Vasara

15.Nekas, nekas, — pārvaldnieks atkārto

Nekas, nekas, — pārvaldnieks atkārto un grasās piebilst vēl kādu mierinošu vārdu, taču pēkšņi apklust un ieklausās. Kāds grabinās priekšnamā, tad ar troksni aizcērt durvis un vārdu.

Lēsta pamāj uz durvīm.

lai tik nāk iekšā,

— A, vot, — Kipels pēkšņi atceras, — pareizi — grāmatas! Opmaņa kungs nemaz nezina, ka mūsu grā­mata jau pārdošanā. Hē, mēs pārdosim šo auflāgu divu mēnešu laikā. Rakstnieka kungs ir mazliet nepacietīgs

un brīžiem gaužas. Viņam ir nepieciešama tirgoņa pie­redze, tad šefte ies kā pa eļļu. Nelaiķis Nosovs…

— Lai nu paliek Nosovs, — Lēsta viņu pārtrauc. — Labāk pasakiet — cik daudz jūs esat pārdevis, «kā jau ar pieredzi»?

— Daudz — visi divdesmit eksemplāri, ko vakar pa­ņēmu, ir pārdoti. Te būs nauda — četri rubļi astoņdes­mit kapeikas. Rīt paņemšu vēl vairāk.

— Četri rubļi astoņdesmit kapeikas par divdesmit eksemplāriem, — Lēsta pārskaita naudu, — kādēļ tik maz?

— Kā — maz? Bet sešdesmit procenti starpniekam? Tos atskaita no bruto cenas.

— Sešdesmit procenti! — Lēsta ievaidas. — Arvien labāk! Kādēļ ne septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit, simts… simts pieci procenti? Jūs esat rūdīts veikal­nieks — vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka uz preci var nopelnīt sešdesmit procentus? Vai jūsu Nosovs, kuru jūs man bāžat degunā divdesmit reizes dienā, vai šis pats Nosovs plēsa kādam sešdesmit procentus? Žēlīgā debess! Tots, ja tu saproti mani, tad palīdzi! Mans pa­sākums ir pagalam, esmu vairāk nekā bankrotējis un jūtu: kāds neredzams spēks man patlaban novelk pēdē­jās bikses. Drīz man būs jātin kājas avīžpapīrā, jāap­sien ap stilbiem vecas skrandas vai Kipela tīkls un tad … tad atkal kāds pienāks man klāt un sacīs, viltīgi smaidīdams: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta? Hm-hm!» — «Jā, es esmu slavenais rakstnieks Lēsta un vēl slavenāks izdevējs Lēsta, manas grāmatas un ma­nus veikalus pazīst visā pasaulē. Man ir sava filiāle pat ellē — tur es savas pilnvaras esmu nodevis slave­najam tirgotājam Nosovam, kam par palīgu iecelts vēl slavenāks tirgotājs Kipels. Domāju, ka Nosovam nebūs ilgi jāgaida uz viņa ierašanos. Debesīs manas grāmatas izplata Juhans Līvs, jo viņam dzīvē vajadzēja samie­rināties ar pabirām; viņam es esmu uzticējis pašu gal­veno.» Ho-ho-ho! Lai trīskārt nolādēta visa šī izdošana, klapatas un komisija! Tali bija tūkstoškārt taisnība, kad viņš sacīja: «Raksti un lasi pats. Kādēļ tu gribi, lai tavus dzejoļus lasa visi?» Vienīgo, patieso prieku

man sagādāja tikai rakstīšana, viss, kas notika pēc tam, bija no jauna.

Lēsta iekrīt Tali gultā un paslēpj galvu spilvenos.

— Klusu, klusu! — Totss līdzcietīgi smaida. — Nav jau nemaz tik traki.

— Atļaujiet, rakstnieka kungs, — Kipels mēģina aiz­stāvēties. — Kā jūs varat salīdzināt sevi ar Nosovu? Nosovam bija vecs un slavens uzņēmums — viņam ne­vajadzēja dot atkalpārdevējiem sešdesmit procentus, labi, ja iedeva trīsdesmit, pircēju tik un tā netrūka. Bet jūs, cik zinu, esat iesācējs, tāpēc jums sākumā jādod lielāki procenti, lai pievilinātu kundes. Jums, tā sakot, jāieēdina publika, kaut arī būtu jācieš zaudējumi. Vēlāk, kad jūsu firma būs kļuvusi pazīstama, varat pievilkt grožus un dot manis dēļ kaut vai divdesmit piecus. Nē, katrā ziņā. Iesācējs veikalnieks sākumā nekad nedrīkst cerēt uz peļņu. Bet jūs, rakstnieka kungs, esat vēl pā­rāk jauns, un jums trūkst pieredzes komisijā. Lai nu būtu kā būdams, bet pirmā nauda jums ir rokā; vēl pāris šādu labu kumosu — un nebūs nemaz ilgi jā­gaida, kad zivis sāks ķerties uz āķa. Rudenī izlaidīsim otru auflāgu, un tad grāmatas cena vairs nebūs seš­desmit kapeikas, bet viens rublis sešdesmit. Bet tagad, kad iesākumam likts stingrs pamats un mūsu vidū ir arī Totsa jaunskungs, tagad, nudien, nenāktu par ļaunu, ja mēs vecās draudzības nostiprināšanai un jaunās uz­plaukumam izdzertu vienu trīszvaigžņaino. Kā jūs do­mājat, draugi?

— Uz galda ir četri rubļi un astoņdesmit kapeikas, — saka Lēsta, sēdēdams gultā.

— Nē, nē! — Totss protestē. — Tā ir pirmā rokas­nauda, ko nedrīkst iztērēt. Tā ir laimes nauda — to nedrīkst aiztikt. Šoreiz maksāšu es. Bet tad, Kipela kungs, atnesiet arī ko uzkodām, es šodien vēl neko ne­esmu ēdis.

— Noteikti. Esiet bez rūpēm, opmaņa kungs, viss būs kārtībā. Sēdiet vien un mieriniet rakstnieka kungu. Pa­skaidrojiet viņam, ka veikalnieks nekad nedrīkst nokārt degunu, — jums kā savam vecajam skolas biedram viņš varbūt ticēs vairāk nekā man, kaut gan es apaļus divdesmit gadus biju nelaiķa Nosova labā roka. Tā. Uz redzēšanos. Pēc ceturtdaļstundas būšu atpakaļ.

To pateicis, Kipels paņem naudu un ātri aiziet. Iestā­jas klusums. Lēsta nopūšas. Kamene, kas nejauši iekļu­vusi istabā, dūkdama sitas pret rūti un tiecas izkļūt brī­vībā. Arā raud bērns. Kāds sūknē ūdeni un mierina bērnu: — Neraudi, neraudi — māmiņa drīz pārnāks. Māmiņa aizgāja pēc baltmaizes.

Totss izlaiž kameni pa logu, ielūkojas pagalmā un tad saka gulētājam:

— Celies, celies augšā, Lēsta! Neesi muļķis. Arī es pirms kāda laika pūtu un stenēju, un lādēju Aizpurus, ka ēkas vecas un zemes tik maz. Pēc tam abi ar Libli sākām lauzt celmus, tīrīt izcirtumu un kā rotaļādamies pielīdām klāt pāris pūrvietu jaunas zemes. Līdz rude­nim iekopsim vēl vairāk. Un, kad es nosusināšu purvu un zeme sāks dot ražu, tad Aizpuri nebūs mazāki par citām saimniecībām. Un, kad vēl novākšu no papuves akmeņus un to labi iekopšu, tad šie paši Aizpuri, uz kuriem agrāk citi raudzījās no augšas, atstās daudzas saimniecības tālu iepakaļ. Tad Aizpurus vajadzēs pār­dēvēt jaunā vārdā — tie vairs nebūs purvi, bet Pakalni. Tādi ir mani nodomi. Bet, ja es nestrādātu un tikai'ste­nētu un vaidētu, — kā tu domā, Lēsta, cik tālu es tiktu? Nē, nē, esi vīrs, celies augšā, neesi gļēvulis! Celies augšā, noliec savus četrus rubļus astoņdesmit kapeikas drošā vietā un gaidi, kamēr atkal ienāks svaiga nauda! Glāb, kas glābjams! Nav labi atmest visam ar roku, ja iziet greizi. Drīz tev atkal būs jāsāk rakstīt — un, jo muļķīgāk tu rīkojies, jo grūtāk tev būs. Iegaumē, cilvē­kam jābūt sīkstam kā kārklu klūgai vai kā Paunveres skroderim Kīram Jorham Adniēlam. O, tas ir pavisam jocīgs stāsts, tomēr pamācošs, it sevišķi tādam kā tev, Lēsta. Jorham reizēm sirds vietā palikusi vairs tikai pelnu kaudzīte, tomēr drīz viņš atkal bijis kājās un tur­pinājis cīnīties kā vīrs. Man nepatīk cilvēki, kas rīkojas tāpat kā tas pērtiķis ar zirņiem. Vai zini šo pasaku? Pērtiķis dabūjis sauju zirņu un kopā ar citiem pērti­ķiem, asti gredzenā sagriezis, gājis uz mājām: «Mājās es tos notiesāšu.» Te pēkšņi — viens zirnītis nokrīt zemē un aizripo. Pērtiķis ķer — aizripo divdesmit. Pēr­tiķis saskaišas un nomet visus zemē. Redzi, dārgais draugs, tā dara pērtiķi un nenosvērti cilvēki. Ja pērti­ķis atstātu vienu zirni zemē, atstātu kaut vai divdes­mit — parauj jods! — bet atlikušos aiznestu mājās, tad tas būtu prāta darbs. Vai nav tiesa? Labi, tu pazaudēji divi simti astoņdesmit rubļu … Labi. Sākumā tu taču par savu darbu negribēji neko — tātad visļaunākā ga­dījumā atskaiti divi simti piecdesmit rubļu, ko mēs pie­skaitījām pie zaudējumiem, un aprēķini, cik paliek; sa­nāks apmēram trīsdesmit. Vai tiešām šī nauda tevi no­spiež tik smagi, ka jāliekas gultā? Arī šie trīsdesmit rubļi, protams, vēl karājas gaisā, ja man neizdosies no­plēst starpniekam desmit procentus. Par pieciem es lieku galvu ķīlā, tas ir tikpat kā bankā, kā mēdza sacīt Nosovs, un kā tagad saka Kipels. Galu galā iznāk, ka tu neko neesi zaudējis. Drīzāk jau ieguvis, jo tava grā­mata tomēr iznāk, par spīti visiem grāmatu tirgotājiem un izdevējiem. Mh, vai nav tiesa? Tev vajag priecāties un pateikties liktenim, ka izgāja vēl tā, nevis vārtīties pa migu kā Semjonam Karatiškinam Tambovā, kad bankrotēja viņa ķieģeļnīca. Hm-hm-hm, hi-hi-hī, tas nu gan bija viens velna vīrs.

— Tots! — Lēsta aši uzlec stāvus. — Se mana roka, rauj mani jods, ja es vēl uzdrošinātos kunkstēt vai žē­loties.

— Nu vot. Tā. Esi tik mīļš, pievāc savu naudu un iegaumē: kas netaupīs kapeiku, pie rubļa netiks; un tas, kurš dusmās iztērēs četrus rubļus astoņdesmit kapeikas, neredzēs kā savas ausis arī četrdesmit astoņus. Tā, tā: puse olas tomēr ir labāk nekā tukša čaumala, un dievs jau kopš pasaules radīšanas piešķīris igauņiem krietnu porciju sīkstuma un spīts. Tev kā savas tautas rakst­niekam jābūt citiem par priekšzīmi un, ja vajadzīgs, jāsavalda pat nabaga Kentukijas Lauva.

— Varbūt es spētu savaldīt citus, — Lēsta prāto, — tikai ne tevi. Tu esi stiprs un vīrišķīgs.

— To vis nevar zināt. Mana laime pagaidām karājas gaisā, tāpēc nav iemesla gavilēt. Manī viss vēl tikai top un veidojas. Tomēr esmu priecīgs, ka man izdevās aizšmaukt uz veselu dienu: vecais reizēm prot brīniš­ķīgi sabojāt garastāvokli. Ahā, tur jau nāk Kipels ar trīszvaigžņaino.

— Neliešu banda, — veikalvedis sauc no sliekšņa, — tirgotāji to vien vairs prot kā iesmērēt pircējiem vi­sādas samazgas! «Ņemiet ar divām zvaigznēm, ņemiet ar divām!» Ko es iesākšu ar tādu suslu! Tad es viņiem pateicu tieši acīs: «Esmu četrkājaino dzīvnieku draugs, bet divkājainos nevaru ciest ne acu galā!» Beidzot iedeva ar trijām zvaigznēm.

— Savādi, — LEsta smejas un brīnās, — kad jūs kaut kur ejat vai kaut ko darāt, jums vienmēr gadās kāda liksta.

— Savādi, — bārdainis atkārto. — Es taču nevaru izliet konjaku renstelē. Ja es reiz pērku konjaku, tas nozīmē, ka gribu iedzert, un, ja es gribu iedzert, tad jādabū viens gruntīgs dzēriens, nevis kaut kāda susla, ko man gribēja iesmērēt. Savādi! …

— Nu labi, labi, — pārvaldnieks cenšas abus samie­rināt, — rauj tik korķi laukā, iemetīsim malciņu un tad mēģināsim kaut ko uzsākt. Mans vēders jau spēlē rei- lenderi, bet… ej tu sazini, varbūt tas ir lentes tārps, kas tur vandās pa iekšu, kaut kas tur tomēr kurkst.

— Jā, kurkst gan, — atbild Kipels, rosīdamies pie pudeles un atnestajiem produktiem.

Draugi sasēžas pie galda un sākas «maza sabūšana», kā mēdz sacīt rakstnieks Kitsbergs. Totss pastāsta, kas jauns Paunverē, un, kā jau allaž, neaizmirst sarkan­mataino Ķīru. Tiek pamatīgi iztirzāts skrodermeistara brauciens uz Krieviju un citas likstas. Draugi smejas un zobojas. Lēsta pastāsta šo to par savām rakstnieka gaitām, starp citu, arī par sastapšanos ar pazīstamo grāmatu tirgotāju.

Lesta iegājis grāmatnīcā, pieklājīgi pasveicinājis un palicis stāvam pie durvīm.

«Sveiki, sveiki!» veikalnieks atsacījis un nepacēlis pat galvu. «Ko jūs vēlaties?»

«Es …» Lēsta sastostījies, «tā grāmata tagad ir ga­tava … nācu apjautāties, vai jūs neiegādātos dažus eksemplārus savam veikalam?»

«Grāmata … savam veikalam … Kādēļ man jāpērk grāmatas no jums, ja man pašam to ir diezgan? Re­dziet — visi plaukti pilni. Es būtu priecīgs, ja jūs no­pirktu kādu grāmatu no manis. Ahā, tas esat jūs!»

Veikalnieks paskatījies pāri brillēm uz Lēstu un sācis kasīt degunu.

«Jūs atkal esat šeit, jaunais cilvēk,» viņš turpinājis. «Kā redzu, jūs negribat pelnīt maizi godīgā ceļā. Nu, jo vēlāk jūs atzīsiet savu kļūdu, jo sliktāk. Tikai nece­riet, ka jums izdosies mani iekārdināt. Ne jau tāpēc esmu mācījies visu mūžu un sirmu galvu dabūjis, lai pirms nāves sapītos ar visādiem dīkdieņiem. Nē! Tik ilgi, kamēr es būšu šajā telpā, šī telpa netiks piegānīta, pēc manis lai šeit ierīko kaut vai viltotas naudas dru- kātavu — par to es neatbildu. Bet tagad, jaunais cilvēk, lūdzu, esiet tik laipns un aizveriet šī veikala durvis … no ārpuses, vienīgi no ārpuses!»

Lesta pārspīlēti pieklājīgi paklanījies un aizvēris dur­vis no ārpuses.

— Nu, — Lēsta pabeidz stāstu, — tas bija mans vecais čoms un labdaris, kas mani kādreiz tik tēvišķīgi pamācīja.

— Bet vārdi, ko viņš tev pateica vēlāk, nepavisam nebija tēvišķīgi, — Totss secina.

— Nekas, — atbild Lēsta. Labi, ka izgāja vēl tā. Tajā pašā dienā nejauši sastapu citu rakstnieku, pavi­sam vecu vīru — viņam pierē bija liels puns. Izsūdzēju viņam savas bēdas. Sirmgalvis klusēdams noklausījās manas Jeremijas gaudas un, kad biju beidzis, nikni pašūpoja galvu. Arī viņš tajā pašā dienā bija «saskrē­jies» ar kādu grāmatu tirgotāju. «Palūkojieties, kas ir šeit, jaunais draugs,» viņš saka, rādīdams uz savu punu.

Es: «Tas ir liels puns.»

«Nē, tas nav puns,» viņš atbild, «tas ir tā saucamais honorārs no grāmatu tirgotāja Punka par manu sace­rējumu.»

Negribēju nemaz ticēt, ka par sacerējumu mēdz atlī­dzināt arī tādā veidā, bet vecītis to apzvērēja ar asa­rām acīs. Sākumā Punks piedāvājis pret manuskriptu citas savas grāmatas, kā, piemēram, Lehtveisu un Ri- naldo Rinaldini, un sacījis: «Honorāra vietā ņemiet šīs grāmatas, naudu līdz šim vēl neviens rakstnieks no manis nav dabūjis,» — bet, kad vecītis enerģiski pie­prasījis ievērot viņa tiesības, tad cienījamais Punka kungs sadusmojies un iegāzis vecītim pa pieri. Varbūt jūs man negribat ticēt un domājat, ka pārspīlēju, — tomēr tas ir patiess gadījums, kas noticis mūsu dzimte­nes «garīgajā centrā», kā avīzes dēvē veco Tartu. Tad es paņēmu sirmo amata brāli zem rokas, ievedu kādā «garīgā centra» ēdnīcā un pacienāju ar pusdienām un tēju. Tā bija pirmā maltīte, ko vecais rakstnieks bau­dīja tajā dienā …

Kad arī bijušais veikalnieks Kipels pastāsta dažus notikumus no tirgoņu dzīves, draugi izšķiras un katrs dodas savās gaitās.