Vasara

21.Pārvaldnieks saliecas mazliet uz priekšu

Pārvaldnieks saliecas mazliet uz priekšu, pieliek soli un neatska­tīdamies kāto tieši uz Kontkīlas pusi. Laiku pa laikam viņš «iz­pušķo» sev ģīmi ar jaunu smēķi, parausta plecus un saviebj tik muļķīgu seju, ka otru tādu grūti iedomāties. Tātad šī būs ceturtā vieta! Jods zina, šī diena draudēja izputēt kā pelavas vējā. Ai, ai, ai — pēkšņi viņš ir kļuvis par brūtgānu, tāpat kā savā laikā Kīrs! Nē nu, Tēli varētu precēt ar prieku, ja tikai te neslēpjas kāds āķis, tāpat kā Kīram. Tēli viņš ņemtu ar prieku… pat ar sa­jūsmu … Apstulbušais pauris vēl vienmēr nespēj ap­tvert, kāds gards kumoss viņam šodien iekritis klēpī. Vēl trakāk — šim apstulbušajam aunagalvam ir bail no nākotnes. Mūžīgais idiots! Idiotu idiots!

— Ahā, pareizi, jā — piedāvāja pat naudu … Ellē, tā lieta nav tik vienkārša. — Labāk viņš iegriezīsies pie paša Velna un aizņemsies kaut vai 'ar trīsdesmit sešiem procentiem nekā lūgs palīdzību Rajām. Protams, šīs rūpes un gādība par viņu bija ļoti jaukas, tās viņus tuvināja vai tamlīdzīgi… abos pamodās kopīgas inte­reses … un tomēr — ko nu par to! Lai Paunveres ļaudīm būtu ko mēļot, sak, aizpurieši grib atkal aiz­ņemties.

Vai viņš beidzot ir Tēles līgavainis vai nav? Šāsdie­nas tikšanās viņam ir devusi kādu ierosmi: tagad viņš var lietderīgi izmantot savus melus. Savādi, kāpēc viņš tūlīt neiedomājās par Tenisonu, tieši ar Tenisonu vaja­dzēja iesākt, nevis nobeigt. Sis vecais pūķis kvernējis savā sen par dzimtu izpirktajā saimniecībā un rausis naudu; vai tas būtu kas sevišķs, ja viņš palīdzētu trū­kumā nonākušajam skolas biedram?

Tenisons sēž uz klēts sliekšņa un labo grābekļus. Viņa sārtā, saulē iedegusi seja kļuvusi vēl sārtāka, bet deguns jau kvēlo. Uz pakausī atstumtās salmenīcas aiz­ķēries gabaliņš zirnekļa tīkla.

— Labdien, naudasmais — Totss iesaucas. — Labu veiksmi!

— Labdien, labdien! Paldies. Re, paunverieši arī placī, laikam būs atnākuši siena talkā!?

— Jā — talkā. It kā man mājās trūktu darba. Ver vaļā naudas maku un izvēdini simtniekus, citādi ieme- tīsies kodes un sagrauzīs. LEstas grāmata ir gatava, jau pārdod, drīz saņemsi atpakaļ savu parādu, — esi nu tik labs un palīdzi sprukās arī man.

— Kas ta tev kait? Apsēdies un pastāsti!

— Ko es sēdēšu un stāstīšu, lieta vienkārša: naudas ņetu.

— Kur tu liki savu naudu, mīļais draugs? Tu pār­vedi no Krievijas krietnu žūksni, kā gan tā tik ātri izsīka?

— Neko nevar darīt, ja gribi ko nopirkt, jākrāj ka­peika pie kapeikas, saka Velns. Žūksnis, ko pārvedu, nebija nekāds biezais. Aizpuri, kā zini, ir vilka rīkle, ko grūti piepildīt, bet atpakaļ nedabū ne graša.

— Vai tu re. Kas tad vispār jauns dzirdams?

— Nekā jauna nav. Tādā karstumā jaunumi ne­dzimst. Ak jā, biju pilsētā, izvandīju tur visas pažobe­les, aplūkoju pat augstskolas bibliotēku un «Vane- muini».

— Nu, un ko tu tur redzēji?

— Ko es redzēju? Daudz, ļoti daudz. Lēsta man visu laiku bija par ceļvedi un rīkotāju — tiešām skaisti. Lesta atbrauca man līdzi uz laukiem atpūsties. Drīz viņš tev atnesīs savu grāmatu.

— Tā, tā.

— Tā ja, dārgais skolas biedri. Esi nu tik labs un nāc man par galvotāju, es gribu mazliet aizņemties no bankas. Paskribelē tepat apakšā savu parakstu — un darīts; nav nekādas liekas prātošanas un kaulēšanās!

— Jā, — Tenisons saka, darbodamies ap grābekli, — tas tiesa, bet… man tādas būšanas nepatīk.

— Velns parauj, vai tu domā, ka man patīk? Neko nevar darīt. Aizpuros strādā trīs vīri, atskaitot vasaras algādzi; viens lauž celmus, otrs rok grāvjus, trešais pielabo māju — visi prasa algu. Atbrīvot arī nevaru: visi darbi steidzami.

— Tas tiesa, bet… Es gan būtu aizgājis no mājām, ja zinātu, ka tu nāksi.

— Ķēms, no mājām tu varēsi aiziet pēc tam, kad būsi parakstījis papīru.

Tenisons brīdi klusēdams uzlūko skolas biedru, tad pēkšņi saprot joku, skaļi iesmejas un saka:

— Nu kāda velna pēc lai es vairs eju, ja būšu pa­rakstījis papīru. Skat, kāds blēdis! Velns zina, tu esi tieši tāds pats kā skolā. Protams, tikai lielāks un ga­rāks. Tomēr runā tāpat kā skolā.

— Jā, nu, ķēms, vai tad tu būtu savādāks? Iedod tik rokā gaļas kanci, un tavs zods spīdēs tāpat kā skolā.

— Nemels niekus — mans zods nekad nav spīdējis.

— Hē! Bet kāpēc veltīgi strīdēties — abi esam krietni vīri, tikai es tāds trūcīgāks, — paraksti, tad tiksi no manis vaļā. Bez paraksta es tik un tā projām neiešu, to tu nemaz neceri.

— Tu jau dzirdēji: es negribu dot parakstu. Baidos. Labāk iedošu naudu, tad vismaz zināšu, ka skaidri rē­ķini.

— Labi, dod naudu.

— Hm … arī naudu tā kā negribētos dot. Patiesībā man tās nemaz nav. Drusku 'ir, bet tā domāta paša vajadzībām.

— Nemuldi niekus. Un negrēko. Dievs tevi pārmācīs par tādām nevalodām. Redzi, rīt es ar sa'vu veco braukšu uz pilsētu pie notāra, tad atkal atvedīšu tev vezumu reņģu, ja vēlies. Vispār, ja tu dosi parakstu, apgādāšu tevi ar reņģēm augu gadu. Par to parūpēšos, nudien. Tev vairs nebūs nekādu bēdu, padod tikai uz Aizpuriem ziņu, sak, Tots, — reņģes! Un es ar putna spārniem traukšos uz pilsētu, muca uz muguras, un, švīks, šurpu, pie tavām klēts durvīm.

— Oja, kur es likšu tādu lērumu reņģu? Domā, daudz man šo vajag?

— Daudz, ļoti daudz. Vai arī tev ievajadzēsies iz­kapts vai sirpja, pļaujmašīnas vai… Es atvedīšu visu, kaut vai Barklaja pieminekli.

— Nē, es nudien būtu iebēdzis purvā, ja zinātu, ka atnāks kārdinātājs. Citādi es tevi satieku labprāt un ar tevi parunājos, bet šī mūžīgā naudas mangošana — tā man nepavisam nav pa prātam.

— Mūžīgā naudas mangošana! Rūpējies par savu dvēseli, Tenison, negrēko pret astoto bausli, vecais pūķi. Tā viena reize, kad tu aizdevi simtnieku Lēstam, — vai tā ir mūžīgā naudas mangošana? Tu vēl esi jauns, jods zina kāds kļūsi vēlāk, vecumā. Tu laikam būsi tāds sīk­stulis, no kura kapeiku ar spiešanu neizspiedīsi. Nesko­pojies, citādi drīz novecosi. Esi prātīgs: dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem, neturi sveci zem pūra, kā veci ļaudis saka.

— Jā, runāt tu proti — tas tiesa. Patiesībā tev vajag kļūt par advokātu, nevis par zemkopi. Nu labi, es likšu tevi pacienāt ar pusdienām un piedevām došu uzdzert labu, svaigu kvasu — tikai nerunāsim vairs par to parakstu.

— Hm-hm-hm … Tu esi liels jokdaris, Tenison. Kīrs ir jokdaris, bet tu esi viņam priekšā tā apmēram par kādas pūrvietas tiesu. Kaut tu zinātu, kādās sprukās esmu iekūlies, tad tu neļautu man runāt ne piecas mi­nūtes — tūlīt iedotu visu, ko vien es lūgtu, bet… Zēl, ka nevaru tev pašlaik pastāstīt neko tuvāk. Dzīve ir pa­darījusi mani piesardzīgu un iemācījusi visu neizpļāpāt tik lēti. Gan jau tu dzirdēsi, gan dzirdēsi… Laiks iet, bet laime nezudīs.

Paiet vēl labs brīdis, kamēr labi vārdi pieveic ļauno varu. Beidzot Tenisons vairs nespēj pretoties Totsa ne­atlaidībai un tusnīdams un stenēdams parakstās. Nu pārvaldnieks vairs daudz nerunā, ieliek savu zīmi kabatas grāmatiņā un kāto uz Paunveres pusi. — Vei­cas, veicas, veicas, — viņš saka iedams. — Sākumā ne­veicās, bet vēlāk paveicās. Hm, tagad mani soļi ir daudz noteiktāki. Cilvēks nekad nedrīkst padoties izmi­sumam! Vai nav tiesa, Jāzep Andrejevič, hm, a?

Paunverē uz dzirnavu tilta pretī nāk divi skolas biedri — Lesta un Kīrs. Pēdējais jau ir paguvis pārģērbties svētdienas drēbēs un par kaut ko dzīvi sa­runājas.

— Atkal Kīrs! Ūja, nelabais! — pārvaldnieks iesau­cas jau pa gabalu. — Visur, kurp vien ej, Kīrs priekšā. It kā tu būtu iegriezies pie Lākmaņa un licis sevi no­drukāt tūkstoš eksemplāros, tāpat kā Lesta savu grā­matu. Kīrs un Kīrs! Nudien, es netieku no tevis vairs vaļā.

— Kas tev kait, mīļais skolas biedri? Vai es tevi trau­cēju, ka vienmēr dūros acīs? Labāk atzīsties — vai da­būji parakstu?

— Jā, — Totss piešķiebj kaklu. — Dabūju, tu, līga­vaini!

— Nu, tad jau labi.

— Nav slikti, līgavaini.

— Kas par līgavaini? Atradis vārdu! Es jau tev teicu, ka neļaušu ar sevi spēlēties.

— Tu, Lesta, nemaz nezini, — Totss ietiepjas, — viņš taču ir līgavainis. Brauca uz Maskavu mācīties zemes virčafti… Vēlāk vēlreiz mācījās pie manis un … Ci­tādi viņš ir gluži jauks zemkopis, tikai netur naba un kauli.

— Tu runā par mani kā par vērsi vai zirgu, — Kīrs saskaišas.

— Jā, līgavaiņu Paunverē netrūkst, — Lesta secina. — Tikko apciemoju kādu savu skolas biedreni — arī tur runāja par līgavaini un precībām un …

— Ko tu apciemoji? — rudmatis kļūst uzmanīgs.

— Raju Tēli, protams. O, tā ir lieliska meitene, kurš viņu reiz iegūs, tas būs laimīgs. Starp citu, es viņai aiznesu savu «slaveno» grāmatu. — Lesta pasmaida, un abi ar Totsu zīmīgi saskatās. Bet skolas biedru Ķīru krata drudzis.

—- Ak šitā, ak šitā? — viņš tincina. — Ak tad runā jau par precēšanos? Hmm… Vai es tev neteicu, Tots, jo tu būsi stūrgalvīgāks, jo tevi vairāk cienīs. Hī, mei­tene nobijusies, ka nepametu viņu pavisam. Es jau ne­maz nedomāju viņu pamest, tikai tā … mazliet pabai­dīt, lai dabū mācību. Ak šitā? Ak šitā? Citādi dancoju pēc viņas stabules kā muļķis un rādu kumēdiņus … Nu viņa jūt. ..

— Nē, bet… — Lesta grib ko iebilst, taču Totss pie­skaras viņa plecam, ieklepojas un slepus pamirkšķina ar aci, lai draugs nestrīdas pretī, lai skolas biedram Kīram paliek ticība, ka viņš ar savu lielisko noteiktību tiešām nobiedējis Tēli, jo laimīgi ir tie, kas neredz un tomēr tic.

Sajā mirklī no aptiekas iznāk vecais aptiekārs un lēni dodas uz tilta pusi. Rokā viņam ir mazs, avīžpapīrā ietīts sainītis un spieķis. Pienācis pie skolas biedriem, viņš vērīgi paskatās uz Totsu, noņem cepuri, paklanās un saka:

— Palieciet veseli, Totsa kungs, un dzīvojiet tik labi, cik vien varat!

— Kā? — pārvaldnieks brīnās, pasniegdams tam roku. — Uz kurieni tad jūs?

— Uz kurieni… — atbild aptiekārs, — to es jums patlaban nevaru pateikt. Vai esat aizmirsis to stāstu: kāds vīrs gāja pa ielu, padusē slota un ziepju gabals.

— Nu jā, bet jūs vēl atgriezīsieties Paunverē? Jūs taču neaizejat pavisam?

— Iespējams, bet pēc mana aprēķina tik drīz vis neatgriezīšos. Katrā ziņā mans darbalauks vairs nav šeit.

— šitā gan. žēl. Ļoti žēl! Bet jūsu lietas, jūsu man­tas taču paliks šeit?

Aptiekārs pašūpo spieķi un avīzēs ietīto sainīti pār­valdniekam zem deguna.

— Sis te, — viņš piebilst, — ir spieķis, avīzē tabaka un čaulītes. Kā jums šķiet, kuru no šīm mantām varētu atstāt, lai pievāktu vēlāk?

—- Ak, tādā gadījumā … — Totss atvainojas. — Ne­zināju, ka jums ir tik maz mantu.

— Maz? — aptiekārs brīnās, saraukdams sirmās uzacis. — Maz? Tas ir, kā nu to ņem. Man sākumam pietiek. Vispār cilvēks ir laimīgāks, ja viņam mazāk visādu grabažu, it sevišķi ceļojumos. Iegaumējiet un at­cerieties, jaunais cilvēk: katrā stacijā ir kāds bērns, kāds mazs Jingele, ko es varu pacelt uz rokām un ienest vagonā; bet ar lielu'čemodānu es šo pašu bērniņu nejauši piespiestu pie sienas un sagādātu mazajam sā­pes. Bez tam man atkrīt klapatas ar bagāžas kvītīm un nemoka bāžas, ka vilciens varētu aiziet, kamēr es kādā stacijā iedzeru pudeli alus. Gribu ceļot un izdzert savu alus pudeli svētā mierā … mierā, kam ir vislie­lākā vērtība šajā pasaulē. Vai man nav taisnība, mm, a?

— Nē, tur man nav ko iebilst.

— Nu, vai redzat? Ja jums nav padomā kādi citi pasākumi, tad mēs varētu uz šķiršanos iedzert kādu mazu šņabīti. Nebaidieties, ka nokavēšu vilcienu, es nekad un nekur nenokavēju.

— To var, — pārvaldnieks piekrīt un paraugās uz Lestu un Ķīru.

— Es neiešu. Man nav laika, — skroderis ierauj galvu plecos. — Man vēl daudz visādu darīšanu.

— Nu jā, — pārvaldnieks vienaldzīgi atsaka, — ej vien un pielūko, ka atnes piecus rubļus, citādi iesūdzēšu tiesā un likšu pārdot tavu šujmašīnu, ja nesamaksāsi ar labu.

— Hī! — ņirgājas Kīrs. — Vai tev ir liecinieki? Kas dzirdēja, ka mēs saderējām uz pieciem rubļiem? Tu vari samelot un sacīt, ka es tev zaudēju simt rubļu.

— šitā gan? Tad jau neko darīt. Tad sagādā man vismaz to prieku un nerādies šodien vairs acīs. Velns zina, mana labā roka niez, tas liecina, ka piedalīšos nelielā kautiņā … Kādā draudzīgā ķīviņā, piemēram, kā toreiz uz lauka pie Rajām. — To pateicis, pārvald­nieks uzgriež Kīram muguru un iepazīstina Lestu ar veco provizoru.

— Gan iztiksim, — tas saka, — draugs Rafaels var mierīgi iet, kurp vien vēlas. Viņa vietā strādās mans skolas biedrs Lesta … Jūsu amata brālis un rakstnieks.

— Ak šitā, — aptiekārs atkal sarauc uzacis, — amata brālis! Ļoti priecājos! Es gribētu pirms šķiršanās pa­teikt pāris prātīgu vārdu arī jums.

— Es domāju, — Totss pārņem iniciatīvu, — ieiesim tepat pie meldera palīga — viņš man vecs paziņa. Būs arī kokle, Lesta mūs iepriecinās ar mūziku. Ahā, tur jau viņš nāk — meldera palīgs. Sveiki, sveiki! Kā klā­jas?

Draugi ieiet meldera istaba, sasēžas pie galda un uz gultas. Protams, meldera palīgs ir gatavs izpildīt jeb­kuru pavēli, ko dotu aptiekāra kungs vai Totsa jauns­kungs. Acumirkli! Pirms viņi paspēj izskaitīt līdz sim­tam, meldera palīgs jau ir atpakaļ. Pēc kāda laika viņiem vēl pievienojas mācītājmuižas rentnieks; šī cil­vēka priekam un izbrīnai nav robežu, ieraugot tik daudz vecu, labu paziņu. Pievakarē Paunveres dzirnavās atkal tiek izteikta daža laba «pamācība» un pārcilātas vecas mīļas atmiņas.

Bet Kīrs, pilns priecīgu noskaņu, jož tieši uz Rajām. Ahā! Tā! Meitenei ūdens smeļas mutē! Jā, jā, lai citreiz ir gudrāka, ar nopietniem cilvēkiem nedrīkst spēlēt ne­kādus kumēdiņus. Hī — Totss ir atkal sprukās kā či­gāns jukās — lai vandās apkārt pa ciemu un vāc pa­rakstus! Nezin, kurš gan uzticēs savu parakstu tādam razbainiekam un strīdusgailim? Paunveres ļaudis taču nav dusmīgi uz savu naudu, ka tie izdāvās parakstus katram Krievijas klaidonim. Kas zina … varbūt Totsu saimniecība tagad nonāks zem āmura, tad … Hm, ja viņš saņemtos un nopirktu pats? Divi simti ir nolikti uz viņa vārda, vecajam arī būs savi pieci simti… kas zina …

Pilns varenu nākotnes nodomu rudmatis nonāk Rajās. Viņš kā uzvarētājs iedrāžas lielistabā un, noņēmis ce­puri, iesaucas:

— Nu, Tēle, kā klājas? Sveiki! Ilgi neesam redzēju­šies, tā mēs vēl varam atsvešināties. Kad tad dzersim kāzas?

Tēle satrūkusies paskatās uz «maiksti» un lēni vaicā:

— Ko? Vai jūs neesat apdzēries?

— Hi-hī! — rudmatis smejas. — Apdzēries gan. Bet apdzēries aiz laimes, nevis no degvīna vai alus. Jā, nu tu pati redzi, Tēle, ko tu panāci ar savām izdarībām, — iznākums viens un tas pats.

— Neko nesaprotu, — meitene pakrata galvu. — Ja neesat piedzēries, tad esat kaut kur kritis un smagi sasities.

— Nekā, — Kīrs mīļi pasmaida, — neesmu arī kritis. Atnācu pateikt, ka …

— Atkal ar jaunām ziņām! Jūs vienmēr nākat ar ziņām, visu vasaru. Kādām ziņām? Kas tad sūta?

— Hi-hī! Es pats, kas gan cits. Nē nu, neesi taču tik dusmīga, Tēle, atnācu ar tevi izlīgt. Runāsim no­pietni —- kad tu gribi rīkot kāzas? Aizmirsīsim visas vecās ķildas un dzīvosim kā roka ar cimdu. Ko mēs ērmosimies? Es gan varētu tev daudz ko pārmest, bet lai jau paliek. Katrai jaunai meitenei ir savi niķi, toties mums, vīriešiem, jābūt gudrākiem un jāpadodas laikus. Pavisam nopietni — kad rīkosim kāzas?

— Nē, — Tēle atkal pakrata galvu, — jūs tomēr esat kritis. Bet šī krišana ir bijusi tik smaga, ka jūs to pats vairs neatceraties. Tomēr… ja jūs tik ļoti interesē, kad rīkošu kāzas, tad … varbūt ļoti drīz.

— Nu jā, — Kīrs priecīgi izstiepjas.

— Jā, tikai ne ar jums, Kīr.

— Ne-ne … Ne ar mani? Ar ko tad?

— Tā būs mana darīšana.

Rudmatis uz dažiem mirkļiem zaudē valodu, tad no­dzen no uzacs mušu, paskatās pulkstenī un beidzot stostīdamies iejautājas:

— Taču … ne ar Totsu?

— Tieši ar Totsu. Viņš ir zemkopis.

— He, — Kīrs ieblējās pilns naida un nicināšanas. — Kas šis par zemkopi?! Totss klaiņo apkārt pa ciemu, vāc kapeikas un diedelē parakstus, lai atkal aizņemtos, citādi saimniecība nonāks zem āmura.

— No šīs likstas viņu paglābšu es!

— Jā — paglābsiet! Hm . . . Bez tam viņš vēl ir liels blēdis. Mēs šodien saderējām, viņš pazaudēja piecus rubļus, bet tagad to noliedz, negrib maksāt.

— Es samaksāšu. Pagaidiet — te būs pieci rubļi.

— Jā, nu . .. pieci rubļi, bet. . . Viņš taču ir dzērājs. Ko jūs ar tādu iesāksiet? Vispirms viņš nodzers Aiz­purus, pēc tam ķersies pie Rajām. Ejiet paskatieties, ko viņi dara melderzeļļa istabā. Abi ar aptiekāru dzer un žūpo, tīri bail skatīties.

— Sāds paradums viņam būs jāatmet, dārgais Kīr.

Tas vairs nevilksies ilgi. Bez tam viņš tomēr ir zem­kopis, nevis tāds «pletīzeris skrandās» kā jūs.

— Jūs nedrīkstat tā runāt! — Kīrs izvalba acis un izriež krūtis.

— Kā jūs drīkstat nolamāt manu līgavaini?

— Viņš taču ir blēdis un zaglis. Vai tad jūs neatce­raties, ko viņš izdarīja skolā ar manām pogām?

Ari meiča tumši pietvīkst un, pūlēdamās atrast pie­nācīgu atbildi, izmisusi paskatās apkārt.

— Nāc šurpu, Līde, — viņa sauc uz otro istabu, — un atbrīvo mani no šā tipa!

— Kas šeit notiek? — Tēles jaunākā māsa ar izbai­lēm jautā no sliekšņa.

— Nekas nenotiek, — nomurmina Kīrs, paņem no galda piecnieku un aiziet, ar troksni aizcirzdams durvis.

— Žēlīgā debess! — Tēle sasit plaukstas. — Kur gan tāds radies?