbs tiks padarīts, bet…

— Kas tad tev kait?

— Sāku jukt prātā. Neko vairs nesaprotu un neap­jēdzu.

— Hmm?!

— Ja, jupis viņu zina kas un ka. Laikam jau vecums vainīgs, kas gan cits. Redzi… Ak, lai paliek, nesākšu jau muldēt niekus.

Zvaniķis sirdīgi atmet ar roku, nosviež smēķi zemē un nospļaujas.

Totss pašķielē uz runātāju, bet klusē. Protams, veca­jam praulam kaut kas aiz ādas, bet lai jau paliek. Gan vēlāk izstāstīs.

Tā arī notiek. Ap brokastu laiku Lible atkal uztin va­renu «cigāru», brīdi patērzē tāpat vien tukšā un tad diezgan neskaidri sāk stāstīt:

— Jā, ej tu sazini, — viņš saka, — kur tas īstais gals, ja jau esi stulbs kā auns. Gudrs cilvēks tūlīt sa­prastu, no kurienes vējš pūš, bet muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Redzi, ja manā vietā būtu aptiekārs, tas tūlīt izskaidrotu visu un noskaitītu pat attiecīgu pan­tiņu. Bet es … Kas es esmu? Nu tad klausies: Ķīru famīlija nes no Rajām pienu, Tēle pati visu smuki iemēri un … un laikam jau uzlej arī pa virsu piede­vām un … Un tik tā vien — «radu būšana un radu būšana» un … Jupis viņus zina! Ir un nav; nav un tomēr ir un …

— Te nu ir tavs pareģojums! — Totss sarūgtināts iesaucas.

— Nu jā, viss vējā! Tāpēc jau arī saku — mana galva ir kā viens putras katls. Būtu labi, ja varētu šo veco galvu pārdot un nopirkt jaunu, gudrāku vietā.

— Jā, kaut gan nezinu, kas tavu stulbo galvu pirks? Kam tāda vajadzīga? Pasaulē jau tā muļķu diezgan.

— Tur jau tā lieta.

Abi klusēdami ķeras pie darba. Tad Lible uzsāk dziesmu: «Ak, brīnums, svētais brīnums …»

— Šī puse šodien jāpabeidz! — pēc brītiņa saka Totss.

— Noteikti, — Lible piekrīt. — Noteikti, ja dievs dos spēku un veselību.

Tajā pašā acumirklī aiz kūts stūra parādās kāds jauns puisis un novēl veiksmi darbā. Strādātāji satrū­kušies paceļ galvas un izplestām acīm skatās uz runā­tāju. Pat Mārtiņš uz brīdi pārtrauc darbu.

— Oho! — abi iesaucas.

— Arnis! Kā tu še nokļuvi?

— Kā jau vienmēr, — Tali atbild, sasveicinādamies ar vecajiem draugiem.

— Nē nu, tie tik ir brīnumi, — Lible dedzīgi iesaucas. — Tie tik ir brīnumi! Mēs nemaz necerējām tevi… jūs satikt. Sveiks, sveiks! Nu kur un kad un … Pats ne­zinu, ko vispnms jautāt. Redziet, Totsa kungs, tagad esmu pazaudējis pat to prāta mazumiņu, kas man vēl bija atlicies, un esmu pagalam sajucis. Mana galva ir tukša kā izšauta plinte, nudien. Tavu brīnumu, re, viņš tomēr pārnācis! Šonakt gan nosapņoju, ka notiks kaut kas neparasts, bet nevarēju iedomāties, ka … Jāsaka, patlaban uz laukiem ir visjaukākais laiks. Varēsiet at­pūsties no pilsētas trokšņiem un no tās mūžīgās zubrī­šanas. Nudien, ja man būtu mazliet laika, es aizskrietu uz mājām un pateiktu sievai: «Vai nu tu redzi, ko no­zīmēja mans sapnis?» Viņa, nešpetnā, netic maniem sapņiem. Nu, bet nav taču laika, jāsaved kārtībā kūts.

— Jā, skatos, jums būs krietni jāpacīnās, — Tali smaida. — Nu, kas jauns?

— Jaunumus gaidām no tevis, — Totss saka, — tu esi atbraucis no pilsētas. Kā Lēstam veicas ar grāmatu?

— Drukā, drukā. Lēsta tagad ir varen laimīgs un koriģē tā, ka galva kūp. Slavē un svētī tevi katru dienu. Viņš neesot ticējis, ka tu tik uzņēmīgs. Skaidrs, sūta sveicienus un… Ak jā, arī Kipels liek sveicināt un aicina uz zveju.

— Rauj viņu jupis ar visām zivīm, nav laika! Varbūt aiziešu kādreiz uz rudens pusi. Ko tas Lēsta, ķēms, mani tā slavē — neko sevišķu neesmu izdarījis. Izspiedu no tā resnā buļļa Tenisona simt rubļu — un viss. Vai grāmata iznāks drīz?

— Pagaidām vēl nezinu, bet gan jau būs. Solījās tev atsūtīt. Pirmo eksemplāru. Lēstam padomā lieli plāni: taisās nodrukāt arī vēl otru grāmatu.

— Jā-ā, — Totss prāto, — ir labi, ka cilvēks kaut ko dara. Citādi dzīvo no dienas dienā, kamēr sametas garlaicīgi.

— Uz laukiem nekādu sevišķu jaunumu nav, — zva­niķis sūrojas, — dzīvojam, strādājam un ar katru dienu paliekam stulbāki.

— Nevar būt, — Tali iesmejas, — kāpēc tad stul­bāki?

—< Nē, dieva vārds, re, šorīt uzreiz jūtu, ka pietrūkst prāta. Pajautājiet Totsa jaunkungam, citādi es par to nemaz neiepīkstētos. Nu jā, nu, kas jauns? Nekādu lielo jaunumu nav, tomēr ar laiku šis tas sakrajas. Arņa jaunskungs droši vien vēl nebūs dzirdējis, ka skroder- meistars aizbraucis uz Krieviju mācīties par muižas pārvaldnieku … šis Jorhs vai Adniēls, vai Gabriels, kā viņu sauca?

— Esmu dzirdējis, par to runāja arī mājās, bet tas nav tiesa.

— Tiesa, tiesa! Pirms dažām dienām aizbrauca.

— Kas ir, tas ir, — Totss apstiprina.

— Nē, nav tiesa, es šodien satiku Ķīru pie kapsē­tas, — Tali, mierīgi smaidīdams, paskaidro.

— Nāca pretī pie kapsētas? Kīrs? — Lible satrūk­stas. — Tā būs acu apmānīšana. Kīrs ir Krievijā, pie … Erkjas vai Ernas jaunkundzes tēva, tev būs nācis pretī vidējais brālis, viņi visi, velni, ir vienādi, citreiz nemaz nevar atšķirt.

— Nē, tas nebija vidējais brālis. Tas bija pats Jorhs Adniēls. Es taču pazīstu savu skolas biedru. Mēs pat brītiņu aprunājāmies.

Lible izsviež ķelli no rokām un izbrīnījies uzlūko pārvaldnieku.

— Savādi gan, — pārvaldnieks parausta plecus. — Varbūt tas bija Ķīra spoks, kas tur klaiņo apkārt.

— Spoks, — Arnis atkārto. — Vai tu vēl arvien tici spokiem, Tots? Skolas laikā tev ar viņiem itin bieži gadījās darīšanas. Atceries, kādā vakarā tu…

— Ko nu par skolas laikiem, — pārvaldnieks pa­smaida, — tie arī tagad neliek mums miera. Kas gan cits tur varēja būt pie kapsētas, ka …

— Pie kapsētas bija mūsu pašu skolas biedrs Kīrs.

— Nē, nudien nezinu,— Lible pakrata galvu, — esmu pagalam sajucis… Šodien kā šāviens pēc šāviena seko visdažādākās dīvainības; cik ilgi tad cilvēks var izturēt? Neņemiet ļaunā, ja es tagad izbolīšu acis, sākšu lēkāt un mest kūleņus. Un tomēr es vēl skaidri atceros, ka esmu nosapņojis un it kā paredzējis, ka notiks kas ne­parasts. Ek, ja man būtu mazliet vairāk laika, es aiz­šautu uz Rajām, izdomātu kādu ieganstu —■ palūgtu zāģi vai skrūvgriezi, un uzzinātu, kas tur īsti notiek. Bet man nav laika, nav laika.

— Rauj viņus jupis, — Totss atmet ar roku, — gan jau vēlāk uzzināsim. Nav ko pūlēties!

Protams, pārvaldnieks nav mazāk ziņkārīgs par zva­niķi, bet Arņa klātbūtnē viņam jāizliekas aukstam un vienaldzīgam. Viens ģeķis jau Paunverē ir, kādēļ pa­darīt smieklīgu arī sevi. Totss tīšām novērš sarunu uz ko citu un aicina skolas biedru istabā apskatīt man­tas, ko tas atvedis no Krievijas. Pie darba paliek tikai Mārtiņš un Lible.

Kad skolas biedri pēc kāda laika atkal iznāk pagalmā, pie kūts rosās tikai Mārtiņš viens pats un skumīgi pa­ziņo, ka Lible esot nometis priekšautu, nosviedis ķelli un aizlicies projām. Arī viņš viens pats vairs negribot strādāt, iešot uz mājām.

— Kur tad viņš aizgāja?

— Ja būtu pateicis, tad es zinātu.

— Nu, nekas, — Totss mierina, — gan jau atgriezī­sies. Bet līdz tam laikam mēs strādāsim divi vien. Tā­dēļ jau nav jāiet projām; drīz būs pusdienas, tad mūs garšīgi pabaros.

Mārtiņš noklausās visu uzmanīgi līdz galam, brīdi padomā un sāk atkal mūrēt. Tali apsēžas uz akmens un vēro viņu darbu. Saule ceļas aizvien augstāk, pār­nāk ganāmpulks. Pirmais pagalmā ieskrien mazs telēns, izpleš kājas un izvalbītām acīm noskatās uz mūrnie­kiem, tad nāk viss nemierīgais ganāmpulks, kam seko mušu un dunduru mākonis. Kā pēdējais pārskrien no­svīdušais gans ar aizelsušos Kranci, kura slienainā mēle sniedzas gandrīz līdz zemei. No nama iznāk ve­cais Aizpuru tēvs, aprādams ganu, ka tas vakar esot ielaidis lopus labībā. Bet Lible vēl vienmēr nerādās.

—Vai skrodermeistars neteica, kādēļ viņš tā uzreiz atgriezies no Krievijas? — Totss jautā.

— Nē, — Tali pakrata galvu, — Krieviju nemaz ne­pieminējām. Kīrs izteicās apmēram tā, it kā viņš visu laiku būtu dzīvojis tikai Paunverē, it kā viņš nekur nebūtu aizbraucis. Viņš bija mazliet saīdzis un sākumā negribēja mani ne pazīt. Sarunājoties visu laiku ska­tījās uz meža pusi…

— Hm, — Totss pamāj ar galvu, — tā viņš medz darīt, tas tiesa. Kaut kur viņš ir bijis aizbraucis, par to esmu pārliecināts, bet, cik tālu, — jupis zina. Vai tavi mājnieki tev nestāstīja, ka viņš saderinājies ar Raju Tēli?

— Stāstīja.

— Nu?

— Kas par «nu»? — Tali iesmejas.

— Ko tu par to sacīsi?

— Neko. Tu man par to ieminējies, kad biji pilsētā.

— Bet tu taču arī kādreiz biji…

— Kas es biju?

— Ak, nekas … Es tāpat vien …

Totss žigli atsāk darbu, Arnis vēro skolas biedra iedegušo kaklu un seju un secina, ka pārvaldnieks ta­gad kļuvis daudz vīrišķīgāks. Tas, ko viņš pašlaik dara, nav nekāda niekošanās, bet nopietns darbs. Starp citu, tagad ar viņu var risināt pavisam nopietnus jautāju­mus un uzzināt dažu labu derīgu padomu, viņa pašrei­zējie plāni nepavisam nav gaisa pilis.

Beidzot nosvīdis un noputējis atklunkurē Lible un noliekas garšļaukus uz grants kaudzes.

— Kur tu biji? — Totss jautā. — Pameti Mārtiņu vienu — tas jau gribēja aiziet. Pats teicies šodien pa­beigt pusi.

— Pagaidiet mazliet, — Lible elš. — Ļaujiet atvilkt elpu, gan tad pateikšu, kur biju.

— To mēs paši zinām.

— Nu jā, kādēļ lai jūs nezinātu, tas jau nav nekāds noslēpums. Biju Rajās, kur gan citur.

— Vai tagad tava sirds ir mierīga?

— Šoreiz mierīga, bet ej nu sazini, kas vēl var ga­dīties. Šodien tāda savāda diena, jaunumi birst kā no maisa … cits pēc cita … gluži kā dēļi Vendras kok­zāģētavā. Nē, lai nu būtu kā būdams, bet Kīrs ir at­pakaļ. Kīrs pašlaik sēž Rajās un pļāpā ar Tēli.

—Bet kāpēc viņš atgriezās?

— Jā, Totsa jaunskungs, it kā man kāds būtu nācis pretī un sacījis, sak, Kīrs atgriezās tāpēc un tāpēc, esi tik labs un klausies. Nezinu, dārgie jaunskungi. Nezinu. Paši Raju ļaudis arī nezina, kāpēc znots pārnācis tik fiksi. Bet viņš sēž istabā un sarunājas ar Tēli — tas ir viss, ko es redzēju. Neko vairāk neizdibināju, visi logi un durvis aizvērti, gluži kā aizzīmogoti. Raju tēvs ar viņu nepavisam nav mierā, saka —• tāds vējagrābslis vien ir. Bet nekas, jaunskungi! Laiks dziedē visas brū­ces, dievs mūs neatstās nekad. Gan jau uzzināsim — Paunverē nekas nepaliek noslēpums.