Vasara

9.Arnis Tali gausi iziet uz ceļa.

Arnis Tali gausi iziet uz ceļa. At­miņā ataust kāda tāla ziemas diena. Tas bija ļoti sen, tad viņš vēl mācījās draudzes skolā. Kādā pēcpusdienā viņš stāvēja W šajā pašā vietā un vēroja snie­gaino klajumu. Kailajos vītolos svilpoja vējš, skumīgi zuzēja nodzeltējis grīslis. Tālāk šur tur caur sniegu bija izspraukušies rugāji. Uz lauka, blakus ežmalai, bija iebrauktas svaigas kamanu sliedes. Viņš vairs ne­grib atcerēties to skumīgo dienu; paldies dievam, ka tā ir pagājusi un nekad vairs neatgriezīsies.

Kāda tagad visapkārt krāsu un smaržu bagātība! Kā viļņo un kūp ziedošie rudzi! Miljardiem neredzamu roku kaisa atomus, no kuriem jāizaug nākamajai ražai. Tur rotaļājas mazi eņģelīši, urbina ar pirkstiņiem ausis, kas pilnas ziedu putekšņiem.

Arnis iziet uz ežas un lēni soļo tālāk. Viņam nav mērķa, nekur nav jāsteidzas, bet varbūt, tā iedams, viņš beidzot nokļūs Rajās. Arnis var iet uz Rajām, var arī griezties atpakaļ — tas viņam pilnīgi vienalga. Cauri haosam, kas valda viņa dvēselē, Arnis dzird klusas skaņas — šīs vasaras dienas mūziku, — un ne jau tas ir svarīgi, uz kurieni viņš iet un ko dara. Viņš priecā­jas, ka atkal spēj just un redzēt skaistumu ap sevi. Varētu aiziet arī uz Rajām; šis gājiens viņam neuzliek nekādus pienākumus, it sevišķi tagad, kad Tēle viņam ir tik tāla, tāpat kā toreiz tajā nemīlīgajā ziemas dienā, kad viņš devās pāri laukam. Protams, viņš var griez­ties atpakaļ, laika vēl diezgan — nav svarīgi, ko viņš šodien dara.

Liegā vasaras mūzika pēkšņi apklust; Arnim šķiet, it kā saule būtu aptumsusi, puķu spilgtās krāsas nobāl.

Ausīs ieduras nesen dzirdēti vardi, atmiņā uzaust kāds skatiens, kāds smaids.

Kur tagad ir šī meitene, kas prata tā smaidīt? Varbūt arī soļo gar tīrumu un priecājas par viļņojošo rudzu druvu, jo arī viņa aizbrauca uz laukiem, uz savām tēva mājām. Varbūt meitenei blakus soļo kāds cits, jo viņa taču necieš vientulību; viņai patīk apgrozīties sabiedrībā kaut vai tādēļ, lai būtu kur spīdēt ar savām asprātī­bām un jokiem. Ar kādu nepacietību Arnis bija gaidījis, kaut reiz beigtos trokšņainā ziema ar mūžīgajiem deju vakariem un ballēm, kuras viņš pats apmeklēja pret savu gribu. Viņš nespēja palikt mājās, jo zināja, ka deju vakaros piedalās tā, par kuru viņš domā dienu un nakti. Reiz Lēsta bija teicis: «Savām izpriecām mēs parasti izvēlamies visgarlaicīgākās vietas.» Tad Lēsta vēl nezināja, kāpēc Arnis gāja uz deju vakariem; vēlāk viņš vairs negaidīja savu draugu, pat neapjautājās, kur tas iet, no kurienes nāk. Vēlāk Arnis apmeklēja deju vakarus viens un domās sacīja sev: «Nu man vairs nav līdzi neviens, vienīgi krusts, kas man jānes.»

Trokšņainā ziema bija garām; vai tiešām būtu jāsāk gaidīt, lai īsā vasara paietu vēl ātrāk?

Arnis apstājas. Bērnībā viņš te nāca zemenēs kopā ar Mati. Kā viņi abi priecājās, atraduši ogu! Zēni nekad neapēda ogas tūlīt, bet uzvēra uz smilgām, lai būtu ko parādīt mājās. Arnis atceras, ka bērnībā viņš bieži gāja uz mājām ar sarkanu pērļu virkni rokā.

Tagad zāle pie akmeņiem nobradāta, it kā šajā klu­sajā laukumiņā būtu mīņājušies zirgi. Zemē vāļājas sa­plēsta papirosu kārbiņa un daži saspiesti papirosi.

Pēc brītiņa jauneklis pieceļas un gausi dodas tālāk. Drīz viņš nonāk pie Raju ērberģa, kuram senāk tuvo­jās ar lielu bijību. Viņam šķiet, ka šī lepnā ēka pēdējā laikā daudz ko zaudējusi no savas varenības: pirmkārt, tā vairs neliekas tik liela kā senāk, otrkārt, plānā krā­sas kārta uz sienām ir sačokurojusies, padara ēku vecu, tā izskatās nolaista. Arnis vēl gribētu brīdi aplūkot māju un atsaukt atmiņā dažus pagātnes notikumus, bet viņš jau ir pamanīts, viņu priecīgi apsveic un ieved liel­istabā kā retu viesi.

— Ahā, — Tēle iesaucas, — beidzot tomēr pilsētā

kļuva garlaicīgi, beidzot atradi ceļu uz Paunveri. Tevi jau šeit gaidīja sen, bet mūsu Arnis neparko negribēja nākt. Nu, vai uz laukiem nav jauki, ko?

— Jā, ir gan, — Arnis piekrīt.

Tēlei nevajadzētu runāt tik ātri un aizgūtnēm. Var­būt viņa baidās ko nokavēt? Viņiem taču gandrīz nav par ko sarunāties. Šķiet, ka ar šo steigu viņa grib ap­slēpt savu satraukumu vai ko citu.

— Un tā tu palaistu garām visjaukāko laiku.

— Nekas, vasara vēl tikai sākas.

— Pie mums, Paunverē, ir daudz visādu jaunumu. Iedomājies — Totss atgriezies no Krievijas.

— Zinu. Arī Kīrs ir atpakaļ.

— Tiešām? Tu zināji, ka viņš bija Krievijā?

— Zināju … un zinu šo to vēl. Un… Vēlu laimes!

— Tiešām? Nu jā, mājnieki, protams, pastāstīja. Pa­teicos. Pilnīgi negaidīti, vai ne? — Tēle pietvīkst un novēršas.

— Nē, — Arnis atsaka, — kādēļ negaidīti? Viss ir iespējams. Kādēļ negaidīti? Kīrs ir krietns puisis.

— Tiešām?

Tēle cieši vēro skolas biedru un pūlas ieskatīties tam acīs. Arnis ir vēss un mierīgs; viņa acīs nepavīd ne­viena dzirkstīte. Skaidrais un atklātais skatiens Tēli sāpīgi satrauc: meiča pēkšņi saprot, ka bijušās jūtas izgaisušas kopā ar pagātni. Izgaisušas pavisam, uz mūžu, jo Arnis nav no tiem, kas prot noslēpt savas īstās noskaņas. Arnis tiešām ir vienaldzīgs par savas skolas biedrenes likteni, jo viņš it kā iedrošinādams saka:

— Kīrs ir krietns puisis.

Vai tas tikai tā šķiet, jeb vai Arnis tiešām uzelpo vieglāk, izdzirdis, ka'Tēle apstiprina kaut kur saklau­sītās baumas? Tādā gadījumā viņa līdz šim Arnim bijusi tikai nasta, no kuras viņš tik viegli un ātri tika vaļā. Tā. To jau varēja sagaidīt, par to viņa bija bažī­jusies un tomēr vēl mazliet cerējusi.

— Tiešām? — meitene jautā vēlreiz. — Vai Kīrs ir krietns puisis?

— Jā, es domāju gan, — atbild Arnis.

Sajā mirklī viņš pamana skolas biedrenes sejā sa­rūgtinājumu un saprot, ka viņš ir pateicis vairāk, nekā vajadzētu.

—Var jau būt, — Tēle it kā šaubās. — Es viņā ne­esmu saskatījusi nekādu sevišķu labumu, ne arī ļau­numu, bet viņam tomēr piemīt kāda krietna īpašība: viņš nesvārstās kā dažs labs cits, bet paliek uzticīgs dotajam vārdam. Viņš ir — es nezinu, kā to pateikt, — vīrišķīgs vai katrā ziņā tāds cilvēks, kas paliek pie sava.

Arnis tikko manāmi pietvīkst, bet atbild ar agrāko mieru:

— Jā, tev taisnība.

— Vai ne? Vai tu to neesi ievērojis? Jau skolā …

— Jā, — jauneklis piekrīt.

— Es nemīlu gaisagrābšļus. Viņi var būt gudri, ga­rīgi bagāti, izglītoti, bet blakus vīrietim ar raksturu viņi tomēr šķiet smieklīgi. Vai nav tiesa? Nu jā, un es vairs neesmu nekāda ganu skuķe, kas dzenas pēc ārējā spožuma.

ŠAjos vārdos Arnis saklausa vēl vairāk rūgtuma nekā pirmīt. Arņa skatiens lēni klīst apkārt pa istabu, viņš pūlas atcerēties, kad un kur šim cilvēkbērnam devis kā­das cerības. Nē, viņam nevajadzēja nākt uz Rajām — šie gājieni te augšā nekad nesagādāja nekādu prieku.

Meiča pētoši raugās uz jaunekli un, šķiet, lasa tā domas.

— Ak nu, atmetīsim šīs sarunas, — viņa pēkšņi saka. — Kādēļ runāt par tik garlaicīgām lietām? Katrs dzīvo, kā prot. Labāk pastāsti man pilsētas jaunumus, jo tur droši vien ir daudz interesantāk nekā šeit, uz laukiem.

— Arī pilsētā nav nekā sevišķa. Lēsta sūta sveicie­nus — tātad, protams, arī tev. Tas gandrīz ir viss. Arī Lēsta drīz atgriezīšoties uz laukiem — gribot atpūsties.

— Tiešām? Jā-jā. Totss stāstīja, ka Lēsta tagad esot rakstnieks, vai tiesa?

— Tiesa gan. Viņa grāmatu jau iespiež.

— Savādi! Lēsta — rakstnieks! Nebūtu ticējusi. Tad jau drīzāk tev vajadzēja kļūt par rakstnieku.

— Kāpēc?

— Tu skolā biji liels sapņotājs.

— Ak, — Arnis atmet ar roku, — no manis neiznāks nekas.

— Kā tad tā? — meitene brīnās un grib vēl kaut ko piebilst, bet apklust. Aiz durvīm kāds ieklepojas un nedroši pieklauvē.

— Jā, iekšā!

Durvīs parādās Ķīra sarkanā galva.

— Nu, nāciet, nāciet iekšā! — Tēle aicina.

— Nē … es … — nācējs īd uz sliekšņa, — negribu jūs traucēt. Atnācu tāpat… uz vienu mirkli… Lab­dien! Man vajadzēja tev… jums… kaut ko pateikt. Nezināju, ka pie jums ir sveši cilvēki.

— Nāciet iekšā! Te nav neviena sveša. Jūs taču pa­zīstat Tali?

— Pazīstu gan, — skroderis ripina pirkstos platmali.

— Nāciet un apsēdieties, netielējieties.

Rudmatis sper pāris soļu uz priekšu un apsēžas uz tuvākā krēsla maliņas.

— Nu, ko laba dzird? — Tēle jautā.

— Neko sevišķu. Briesmīga svelme.

— Vai pie Totsa bijāt?

— Ko? — Jorhs satrūkstas. — Ak pie Totsa? Nē, vēl neesmu bijis.

— Kāpēc?

— N … nebija laika. Tādēļ jau atnācu, ka … varbūt jūs aprunātos ar viņu pati… ka … Negribu uz turieni iet. Var būt, ka būs labāk, ja aizietu jūs, vai kā …

— Es! Nenāk ne prātā. Tā ir jūsu darīšana — ejiet vai neejiet. Jūs vairs neesat nekāds puišelis, kas jāvadā aiz rokas. Nē, Kīr, nokārtojiet pats savas darīšanas, jums enerģijas un uzņēmības diezgan.

— Jā, bet…

Meitene vairs negrib klausīties sava līgavaiņa čīk­stēšanā, viņa atkal pievēršas Arnim un uzsāk sarunu par Ernas jaunkundzi, Savādnieku un par to, kā tie kādā jaukā svētdienā bija ciemojušies pie ķestera. Arnis, protams, paliks šeit līdz rudenim; nu te būs vai­rāk jauniešu un laiks aizritēs jautrāk. Vai ne?

— Jā, — Arnis piekrīt, — kādu laiku jau palikšu.

Kad Arnis sāk atvadīties, arī Kīrs aši pieceļas un

saka:

— Ari es iešu, Tali, es gribu ar tevi mazliet parunā­ties. — Pagriezies pret Tēli, viņš sastostās. — Rīt es atnākšu atkal, tad pastāstīšu visu.

— Ko jūs pastāstīsiet?

— Nē, nu … tāpat… Gribēju jums kaut ko … tāpat vien.

— Jocīgi! Jūs visiem gribat kaut ko sacīt, ar visiem gribat aprunāties, bet patiesībā nepasakāt neko. Ko jūs mīņājaties?

— Nē, nu, kā tad tā? Rīt es visu pateikšu.

Abi skolas biedri iziet tikpat klusi, kā ienākuši. Tēle paliek stāvot istabas vidū un domīgi raugās grīdā. Vi­ņas skaistās uzacis savilktas, mutes kaktiņos iezogas rūgtums.

Tad viņa pēkšņi noplūc puķes ziedlapiņu un sapluinī pirkstos. Pēc tam, it kā ko meklēdama, palūkojas ap­kārt, vai neatradīsies vēl kaut kas, ko varētu saplosīt vai sadauzīt. Tēles skatiens apstājas pie taciņas, pa kuru abi skolas biedri lēni aizsoļo uz lielceļa pusi. Viens no gājējiem, pret kuru viņa ir pilnīgi vienaldzīga, rīt atkal atgriezīsies … ar kādu jaunu ziņu, bet otrs, kuru viņa gaidījusi vienmēr un gaida vēl joprojām, varbūt vairs neatgriezīsies nekad; viņa pati to aizbaidīja ar saviem neprātīgajiem vārdiem. Kāda neiecietība, kāda muļķība! Vai tā atgūst zaudētu sirdi? Nē, viņa nespēj ilgi palikt bezdarbībā. Viņai vajag sevi kaut kā pār­mācīt, kaut kam atriebties. Tēle ātri ieiet blakus istabā, iznes no turienes fotogrāfiju un vēstules, ko viņa, turē­dama augstu pie loga, saplēš sīkos gabaliņos, it kā vē­lēdamās, lai to redzētu arī aizejošais jauneklis. Jāsa­rauj saites ar pagātni, lai izgaist un iznīkst viss, kas viņai kādreiz bijis mīļš un dārgs. Redzi! Redzi, Arni, te ir tava fotogrāfija un tavas liekulīgās vēstules… uz grīdas, putekļos. Tu pats to gribēji. Meiča spārda sa­plēstos papīra gabaliņus ar kājām un dusmās izsaka vārdus, kam jāpaliek starp četrām sienām un ko nav lemts dzirdēt nevienam. Tad viņas skatiens apstājas pie lapiņas, uz kuras uzrakstīts pāris dīvainu vārdu, pus­teikums — nerātns, bet tomēr tik mīļš, ka viņai gribas to aplūkot tuvāk. Jā, tā viņš kādreiz rakstīja . . . Bet visai līdzīgiem vārdiem jābūt arī vēl uz citām lapiņām, viņa atceras. Tiešām, tiem jābūt kaut kur, vajag tikai pameklēt. Meiča pieliecas tuvāk pie lapiņām, meklē uz­manīgi, aizskar ar pirkstiem kā bērns, kurš saplēsis dārgu rotaļlietu, tad pēkšņi jūt, ka acis satumst un visi vārdi un teikumi saplūst kopā.

Uz saplēsto vēstuļu kaudzītes nokrīt asara, papīra lapiņas tiek rūpīgi savāktas un aiznestas atpakaļ blakus istabā.

Skolas biedri jau ir pagājuši labu gabalu tālāk un patlaban nogriežas no taciņas uz lielceļa.

— Jā, Tali, — Kīrs saka, — vai tu man kā vecam skolas biedram neizdarītu mazu pakalpojumu?

— Piemēram?

— Vai tu nevarētu aiziet pie vecā Kentukijas Lauvas un kaut ko nokārtot?

— Vispirms man jāzina, kas.

— Nu jā … — Kīrs ierauj galvu plecos. — Redzi… Lieta ir tāda, ka … Bet tam jāpaliek noslēpumam, dār­gais Tali. To neviens nedrīkst zināt. Neviena dzīva dvē­sele — vai saprati?

— Kā vēlies, mīļais Kīr.

— Nu jā, — rudmatis pēkšņi it kā atdzīvojas, — lieta ir tāda, ka esmu nolēmis izmācīties par zemkopi. Ir vairāki iemesli — par to es tev pastāstīšu kādreiz vē­lāk. Nu, bet visā apkārtnē, izņemot Totsu, nav neviena cita. Hī, arī Totss nav nekāds labais, bet kur tu ņemsi labāku? Vai tu neaizietu pie Totsa un nepateiktu, ka es gribu kļūt par viņa mācekli, ko?

— Ak šitā? Vai nebūtu labāk, ja tu aprunātos pats?

— Nē, mīļais Tali. Tu zini, ka Totss ir liels bala­mute un dažreiz mazliet jucis. Tagad tur strādā arī Lible un .. . negribas ar viņiem sapīties.

— Bet, ja tu iesi uz Aizpuriem par mācekli, tev tomēr vajadzēs to darīt.

— Nu, mēģināšu kaut kā izlaipot. Galvenais ir sa­runāt. Esi nu tik labs, aizej. Redzi, kad tu būsi tur bijis, tad es tev pastāstīšu kaut ko jocīgu, ko tu pat sapnī nevari iedomāties. Vai iesi?

— Varu jau aiziet, — Tali pasmaida.

— Nu lūk, — liels paldies. Nu man šīs rūpes ir no kakla nost. Redzi, lieta tāda, ka Totss … hī… grib iet uz Rajām par iegātni. Vai nav joks?

Tali parausta plecus un domīgi noskatās uz Paun­veres pusi.

— Nē nu, man gan tas liekas briesmīgi jocīgi. Esmu viņam vairākkārt sacījis: «Neesi taču ķerts, Tots, vai Tēle ies pie tevis, vecā Kentukijas Lauvas, Tēlei preci­nieku diezgan, arī Tali vēl ir dzīvs un …»

— Ak, liecies nu mierā, mīļais Kīr! — Arnis atmet ar roku.

— Nu kā tad tā — liecies mierā? Vai tu Tēli vairs negribi?

— Izbeigsim šo sarunu. Runāsim par ko citu. Totss var precēt to, ko grib.

— Ak šitā. Tātad tev nav nekas pretī, ja Tēle izietu pie kāda cita? Ko? Vai ne? Saki, dārgais skolas biedri, es nevienam to neteikšu. Vai tev tiešām nebūtu nekas pretī?

— Kas man var būt pretī, — Tali sadrūmis nomur­mina.

— Ahā! Tieši to es gribēju dzirdēt. Nu jā, kas gan tev var būt pretī, ja tev pašam jau ir cita, kas… kas ir daudz pārāka par Tēli. Arī Tēle nav diezin kāda princese. Taisnību sakot… Nu jā, lai nu paliek, ko mēs tik gari runāsim, bet Totsam viņa tomēr ir par labu. Totss lai sameklē sev Amerikā kādu indiānieti vai pārved sievu no Krievijas. Hī, vai nav tiesa, Tali?

Tali pasmaida un tad saka:

— Tēle taču ir tava līgava.

— Tiešām? — Kīrs satrūkstas. — Nu jā, nu jā … Tas tiesa, bet kas tev to sacīja?

— Tēle pasacīja.

— Sitā gan. Nu jā, tā mēs tikām norunājuši, bet vispirms man vēl jāiet pie Totsa par mācekli, tur visa tā nelaime. Vai Tēle kādreiz sacījusi arī tev, ka viņa precēs tikai zemkopi?

— Nezinu, — Tali pakrata galvu. — Neatceros,